REFERĀTI

Par Latvijas valsti un inteliģenci
Dr.oec. Raita Karnīte, LZA Ekonomikas institūta direktore:

“Inteliģence un ekonomika”

Dāmas un kungi!

Augsti godātie inteliģences sa-nāksmes dalībnieki!

Laikam gan tā nav nejaušība, ka ekonomikas attīstība ir pirmā šīs sapulces tēma. Ekonomiskās grūtības saasina uzmanību uz notiekošo valstī. No otras puses, ekonomikā kā spogulī atspoguļojas problēmas, kas radušās sabiedrībā.

Lai raksturotu Latvijas tautsaim-niecības stāvokli pēdējo sešu gadu laikā, atgādināšu tikai pāris skaitļus. Laikā no 1990. līdz 1993.gadam iekšzemes kopprodukts samazinājās divas reizes, rūpnieciskā ražošana — par 56%, lauksaimniecības produkcijas apjoms — par 37%. Latvijas laukos 1993.gadā bija gandrīz divas reizes mazāk mājdzīv-nieku nekā 1938.gadā, mājdzīvnieku skaita samazināšanās process turpinājās. Ražošanas attīstības galvenais faktors — kapitālieguldījumi, šai laikā samazinājās gandrīz piecas reizes un sasniedza kritisku līmeni.

1994.gadā bija vērojama neliela ekonomiskās attīstības stabilizācija. Iekšzemes kopprodukta lejupslīde apstājās, atsevišķās nozarēs, piemēram, kokrūpniecībā, celtniecībā, pakalpo-jumos sākās rosība. Nedaudz, taču pieauga kapitālieguldījumu apjoms, bija vērojamas arī citas pozitīvas tendences. Taču cerības uz Latvijas tautsaim-niecības attīstības augšupejas sākumu nepiepildījās. 1995.gads atnesa Latvijai banku sistēmas krīzi, kam atkal sekoja tautsaimniecības attīstības lejupslīde, iedzīvotāju pamatmasas materiālā nodrošinājuma pasliktināšanās.

Nenoliedzami, šo sešu gadu laikā veikto reformu rezultātā Latvijas taut-saimniecībā ir radīti vairāki svarīgi tirgus ekonomikas elementi, kas padara virzību uz progresīvāku tautsaimniecības sistēmu par gandrīz nenovēršamu. Taču, lai šī virzība neapstātos, jaunradītās tirgus ekonomikas iezīmes ir neatlaidīgi un ilgstoši jāattīsta, jāpilnveido. Visas pazīmes liecina, ka Latvijas ekonomikā šai ziņā ir iestājusies stagnācija, kas re-formu procesā ir visai bīstama parādība.

Analizējot pašreizējās situācijas iemeslus, parasti kā galvenos min trūcīgās finanses un investīcijas, pār-mērīgi stingro monetāro politiku, smago nodokļu slogu, stabilitātes trūkumu, bezcerību. Pie atpalicības cēloņiem min arī lēno privatizācijas gaitu, rūpniecības un lauksaimniecības sagrāvi, valsts uzņēmumu neefektīvo darbu.

Taču nosauktās parādības ir tikai daudz dziļāku procesu sekas. Pamatīgāk pētot, rodas secinājums, ka Latvijas tautsaimniecības attīstību šobrīd kavē valsts institucionālais vājums. Ar to es saprotu stāvokli likumdošanā, tās realizācijas mehānismā un institūcijās. Iepriekšējām valdībām, neskatoties uz lielo rosību valstu institucionālās bāzes veidošanā, daudzajām reformām un intensīvo likumdošanas darbu, nav izdevies sakārtot vairākas svarīgas lietas.

1. Kaut arī daudz ir runāts par kārtības ieviešanu valstī, tam nav radīti nepieciešamie priekšnoteikumi. Nav izdevies radīt vienotu reģistru sistēmu, kas ļautu kontrolēt, analizēt un ietekmēt procesus, kas notiek ekonomikā. Tā rezultātā valsts labprātīgi ir padarījusi par neefektīvu finansu kontroles insti-tūciju un muitas darbu, tam savukārt seko slikta nodokļu iekasēšana, neveiksme cīņā ar uzņēmēju negodīgumu un galu galā arī vājā valsts budžeta kontrole, valsts līdzekļu nesodīta izsaimniekošana.

2. Joprojām nav panākta likum-došanas stabilitāte. Čpaši kaitīgas ir haotiskās un neprognozējamās izmaiņas nodokļu likumdošanā. Šī iemesla dēļ ne nodokļu maksātāji, ne to iekasētāji nav spējīgi sekot un precīzi ievērot biežās maiņas. Tā rodas pieradums pie likuma neievērošanas, kas Latvijā jau ir sa-sniedzis absurda robežas. Liekas ne-kļūdīšos, ja teikšu, ka likumus pārkāpj pat paši likumu pieņēmēji. Piemēri nav tālu jāmeklē — valdības rīcība paš-valdību un budžeta iestāžu finansēšanā ir klajš likuma un pašu noslēgto līgumu pārkāpums, kura sekas mēs visi izjūtam.

3. Lai panāktu likuma ievērošanu, ir jāizveido atbilstošas institūcijas. Šī nepadarītā darba sekas ir apkrāpto beztiesiskums, milzīgi finansu un morālie zaudējumi, kas ir noveduši bankrotā neskaitāmas lauku saim-niecības un mazos uzņēmējus.

4. Apbrīnojama ir valsts nevarība savu īpašumu pārvaldīšanā. Presē parādās sensacionālas ziņas par valsts īpašuma izsaimniekošanu, taču ar to arī viss beidzas. Skandālos iesaistītie uz laiku tiek aizvākti no aktīvās darbības zonas, lai pēc tam klusi un neatlaidīgi turpinātu virzīšanos pa savas karjeras kāpnēm. Tai pat laikā uzņēmīgākie un patstāvīgākie valsts uzņēmumu vadītāji pierāda, ka arī valsts uzņēmuma darbs var būt sekmīgs. Taču kā valsts īpašums tie nav pasargāti no nejaušībām nākotnē.

5. Pagaidām nav izdevies panākt valsts vadības institūciju atbildību par sava darba vai bezdarbības sekām, un šeit nav palīdzējusi arī ierēdņu reforma. Acīmredzot papildus ierēdņu likuma pieņemšanai ir nepieciešams izveidot atbilstošu kontroles mehānismu, lai atrisinātu šo problēmu. Te sava loma ir jāspēlē sabiedrībai.

Es nosaucu tikai dažas, liekas, no ekonomikas tālu stāvošas problēmas. Taču tā ir mūsu laika īpatnība, ka ekonomikas attīstību kavē tieši ārpus ekonomikas esošie faktori. Piemēram, zemes reģistra veidošana un zemes reģistrācija zemesgrāmatā ir tieslietu jautājums, bet no otras puses tieši grūtības ar zemes reģistrāciju ir viens no faktoriem, kas kavē zemes tirgu, tātad arī optimālas lauksaimniecības sistēmas izveidošanu, rada nestabilitāti uzņē-mējdarbības attīstībā. Pēc aptuveniem aprēķiniem, turpinot zemes reģistrāciju pašreizējos tempos, tikai lauku zemju jautājumu sakārtošanai būs vajadzīgi vēl piecdesmit gadi. Vai gaidīsim tik ilgi?

Raksturīgi, ka tieši šie, no eko-nomikas attālinātie jautājumi, parasti tiek risināti ļoti lēni un negribīgi. Taču neatrisināti tie veicina haosu valstī, kavē izstrādāto valsts attīstības programmu realizāciju. Nebūtu pareizi teikt, ka Latvijas attīstības koncepcija nebūtu izstrādāta. Šādas koncepcijas ir pat vairākas, tās it kā paredz iedomāto Latvijas attīstības modeli un visumā ir pareizas, taču to detalizācija nozaru un pasākumu griezumā parasti paliek neizstrādāta, vai arī ir izstrādāta ļoti vāji. Tāpēc programmu realizācija stipri atšķiras no programmu iecerēm. Katra nozare cenšas pati atrast savas attīstības ceļu, reizēm nonākot pretrunā ar citām. Attīstību kavē mērķu sadrumstalotība.

