REFERĀTI

Par kadastru

Starptautiskajam semināram par zemes kadastra un nekustamā īpašuma reģistrācijas problēmām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kurš no 25. līdz 27. septembrim strādā Jūrmalā, Dzintaros, Starptautiskās Mērnieku federācijas iesniegtais ziņojums. Kopsakarā ar “LV” publikācijām iepriekšejā un šodienas numurā rakstīto

Semināra starptautiskās autoritātes (no kreisās): ANO Ekonomikas komisijas loceklis Genādijs Vinogradovs, VFR Mērnieku biedrības viceprezidents Rolfs Rihters ( Rolf Richter ) un Zviedrijas–Latvijas kopprojekta vadītājs Svens Arne Matsons ( Sven Arne Matsson)
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Starptautiskās Mērnieku federācijas (FIG) ziņojums par kadastru no starptautiska viedokļa izgaismo kadastra kā zemes informācijas sistēmas nozīmi sociālajā un ekonomiskajā attīstībā. Tas parāda, kādi juridiskie, organizatoriskie un tehniskie jautājumi ir jārisina, lai izveidotu un uzturētu kadastru. Ziņojumā arī aprakstīti daži no mērnieku daudzpusīgajiem uzdevumiem kadastra saimniecībā un darbībā. Ziņojumā nav ieteikts veidot vienādu kadastru jebkurai valstij un jurisdikcijai.

 

Kadastrs parasti ir uz parceles (zemes gabala) pamata veidota aktualizēta (faktiskajam stāvoklim atbilstoša) zemes informācijas sistēma, kurā ierakstītas zemes intereses (piem., tiesības, ierobežojumi un atbildība). Tajā parasti ir parceļu ģeometriskais apraksts, kas ir piesaistīts citām ziņām, kas savukārt raksturo šīs intereses, īpašuma tiesības un bieži vien arī parceles vērtību un tā uzlabojumus. Kadastru var veidot fiskālām vajadzībām (piem., vērtēšanai un taisnīgai nodokļu aprēķināšanai), juridiskām vajadzībām (darījumiem ar īpašumu) un lai būtu vieglāk pārvaldīt un izmantot zemi (piem., plānot un to administratīvi pārvaldīt); kadastrs arī dod stabīlas attīstības un vides aizsardzības iespējas.

 

1. Zemes pārvalde

un zemes informācija

Zemes pārvalde nozīmē vadīt zemes resursu izmantošanu un apgūšanu. Šodien zemes pārvaldes politikā ietverti kritiski un dažkārt pretrunīgi mērķi:

• zemes resursu atdeves uzlabošana un atbalsts strauji augošajam iedzīvotāju skaitam daudzās zemēs;

• attīstības stimulēšana, tai skaitā dzīvojamo māju un pamata infrastruktūras, piem. kanalizācijas un ūdensapgādes veicināšana;

• dabiskās vides saudzēšana;

• vienlīdzīgas un racionālas pieejas garantēšana no zemes un nekustamā īpašuma tirgus iegūstamiem labumiem;

• palīdzība valdības pakalpojumu sfērai, realizējot ar zemi un tās uzlabojumiem saistītos nodokļus un nodevas.

Priekšnoteikums minēto un vēl citu mērķu sasniegšanai ir nodrošināt efektīvu pieeju zemes informācijai, piem., par zemes resursu potenciālu, zemes valdījumu un lietojumu. Šī informācija kalpo, lai

• apzinātu problēmas un prioritāros jautājumus;

• formulētu un realizētu pareizu zemes politiku, kā arī stratēģiskos plānus, risinot šos jautājumus;

• sniegtu palīdzību zemes plānošanas un izveides pasākumos;

• nodrošinātu rentablus zemes darījumus, kas veicina ekonomikas attīstību;

• ieviestu taisnīgas un racionālas īpašuma nodokļu sistēmas;

• uzraudzītu zemes lietojumu, lai garantētu jaunu problēmu apzināšanu un novērtētu zemes politikas sekas.

Lai gan zemes pārvalde var būt saistīta ar daudziem sociāliem un vides mērķiem, vairumam valstu pirmkārt jāpievēršas neatliekamajiem ekonomiskajiem uzdevumiem. Zemes īpašuma tiesību legalizēšana un to garantēšana, tās publiski atzīstot un reģistrējot, šodien uzskatāmas par primārām darbībām brīvā tirgus ekonomikā un par būtiskiem pasākumiem, lai pamazām uzlabotu dzīves līmeni.

Kadastram ir pirmā nozīme, nodrošinot informāciju par īpašuma tiesībām. Konkrētāk runājot, kadastrs dod privātajam un sabiedriskajam sektoram:

• informāciju par to, kam pieder intereses par zemes parcelēm;

• informāciju par to, kādas ir šīs intereses (piem., tiesību raksturs un termiņš, ierobežojumi un pienākumi);

• informāciju par pašām parcelēm (piem., to novietojumu, lielumu, uzlabojumiem, vērtību).

 

2. Kadastrs un

zemes informācija

Kadastrs ir zemes informācijas sistēma, kuru pārvalda viena vai vairākas valsts iestādes. Tradicionāli kadastrs tika veidots, lai palīdzētu noteikt zemes nodokļus, nekustamo īpašumu nodot citai personai un zemi pārdalīt. Kadastrs palīdz sniegt nepieciešamo informāciju tiem, kuri iesaistās darījumos ar īpašumu un arī palīdz šos darījumus racionāli kārtot, kā arī garantē valdījuma tiesības vispār. Kadastrs dod visiem valsts varas līmeņiem pilnu zemes īpašumu inventāra sarakstu, kas ļauj tos aplikt ar nodokli un regulēt. Šobrīd šo informāciju arvien vairāk izmanto gan sabiedriskais, gan privātais sektors zemes apbūvei, pilsētu un lauku plānošanai, zemes apsaimniekošanai un vides uzraudzībai.

Kadastrs parasti ir sistēma, kas pamatojas uz parceli, t.i., informācija ir ģeogrāfiski piesaistīta nedublētām, stingri noteiktām zemes vienībām. Šīs vienības nosaka gan oficiālas, gan neoficiālas robežas, kas iezīmē zemes platību, ko atsevišķi cilvēki vai konkrētas cilvēku grupas izmanto konkrētā veidā, piem., ģimenes, firmas, koperatīvi. Katra parcele iegūst nedublētu kodu vai parceles apzīmējumu. Šādi kodi var būt adreses, koordinātas vai zemes gabalu numuri, kurus var atrast mērniecības plānā vai kartē.

Šo parceļu grafiskie rādītāji ir t.s. kadastra kartes, un tās parāda visu parceļu relatīvo izvietojumu konkrētā rajonā. Kadastra karšu mērogi parasti ir no 1 : 10 000 līdz 1 : 500. Lielmēroga shēmas vai kartes, kas precīzāk parāda parceļu izmērus un objektus (piem., ēkas, ūdens ietaises) var sastādīt katrai parcelei, pamatojoties uz lauka mērījumiem vai tālmērīšanas metodēm vai fotogrāfijām no gaisa. Informāciju no kadastra teksta materiāla vai no apzīmējumu kartotēkas, piem, par zemes vērtību, īpašuma tiesībām vai lietojumu, var iegūt, izmantojot nedublētos parceļu kodus, kas parādās uz kadastra kartes, un tas arī ir pilns kadastrs.

Kadastrs pieder pie pamatdatiem, kas nepieciešami jebkurai sabiedriskai zemes informācijas sistēmai. Tā kā informāciju par zemes parcelēm un zemes īpašumiem bieži pieprasa daudzi un dažādi datu lietotāji, vienveidīgs, tipveida kadastrs katrai jurisdikcijai palīdz novērst dublēšanu un sekmē racionālu informācijas apmaiņu. Kadastru parasti veido un uztur valdības organizācija. Dažās valstīs kadastrs var būt vietējās varas ziņā, bet citās valstīs par kadastru atbild valdība jeb valsts.

Daži piemēri tiem datiem, kas izraisa vispārēju plaša lietotāju loka interesi un parasti pieskaitāmi kadastram, ir:

• zemes parceles (piem., novietojums, robežas, koordinātas),

• zemes valdījums (piem., īpašuma tiesības, īpašnieka tiesības, noma),

• zemes vērtība (piem., kvalitāte, ekonomiskā vērtība, nodokļa vērtība, uzlabojumu vērtība).

Ar nedublētiem (unikāliem) parceļu apzīmējumiem un ar kadastra indeksu kartēm zemes parcelēm var piesaistīt arī citu informāciju. Šāda informācija var noderēt konkrētām lietotāju grupām, un klasifikācijas pamats var būt:

• ēkas un citi uzlabojumi

• lauksaimnieciski dati (zemes produktivitātes grupas, zemes lietojums),

• dati par mežiem,

• zivju nozvejas vietas jūrā (ievērojot, ka atsevišķiem cilvēkiem pieder iekšzemes un piekrastes ūdeņu tiesības),

• vides kvalitāte (īpaši teritoriju konkrētai analīzei un uzraudzībai),

• demogrāfija (iedzīvotāju statistika, patēriņa tirgus dati u.c.).

Kadastram ir svarīga loma zemes lietojuma regulēšanā. Zemes lietošanas noteikumi nosaka parceles sākotnējās izveides noteikumus (piem., nodalīšana vai apvienošana); zemes izmantošanas mērķi; parceļu lielumu, obligāto piekļūšanu ūdens baseiniem, kanalizāciju, ceļus utt. Zemes uzlabošanā vai apbūvē kadastrs dod daļu no būtiskas informācijas, kas vajadzīga privātam zemes apbūvētājam, zemes īpašniekam un valsts organizācijām, lai iegūtu no zemes maksimālu labumu ar viszemākajām izmaksām (ekonomiski, sociāli un apkārtējās vides nozīmē).

 

3. Dažādie kadastri

Vissenākās ļaužu kopienas veidoja primitīvus kadastrus, lai palīdzētu aprēķināt nodokļus un vieglāk veiktu citus zemes pārvaldīšanas darbus. Sabiedrībai attīstoties un pastiprinoties īpašumu darījumiem, kadastra dati kļuva juridiski nozīmīgāki. Šodien kadastri bieži vien kalpo daudziem nolūkiem un ļoti dažādiem datu lietotājiem.

Gadsimtu gaitā izveidojās daudzas kadastra sistēmas, pie kam atšķirības tajos radīja vietējais kultūras mantojums, fiziskā ģeogrāfija, zemes lietojuma veids, tehnika utt. Kadastrus var klasificēt pēc dažādiem principiem, piemēram, ņemot vērā:

• pamatfunkciju (piem., kalpo nodokļu aprēķināšanai, īpašumu darījumiem, zemes sadalīšanai vai arī universāliem zemes pārvaldes darbiem);

• reģistrēto tiesību veidu (piem. privātīpašuma tiesības, lietošanas tiesības, minerālu noma);

• valsts atbildības pakāpi, garantējot datu precizitāti un ticamību (piem., pilnīgs valsts mandāts, sabiedriskā un privātā kopatbildība);

• atrašanās vietu un jurisdikciju (piem., pilsētas un lauku kadastri, centralizēti un decentralizēti kadastri);

• daudzās metodes datu vākšanā par parcelēm (piem., zemes uzmērīšanu, kas piesaistīta ģeodēziskai kontrolei, nekoordinēta zemes mērniecība un mērījumi, aerofotografēšana, esošo vēsturisko pierakstu digitizēšana u.c.).

Visi šie faktori palīdz noteikt, kāda ģeogrāfisko datu izšķirtspēja un mērogs ir nepieciešams (piem., kadastra kartēs), kādi dati un to raksturojums jāreģistrē grafiskajos un apzīmējumu (atribūtu) failos, un kāda organizatora un profesionāla atbildība ir nepieciešama šo datu saimniecībā.

Ir vēl citi faktori, no kuriem atkarīgs kadastra formāts un pārvaldīšana:

• vēsture, kultūra un tradicionālā zemes valdījuma kārtošana;

• teritorijas lielums;

• fiziskā un ekonomiskā ģeogrāfija;

• iedzīvotāju sadalījums teritorijā;

• tehnikas līmenis;

• tradicionālais sabiedriskās pārvaldes iekārtojums;

• zemes un īpašuma likumu kārtība;

• zemes politikas prioritāte tiesu u.c. pilnvarās (jurisdikcijā).

Eiropas kontinentā, tāpat kā pasaules lielākajā daļā, atbildība par kadastra pārvaldīšanu vēsturiski ir dalījusies starp vairākām valdības organizācijām un dažādām profesijām. Zemes reģistrācijas mandāts parasti ir piederējis tiesām un juristu profesijai. Kartēšana, parceles robežu ierādīšana, parceles datu uzturēšana fiskālām vajadzībām, zemes lietojuma kontrolei un zemes pārdalīšanas nolūkam ir bijuši mērnieka profesionālie uzdevumi. Tādos reģionos kā Ziemeļamerika vēsturisku iemeslu dēļ par zemes lietojuma plānošanu, zemes vērtēšanu un nodokļiem ir bijušas atbildīgas citas profesijas.

Modernās zemes informācijas sistēmas izveide, lietojot datoru tehniku, ir devusi vienu svarīgu rezultātu: ir radusies ciešāka saskaņa starp tām organizācijām, kas atbild par kadastra datu sastāvdaļām. Dažās valstīs juridisko un finansiālo zemes datu, mērniecības un kartēšanas funkcijas ir saplūdušas vienā organizācijā. Citās valstīs tā informācija, kas vajadzīga dažādiem mērķiem, ir saskaņota, veidojot vienu informācijas sistēmu, vai arī tā sakārtota, ka dažādās sistēmas var viegli apmainīties ar informāciju.

 

4. Mērnieka loma

Mērnieka loma ir atkarīga no kadastra mērķa un kadastra organizācijas veida. Lai gan kadastra pārvaldīšanas pasākumi ietver arī titula (īpašuma dokumenta) reģistrāciju, ko parasti veic tieslietu speciālisti, mērnieka uzdevumi var būt:

a) Kadastrālā mērniecība . Tas nozīmē jaunu vai izmainītu parceles likumīgo robežu noteikšanu, atrašanu, iezīmēšanu, uzmērīšanu un kartēšanu. Tas parasti prasa arī pazudušo robežu atjaunošanu un dažkārt robežu strīdu vai citu ar īpašumiem saistītu interešu nokārtošanu.

Mērnieku apmācību un praktisko darbu vienmēr regulē īpaši noteikumi, ja mērnieks darbojas kadastra mērniecībā, jo viņi ir sabiedrībai profesionāli atbildīgi. Ar kadastra mērniecību nodarbojas oficiāli valdības iestāžu darbinieki un privātie mērnieki vai arī abu veidu profesionāļi kopīgi. Mērnieku īpašo apstiprināšanu uzrauga vai nu valsts, vai profesionāla biedrība.

b) Mērniecības ziņu pieraksti . Tas ir process, kurā pārbauda vai izpēta kadastrālās mērniecības rezultātus un informāciju ieraksta reģistrācijas grāmatās un kadastra indeksu kartēs. Katrai parcelei piešķir nedubultētu (unikālu) apzīmējumu. Izpētē var pārbaudīt zemes politikas jautājumus (piem., vai zemes gabala nodalīšana veicina vajadzīgo zemes izmantošanu), juridiskos jautājumus (piem., vai pieteicējam ir tiesības veikt konkrēto darbību ar zemi); tehniskos jautājumus (piem., vai ir ievēroti mērniecības jautājumi). Lai samazinātu izdevumus par šīm pārbaudēm, valsts iestādes pievērš lielāku uzmanību kvalitātes nodrošināšanai un praktizējošo mērnieku lielākai atbildībai par lauka datu precizitāti un mērniecības plāniem.

c) Zemes vērtēšana . Kad kadastru izmanto kā līdzekli zināmas zemes politikas īstenošanai, mērnieka pienākumos bieži vien ietilpst arī zemes un ēku vērtēšana. Vispopulārākais piemērs ir vērtēšana nodokļa noteikšanai. Taču vērtēšanai ir svarīga nozīme tādos pasākumos kā zemes atsavināšana (ekspropriācija) un zemes konsolidācija, kur visu īpašumu sistemātiska apsekošana var dot relatīvo kompensāciju vērtību, kas jāsaņem attiecīgajiem īpašniekiem. Šādi mērniecības darbi zemes nodalīšanas un konsolidācijas gadījumos var ietvert arī ceļu būves, ceļu ekspluatācijas un citu koplietošanas objektu izmaksu noteikšanu, lai varētu šīs izmaksas sadalīt starp jaunajiem zemes īpašniekiem.

d) Zemes izmantošanas plānošana . Kad kadastrs nodarbojas ar sākotnēju zemes piešķiršanu, nodalīšanu vai konsolidāciju, kur rodas jauni īpašumi, zemes izmantošanas plānošana kļūst par svarīgu kadastrālā mērnieka darba sastāvdaļu. Profesionāli mērnieks ir atbildīgs par sabiedrības interešu aizstāvību, un tādēļ var būt nepieciešama sabiedriskās domas uzklausīšana un rīkošanās kā starpniekam. Rezultātā var rasties jauns zemes lietojuma plāns, kurā saskaņoti ekonomiskie, vides un tradicionālie viedokļi.

e) Datu bāzu saimniecība . Informācijas tehnika ir radījusi pieprasījumu pēc speciālistiem datu bāzu projektēšanā un pārvaldīšanā. Datu bāzes ir svarīga mūsdienīga kadastra sastāvdaļa; lielo datu bāzu apkalpošanai ir vajadzīgi speciālisti, kas strādā ar grafisko un teksta informāciju. Šajā darba nozarē mērniekiem ir liela loma, un datoru sistēmu izglītība ir neatņemama sastāvdaļa šodienas mērnieku izglītībā un apmācības programmās.

f) Strīdu atrisināšana . Dažās valstīs, bet galvenokārt Ziemeļeiropā kadastra mērniecībai ir īpaša juridiska nozīme, jo mērnieki izlemj zemes lietas, un viņu lēmumi ir juridiski saistoši. Tie var būt tādi jautājumi kā, piemēram, vai var atļaut zemi sadalīt, ievērojot gan privāto būvētāju, gan sabiedrības vispārējās intereses? vai vajadzētu atļaut vienam īpašniekam nodot zemi citam? kuriem pienākas kompensācija par atsevinātajām zemēm? kā pareizi interpretēt vecos juridiskos dokumentus? Rezultātā mērnieka loma ir mainījusies: mērnieks agrāk bija neatkarīgs eksperts komisijā vai tiesā, bet tagad pats izpilda pirmo tiesas instanci.

 

5. Kadastrs un

zemes valdījums

Kādi zemes valdījuma veidi tiek parādīti kadastrā? Zemes valdījums runā par tām tiesībām, ierobežojumiem un pienākumiem, kādi cilvēkiem ir attiecībā uz zemi. No juridiskā viedokļa zemi var definēt kā zemeslodes jebkuru daļu, kurā var izmantot īpašuma, pārvaldīšanas vai lietošanas tiesības. Tādējādi zeme var būt, piem., zemeslodes virsma, ēkas un pastāvīgi nostiprinātie uzlabojumi, virszemes un pazemes resursi, t.sk. ūdeņi, un dažos gadījumos —— arī labi definētas gaisa telpas vienības (piem., enerģijas servitūtiem). Bieži vien zemi ar ēkām, kas uz tās atrodas, sauc par nekustamo īpašumu (angl. real estate ) un dažādās tiesības, kas saistās ar zemi, sauc par nekustamā īpašuma tiesībām (angl. real property ). Jebkādas nekustamā īpašuma tiesības var ierakstīt kadastrā, ja šīs tiesības vai ierobežojumu var saistīt ar noteiktu zemes vienību. Dažādās kadastra kartēs vai karšu datu slāņos var parādīt dažādas tiesības. Piemēram, tiesības uz izrakteņiem var parādīt atsevišķā kartē un varbūt pat mazākā mērogā nekā pašas zemes tiesības.

Svarīgākos zemes valdījuma vai nekustamā īpašuma tiesību veidus, ko parāda gandrīz visās kadastra sistēmās, var raksturot šādi:

a) Čpašnieka tiesības , kas nozīmē ekskluzīvas tiesības izmantot parceli, zemes doto bagātību un zemes uzlabojumus. Tas nozīmē arī tiesības nodot šo parceli citai personai, ieķīlāt īpašumu un to iznomāt. Visas šīs tiesības var vairāk vai mazāk ierobežot likumdošana.

Šodien ir parasts, ka zemes īpašnieka juridiskās tiesības izmantot zemes parceli ir tā ierobežotas, lai tās perspektīvi kalpotu sabiedrībai un nestu labumu tai. Šādi ierobežojumi var būt, piemēram, kaut kādi vides aizsardzības noteikumi. Zemes īpašnieka tiesības parasti ietver arī tiesības uz ēkām, kas atrodas uz šīs zemes, taču daža veida jurisdikcijā zeme un ēkas var piederēt atsevišķi.

b) Noma dod tiesības nomniekam (nomas ņēmējam) tiesības ierobežotu laiku izmantot parceli (vai lielas parceles daļu) saskaņā ar noteikumiem, ko paredz ne tikai likumdošana, bet arī līgums ar nomas devēju (iznomātāju). Iznomātājs var būt privāts zemes īpašnieks vai valsts iestāde. Nomas termiņa ilgums var būt ļoti īss (piem., daži mēneši) vai arī garš —— līdz 99 gadiem un ilgāk.

Nomas valdījuma veids parasti nav nododams trešajai pusei bez īpašnieka piekrišanas. Parasti nevar izmantot nomas tiesības par garantiju aizņēmuma iegūšanai, ja vien nomas termiņš nav ļoti garš. Zemes nomniekam var piederēt uz šīs zemes uzcelta ēka, un šo ēku var uzrādīt aizņēmuma garantēšanai. Ēku un zemes nomas līgumi var termiņā atšķirties.

c) Servitūts ir ierobežotas vienas parceles īpašnieka tiesības lietot vai traucēt lietot kādu robežnieka parceli. Šīs tiesības parasti tiek saistītas ar pašu parceli un pastāv tik ilgi, kamēr pastāv šī parcele. Čpaši servitūti vai ceļa tiesības var pastāvēt būvniecības gadījumā vai piekļūšanai komunikāciju līnijām. Var būt arī sabiedriskas ceļu tiesības dažās parcelēs, lai nodrošinātu pieeju upēm, piekrastei, ceļiem u. tml.

d) Hipotēka (ieķīlājums) ir ierobežotas tiesības, kur nekustamā īpašuma tiesības uzrāda, lai garantētu naudas aizdevumu. Ja īpašnieks nepilda līguma noteikumus (piem., neatmaksā katru mēnesi daļu aizdevuma), tad aizdevējam ir tiesības segt šādi radušos zaudējumus, pārņemot īpašumā pašu īpašumu. Uz vienu īpašumu var attiekties viena vai vairākas hipotēkas, un zaudējumu atgūšanas tiesības tad ir atkarīgas no hipotēkām piešķirtās prioritārās kārtības.

Ir jurisdikciju veidi, kur aizdevējs reāli iegūst īpašnieka dokumentu (titulu) tajā brīdī, kad tiek parakstīts hipotēkas līgums par šo īpašumu. Šādā gadījumā īstajam īpašniekam pieder gan īpašums, gan lietošanas tiesības, taču pilnas tiesības tiek atdotas tikai tad, kad ir izpildīti visi līguma noteikumi (piem., atmaksāta visa summa). Ir citi jurisdikciju paveidi, kur aizdevējs iegūst tiesības pārņemt īpašuma tiesības tikai tad, ja īpašnieks nepilda hipotēkas saistības (piem., nekārto vajadzīgos maksājumus).

e) Komunālās jeb grupas tiesības ir svarīgas daudzās valstīs, īpaši tur, kur zemes resursi ir bijuši lieli un grupai pieder zemes lietošanas tiesības plašā teritorijā. Šādos gadījumos tiesības izmantot zemi un resursus pieder grupai —— ģimenei, vietējai sabiedrībai, dzimtai vai nomadu grupai, bet ne atsevišķiem šādas grupas locekļiem. Šīs tiesības parasti sastopamas parašu valdījuma sistēmās, bet ne tikai.

Pastāv dažāda veida komunālās tiesības ar dažādas pakāpes ierobežojumiem un atsevišķo cilvēku tiesību kontroli. Ja indivīds netiek kontrolēts ne pēc tradīcijas, ne pēc likuma, kopīgos resursus var iztērēt.

f) Citas tiesības. Parasti pieņem, ka zemes valdījuma pamatā ir zemes izmantošana konkrētam mērķim, kur lietotājs ir zināms. Lielākā daļa zemes valdījuma parašu un tradicionālās sistēmas kaut kādā veidā pamatojas uz šo principu, lai gan lietotāja tiesību saturs var ievērojami atšķirties dažādās jurisdikcijās.

 

6. Kadastrālie jautājumi

Kadastra izveidošana, uzturēšana un pilnveidošana ir saistīta ar daudziem juridiskiem, tehniskiem un operatīviem jautājumiem, kas jārisina saskaņā ar katras jurisdikcijas vajadzībām un ierobežojumiem. Daži no galvenajiem jautājumiem ir tālāk apskatīti.

