Pēteris Pētersons:

"Latviešu inteli ģ ence, kurp eji?"

“Cilvēks iet/ Un runā pats ar sevi. / Savādais likten, kam tu viņam valodu devi?” Tas ir Valdis Grēviņš, “Otrajā dzejoļu grāmatā”.

“Pērkamība. Es saucu tavu vārdu. Es rakstu tavu vārdu. Pastāsti man, pērkamība, kā tu tik ātri savāci sev tādu skaitu uzticamu garu manā mazajā zemē?

Mana tauta neesot tevi agrāk pazinusi, pērkamība, tu esot ievesta no austrumiem vai no citas puses kā kartupelis no Amerikas, tabaka vai kāršu spēle nez no kurienes. Bija laiki, kad šīs lietas te nepazina. Bet tas bija sen, un tabakas gars ir iesūcies mūsu asinīs.”

Arī tas ir citāts. No nepazīstama darba. Fragments no kāda monologa manā nesen uzrakstītajā lugā. Tā esot pat it kā uzvarējusi kādā konkursā. Bet repertuāra plānos aizvirzīta uz tālu nākotni turpat vai aiz divi gadu robežas. Tāpēc es eju un runāju pats ar sevi.

Teātri izvēlējos par piemēru, lai tiktu tuvāk tam, ko es gribu pateikt.

Atskatos pagātnē, atceros savu tēvu, viņa komēdijas un to izrādes Nacionālajā teātrī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tēvs nebija satīriķis, viņa smaids bija labsirdīgs, bet spogulis, kuru viņš pacēla zālē sēdošajam pilsonim acu priekšā, nemeloja un bija pat nesaudzīgs. Visa tā laika tā dēvētā “augstākā sabiedrība”, divdesmito gadu jaunbagātniecība, slepenie un atklātie cīniņi par koncesijām, kontraktiem un privilēģijām, restorānu kabinetos slēgtie darījumi, viss tas šais saprātīgajās salonkomēdijās parādīts tikpat eleganti, kā tas notika, nemoralizējot, nenosodot, bet ļaujot skatīties un saskatīt.

Jā, mūsu pirmās Latvijas tapšanas gados māksla ir darbojusies līdz sabiedriskajos procesos kā tautas sirdsapziņas daļa, lai blakus juridiskajiem šķēršļiem, kas toreiz bija daudz konsekventāki nekā tagad, paceltu arī vēl ētisko barjeru kaut vai pret visuvareno pērkamību, ar kuras zīmi pierē jau toreiz staigāja kāda daļa latvietības, kaut arī vēl ne tik visatļautā un brutālā formā kā šodien.

Traģiskākais šodien ir tas, ka ar šīs vispostošākās mūsdienu parādības zīmi pierē staigā arī ne viens vien no to vidus, kuriem Atmodas pirmā viļņa laikā tauta veltīja savas vislabākās jūtas un uzticību. Taču mūsdienu “augstākajās aprindās”, kurām cenšas pieslieties arī liela daļa inteliģences, pie labā toņa pieder no Andersena pasakas laikiem pazīstamais “Kailā karaļa” sindroms, proti, aiz bailēm sastrēgusi nespēja saskatīt patiesību.

Protams, masu mēdiji mūs dažkārt satrauc vai uzjautrina ar sensacionāliem atklājumiem melno norišu sfērā. Taču man vēl nav radusies pārliecība par šo mēdiju objektivitāti atmaskojamo personu izvēlē. Pie tam preses un televīzijas nesen plaši izvērstā aizstāvības kampaņa ap kādu bankrotējušu avantūristi tepat šajā namā man liek secināt, ka jēdzienu — pērkamība — iespējams attiecināt arī uz mūsu tā saucamo ceturto varu.

Turklāt publikāciju estētiskais un ētiskais līmenis bieži vien ir tik zems, kļūdu un nepatiesību skaits tajās ir tik ļoti liels, ka šīs aktivitātes negribētos uzskatīt par inteliģences ieguldījumu sabiedriskā klimata veidošanā. Tāpēc tieši radošajai inteliģencei vēlreiz ir uzdodams jautājums — kurp eji? — ja tā nevēlas ar mākslas līdzekļiem pieskarties še minētajām parādībām.

Minēšu vēl vienu sfēru, kas daudziem šķiet nenozīmīga vai vismaz normāla šai “jauno iespēju” laikā, bet mani satrauc, saskatot tajā it kā tālejoši ieprogrammētu mūsu sabiedrības garīgās attīstības apdraudējumu, tās mērķtiecīgu notrulinājumu. Runa būs par “ziedošu tuksnesi” daiļo mākslu laukā, kur kā zilganpelēks mazuts no avarējuša tankkuģa, arvien intensīvāk pārklājot visu, pašpārliecināta tukšuma, banalitātes, aprobežotības, nacionālo vērtību nivelēšanas un importēto stikla krellīšu fetišizēšanas straume.

Pirms gada Starptautiskā teātra institūta vispasaules kongresā Minhenē klausījos pazīstamā amerikāņu dramaturga Eduarda Olbija runu. Viņš saviem Eiropas, Āzijas un Āfrikas kolēģiem sūdzējās par to dramaturgu likteni pasaules visbrīvākajā zemē, kuri ar savu daiļradi vēl mēģina kalpot cilvēciskuma, sabiedrības sāpju un dvēseles apgaismes tēmām. Šos mēģinājumus ar pārspēka intensitāti nomācot varmācībai, seksam, lēti jutekliskai izpriecai kalpojošo formu daudzveidīgā straume. Olbijs pat nonāca līdz atziņai, ka nav vērts vairāk rakstīt tādas ievirzes lugas, kā viņš to līdz šim ir darījis. Droši vien, ka šīs tēzes bija subjektīvas, turpat zālē teiktajam oponēja cits amerikāņu delegāts. Un tomēr?...

Runātājā klausoties, visvairāk man bija jādomā par situāciju Latvijā. Teātri jau pieminēti. Tur attiecīgajās proporcijās esam ļoti tuvu Olbija uzrādītajai formulai. Grāmatniecībā — pāris gados tirgū izsviestais lubeņu un krimiķu klāsts ir dubultojis visu, kas šajā žanrā agrāk tapis izdots Latvijā gadu desmitos. Bet šo raibvāku masu jau balansē pēdējā laikā arvien intensīvāk iznākušo vērtīgo izdevumu klāsts. Taču simptomātiska aina paveras televīzijas laukā, kur atkal banalitātes un uzblīduša tukšuma plūsma proporcionāli ir ievērojamā pārsvarā pār garīgi nozīmīgajām vērtībām. Ar simtiem kilometru gariem un nekad netrūkstošiem dzīpariem mūsu kultūras ainavas nītīs tiek ielaisti seriāli. Nenoliegsim, arī tā ir māksla, tā asā konkurences cīņā ir izstrādājusi savas estētiskās likumības un pat ļoti smalkus iedarbības līdzekļus. Pasaulē izvērstajā cilvēku notrulināšanas sistēmā pretēji varmācībai un seksam tā darbojas ar savu pievilcību.

Cita runa sākas, ja pievēršamies šī augstmeistarīgā žanra pirmajiem latviskajiem pakaļdarinājumiem, šīm provinciāli lempīgajām pūlēm izlēkāt līdzi pasaules dančmašīnas ritmiem tepat mūsu torņceltņu studijās. Un ja es vēl “Dienā” lasu nez no kurienes savāktās jūsmu atsauksmes par Leldes Stumbres un Hermaņa Paukša inspirēto latseriālu “Lai tev labi klājas!”, tad man atkal jājautā: — Quo vadis? Kurp eji, inteliģence, ja tu nespēj šai sakarībā pateikt savu vārdu, ja tu neiejaucies un ļauj tam visam turpināties, vēl kroplīgākā, es nevairos no apzīmējuma, vēl debīlākā formā uzplaukstot J.Lingas seriālfarsā “Pelikāns”, solot mums turpinājumu kaut vai līdz bezgalībai. Man ir vispliekanākā veidā vienkārši žēl to savu kādreizējo kolēģu — aktieru, kas pieņēmuši šo piedāvājumu, bet varbūt, ka tas viņiem pat patīk? Vismaz Juris Lejaskalns populārajās “Cilvēkziņās” savu piedalīšanos tur atzīmēja ar zināmu lepnumu.

— “Pērkamība. Es saucu tavu vārdu...” — un atkal es bezskaņas balsī murminu savu monologu. Sarunā pats ar sevi.

Vai nosaukt vēl kādu piemēru? Vai jau pietiks? Bet varbūt tomēr...

Un es jau redzu vairāku ievērojamu mākslas kritiķu pārākuma sašutumā smīnošās sejas.

Runa būs par kāda fonda ar milzu līdzekļiem izauklēto, prospektos, presē un televīzijā izdaudzināto akciju “Piemineklis”. Nekas cits kā jau iepriekš izteiktā nožēla mani nepārņem, domājot par cilvēkiem, kas proletārisko ideju nemirstības atgādinājumam uzstādījuši no noplukušām rozā skujām saspraudītu piecstaru zvaigzni tai vietā, kur savulaik dižojās nu jau gandrīz aizmirstais proletariāta vadoņa tēls, par tiem, kas Republikas laukumā uzstāda saplacinātu kolonu atgādinājumam, ka visuvarenajai kaimiņu impērijai šodien Rīgā šāda obeliska pietrūkst. Varbūt šajā akcijā pavīdēja arī kāds darbs, kas pelna ievērību kā skulpturāla improvizācija, telpisks veidojums pilsētvidē.

Un tomēr, man atkal ir jādomā par karaļa un viņa galminieku kompleksu, par bailēm, par neuzdrošināšanos nosaukt vārdā to, ko tu redzi. Pauka brīnišķā glezna Ingrīdas Bleitenas pazīstamajā stāstu grāmatā par abiem zaķēniem. Balts audekls tirgus laukumā. Bet kurš atļaus sevi nosaukt par muļķi un pateiks, ka viņš tur nesaredz gleznu?

Jā, arī inteliģenci ir pārņēmušas bailes pateikt, ka karalis ir kails. Ka audekls ir tukšs.

Quo vadis, homo intellegens?

Kam es to jautāju?

Sev?

Jā, es saprotu, daudz kas manos izteicienos ir subjektīvs.

Un tomēr...

Varbūt ir vēl kāds, kas tāpat ar soļiem mērī savas istabas garumu un platumu, uzdodams jautājumus pats sev?

Bet varbūt ir forma, kurā cilvēki ar pieredzē, salīdzinājumos, atbildības sajūtā pret savu profesiju krātiem vērtējumiem spētu sapulcēties, pateikt šīs domas publiski? Papildinot viens otru, piedāvāt šīs atziņas sabiedrībai?

Un pamazām sarunās ar kolēģiem, arī ar ārstiem, skolotājiem, zinātniekiem, kas pēdējā laikā itin bieži ir apmeklējuši Rīgas Latviešu biedrību, ir veidojušās pirmās kontūras šādai iespējai.

Šī forma varētu būt — Latvijas inteliģences apvienība. Cilvēkus, kas šo domu izvirzīja, saveda kopā pārliecība, ka Latvijas inteliģence, kas līdz šim arvien ir atradusies valsts dzīves izšķirošo notikumu centrā, šodien nedrīkst nostāties skeptisku novērotāju, cerību zaudējušu malā stāvētāju, pretenciozu sūdzībnieku vai kautrīgu lūdzēju pozīcijā.

Mēs esam arī sapratuši, ka kopš vēsturiskā 1988.gada jūnija radošo savienību apvienotā plēnuma neviena cita inteliģences sanāksme vairs nav nesusi nekādus kaut cik nozīmīgus rezultātus. Gan divos pēc tam sasauktajos kultūras forumos, gan pēdējā gadā rīkotajās diskusijās Rīgas Latviešu biedrībā nav noticis nekas vairāk kā vien inteliģences savstarpējā izsūdzēšanās un runātais palicis bez atsauces, bet lūgtie viesi no parlamenta un valdības puses labākajā gadījumā mēģinājuši radīt iejūtīgā klausītāja iespaidu, sliktākajā — visai nepārprotami pateikuši: “Paldies, bija interesanti, bet jūsu laiks ir beidzies.”

Tātad — lai atturētu inteliģenci no ieslīgšanas apātijā, ko veicinājušas arī minētās sanāksmes, lai panāktu stāvokli, kad inteliģences balsī būtu spiesti konstruktīvāk ieklausīties arī tie, kas lemj par izšķirošiem jautājumiem valstī, tiek izvirzīta doma par inteliģences apvienības veidošanu, sevišķu uzsvaru liekot uz lauku inteliģences iesaistīšanos šai procesā!

Apvienības pirmais uzdevums būtu — saliedēt, iekustināt kopīgam darbam pašu inteliģenci, pamodinot lielāku atbildības sajūtu ikvienā pret savu profesiju, pret savu nozari. Absolūtā liberālisma apstākļos, kas ieviesušies Latvijā, skaidri redzams, ka valsts institūcijas negrib un arī nespēj kontrolēt situāciju daudzās tieši ar intelektuālo darbu saistītās nozarēs. Tāpēc saucēja balsij ir jāatskan no citas puses. Ir jāizveidojas tam, ko varētu saukt par profesionālo pašvaldību.

