ATSAUCĒ IETVERT:
Džemma Skulme: "Jautājumi, kas mani nodarbina". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.09.1995., Nr. 146 https://www.vestnesis.lv/ta/id/36899
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Džemma Skulme:
"Jautājumi, kas mani nodarbina"
Tautas bezizeja un bezcerīgums — tā ir drausmīga un smaga lieta, un tajā ir nodarījums pret tautu, un kā gan šī revolūcija varēja pagriezties pret tās sargiem — tie ir jautājumi, kas mani nodarbina.
Es zinu un reizē nezinu atbildes. Varbūt tad, kad izcīnījām Latvijas neatkarību, mēs vairāk domājām par garantijām mākslas brīvībai un kultūras brīvībai. Mēs nemaz neparedzējām, ka iegūtās, iestrādātās vērtības paliks bez jebkāda atbalsta, sapratnes un novērtējuma.
Mums pašiem, varbūt parlamentam, tālāk Saeimai — tā jau ir daļa no mums — vajadzēja to saprast. Bet rīcība bija kā barbariem. Varbūt tas ir teikts pārāk pārspīlēti, bet līdzīgi tas notika visās nozarēs(..).
Kāpēc mēs akcentējām mākslas brīvību? To mēs akcentējām kā domas brīvību, kā plurālismu, kā daudzveidību — par to mēs cīnījāmies. Tas taču guļ valsts attīstības pamatā, un demokrātiskai sabiedrībai tā ir dzīves telpa. Nav runa par privilēģijām mākslai vai kultūrai, kā dažbrīd politiķi šo jautājumu noliek. Ja ir mākslai, ja ir kultūrai kāda īpaša, norobežota dzīves telpa, tad tas liecina, ka sabiedrība vairs nav demokrātiska, tad tā ir totalitāra sabiedrība, un iet runa par elitāru telpu. Mums šādu, norobežotu telpu nevajag.(..)
Es vienmēr domāju par to, ka mēs paši vainīgi vien esam. Es redzu vēl tagad kā spogulī, kā tur, Saeimā — izvēlējām taču labākos no labākajiem un arī no sliktākajiem tos labākos — deputāti, un vairākums taču bija vīrieši, izturējās, uzvedās, kad Saeimā uzstājās Norvēģijas Stortinga prezidente. Es nodrebēju. Jā, bet Saeima jau ir mūsu pašu spogulis…
Pēc diktafona ieraksta