6.1. Neoficiālu vai tradicionālu zemes tiesību dokumentēšana.

Kadastra sistēmai ir svarīga nozīme zemes reformā, kur mainās valdījuma sistēma. Šādas izmaiņas var būt, piemēram,

• nedokumentēta tradicionāla vai parašu valdījuma oficiāla noformēšana;

• neplānotas apmešanās vietas oficiāla noformēšana, kuras pamatā ir īres situācija;

• pāreja no viena likumīga valdījuma veida uz citu (piem., nomas tiesībām vai pilnām īpašuma tiesībām komunālā veidā).

Visos gadījumos esošās tiesības un pieprasījumi tiesiski jāapstiprina un oficiāli jānostiprina jaunās tiesības. Tad var būt nepieciešams izveidot jaunu kadastru vai esošos ierakstus būtiski mainīt. Ir svarīgi saglabāt saikni ar vēsturiskajām ziņām —— pat tādā gadījumā, ja tās nepieder vairs pie aktīvās kadastra sistēmas.

Kad kādā jurisdikcijā ievieš oficiālu zemes reģistrācijas sistēmu, ir jāizpēta esošās neoficiālās, tradicionālās vai parašu zemes tiesības, lai tās noteiktā precizitātes pakāpē pārvērstu oficiālā sistēmā. Ir jānosaka likumīgu zemes pieprasījumu kritēriji, lai uz tiem varētu pamatoties piešķiršanas process. Katra pieteikuma vispusīga tiesiska apstiprināšana var prasīt ļoti ilgu laiku, novilcināt un pat apdraudēt reformas īstenošanu. Tādēļ bieži vien ir jārada iedarbīgas, bet tomēr ātras juridiskās un tehniskās procedūras tiesību dokumentēšanai un jebkādu vēlāku konfliktu atrisināšanai.

Rajonos, kur zemes tiesības ir komunālas vai balstās uz parašām, zemes reformu dažkārt ievieš, lai radītu zemes tirgu. Ir ļoti svarīgi tādas reformas uzsākt tikai pēc rūpīgas izpētes, nosakot, kādēļ reforma vajadzīga un ko tā dos. Rentabla kadastra izveidošana parašu tiesībām, vai nu mainot vai nemainot juridisko un administratīvo atbildību, ir nopietns uzdevums daudzu attīstības zemju kadastra iestādēm.

6.2. Zemes reģistrācijas sistēmu projektēšana

Zemes reģistrācija ir juridiski atzītu zemes interešu oficiāls pieraksts. Zemes reģistrācijas sistēmas ne tikai vajadzīgas darījumos ar īpašumiem un īpašuma nodokļa noteikšanai, bet bieži vien tās veido valdības ieņēmumus, jo tiek ievāktas zīmoga nodevas un darījumu nodokļi. Parasti jurisdikcija paredz juridisko dokumentu reģistrāciju, īpašnieka tiesību vai lietošanas tiesību reģistrāciju kaut kādā formā, taču visā pasaulē ir pielikts daudz pūļu, lai zemes reģistrāciju uzlabotu un apmierinātu jaunās informācijas, zemes darījumu prasības un padarītu visu to lētāku. Atsevišķos gadījumos var ieviest jaunu zemes reģistrācijas sistēmu esošās sistēmas vai neoficiālās kārtības vietā.

Sistēmas ir ļoti dažādas, kas atšķiras juridiskā, organizācijas, procedūras un informācijas pārvaldes ziņā. No juridiskā viedokļa divas galvenās sistēmas ir aktu reģistrācija, kur reģistrā fiksētie dokumenti liecina par titulu, un titula reģistrācija, kur pats reģistrs ir primārais pierādījums. Titula reģistrācijas sistēmas bieži vien klasificē sīkāk (piem., Eiropas, Torensa, angļu) pēc tā, kā atzīmē un reģistrē robežas, un pēc citām atšķirībām. Lielākā daļā Eiropas sistēmu svarīgs pamats ir, piemēram, kadastra kartes.

Lai gan kadastra sistēmu klasifikācija var būt lietderīga, tomēr reāli pastāv tik variāciju, cik jurisdikciju. Šodien, piemēram, dažās aktu reģistrācijas sistēmās ietverti svarīgi titulu reģistrācijas elementi, tādi kā kadastrālā kartēšana, uz parceli pamatota apzīmējumu sistēma un dokumentu pārbaude, lai garantētu atbilstību likumiem un noteikumiem. Līdz ar datorizāciju un mūsdienīgas zemes informācijas izveidošanu atšķirības starp konkrētajām sistēmām ir kļuvušas vēl mazsvarīgākas.

Aktu reģistrācijas sistēmas parasti var ātrāk ieviest, un tās ir lētākas nekā titulu reģistrācijas sistēmas. Aktu reģistrāciju var arī piesaistīt apdrošināšanai, kā tas tiek darīts ASV, kur privātais sektors rada drošības fondu titulu reģistrācijas sistēmai. Tomēr tāda sistēma parasti nedod ar zemi saistīto informāciju plašām ekonomikas, sociālām un sabiedrības vajadzībām. Titulu reģistrācijas likumi un kārtība (tai skaitā dokumentu un kadastrālo plānu pārbaude) ir sarežģītāki, taču principā titulu reģistrācija garantē labāku valdījuma drošību un arī ticamāku informāciju. Turklāt lietotājiem nav jāmeklē vecie dokumenti, lai atrastu ziņas par īpašnieka tiesībām; viņi var paļauties uz titulu reģistra ziņām. Tas parasti samazina īpašumu darījumu izmaksas.

Tādēļ, ieviešot jaunu zemes reģistrācijas sistēmu vai pārveidojot esošo, varbūt pats svarīgākais ir ņemt vērā konkrētas jurisdikcijas prasības un apstākļus. Tad var projektēt tādu reģistrācijas sistēmu, kur ņemti vērā ierobežotie līdzekļi, zemes likums, organizatorais atbalsts, kā arī optimālā kārtība un informācijas prasības. Ir jāņem vērā gan īstermiņa, gan tālejošās prasības un arī iespējas ar laiku uzlabot šo sistēmu.

6.3. Neregulārā un sistemātiskā pieeja zemes reģistrācijai un mērniecībai.

Ieviešot jaunas zemes reģistrācijas (titula) un mērniecības sistēmas kādā jurisdikcijā, darbus var veikt, sistemātiski aptverot platību pēc platības, vai arī neregulāri, piemēram, atsaucoties uz jauniem zemes darījumiem. Abas metodes var izmantot arī vienlaicīgi.

Neregulārās metodes lielākais trūkums ir tas, ka jurisdikcijas robežās līdz pabeigtam rezultātam var nonākt daudz ilgākā laikā. Liela priekšrocība ir metodes lētums īstermiņa robežās, un tā arī neprasa tik daudz jaunu līdzekļu.

Ja par mērķi izraugās kadastra paplašināšanu līdz pilnīgākai zemes informācijas sistēmai optimālā termiņā, tad racionālāka ir sistemātiskā metode. Izmantojamās tehniskās metodes izvēle, kā arī precizitātes un datu kvalitātes standarti var ievērojami ietekmēt laika faktoru. Vispār runājot, sistemātiskā pieeja garantē, ka jaunā sistēma sāks tiešā veidā atmaksāties īsākā laikā.

6.4. Robežu un parceļu noteikšana, atzīmes dabā un kartēs

Lielāko daļu parceļu robežu uz zemes iezīmē ar pastāvīgām zīmēm vai redzamiem objektiem, kuri var būt dabiski vai mākslīgi. Kartēs robežas var attēlot ar līnijām, bieži pievienojot orientācijai azimutus un attālumus vai arī koordinātas. Ja strīda gadījumā atzīmēm kartē juridiski ir lielāka nozīme nekā zīmēm uz lauka, tad parasti mērnieka darba precizitātei tiek izvirzītas lielākas prasības nekā pretējā gadījumā. Fiziskā robežu atzīmēšana dabā ir svarīga tādēl, ka tādas robežzīmes garantē īpašuma robežu faktisko saskatīšanu.

Robežu nospraušana un iezīmēšana kartēs pieder pie kadastra mērniecības darba, kura uzdevums ir noteikt dabā parceli un nodrošināt pierādījumus, ja pazudusī robeža ir jāatjauno. Tā kā kadastrālā mērniecība ir samērā dārgs process, tehniskajos noteikumos par robežu nospraušanu un atzīmēšanu kartē (piem., par precizitāti un mērniecības metodēm) jāatspoguļo tādi faktori kā zemes vērtība, zemes strīdu iespēja un kadastra lietotāju informācijas prasības. Kadastra telpiskā pamatvienība ir parcele. Parceli var definēt dažādi atkarībā no kadastra mērķa. Piemēram, dažās sistēmās par parceli var uzskatīt konkrēta zemes lietojuma platību, bet citās sistēmās parceli definē kā platību, kura ir atsevišķas personas vai personu grupas (piem., ģimenes vai uzņēmuma) kontrolē vai īpašumā. Daudzās sistēmās īpašums var sastāvēt no vairākām zemes parcelēm, kas atrodas nelielā teritorijā, piem., ciematā. Definīcijas elastīgums ļauj pielāgot kadastra sistēmu konkrētām vajadzībām un līdz ar to regulēt reģistrācijas izmaksas. Piemēram, ja kadastra mērķis ir tikai aizsargāt esošās zemes lietošanas tiesības, tad lielākas parceles, kuras vieno kopējas intereses, ir iespējams definēt kā sistēmas pamatu.

6.5. Kadastrālās mērniecības un kartēšanas tehniskās metodes

Kadastrālajā mērniecībā parasti izmanto lauka darbu metodes. Planšete vai mērlenta un optiskie instrumenti ir lēti un vienkārši izmantojami. Sarežģītāka metode ir elektronisko tālmērīšanas iekārtu jeb t.s. ųtotālo stacijuų izmantošanu, kas ļauj iegūt labāku precizitāti. Pavadoņu pozīciju fiksēšana jeb GPS (angl. Global Positioning Systems) ieviešas arvien vairāk un sola nākotnē lielu precizitāti ar samērā nelielām izmaksām.

Kadastrālajā mērniecībā var izmantot arī aerofotografēšanu. Šodien var iegūt labu precizitāti ar analītiskajām fotogrammetrijas metodēm. GPS arī var izmantot, lai samazinātu zemes kontroles izveidošanas izdevumus. Cita veida kartes un attēli —— ortofotogrāfijas un foto palielinājumi —— var palīdzēt samazināt izdevumus īpašos rajonos, kur bez tam tiek lietota arī sistemātiskā mērniecības metode. Pavadoņu attēlus var efektīvi izmantot rajonos ar ļoti lieliem zemes īpašumiem un atklātu reljefu, kur mērogs ir mazāks par 1 : 25 000, kurpretī kadastra kartes pamati ir lielāka mēroga (1 : 500 līdz 1 : 10 000) atkarībā no parceļu lieluma.

Datorizētas kartēšanas sistēmas un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas mazina fizikālās kartes nozīmi un palielina grafisko datu bāzu lomu. Datu bāzes ir daudz elastīgāk izmantojamas daudziem lietotājiem un daudzos apstākļos.

6.6. Datortehnika

Datortehnika šodien piedāvā lieliskas iespējas kadastra automatizācijā un zemes informācijas sistēmu radīšanā. Katrā mēģinājumā modernizēt vai ieviest šīs sistēmas ir jāapsver datoru izmantošana. Datorsistēmas var veidot, lai nodrošinātu labāku pieeju informācijai, labāku kvalitāti, labāku juridisko un fizisko drošību, salīdzinot ar citām sistēmām, un parasti tās ilgākā laikā arī atmaksājas. Datorsistēmas ļoti atvieglo datu apmaiņu un saskaņošanu starp dažādām organizācijām.

Tomēr datorsistēmu uzturēšanā un sakaros liela nozīme ir infrastruktūrai un labi apmācītiem operatoriem. Grafiskās datorsistēmas ir sarežģitākas un prasa īpašas profesionālās iemaņas, bez tam tām vajadzīgas sarežģītākas datu saimniecības shēmas nekā teksta un skaitļu sistēmām.

6.7. Kadastra organizācija, koordinācija un pārvaldīšana

Tā kā kadastrs ir sabiedriska zemes informācijas sistēma, kuras uzdevums ir dot informāciju sabiedriskajai zemes administrācijai, palīdzēt zemes tirgum un aizsargāt zemes juridiskās intereses, kadastra pārvaldīšanai vajadzētu būt valdības uzraudzībā, vai nu to regulējot vai arī faktiski strādājot ar kadastru.

Profesionāļu atbrīvošana no valdības kontroles dažās attīstītās valstīs ar antimonopolisma tendencēm likumdošanā un sabiedriskās pārvaldes samazināšanu noved pie domas par jaunu organizatorisku kārtību. Te ir tādi varianti kā partnerattiecības, valdības un privātā sektora stratēģiskas savienības kadastra pārvaldīšanai un kadastra sistēmu pilnveidošanai, kā arī dažu pakalpojumu uzticēšana privātsektoram uz līguma pamata. Ņoti bieži privātais sektors atbild par datu iegūšanu un aktualizāciju par mērniecību un kartēšanu un pat par datorsistēmas darbu, dažos gadījumos arī par informācijas izsniegšanu. Šāda kārtība prasa standartus, direktīvas un vismaz neregulāras pārbaudes, lai iestādes pārliecinātos par standartu izpildi.

Kadastra sistēmas vai sistēmas reformas vislielākās priekšrocības ir izjūtamas tikai tad, ja šo pamata informācijas sistēmu izmanto un saskaņo ar citiem zemes informācijas paveidiem. Tas gandrīz vienmēr nozīmē saskaņošanos ar citām sabiedriskām un privātām organizācijām, kuras atbild par šiem datiem. Šī saskaņošanās nevar būt sekmīga bez vadības, efektīvas sazināšanās, atbildības uzņemšanās un kompromisa. Saskaņošanos var atvieglot likumdošana, standartizācija, konsultatīvu grupu izveidošana, informācijas apmaiņa utt.

Kadastra iestādes vadībai ir jāveido un jāuztur labi kontakti ne tikai ar kadastra pamatlietotājiem, bet arī ar augošo sekundāro lietotāju un pasūtītāju grupu. Kadastra iestādes obligāts un svarīgs mērķis ir laba pasūtītāju apkalpošana, un tas nozīmē nodrošināt ātru, vieglu un samērā lētu pieeju ticamiem datiem. Tas ne tikai ļauj izvairīties no dārgu dublējošu sistēmu radīšanas, bet arī dod iespēju pilnībā izmantot kadastra reformas priekšrocības.

Vēl viens svarīgs vadības uzdevums ir radīt labus apstākļus personāla kvalifikācijas celšanai, sekojot straujajai tehnikas attīstībai. Pēdējais un arī svarīgs jautājums ir finansu kārtības radīšana (piem., cenu stratēģija, privātsektora iesaistīšana, jaunas tirgus iespējas), kas ļaus iestādei ieguldīt līdzekļus jaunas tehnikas un jaunu piedāvājumu veidošanā, pieaugot pasūtītāju skaitam.

6.8. Finansu un cenu stratēģija

Kadastra sistēmas parasti finanse valdība ar saviem līdzekļiem. Tomēr attīstīto valstu vispārīga tendence ir iegūt finansējumu tiešākā veidā no lietotājiem. Ja tāda tendence ir un ja kadastra iestādes kļūst atkarīgākas no ieņēmumiem par informācijas pārdošanu, tad ir ļoti svarīgi likumdošanā skaidri noteikt informācijas īpašnieku līdz ar autortiesībām un atbildību par informācijas kvalitātes nodrošināšanu.

Taču ir jāizšķir, cik maksā kadastra izveidošana vai zemes titulu projekta realizācija un cik vēlāk maksās sistēmas uzturēšana. Sistēmas izveidošana nozīmē pakāpenisku izmaksu ųpārbīdių, kur sākumā valdība sedz izmaksas, bet arvien vairāk izdevumus atgūst pati sistēma. Sistēmas uzturēšanai vai informācijas izsniegšanai no sistēmas visbiežāk pamatā ir izdevumu atpelnīšanas programma vai pat tāds modelis, ka sistēma dod ienākumus valdībai.

Citiem vārdiem runājot, tiešāk finansējums, ko segtu pasūtītāji, nevar aizstāt sabiedrības ieguldījumus telpiskajā infrastruktūrā, piemēram, valsts koordinātu sistēmas izveidē un uzturēšanā. Tiešas pakalpojumu cenas būtu vairāk piemērotas tādiem gadījumiem, kur konkrētam pasūtītājam ir tieša interese, piemēram, maksa par nekustamo īpašumu pārdošanas cenu informāciju. Ja kadastra sniegtā informācija ir pārāk dārga, tas atsauksies uz lietotāju vēlēšanos to izmantot, jo tad lietotāji mēģinās izmantot citus apšaubāmākus informācijas avotus. Tā kā kadastrs ir viena no vissvarīgākajām institūcijām, kas balsta efektīvu zemes tirgu (piemēram, nodrošinot zemes valdījumu un sekmīgus darījumus ar zemi), valdība parasti dod pamata budžeta līdzekļus.

Atbilstoši ieguldījumi kadastra izveidē un (vai) kadastra pilnveidošanā (piem., ieviešot datorus) garantē gan tūlītējas, gan perspektīvas priekšrocības. Šādās kadastra reformās vajadzētu labi izprast lietotāju prasības un sistēmas ierobežojumus, kā arī sistēmizveides iespējas. Pētījumos ir konstatēts, ka kadastra reformām bieži vien ir lielāks rentabilitātes procents nekā caurmērā citiem valdības ieguldījumiem.

Dažas no šīm priekšrocībām ir:

• drošāks zemes valdījums;

• labākas iespējas iegūt ilgtermiņa kredītus;

• zemes produktivitātes palielināšanās;

• zemākas īpašuma darījumu izmaksas nekustamo īpašumu tirgū;

• lētāka informācija zemes administratīviem mērķiem;

• taisnīgāka un racionālāka zemes nodokļu ievākšana;

• labākas iespējas pilnveidot zemes politiku;

• labākas iespējas plānot zemes apbūves un citu dabas resursu stabīlu apgūšanu.

6.9. Kadastra sistēmu nozīme zemes politikas formulēšanā, ieviešanā un uzraudzībā

Kadastra sistēma ir zemes īpašumu un zemes lietojumu informācijas sistēma. Tādēļ tā ļoti labi ļauj apzināt tās problēmas, kas saistās ar zemes politikas izveidi un ieviešanu. Kadastrs var palīdzēt uzraudzīt un kontrolēt jautājumus, kas skar:

• parceļu lielumu —— maksimālo un minimālo, lai, piemēram, nepieļautu pārmērīgu zemes sadrumstalošanu;

• parceļu ģeometriju, lai nepieļautu neekonomisku parceļu nodalīšanu vai neizdevīgas ceļu vai ūdens sistēmas u.t ml.;

• zemes tiesību piešķiršanu no jauna, lai uzlabotu sociālo un saimniecisko politiku, zemi nodalot, konsolidējot, pārdalot utt.;

• zemes lietojumu, piem., lauksaimniecisko, vai lētu sabiedrisko ēku piešķiršana tiem, kam tās ir vajadzīgas;

• kontroli un pasākumus sociālo programmu īstenošanai, kas domātas, lai zemes īpašnieka tiesības iegūtu arī sievietes un minoritāšu grupas;

• zemes vērtēšanu, lai ievāktu valdības nodokļus un procentus;

• iemaksu iekasēšanu koplietošanas objektu uzlabošanai, piem. ūdens sistēmas u.c.;

• zemes vērtību sakarā ar apbūvi;

• zemes iegūšanu sabiedriskiem mērķiem vai koplietošanai.

6.10. Pieeja ticamiem datiem

Kadatra sistēmas nodrošina informāciju dažādām sabiedrības vajadzībām. Datiem bieži vien ir juridiska, sociāla un ekonomiska nozīme. Tādēļ informācijai jābūt pieejamai un kadastram jābūt atklātam, lai to varētu izmantot katrs sabiedrības loceklis. Kadastra direktoriem ir arī jābūt atbildīgiem, lai informācija būtu pareiza un droši izmantojam.

Tomēr informāciju var izmantot nepareizi, un kadastra sistēmas uzdevums ir aizsargāt cilvēku pret šādu nelietību. Tas var, piemēram, nozīmēt aplamas informācijas sniegšanu par kādu cilvēku vai arī nekaitīgas informācijas apvienošanu ar citu informāciju tā, ka tiek radīti draudi. Tādēļ ir jārada līdzsvars starp atklāto pieeju informācijai un individuālo interešu aizsardzību. To var panākt ar likumdošanu, vadības politiku, drošības kodiem utt. Ir tomēr jāuzsver, ka kadastra priekšrocības nav iespējams izmantot, ja lietotājiem un ikvienam sabiedrības loceklim informācija nav viegli iegūstama.

6.11. Rezultātu novērtēšana

Lai gan rezultāti var būt relatīvs jēdziens, tomēr pastāv daudzi vispāratzīti kritēriji, pēc kuriem var noteikt kadastra faktiskos un iespējamos rezultātus. Šie kritērijia ir:

a) Drošība . Sistēmai jābūt tik drošai, ka zemes tirgus var sekmīgi un racionāli darboties. Finansu institūcijām jābūt ieinteresētām zemi ātri ieķīlāt, un par īpašnieka tiesībām un parceles apzīmēšanu jābūt skaidrībai. Sistēmai jābūt arī fiziski drošai, ierīkojot ziņu dublētu glabāšanu, nodrošinoties pret katastrofām, nepiederošu personu iejaukšanos, bojājot vai sagrozot informāciju, un tai jābūt arī drošai kontroles gadījumā.

b) Skaidrība un vienkāršiba . Sistēma ir racionāla, ja tā ir skaidri saprotama un vienkārši lietojama. Ja veidlapas, kārtība un noteikumi ir sarežģīti,sistēma darbojas lēni un var atbaidīt lietotājus. Vienkāršība ir svarīga arī izmaksu samazināšanai, brīvi pieejamai izmantošanai un sistēmas uzturēšanai.

c) Savlaicīgums . Sistēmai jāizsniedz aktuāla informācija bez novēlošanās. Sistēmai jābūt arī pilnīgai, aptverot tajā visas parceles.

d) Objektivitāte . Kadastram jābūt objektīvam gan tā veidošanā, gan darbībā, un jābūt pārliecībai, ka tas tāds ir. Kadastram pēc iespējas jārada iespaids par objektīvu sistēmu, kura nesaistās ar politiskām norisēm, pat zemes reformu, kaut arī kadatrs var darboties zemes reformas programmā. Objektivitāte nozīmē arī vienādu pieeju sistēmai no vietējām nodaļām, vienkāršu kārtību un mērenu lietošanas maksu.

e) Pieejamība . Paturot vērā kultūras uzliktos ierobežojumus, kā arī juridiskos un privātos aspektus, sistēmai ir jāgarantē rezultatīva un racionāla pieejamība katram lietotājam.

f) Cena . Sistēmai ir jābūt lētai un jādarbojas tā, lai patiesi segtu savus izdevumus, lieki neapgrūtinot ar maksājumiem pasūtītājus. Maksa par īpašuma likumīgu noformēšanu un pirmo uzmērīšanu nebūtu pilnībā jāsedz primārajiem lietotājiem.

Zemas cenas neizslēdz jaunas informācijas tehnikas izmantošanu, kamēr vien tas tiek pareizi organizēts.

g) Stabilitāte . Ir jābūt izveidotam mehānismam, kas garantē sistēmas ilgstošu uzturēšanu. Tas nozīmē pabeigt kadastru racionālās laika robežās un informāciju pastāvīgi aktualizēt. Stabilitāte arī nozīmē nodrošināt organizācijas un vadības noteikumus, atrisināt procedūras un tehnikas jautājumus, kā arī garantēt nepieciešamo izglītības un profesionālo līmeni atbilstoši konkrētajai jurisdikcijai.

 

7. Noslēgums

Kadastrs ir darbības nozare, kas bija svarīga sabiedrībā senāk un ir kļuvusi vēl svarīgāka šodien,ņemot vērā globālo perspektīvu, kāda paveras kadastram ekonomikas attīstībā un vides saimniecībā. Savā 7.komisijas darbā, kura ir atbildīga par kadastru un zemes pārvaldīšanu, Starptautiskajai mērnieku federācijai vajadzētu pievērst arvien lielāku uzmanību kadastra jautājumiem un starptautiski veicināt kadastra sistēmu izveidi. Arī citām Starptautiskās mērnieku federācijas komisijām vajadzētu savā darbā sekmēt kadastru veidošanu.

Federācijas konkrētie uzdevumi būtu:

• izplatīt visās valstīs un visās starpvalstu attīstības aģentūrās informāciju par kadastra kā nepieciešama institūta nozīmi zemes pārvaldīšanā, stabīlā attīstībā un ekonomikas augšupejā;

• veicināt izglītību, zinātniskos darbus un izstrādes juridiskajā, ekonomikas un tehnikas aspektā, ko prasa kadastra veidošana un kadastra reforma;

• veicināt attīstības valstu pārstāvju iesaistīšanos Starptautiskajā mērnieku federācijā, lai konkrēti veidotu kadastra sistēmas saskaņā ar sabiedrības vajadzībām un pieprasījumu valstīs ar parašu un neoficiāla zemes valdījuma sistēmām.