Nākošais uzdevums — pakāpeniski panākt, lai apvienībā rūpīgi izvērtētie spriedumi iegūtu vismaz oficiāli atzītas konsultācijas statusu gan likumdevēju, gan izpildvaras lokā.

Taču vēlreiz jāuzsver, ka daudzi no jautājumiem, kas mūs nodarbina, nav uzdodami vienīgi tā dēvētajai administrācijai, bet gan tieši pašai inteliģencei, kādai tās daļai, kuras pārstāvji ir par kādu nozari atbildīgi. Te jāatgriežas pie kāda iepriekš ieskicēta piemēra — situācija mūsu teātros. Taču tos sen vairs nevada ministrija, bet konkrēti cilvēki, kas taču pieder radošā darba pasaulei. Tātad — jo intensīvāks dialogs pašai inteliģencei savā starpā ir organizējams šīs apvienības ietvaros.

Varbūt tā būtu diskusija arī par personības kritērijiem, par tās attieksmi pret laikmetu. Kā ētikas mērs te būtu izvirzāma vienkāršība. Tā arvien un visos laikos ir bijusi inteliģenta cilvēka pirmā pazīme. Un šodien tieši šī īpašība spēj vislabāk harmonēt ar brīžiem pat nežēlīgo situāciju, kurā mēs mītam un kura var turpināties vēl nenosakāmu gadu skaitu.

Tāpēc — pret plātību, nekaunību un stulbumu, kurš kļūst jo uzmācīgāks.

Par vienkāršību.

Un vēl — pati pēdējā pārdoma, varbūt atkal motīvs no kāda bezskaņas monologa. Un es jau redzu līdzjūtīgi vīpsnājošo oponentu sejas, kas izturas tā, it kā būtu šais pāris gados līdz pēdējai niansei izstudējuši un prakses sūrsmē pārbaudījuši visus Eiropas un Amerikas simtgadēs izkoptās demokrātijas pamatus un tās izpausmes formas.

Manas utopiskās pārdomas skar stāvokli valstī tagad pirms vēlēšanām, kad, kā to, protams, vajag, visas tiesības izvirzīt kandidātus Saeimai pieder tikai tā saucamajām partijām.

Es arī pazīstu šīs kārtības loģiku un tās pamatu pamatus.

Bet šī sistēma ir pārņemta no stabilajām rietumu demokrātijām, kur, nosaucot kādu partiju, katrs cilvēks zina, kas tā tāda ir. Kāda nepārprotami iezīmēta sabiedriska kustība, kāda vēsturiska tradīcija stāv aiz šīs partijas. Mūsējās lielākoties ir dibinātas no augšas, dažu cilvēku, viņu spontānās enerģijas izpausmei iecerētas, literarizētiem vai pārmantotiem, bet šo partiju darbībai neatbilstošiem nosaukumiem appušķotas. Vairākas no tām — pat fiktīvas. Uz labu laimi pieaicināto mākslinieku un sinoptiķu uzvārdi, kas piestiprināti sarakstiem, ir dekoratīvi, bez būtiska sakara ar pašu partiju. Mēs spēlējam partijas, un tikai uz tām balstītās vēlēšanas var arī izvērsties par spēli.

Visvairāk šai spēlē mani satrauc tas, ka tieši ar tās palīdzību Saeimā var tikt iezondēti absolūti gadījuma cilvēki. Izteikti tas nojaušams, ielūkojoties mazāko partiju sarakstos. Un neviena aptauja nevar paredzēt, cik no tur piedāvātajiem vārdiem šais savstarpējās neuzticības laikos var iekļūt Saeimā.

Man patiešām jau pilnīgi pietiek ar tiem pāris vibrējošiem oratomāniem, kuru runas, kas aizņem pamatīgu daļu no katras plenārsēdes, man ik nedēļu jānoklausās Rīgas domē. Ja šī prakse pārsviedīsies arī uz Saeimu, tad vajadzēs algot vēl vienu štata vienību — dežūrējošo psihiatru.

Tāpēc ir kaut utopiski jādomā par to, vai Latvijā šai pārejas posmā uz kaut cik stabilāku demokrātiju nebūtu lietderīgi dot tiesību izvirzīt kandidātus valsts likteņlēmēju amatiem arī kādām citām formācijām. Varbūt tas būtu iespējams pēc teritoriālā principa, varbūt uz to spētu pretendēt arī tāda profesionālās pašvaldības forma kā še piedāvātā inteliģences apvienība.

Tā būtu pēdējā nianse šai skicē, mēģinot atbildēt uz jautājumu: — latviešu inteliģence, kurp eji?