"Eiropas Savienības paplašināšana: no eiforijas līdz šaubām"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.22.

Franču ekonomists Žaks Delors ir pārliecināts, ka pārlieku ātra astoņu Austrumeiropas valstu uzņēmšana ES dos šai organizācijai jūtamu triecienu.

Autoritāti baudošajam ekonomistam, kas desmit gadu vadīja ES Komisiju, vienam no Sociālistiskās partijas aktīvistiem Žakam Deloram bija labas izredzes kļūt par Francijas prezidentu, taču, padomājis, viņš pēdējās vēlēšanās atteicās izvirzīt savu kandidatūru. Un tomēr viņš vēl arvien ir ietekmīga persona Eiropas politikā, viņa spriedumos ieklausās, turklāt ne vienmēr tie sakrīt ar pašreizējo Eiropas Savienības vadītāju viedokļiem. No viņiem Delors kardināli atšķiras ar savu pieeju šīs organizācijas paplašināšanai, kurā tuvākajā nākotnē būs 27 dalībnieki. Loģiskā secībā izklāstīdams savus argumentus šajā jautājumā, Delors secina: 2004.gadā ieplānotā Eiropas Savienības uzblīšana ir nepārdomāti sasteigta un līdz ar to tiks sakropļota pati ideja, kuras dēļ tā izveidota — pārvērst Eiropu monolītā, stingrā politiskā un ekonomiskā konstrukcijā.

Kur Delors saskata nepārdomātību šajā vērienīgajā akcijā, uz kuru liek likmi ES Komisijas pašreizējā komanda ar Romano Prodi priekšgalā? Principā nenoliegdams nepieciešamību apvienot visas kontinenta valstis un to tautas šādā perspektīvā formējumā, viņš uzskata, ka virzība uz šo mērķi notiek vieglprātīgi, neņemot vērā reālo situāciju kandidātvalstīs. Pievēršanās Eiropas Savienības veidošanai un tās priekšvēsturei palīdz ilustrēt bijušā Eirokomisijas priekšsēdētāja argumentus. Parakstīdamas 1957.gadā Romas līgumu par Eiropas ekonomiskās savienības jeb, kā to toreiz sauca, "kopējā tirgus" izveidošanu, sešas valstis iniciatores, kurām vēlāk pievienojās vēl deviņas, nogājušas gandrīz pus gadsimtu garo ceļu pastāvīgā dinamikā — pilnveidojot, pārveidojot un unificējot savu ekonomiku, sociālās, juridiskās un visas pārējās sistēmas. Tā bija grūta adaptācija pēc jaunām prasībām, kritērijiem un kopīgas eksistences noteikumiem, kad bieži vien bija jāievieš nepopulāri pasākumi un likumi kolektīvu interešu vārdā, lai pēc tam visi kopīgi dzīvotu un darbotos kā viens veselums. Un tagad šajā normāli un saskaņoti funkcionējošajā organismā jāiekļaujas divpadsmit sociālistiskajām valstīm, bet, skaitot arī uzaicināto Turciju, — trīspadsmit jauniem dalībniekiem, kuriem atvēlēti tikai 3—4 gadi, lai apgūtu eiropeiskās normas un noteikumus un pārveidotu savu sociālekonomisko dzīves veidu! Faktiski laika ziņā šī distance ir desmitreiz īsāka par to, ko savā evolūcijā nogājušas Eiropas Savienības veterānvalstis, kuras piedevām bija daudz vairāk attīstītas un bagātākas, nekā tagad uz šo savienību uzaicināto Austrumeiropas nabaga radinieku koharta.

"Lai to integrācija noritētu dabiskā ceļā un bez kļūmēm, nepieciešams laiks, — sarunā ar "ŅG" korespoindentu konstatēja Žaks Delors. — Šīm valstīm vispirms sevi stabili jāapliecina brīvajā tirgū, jārada mūsu sistēmai adekvāta likumdošana, jāpārņem viss tas, kas Eiropas Savienībā panākts gadu desmitos — tas ir sarežģīts un izpildei obligāts 60 tūkstošu lappušu teksts!"

Norādīdams uz visām šīm neizbēgamajām grūtībām un problēmām, franču ekonomists nepavisam necenšas biedēt, bet gan ierosina pārskatīt pašus apvienotās Eiropas principus un shēmu, ko partneri ievēro vēl šobrīd. Eiropas Savienības modelis tika veidots sākumā sešiem, pēc tam deviņiem dalībniekiem un tagad jau acīmredzami neatbilst pat piecpadsmit valstu savienības prasībām. Jaunajos apstākļos vissaprātīgākais variants, kā domā Delors, ir šāds: avangards visattīstītāko Eiropas Savienības līdervalstu izstrādā un iesniedz pārējo dalībnieku un uzaicināto kandidātu izskatīšanai vienošanos ar daudz skaidrākām un stingrākām savstarpējām saistībām, kā turpmāk būvēt apvienoto Eiropu. "Manuprāt", — saka Delors, — "šai avangardvalstu grupai jāuzdod izveidot sava veida "Valstu un nāciju federācija". Kaut arī apvienošanās procesi ir enerģiski, nācijas kā tādas taču nav nolemtas izzušanai. Eiropas Savienības paplašināšana tādā steigā, kā tas tiek darīts pašlaik ar savu laiku pārdzīvojušo paragrāfu pamatu, liks zaudēt pašu Eiropas vienotības iceri."

Rezultātā, kā uzskata Delors, steiga ar jaunu locekļu uzņemšanu padarīs Eiropas Savienību, bez šaubām, teritoriāli lielāku, taču uz tās politiskās un ekonomiskās varenības rēķina. Savienības attīstība no tā cietīs un atkritīs atpakaļ.

Vladimirs Katins