"Lukašenko runā kā divkosis"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.21.

Baltkrievijas prezidents torpedē EDSO starpniecību.

Savienībai ar Krieviju arī turpmāk jāstiprina Baltkrievijas prezidenta Lukašenko pozīcija. De facto atrodoties augstāk par valsti, autoritatīvais demagogs noraida jebkuru kontroli. Tāpēc politiskās vadības sarunas ar opozīciju, kuras EDSO sāka saistībā ar šajā gadā gaidāmajām parlamenta vēlēšanām, neizdevās.

Tātad propaganda atkal triumfē. No Rietumu puses boikotēts, no Starptautiskā valūtas fonda, kā arī Pasaules bankas, finansiāli atstāts viens, jo nav veiktas reformas, no pretinieku puses apsaukāts par diktatoru, tomēr desmit miljonu baltkrievu vidū Lukašenko tiek uzskatīts par iecienītāko politiķi. Līdz 40% iedzīvotāju viņam uzticas. Pat vadošie opozīcijas politiķi no viņa tālu atpaliek.

Zem Maskavas vairoga

Ne tikai tāpēc Baltkrievijā valda gandrīz vai politisks klusums, tā konstatē baltkrievu pilsoņu tiesību konvencijas vadītājs politologs Potupa.

Vairāk nekā pusi iedzīvotāju viņš uzskata par politiski neaktīviem, viņus neinteresēja ne atgriešanās Krievijas armijā, ne arī virzība Rietumu virzienā. Patiesas masu sacelšanās nenotiek par spīti apkārt valdošajam postam. Sašutušas balsis pret Lukašenko svītu kopš 1996.gada atskan pārsvarā tikai no mazās, kaut arī skaļās opozīcijas. Jo ne viņi, ne arī Rietumi neatzīst referendumu, ar kura palīdzību Lukašenko realizēja jaunu Konstitūciju, savu atrašanos amatā pagarināja par diviem gadiem, tas ir, līdz 2001.gadam, un parlamentu aizstāja ar tādu, kas bija viņam pakļāvīgs. Lai pārvarētu ieilgušo politisko krīzi, vadība tomēr esot sapratusi, ka sistēmu vajadzētu aizstāvēt, saka Potupa. "Pateicoties savienībai ar Krieviju, valsts nonāk zem tās atomvairoga. Neviens arī neuzdrošināsies pārāk stingri uzstāties pret Minsku, ja ar to patiesi var sakaitināt Maskavu."

Lukašenko pamatīgi bārās uz Rietumiem. Pa šo laiku jaunās Savienības ar Krieviju Augstākās Padomes vadītājs nesen paziņoja par kopīgu, vairāku simtstūkstošu vīru aptverošu armiju, lai aizkavētu NATO virzīšanos austrumu virzienā. Iespējams, tas bija tikai viens no nebeidzamajiem padomju nostaļģiķa vārdu uzbrukumiem, kurš cieši saistīts ar aukstā kara domāšanas paraugu. Piezemētāks tonis ir ārlietu ministram Latipovam. Sarunā viņš neatbalsta kopīgu armijas izveidi. Abu valstu prezidenti saskaņā ar viņa sniegto informāciju arī turpmāk paturēs tiesības būt virspavēlnieki. Runa esot vienīgi par aizsardzības politikas koordināciju, turklāt nav izslēgta kopīga gaisa telpas aizsardzība.

Ko sevī slēpj savienība?

Latipovs, kam piedēvē slavu, ka viņš lolo piesardzīgu valsts atvēršanu, savienībai galvenokārt piedēvē ekonomisku nozīmi. To, kā ir ieplānota nodokļu un tarifu politikas pielīdzināšana un kopējas valūtas ieviešana, notiktu tirgu savienošanās un tādējādi būtu iespējams nodrošināt noietu. Tā kā Baltkrievijas ekonomika parasti regulēta ar dekrētiem, ministrs neuzskata, ka būtu nepieciešama reforma. Pēc viņa domām, tirgus mehānismi jau sen ir skāruši arī Baltkrieviju. Tomēr gandrīz neviens šajā sakarībā ārlietu ministram nepiekritīs. Galvenais apstāklis ir tas, ka Baltkrievijai salīdzinājumā ar citām bijušajām Padomju republikām savā vēstures gaitā reti bijusi iespēja sākt nacionālu savrupgājienu.

Demokrātiski jūtu uzplūdi kā izlikšanās

Pēc tam, kad Lukašenko pagājušajā vasarā Stambulas EDSO galotņu laikā solīja brīvas vēlēšanas un deva piekrītošu atbildi, ka ar opozīciju sāks dialogu, tomēr demokrātiskie jūtu uzplūdi drīz izrādījās izlikšanās. Publiski viņš atsauca vienošanos par to, ka opozīcijai būs iespējams piekļūt valsts medijiem. Viņš parakstīja jauno vēlēšanu likumu, ignorējot Minskas EDSO misijas protestus. Lai saglabātu savu tēlu, viņš iniciēja tā saukto sabiedrību aptverošo dialogu, kurā par vēlēšanām drīkst diskutēt politiski ieinteresēti grupējumi un valstiskas iestādes. Katrā ziņā noteikums ir tāds, ka dalībnieki atzīst viņa 1996.gada valsts apvērsumu. Tas opozīcijai sasaista rokas, arī EDSO pārstāvji netiek lūgti pie galda.

Ar nožēlu EDSO nesen konstatēja, ka Baltkrievijā nav sasniegta nacionālā vienotība par vēlēšanām, jo vairāk tāpēc, ka nav notikušas sarunas par parlamenta lomu nākotnē. Šajā sakarībā ārlietu ministrs kritiku neatzīst. Saskaņā ar viņa izteikumiem jaunais vēlēšanu likums nodrošina demokrātisko vadlīniju minimumu. Plaša mēroga prasības viņš uzskata par liekām. Kā viņš uzsver, tad Minska nevarot locīties starptautisko ierēdņu diktāta priekšā. "Lukašenko nekad nepieļaus pārmaiņas sistēmā, kuru rezultātā kāds no konkurentiem viņu izstums no amata un noliks tiesas priekšā", uzskata politologs Potupa, kas brīnās par to, uz ko gan cerēja Eiropa, pieprasot sarunas prezidenta un opozīcijas starpā.