Ekonomiskās attīstības iespējas nākotnē ietekmēs arī prioritāšu izvēle, ko realizē valdošie spēki. Trūcīgos finansu apstākļos prioritāšu izvēle ir tā, kas ļauj attīstīties vissvarīgākajām nozarēm, pieciešot atpalicību mazāk svarīgākajās. Faktiski prioritāšu izvēle ir izvēle starp divām iespējām — patēriņu un attīstību. Latvijā pagaidām dominē patēriņa prioritāte, kas liecina par valdošo spēku tuvredzību valsts nākotnes izpratnē. Arī šīs tēzes pierā-dīšanai piemēri nav tālu jāmeklē.

Jau minēju bīstamo kapitāliegul-dījumu samazinājumu valsts taut-saimniecībā. Taču šajā jomā savu ieguldījumu dod privātais kapitāls.

Bet ir vēl divas attīstībai nozīmīgas jomas — tehnoloģija un cilvēki, to kvalitāte, citiem vārdiem, zinātne, izglītība un tautas veselība. Zinātnes sagraušana Latvijā turpinās apbrīnojami mērķtiecīgi, par stāvokli izglītībā un veselības aizsar-dzībā arī mēs visi esam labi informēti. Kā tālākas sekas šie procesi rada valsts intelektuālā po-tenciāla samazināšanos.

Visā notiekošajā mēs, protams, varam vainot valdību un likumdevēju, un mēs to arī darām. Patiešām vairāku valstu pieredze uzskatāmi demonstrē, ka reformu procesu sekmes ir tieši atkarīgas no to vadības vadītspējas.

Taču valdība un likumdevējs ne-nokrīt no gaisa, un tie nav viens cilvēks, bet gan katrs cilvēks savā vietā. Tie nāk no mūsu vidus, un mēs paši tos izvē-lamies, atdodot savas balsis vēlēšanās. Arī viņu darbība ir tāda, kādu to pieļauj sabiedrība, tas ir, mēs paši. Jo vājāka ir mūsu reakcija uz valdības rīcību, jo lielāka ir valdības patvaļa vai nolaidība. Demokrātiskā valstī, kādu mēs vēlamies redzēt Latviju, katrs sabiedrības loceklis ir iesaistīts šajā procesā, vai viņš to vēlas, vai nevēlas (visbiežāk nevēlas). Pirmā un galvenā sabiedrības reakcijas izpausme ir vēlēšanas. Par to būtu jādomā, ejot pie vēlēšanu urnām.

Diemžēl 6.Saeimas vēlēšanu priekš-vakarā nākas secināt, ka piedāvātā izvēle nav sevišķi plaša. Vieni un tie paši cilvēki raujas pie varas, daudzi no tiem jau savā iepriekšējā darbībā ir uzskatāmi node-monstrējuši nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem. No piedāvātā diez vai izdosies atrast partiju, kas dotu Latvijai lielāku labumu. Tā vietā mums jāizvēlas partija, kura nodarītu mazāku ļaunumu.

Tas nozīmē, ka sabiedrības aktivitāte savas nākotnes veidošanā nav bijusi pietiekama. Tāpat kā agrāk tā ir akli uzticējusies saviem vadītājiem, de-monstrējusi savu pasivitāti un kūtrumu. Lai labotu situāciju, sabiedrībai ir jāorganizējas nevis revolūcijai, bet mierīgai un lietišķai savas funkcijas izpildei. Tai ir jādara savs darbs, bez kura demokrātiska sabiedrība nav iedomājama. Tas pašlaik ir arī galvenais ekonomiskā progresa nosacījums.

Taču sabiedrība, kāda tā ir pašlaik, nespēj realizēt šo uzdevumu patstāvīgi, tai ir vajadzīgs organizējošs spēks. Šāds spēks ir inteliģence. Aizņemta ar savu problēmu risināšanu, sašķelta un sa-šķēlusies, tā ir aizmirsusi šo savu misiju, un nav arī bijusi spējīga to realizēt. Tās vietu ir aizņēmuši viltus pravieši, lētu sensāciju meistari, politiķi, kas visbiežāk realizē savus mērķus.

Kā panākt progresu šai jomā, kas jādara, lai aktivizētu sabiedrību un atrisinātu pašas inteliģences problēmas — tādi ir mūsu šīsdienas sanāksmes galvenie jautājumi.

Foto: Uldis Pāže

Latvijas inteliģences sanāksmē 1995.gada 23.septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā