Mūsu tautas gara spēka un izturības simbols

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — pirms Nacionālās operas atjaunotnes

Ir lielāki operu nami pasaulē, ir daudz, daudz bagātāki un daudz greznāki, bet — neviens nav baltāks, nedz skaidrāks, nedz mīļāks. Tā pirms gadiem ir sacījis Mariss Vētra. Tā šodien varam sacīt mēs, pēc pieciem šķiršanās gadiem ienākot Operā. Ikviens mākslas cienītājs var būt gandarīts — ar tautas atbalstu, ar visu mūsu līdzi jušanu durvis atkal vērusi Nacionālā opera, mūsu tautas lepnums un gods. Mūsu prieks par šo nozīmīgo brīdi var būt divkāršs, jo visus piecus gadus Latvijas mākslinieki ne tikai uzturēja savu dziedāt un dejot prasmi, uzstājoties uz dažādām skatuvēm dzimtenē un aiz tās robežām, bet arī mācījās, un arī operas dzimtenē Itālijā. Tas tikai vēlreiz apliecina mūsu mākslinieku augsto profesionālo līmeni un dara jo nozīmīgāku šo brīdi nākamām paaudzēm, kā varā būs novērtēt mūsu darbu kultūrvērtību saglabāšanā un tradīciju uzturēšanā.

Lai šodien pieminam Pāvilu Jurjānu, kas nodibināja pirmo vēl privāto latviešu operu, lai pateicamies Rīgas Latviešu biedrībai, ka tā deva paspārni pirmajai latviešu operai, kur sava vieta bija ierādīta arī baletam. Lai izjūtam to vienreizējo gaisotni, kad šajā zālē mūsu priekšteči ieradās uz pirmās latviešu operas “Baņuta” izrādi.

Šis Baltais nams gadu gaitā ir kļuvis par savdabīgu mūsu nācijas simbolu. Ne velti Latvijas prezidenti ir vēlējušies, lai šurp varētu atnākt pēc iespējas plašāks tautas dažādo slāņu loks. Tādēļ jau 1920.gadā šajā ēkā notika 18. novembra svinības — valsts svētki, kas arī turpmāk te tika svinēti un kļuva par visgreznākajiem, visiespaidīgākajiem sarīkojumiem ar plašu starptautisku skanējumu. Vēlāk šeit tikuši rīkoti Zemnieku dienu un Meža dienu svinīgie akti, kad Baltā nama saimnieki bija atbraucēji no vistālākajiem Latvijas nostūriem.

Operai iekrīt arī liela mūsu valsts un Latvijas vārda propagandas loma. Opermāksla vienmēr bijusi pašu nozīmīgāko kultūras vērtību lokā, tā vispārliecinošāk spējusi reprezentēt nācijas kultūras sasniegumus, savā būtībā esot dziļi starptautiska. Uz mūsu Operu nāca ikviens cienījams viesis, kas ieradās Latvijā no tālienes, un aiznesa uz savām mājām, uz savu zemi Latvijas vārdu.

Mūsu paaudze var būt lepna. Jo esam darījuši visu, lai Nacionālās operas nams Rīgas centrā stāvētu, kā ir stāvējis savos pirmsākumos, nācijas apzināšanās, pašmāju operas uzplaukuma un dažādu vēsturisku kolīziju laikā. Baltais mūzikas templis ir simbolizējis mūsu tautas gara spēku un izturību gan pirmās Latvijas valsts laikā, gan okupācijas gados, gan arīdzan tagad, kad mēs beidzot to atgūstam, lai tuvāko gadu laikā sagaidītu jaunu nacionālās operas mākslas uzplaukumu un iepazītos ar pasaules mākslu.

Šī septembra diena visvairāk gaidīta pašiem māksliniekiem. Taču arī tiem ļaudīm, kas nedzied, bet bez kuriem šis nams neskanētu.

Lai arī teātra zāle vienlaikus nevar uzņemt visus gribētājus, es ticu — visa Latvija šodien savās domās ir te klāt.

Lai mums visiem šī ir gaiša svētku diena — un lai bagāts šis brīnišķais Operas un baleta teātra darba atsākuma rudens!

Ar šodienu

Jā, tā diena, kas pirms pieciem gadiem tika drosmīgi iecerēta, kaut toreiz šķita gandrīz vai nereāla, ir klāt! Pēc restaurācijas durvis atkal ver mūsu sirmais un nu tik jauneklīgais Operas nams. Pēterburgas profesora Ludviga Bonšteta pirms 130 gadiem celtā ēka, ko pagājušā gadsimta beigās pārbūvēja Reinholds Šmēlings, piedzīvojusi pašu lielāko atjaunotni. Sākotnēji projektēšana tika uzticēta arhitektam Imantam Jēkabsonam. Kopš viņa vairs nav mūsu vidū, darbu turpina projekta galvenais arhitekts Juris Gertmanis. Viņš visu šo laiku strādājis roku rokā ar restaurētājiem Liesmas Markovas vadībā un celtniecības direkcijas vadītāju Eduardu Raubiško.

Šodien, 29. septembrī, notiek ilgi gaidītais atklāšanas koncerts, kurā piedalās Latvijas Nacionālās operas orķestris, koris un visa spožā operas un baleta solistu plejāde, ieskaitot arī pašreizējo Heidelbergas operas solistu Aleksandru Poļakovu un Bāzeles operas solistu Egilu Siliņu. Diriģē operas mākslinieciskais vadītājs Aleksandrs Viļumanis un viņa kolēģi. Uz Operas nama atklāšanas svētkiem, ko sauc arī par festivālu “Pasaules zvaigznes tiekas Rīgā”, ieradušies pasaulslavenie dziedoņi Mauro Augustīni (La Scala), Ludmila Magomedova (Berlīnes valsts opera), Bruno Sebastjans (Metropolitan opera), Vladislavs Pjavko (Lielais teātris) un Valērija Mirčena (Sofijas opera).

Preses konferencē slavenais tenors Bruno Sebastjans saka:

— Jūsu tauta veido jaunu dzīvi, atjauno savu valsti. Esmu pārliecināts, ka tam nepieciešama arī opera. Ikkatra cilvēka dvēselei vajag daudz ko, bet visvairāk — mūziku, kultūru. Es ļoti gribētu būt kultūras dvēseles līdzveidotājs.

Vaicāts, kā viņš gatavojas izrādei, viesis stāsta, ka izrādes dienā viņš parasti gandrīz neko neēd, dzer tikai daudz ūdens un vēlreiz izskata partitūru. Labi zinādams, kurā vietā viņš gribētu citādu frāzējumu vai tempu, ikreiz sevī apņemoties šoreiz nodziedāt visu tā, ka labāk nevar. Un ikreiz — labi ja par 80 procentiem varot to izpildīt. Nekas cits neatliekot, kā pēc izrādes sevi mierināt: “Nu nekas, šoreiz neiznāca, bet nākamo reizi gan!”

Cerēsim, ka mūsu jaunā, skaistā skatuve būs dziedonim labvēlīga, jo, kā Operas avīzē raksta mūsu dižais tenors Kārlis Zariņš, jācer, ka jaunajos šņorbēniņos jau būs atradis vietiņu mūsu Baltā nama labais gariņš: “.. šad un tad esmu viņu saticis — parasti tajās reizēs, kad vismazāk gaidīju — un tad balss skanējums savijās ar skatuves tēla emocijām un no bijīgā tenora radās skatuves valdnieks Radamess, Hozē, de Grijē, karalis Gustavs vai Otello. Biju pārliecināts, ka tas ir tas pats labais gariņš, kurš pārvērta skatuves valdniekos Marisu Vētru, Rūdolfu Bērziņu, Artūru Frinbergu, Miķeli Fišeru, Jāni Zāberu un daudzus citus.”

Novēlējumu turēt godā un cieņā vecākās opermākslinieku paaudzes darbu un savu slaveno priekšteču piemiņu Operas teātra saimei un visai tautai novēlēja arī Maskavas Lielā teātra tenors Vladislavs Pjavko, kas vairākkārt jau viesojies Rīgā (kopš 1989. gada viņš dzied Berlīnes Valsts operā).

Kad paies lielie atklāšanas svētki ar 30. septembra simfoniskās mūzikas koncertu, 1. oktobra lielo baletmākslas skati, 2. un 3. oktobra viesmākslinieku koncertiem un Džuzepes Verdi “Dona Karlosa” koncertizpildījumu 4. oktobrī, baleta mākslinieki dosies viesizrādēs uz Somiju, bet opernieku saime gatavosies jaunā “Uguns un nakts” uzveduma pirmizrādei, kas paredzēta 14. decembrī.

Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore