28. septembra sēde
Stenogramma

Turpinājums. Sākums “LV” nr.149., 150.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

A.Siliņš (LC — runas turpinājums ). Šeit jautājumā par virsrakstu ir trīs priekšlikumi — izglītības un zinātnes ministra priekšlikums papildināt virsrakstu ar nacionālajām sporta bāzēm pilsētās, deputāta Ābiķa priekšlikums no virsraksta svītrot vārdu “pilsētās”, kurš nav atbalstīts (pirmais ir atbalstīts), un deputāta Siliņa priekšlikums par vārdu maiņu virsrakstā, kuru deputāts Siliņš neuztur. Šie priekšlikumi, kuri šeit ir deputāta Siliņa vārdā... daļa no tiem faktiski ir priekšlikumi, kurus iesniedza Izglītības un zinātnes ministrijas Augstskolu un zinātnes departaments, bet, tā kā tur nebija ministra akcepta, tad šeit tie parādās Siliņa vārdā.

Tātad šeit mums būtu jāizšķiras par diviem variantiem — par komisijas atbalstīto variantu vai par deputāta Ābiķa ieteikto variantu, kurš arī ir apspriežams, jo zināmā mērā deputātam Ābiķim ir argumenti, kāpēc šis priekšlikumus būtu jābalso. Es ceru, ka viņš pats par to arī uzstāsies.

Sēdes vadītājs. To viņš mums pavēstīs pēc pārtraukuma.

 

A.Siliņš . Labi!

Sēdes vadītājs. Un tagad lūdzu zvanu! Reģistrēsimies! Lūdzu visus reģistrēties! Irēnu Folkmani, Saeimas sekretāra biedri, lūdzu nosaukt deputātus, kuri nav reģistrējušies! Lūdzu uzmanību!

 

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Nav reģistrējušies: Andris Gūtmanis, Jānis Jurkāns, Edvīns Kide, Odisejs Kostanda, Ludmila Kuprijanova...

Sēdes vadītājs. Ludmila Kuprijanova ir zālē.

 

I.Folkmane. Janīna Kušnere, Gunārs Meierovics, Andrejs Panteļējevs, Valdis Pavlovskis, Aleksandrs Pētersons, Andris Saulītis, Antons Seiksts, Jānis Urbanovičs.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

 

(P ā r t r a u k u m s )

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet vietas! Reģistrācija kvorumam! Reģistrējamies! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 46, 47 deputāti... Zvaniet, lūdzu! 48... Ko darīt? Vai ir izredzes vēl divus deputātus... 49, 50 un 51. Paldies! Turpinām! Tātad mēs izskatām likumprojektu “Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem pilsētās”. Atklājam debates par deputāta Dzintara Ābiķa priekšlikumu. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamie kolēģi! Es ļoti lūgtu jūs atbalstīt manu priekšlikumu, jo lietas būtība ir šāda. Šajā likumprojektā ir uzrādītas visu to iestāžu juridiskās adreses, kuru pakļautībā atrodas dažādi izglītības, kultūras un zinātnes objekti, kuru adreses šajā sarakstā nav uzrādītas. Bet Valsts īpašuma fonds pēc šī likumprojekta apstiprināšanas, es ceru, divu mēnešu laikā tātad izvērtēs situāciju un arī sastādīs šo neprivatizējamo objektu sarakstu. Bet kāpēc es aicinu svītrot no virsraksta vārdu “pilsētās”? Lietas būtība ir tāda, ka atsevišķām organizācijām vai iestādēm, kuru juridiskās adreses šeit ir uzrādītas un par kurām, es ceru, mēs nobalsosim, ir atsevišķi objekti ne tikai pilsētās, bet arī lauku apvidū. Šādu objektu eventuāli ir ļoti maz, tie varētu būt, iespējams, Latvijas Lauksaimniecības universitātei, nu, es nenosaukšu, vēl kādai konkrētai iestādei, bet viņu ir ļoti maz. Tālāk — no likuma sakārtošanas viedokļa. Saeima, nākamā, 6.Saeima, varēs šo likumprojektu papildināt vēl ar daudzām citām iestādēm, kuru juridiskās adreses ir arī lauku apvidū un kuru objekti arī varbūt atrodas lauku apvidū, bet es jūs tomēr ļoti aicinu atbalstīt šo manu priekšlikumu, jo šobrīd, es atkārtoju, ir daži objekti jeb, pareizāk sakot, iestādes, kuras ir iekļautas šajā sarakstā un kuru pakļautībā ir objekti, kas atrodas lauku apvidū. Katrā ziņā to saraksts ir ļoti mazs. Es, starp citu, par šo jautājumu runāju ar Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju Lagzdiņa kungu, es konsultējos arī ar Seiles kundzi, un neviens neuzskata, ka šī vārda “pilsētās” svītrošana būtu kaut kādā veidā pretrunā ar likumu par zemes reformu lauku apvidos. Es ļoti lūdzu un aicinu atbalstīt manu priekšlikumu un vēlāk arī deputāta Siliņa 1.panta redakciju, ko arī ir nepieciešams labot. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Jānis Lagzdiņš — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, “Latvijas ceļa” deputāts! Pēc tam — Pēteris Elferts.

 

J.Lagzdiņš (LC). Augsti godātie kolēģi deputāti! Es gribētu atbalstīt Dzintara Ābiķa priekšlikumu, jo tas ir loģisks. Lai vēlāk mums nerastos sarežģījumi, es aicinātu, godātie kolēģi, to atbalstīt un izdarīt šo nelielo grozījumu likumprojektā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Pēteris Elferts, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

P.Elferts (LC). Godājamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Ābiķa kunga priekšlikums ir ļoti loģisks, jo tālāk būs daži šādi ļoti svarīgi objekti — izglītības, kultūras un zinātnes objekti, kuriem ir juridiskā adrese pilsētā, bet ir arī objekti laukos, un otrādi. Ir arī daži objekti, par ko būs jālemj nākamajā Saeimā, un to Ābiķa kungs minēja — te juridiskā adrese varētu būt laukos, bet piederēt arī īpašums pilsētā. Izņemot vārdu “pilsētās”, manuprāt tas tiks sakārtots tieši saskaņā ar šo ieteikumu. Es aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Anna Seile, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

A.Seile (LNNK). Cienījamie deputāti! Šis Ābiķa kunga ierosinājums ir būtisks citādākā nozīmē. Ir divu veidu likumi par zemi, un šis būtībā grozījums, viss šis sagatavotais likumprojekts paredz, ka pilsētās esošie kultūras un izglītības objekti var saņemt zemi zem sev piederošām ēkām un būvēm un viņiem ir prioritāte pret bijušiem īpašniekiem un citiem, kas ir pieteikušies uz šo zemi. Tas ir pilsētās. Laukos, lauku likumā, situācija ir savādāka. Tur jau likumā ir ierakstīts, ka sevišķi svarīgiem objektiem, un to skaitā ir valsts kultūras un izglītības objekti, ir jau prioritāte, un tikai pilsētu likumā bija vajadzīgs šis īpašais labojums tāpēc, ka tajā ir pateikts, ka šo objektu skaitu nosaka ar atsevišķu likumu. Un šis nu ir tas atsevišķais likums, kuru mēs esam sagatavojuši pilsētām. Ja kādam ir kāda filiāle lauku apvidos, tam nav problēmu, tā dabūs zemi zem sev piederošām ēkām, un šī zeme praktiski tām visām jau ir piešķirta. Ja rodas vēl kaut kāda cita problēma, tad var ar atsevišķu likumu arī lauku apvidos sagatavot kādu izņēmumu, bet tad ir jāatsavina piespiedu kārtā. Taču nav nekādas vajadzības izmainīt virsrakstā šo normu, jo tikai pilsētu likums liedz šiem izglītības objektiem saņemt zemi. Tāpēc tur ir tas vārdiņš “pilsēta”. Visi pārskaitītie objekti tik tiešām atrodas pilsētās, un autori, kas sagatavoja šo likumprojektu, ir rūpīgi izvēlējušies visus objektus, tie tiešām ir pilsētu objekti. Es uzskatu, ka Ābiķa kunga priekšlikums šajā gadījumā praktiski nav vienkārši vajadzīgs.

Sēdes vadītājs. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Varētu piekrist Seiles kundzei, ja nebūtu, nu, grozīts un nebūtu komisijas atzinuma par atbalstu deputāta Siliņa priekšlikumam izteikt šā likuma 1.pantu jaunā redakcijā. Un šajā jaunajā redakcijā nav neviena vārda, nekādas atsauces uz likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Un šeit nav neviena vārda gadījumā, ja Saeima pieņems šādu 1.panta redakciju, par kaut kādām īpašuma tiesībām vai tiesībām saņemt zemi zem šiem objektiem. Tātad es nesaprotu, kādā gadījumā, kādā veidā šeit tad Izglītības, zinātnes un kultūras komisija ir skatījusi un lēmusi. Jo tādā izskatā nevar, jo, ja ir tāda redakciju, kādu piedāvā Siliņa kungs, tad ir ļoti loģisks Ābiķa kunga priekšlikums. (No zāles deputāts Dz. Ābiķis: “Tieši tā!”) Ja tas netiek atbalstīts, tad var piekrist Seiles kundzei, bet pašreiz šeit, pēc tā priekšlikuma, ko izvirza Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, uzreiz rodas neskaidrība.

Sēdes vadītājs. Anna Seile, LNNK — otrreiz. Lūdzu!

 

A.Seile (LNNK). Endziņa kunga paskaidrojums ir ļoti būtisks, un tik tiešām es domāju, ka komisija, labi nepārzinādama zemes reformas likumus, ir atbalstījusi Siliņa kunga priekšlikumu, kurš laikam ir arī šīs komisijas priekšsēdētājs. Vecajā redakcijā viss bija kārtībā, tur ir ļoti konkrēti atsauce uz konkrēto likumu “Par zemes reformu pilsētās”. Un tik tiešām būtu jāsvītro Siliņa priekšlikums, viņu nevajadzētu atbalstīt. Tad likumu, tādu, kā viņš bija sagatavots, kā iesniedzēji viņu sagatavoja, tādu viņu arī varētu pieņemt.

Sēdes vadītājs. Deputāte Seile, deputāts Siliņš ir Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs! Bez “laikam”.

Vēl deputāti vēlas runāt? Nevēlas. Debates ir pabeigtas. Lūdzu komisijas priekšsēdētāju komentēt!

 

A.Siliņš. Paldies, augsti godātie Prezidija locekļi! Gotātie kolēģi! Šeit vispirms par konkrēto priekšlikumu, par kuru es gribētu lūgt balsot atsevišķi. Respektīvi, par šo virsrakstu pa daļām. Vispirms par deputāta Ābiķa priekšlikumu jautājumā par pilsētām un pēc tam arī par to papildinājumu, ko ir iesniedzis izglītības un zinātnes ministrs Gaigals. Tas ir, papildināt vēl šo virsrakstu ar nacionālajām sporta bāzēm.

Attiecībā uz deputāta Ābiķa priekšlikumu. Es viņu uzskatu par loģisku un pieņemamu. Diemžēl tad, kad mēs apspriedām komisijā, šie argumenti neizskanēja, bet vēlākajās sarunās ar komisijas kolēģiem nevienam nebija iebildumu, ka šis “pilsētās” tiek svītrots.

Tālāk. Tā kā tika aizskarts arī 1.pants, tad es arī šeit pakavēšos pie argumentācijas, kādēļ 1.pants ir jaunā redakcijā, ko atbalsta mūsu komisija viennozīmīgi. Par to konkrēti es runāšu vēlāk, bet tagad tikai par būtību.

Būtība ir tāda, ka likumā par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās 12.pantā tiešām ir norāde, ka bijušajiem zemes īpašniekiem atjauno zemes īpašuma tiesības, izņemot gadījumus, ja uz bijušo zemes īpašnieku zemes atrodas valsts īpaši aizsargājami dabas objekti, tātad valsts īpaši aizsargājami dabas objekti, ja ir kaut kur nodefinēti, vai to daļas, kuru sarakstu apstiprinājusi Vides aizsardzības komiteja.

Tātad ir tāds saraksts, kuru apstiprinājusi. Un es domāju, ka tam sarakstam nekādā ziņā nav virsraksta, ka viņš ir apstiprināts tikai tādēļ, lai realizētu šo likumu. Un līdzīgā veidā — vai ar likumu noteikti valsts nozīmes izglītības un zinātnes objekti. Nekur nav teikts, ka jāuzrāda tikai tādi objekti — tad te vai tālāk vajadzētu rakstīt iekavās, — kuriem ir problēmas ar zemes īpašumu. Tādas piebildes šeit nav. Tātad ir vajadzīgs likums, kurā būtu uzrādīti objekti, un tādā gadījumā viņam, šim likumam, var būt arī cita nozīme, varbūt citos momentos piemērota, citā likumdošanā, bet šeit nav prasīts, ka jāuzrāda tikai tādi objekti, kuriem ir problēmas ar zemi. Bet vienkārši jāuzrāda šo objektu saraksts. Diemžēl līdz šim, tā kā šo objektu un iestāžu saraksta nav, uzskata, ka šādi objekti Latvijā neeksistē. Un līdz ar to visām valsts nozīmes iestādēm un tajās ietilpstošajiem objektiem ir radušās ļoti lielas grūtības. Bet šim likumam ir plašāks uzdevums, nekā atrisināt tikai šīs problēmas. Tādēļ es personīgi aicinu balsot par deputāta Ābiķa priekšlikumu un pēc tam atbalstīt arī izglītības un zinātnes ministra Gaigala priekšlikumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Deputāts Aivars Endziņš un deputāte Anna Seile runāja kopsakarībā par 1.pantu un šī likuma nosaukumu. Jūs arī tagad mums komentējāt šo lietu tā. Tiešām vajadzētu varbūt lūgt vēlreiz deputāti Seili kā Centrālās zemes komisijas priekšsēdētāju un Aivaru Endziņu kā Juridiskās komisijas priekšsēdētāju pateikt tomēr šīs lietas nosaukto likumu kopsakarībās. Es jūtu, ka mēs tagad balsosim it kā par deputātu priekšlikumiem, bet mēs taču atbalstām visus priekšlikumus, es tā domāju. Bet mums ļoti svarīgi, lai no juridiskā viedokļa šeit būtu tiešām korekta šī lieta un lai būtu arī taisnība. Un jūs arī vēlreiz varēsiet runāt. Nav deputātiem iebildumu? Nav. Lūdzu, Aivars Endziņš!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Es gribētu vēlreiz atkārtot to, ko jau faktiski teica Seiles kundze. Manuprāt 1.panta redakcija tāda, kāda viņa bija pirmajā lasījumā, būtu jāatstāj, un nevajadzētu atbalstīt Siliņa kunga priekšlikumu par šo 1.panta redakciju. Un tad līdz ar to ir loģisks arī izglītības un zinātnes ministra Gaigala kunga priekšlikumus sarakstu papildināt ar nacionālajām sporta bāzēm. Tātad šeit tas tiek iekļauts iekšā. Un šinī gadījumā tad arī nebūtu atbalstāms Ābiķa kunga priekšlikums par šo vārda “pilsētā” svītrošanu, jo to jau attiecīgi reglamentē likumi gan par zemes reformu pilsētās, gan laukos. Un līdz ar to gan Ābiķa, gan Siliņa kunga priekšlikumi nebūtu atbalstāmi.

Sēdes vadītājs. Un par 1.pantu?

 

A.Endziņš. Par 1.pantu es ierosinātu saglabāt 1.panta redakciju pirmā lasījuma redakcijā, jo tas ir precīzi saskaņots ar likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Jo tikko mēs iedodam citu redakciju, kā to piedāvā Siliņa kungs, tad uzreiz šeit rodas neskaidrības un var mēģināt viņu tulkot atkal tā, kā katram ienāk prātā. No juridiskā viedokļa tas būtu precīzāk. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anna Seile, lūdzu! Kā Centrālās zemes komisijas priekšsēdētāja.

 

A.Seile (Centrālās zemes komisijas priekšsēdētāja). Paldies! Šis likumprojekts, es atkārtoju vēlreiz, tika sagatavots sakarā ar grozījumiem likumā “Par zemes reformu pilsētās”. Un tāpēc nav vajadzības grozīt virsrakstu un nevaram atbalstīt Ābiķa kunga priekšlikumu mainīt virsrakstu, attiecinot arī uz visu Latvijas lauku zemi šo likumu. Izglītības ministrija, sapratusi, ka ir jāsagatavo īpašs likums sakarā ar noteikumiem, kādi ir likumā par pilsētu zemi, un ar šo likumu tiek noteikts īpaši svarīgo objektu skaits un nosaukumi, kuriem zemi iedod prioritārā kārtībā zemes reformas gaitā. Tātad šiem balsojumiem manuprāt vajadzētu būt tādiem... Es lūdzu ieklausīties visas frakcijas, jo šeit nav politiskas cīņas, šeit ir vienkārši likuma sakārtošana. Es pilnīgi piekrītu Endziņa kunga izteiktajam variantam, bet mums likums ir iesniegts šādā kārtībā ar visiem priekšlikumiem, un es rekomendēju, lai mēs nesataisītu pretrunas zemes reformas likumos. Ja balsojam tā, kā ir iesniegti priekšlikumi, tad Gaigala kunga priekšlikumu vajag atbalstīt, Ābiķa kungam es iesaku savu priekšlikumu noņemt. Bet, ja nenoņem, tad neatbalstīt. Un tālāk neatbalstīt Siliņa kunga priekšlikumu, ko nav atbalstījusi arī komisija. Un 1.pantā noraidīt Siliņa kunga priekšlikumu, kuru ir atbalstījusi arī šī kultūras komisija.

Sēdes vadītājs. Nu tad vēlreiz Siliņa kungs. Deputāts Siliņš - komisijas priekšsēdētājs! Un tad, ja nu komisija nepiekrīt, tad deputātiem, es ceru, ir zināma skaidrība no šīs situācijas, un mēs balsosim.

 

A.Siliņš. Paldies, augsti godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi deputāti! Es ceru, ka šoreiz manu uzstāšanos klausīsies mani oponenti, deputāts Endziņš un deputāte Seile. Jo viņu uzstāšanās bija tieši tāda kā pirmo reizi, neņemot vērā tos argumentus, kurus es izteicu. Un tagad es tos izteikšu. Šeit, protams, es saprotu, ka ir ļoti liela vēlēšanās varbūt Seiles kundzei uzskatīt vienu likumu par prioritāru attiecībā pret citiem likumiem. Bet es uzskatu, ka jau pats likums, zemes reforma pilsētās, nebūt neuzskata šajā 12.pantā trešajā daļā, ka mums ir apakšlikums, pakārtots likums. Tas tikai uzskata, ka jābūt likumam, kurā ir noteikti valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekti. Bet nav teikts, ka jābūt likumam, kur ir noteikti tādi objekti, kam ir problēmas ar zemi. Ir jābūt tikai tādam likumam. Tāpat kā iepriekš tur ir rakstīts, ka atrodas valsts īpaši aizsargājami dabas objekti vai to daļas, kuru sarakstu apstiprinājusi Vides aizsardzības komiteja. Vides aizsardzības komiteja, apstiprinot šo sarakstu, es esmu pārliecināts, nerakstīja, ka tas ir tādēļ, lai izpildītu šī likuma prasības. Tā apstiprināja tādu sarakstu tāpēc, ka Latvijā eksistē īpaši aizsargājami dabas objekti. Līdzīgi Latvijā eksistē valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekti, un mums jāraksta līdzvērtīgs likums šim likumam par zemes reformu. Es, protams, saprotu cilvēku vēlēšanos, lai likums par zemi stāvētu pāri visam, lai šos pārējos likumus varētu rakstīt tikai pakārtotus. Bet tā nav lietas būtība. Šoreiz lietas būtība ir tāda, ka jāsakārto jautājums par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem Latvijā. Un šajā sakarībā deputāta Ābiķa priekšlikums ir ļoti loģisks, jo mums šāda likuma nav. Un šo likumu, protams, pēc tam citas likumdošanas sakarā atkal varēs izmantot, jo mums ir ļoti liela neskaidrība tieši šajā jautājumā. Kuri ir valsts nozīmes un kuri nav valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekti? Ne tikai attiecībā uz to, vai viņiem dot vai nedot zemi vai atstāt, bet arī citos jautājumos, arī izglītības jautājumos, arī citās sfērās. Un tādēļ es uzskatu, ka priekšlikums par virsrakstu ir pamatots un arī par 1.pantu ir pamatots. Tur vēl 1.pantā, ja viņu atstāj pirmā lasījuma redakcijā, ir pretrunas ar tālākajiem pantiem, bet par to es runāšu vēlāk, tad, kad mēs atgriezīsimies pie 1.panta. Bet es vēlreiz atkārtoju - godātie kolēģi, varbūt tomēr uzskatīsim, ka likumi ir līdzvērtīgi, nevis noteikti centīsimies vienmēr kaut ko pakārtot kaut kam. Šeit ir tikai viens iemesls, kādēļ ir vajadzīgs šis likums, - lai atrisinātu zemes problēmas. Bet var parādīties daudzi citi iemesli, kādēļ ir vajadzīgs likums par valsts nozīmes kultūras, izglītības un zinātnes objektiem Latvijā. Tāda likuma nav, un šāda likuma deficīts ir jālikvidē. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Trīs balsojumi, visi kopā saistīti. Debates jūs esat dzirdējuši. Pirmais balsojums - deputāts Ābiķis ierosina no virsraksta svītrot vārdu “pilsētās”. Otrs balsojums būs - papildināt ar nacionālajām sporta bāzēm, ministrs Gaigals. Trešais balsojums būs — 1.panta redakcija komisijas piedāvātajā variantā. Lūdzu, komisijas priekšsēdētājs!

 

A.Siliņš. Augsti godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi! Es atvainojos, bet es vēlētos, lai 1.pants tiktu apspriests vēl atsevišķi pēc virsraksta apspriešanas, jo 1.pantā, es jau minēju, bez tās problēmas, vai pirmā daļa ir noņemta vai ne, arī otrā daļa ir redakcionāli izmainīta, un tā ir jāapspriež. Es par to šeit nerunāju. Es gribētu 1.pantu vēl apspriest atsevišķi. Paldies!

Sēdes vadītājs. Nekas cits neatliks kā spriest atsevišķi. Tad divi balsojumi tagad. Lūdzu, balsosim par deputāta Ābiķa priekšlikumu no virsraksta svītrot vārdu “pilsētās”. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par - 21, pret - 16, atturas - 18. Priekšlikums nav pieņemts.

Lūdzu balsosim par ministra Gaigala priekšlikumu - papildināt ar vārdiem “un nacionālajām sporta bāzēm pilsētās”. Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par - 49, pret - 2, atturas - 3. Priekšlikums pieņemts.

Komisijas priekšsēdētājs Siliņš lūdz vēl papildus debatēt par 1.pantu. Lūdzu!

 

A.Siliņš. Paldies, augsti godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi! 1.pantu komisija iesaka izteikt redakcijā, kāda šeit ir redzama. Tātad “valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekta statuss ir objektiem, kuri atrodas šādās valsts dibinātās un finansētās, kā arī vienīgās valsts mēroga attiecīgās nozares izglītības, kultūras un zinātnes iestādēs”. Neatkarīgi no tā, vai paliek šim pantam pirmajā lasījumā pieņemtā pirmā daļa, kurā ir norādīts likums par zemes reformu, arī otrā daļa pirmajā lasījumā pieņemtajam pantam ir jāgroza, jo tā ir pretrunā ar pirmajā lasījumā pieņemto. To diemžēl nevarēja izdarīt pirmajā lasījumā, bet Ministru kabinets šādu likumprojektu bija iesniedzis. Kur ir pretruna? Tātad lasiet pirmajā lasījumā pieņemto 1.panta otro daļu! Tur ir otrādi - valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekta statuss ir objektiem, kuros atrodas šādas valsts dibinātas un finansētas, kā arī vienīgās valsts mēroga attiecīgās nozares izglītības kultūras un zinātnes iestādes. Tātad šeit objektos ir iestādes, bet īstenībā tālāk mēs definējam iestādi kā juridisku personu, kurai ir objekti. Un tas ir pēc tam 2.pantā arī definēts. Tātad šī 1.panta otrā daļa, kas ir pieņemta pirmajā lasījumā, ir nelietojama. Es gribētu teikt, ka tā katrā ziņā ir pretrunā ar visu tālāko likuma būtību. Es nezinu, kā mēs šeit varam balsot, bet nekādā ziņā nevar atbalstīt pirmajā lasījumā pieņemto redakciju, jo tādā gadījumā viss likums, tālākais likuma veidojums ir pretrunā ar šo 1.pantu. Tādēļ es aicinu tomēr atbalstīt šo 1.panta redakciju, kuru iesaka komisija, un šeit nekas briesmīgs nenotiks. Vēlreiz es gribu, dārgie kolēģi, atgādināt, ka likumā par zemes reformu republikas pilsētās nav norādes, ka šim ir jābūt pakārtotam likumam. Ir tikai norāde, ka jābūt likumam par šiem objektiem, un es vēlreiz gribu teikt, ka es ceru, ka šis likums tiks izmantots arī citur. Ne tikai, lai atrisinātu zemes reformu, jo tādā gadījumā ļoti žēl būtu, ka mēs izdodam likumus, lai atrisinātu tikai vienu vienīgu jautājumu. Bet ar šo likumu vajadzētu risināt arī citus jautājumus. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anna Seile, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība. Lūdzu!

 

A.Seile (LNNK). Cienījamie deputāti! Siliņa kunga priekšlikums ir Latvijas kultūrai kaitīgs. Varbūt viņš pats nesaprot, ko cilvēks dara. Bet es mēģināšu jums to paskaidrot. Redziet, 1.pantā ir atsauce un ir pieminēts likums “Par zemes reformu Latvijas pilsētās”. Tieši šis likums sasaucas ar Latvijas Republikas likumu par zemes reformu pilsētās, un, ja nebūs atsauces uz šo likumu, kuras trūkst Siliņa kunga priekšlikumā, tādā gadījumā darbosies speciālais likums pilsētās un šo likumu mēs būsim pieņēmuši pa tukšo. Ja tur nebūs neviena vārda par likumu par zemes reformu pilsētās, tas vispār nedarbosies, jo arī zemes reformas likums ir speciālais likums. Tā ir viena lieta.

Kāpēc es tik droši izteicos, ka Siliņa kunga priekšlikums ir kaitīgs un kultūrai nepieņemams? Tāpēc, ka tas nosaka kultūras un zinātnes objektu statusu tikai tiem objektiem, kurus valsts ir dibinājusi un kurus valsts finansē. Mēs zinām, ka ir šī dubultā finansēšana bieži vien. Un Rīgas Ekonomikas augstskola vai kāda cita kultūras vai mācību iestāde, ja viņai būs kaut mazliet kaut kas cits klāt, kas nav valsts finansējums, būs ārā no sevišķi svarīgajiem objektiem.

Vēl ir viena lieta. Ne visas viņas pieder valstij. Jau iepriekšējā lasījumā mēs runājām par to, ka ir šajā sarakstā arī, piemēram, Talsu hokeja klubs. Un, ja nu tas valstij ir ārkārtīgi nepieciešams, ja tā ir hokeja zāle, kur trenējas visa jaunā paaudze, bet to sākumā ir dibinājusi šī sabiedriskā organizācija, tādā gadījumā šādas iestādes arī nebūs iekšā. Es jūs aicinu neatbalstīt Siliņa kunga priekšlikumu. Tie Izglītības un kultūras ministrijas pārstāvji, kas gatavoja šo likumprojektu, konsultējās ar visiem speciālistiem juristiem. Bet perfekts un pareizs ir tas variants, kurš mums bija iepriekšējā lasījumā, pirmajā lasījumā. Aicinu noraidīt Siliņa kunga priekšlikumu!

Sēdes vadītājs. Vai vēl deputāti vēlas runāt? Tad Siliņa kungs, ja neviens nevēlas runāt. Tad jūs kā deputāts un pēc tam — kā referents. Lūdzu!

 

A.Siliņš (LC). Paldies! Augsti godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi! Sākumā runāšu kā deputāts. Es, protams, saprotu, ka Seiles kundzei no saviem augstumiem ir grūti izlasīt visu, kas rakstīts, līdz beigām. Pirmajās trijās rindiņās jau tā ir, bet tālāk ir rakstīts: “ arī vienīgās valsts mēroga attiecīgās nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes iestādes”. Tātad šeit ir tieši tas pats, kas pirmā lasījuma redakcijā tika pieņemts, un es neredzu, ar ko tas ir labāks. Bet es vēlreiz uzsveru, godātie kolēģi, varbūt būsim korekti! Var jau mēģināt atkal apcelties, jo tam jau labi uztrenējušies mēs esam, bet būsim šoreiz pie lietas. Es vēlreiz aicinu iedziļināties 1. panta otrajā daļā. Man ir vienalga, vai pirmā daļa tur ir klāt vai ne, bet otrā daļa ir ļoti būtiski jāgroza, jo tā pirmā lasījuma pieņemtajā redakcijā ir pretrunā ar tālāko likumdošanu. Šeit ir apgriezti norādīts, ka objektiem, kuros atrodas iestādes, bet tālāk ir definēts “iestādes kā juridiskas personas, kurās ir objekti”. Un tas ir visā tālākajā tekstā. Ja mēs 1.pantu atstājam šādi, tad šis likums ir nederīgs, darboties nespējīgs. Tātad es ļoti jūtu līdzi priekšsēdētājam, ka šeit būs grūti ar balsošanu.

Sēdes vadītājs. Nē, nē!

 

A.Siliņš. Paldies, ja nav grūtību, bet es noteikti aicinu izprast šā 1.panta būtības izmaiņu. Un šeit tā attieksme pret kultūras, izglītības un zinātnes iestādēm ir tāda pati kā pirmajā lasījumā, attieksme nav izmainīta. Bet ir izmainīta būtība, lai likums būtu darboties spējīgs. Tādēļ ir nepieciešams pieņemt vismaz 1.panta otro daļu tajā redakcijā, kuru ir atbalstījusi mūsu komisija. Tātad es ceru, ka visi paspējuši iedziļināties šajā problēmā un mēs nemēģināsim pieņemt tādu likumu, kurš pēc tam nevar darboties. Paldies!

Sēdes vadītājs. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Tad jūs vēl varēsit, jā!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Atklāti sakot, man vēl neskaidrāka šī lieta sāk palikt. Par kādu otro daļu tagad Siliņa kungs vispār runā? Ir 1.pants, un tālāk seko 1.punkts, kur ir valsts nozīmes izglītības iestādes. Es atvainojos, Siliņa kungs, ar visām brillēm otro reizi es saskatīt nevaru. Ne pirmajā lasījumā, ne tagad sagatavotajā otrā lasījuma redakcijā. Jo izdalīts ārā, ka tā ir otrā daļa, šeit nav. Un līdz ar to jūs pilnībā šeit sajaucat lietu kārtību. Es nezinu.

Vēl viena lieta, ja tādā veidā ir. Mēs atbalstījām tagad, ka iekļautu iekšā šeit nacionālās sporta bāzes, lai tas būtu fiksēts un arī nacionālās sporta bāzes varētu pretendēt uz šiem atvieglojumiem, ko paredz likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Faktiski gan pirmā lasījuma redakcijas 1.pantā, gan arī tajā, ko piedāvā Siliņa kungs tagad, ir runa tikai par izglītības, kultūras un zinātnes iestādēm. Nacionālās sporta bāzes būtībā paliek tikai nosaukumā, un faktiski tālāk jau parādās priekšlikums, tas ir 4.lappusē, ko ierosina izglītības un zinātnes ministrs Gaigala kungs,— papildināt 1.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā: Latvijas Republikas Augstākās padomes apstiprinātās nacionālās sporta bāzes. Tas arī nav saskaņots faktiski ar šā panta, 1.panta daļu, un arī šeit ir jautājums tagad — vai tās ir daļas vai tie ir punkti? Jo pēc tā noformējuma tas nu šeit redzams nav.

Otrkārt, šeit ir uzrādītas šīs adreses. Pēc tam tālāk seko, ka jāiesniedz objektu saraksts, tas 2.pantā tiek piedāvāts, to piedāvā Siliņa kungs. Objektu sarakstu, kurš nepieciešams minēto iestāžu darbībai, pēc attiecīgo ministriju pieteikuma sastāda Valsts īpašuma fonds un divu mēnešu laikā iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā. Šeit tagad ir šīs adreses zināmā mērā uzrādītas. Es tajā pašā laikā skatos, ka ir 11.priekšlikums, būtībā 81. Siliņa kungs, Latvijas Jūras akadēmija Rīgā, Kronvalda bulvārī 6. Tā ir juridiskā adrese. Es biju pagājušajā sestdienā Jūrnieku savienības kopsapulcē, un tur es dzirdēju Jūras akadēmijas rektoru. Cik es sapratu, viņiem jau ir piešķirta vai kā, vai nodota bāze Daugavgrīvā, kaut kāda bijusī armijas bāze. Te vajadzētu vēl šo paskaidrojumu, bet es saprotu, ka šeit pieņemt tādā veidā, kā piedāvā Siliņa kungs, tomēr nevar, jo, Siliņa kungs, lieta ir tāda, ka jūs uzskatāt, ka šis likums ir jumta likums vai kaut kas tamlīdzīgs, bet zemes reformas likums ir speciālais likums. Tomēr mums ir zināma sakārtotība, kurš likums ir augstāks par otru. Šeit ar jūsu redakciju mēs faktiski to novēršam, un nav skaidrības, jo es saprotu, ka Siliņa kungs pēc savas izpratnes pēc tam traktēs šo likumu, Seiles kundze — pēc savas izpratnes. Tiesa — atkal pēc savas izpratnes. Jo galu galā mums ir arī likums par tiesību aktu spēkā esamību, viņu darbību laikā un telpā, kur ir norādīta šī hierarhija, ja ir pretrunas un dažāda veida likumi, pēc kura ir jāvadās. Bet mēs ar jūsu priekšlikumu šeit salaižam to lietu krustām šķērsām un neizprotam. Tāpēc es tomēr vēlreiz aicinu pieturēties pie pirmā lasījuma redakcijas. Kaut gan vislabāk būtu, ja tas būtu sakārtots arī saistībā vēl ar nacionālajām sporta bāzēm. Paldies!

Sēdes vadītājs. Nu tagad debates esam pabeiguši. Lūdzu, Siliņa kungs kā referents, un tad mums šeit nekādi jautājumi nerodas. Mēs esam gatavi balsot.

 

A.Siliņš (LC). Paldies. Augsti godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi! Endziņa kungs, es tiešām ļoti dziļi atvainojos, ka es lietoju neprecīzu juridisko terminoloģiju. Es nepateicu, ka tā ir teikuma otrā daļa, bet es ceru, ka pārējie visi saprata, par ko es runāju. Varbūt Endziņa kungam bija grūtības.

Bet vēlreiz. Šeit... (Kāds kaut ko saka no vietas.) Nu Endziņa kungs jau parasti neklausās, tāpēc viss ir skaidrs, kāpēc viņš nevar saprast. Bet šeit vēlreiz es esmu spiests atgriezties pie būtības, kādēļ mēs nedrīkstam pieņemt 1.pantu pirmajā lasījumā pieņemtajā redakcijā. Mēs jau to pamanījām komisijā arī, kad izskatījām pirmo lasījumu, ka šeit ir pretrunas ar nākošo pantu un būtību. Bet pirmajā lasījumā mēs grozījumus nevaram likt priekšā. Tādēļ ir šī nepieciešamība vismaz 1.panta teikuma otro daļu izteikt tādā redakcijā, kādu ir atbalstījusi komisija. Un tieši ievērojot šo loģisko sakarību, ka objekti atrodas iestādēs. Un ka tālāk tiešām ir noteikts, ka tos vēl definēs attiecīgā valsts institūcija.

Tālāk par likumu prioritātēm vai neprioritātēm. Es, protams, domāju, ka likumi var būt arī līdzvērtīgi. Es nedomāju, ka visiem likumiem vienmēr ir jābūt vienam pakārtotam otram, kaut gan šeit es arī neiebilstu, ja tā pakārtotība tiktu uzrādīta, ja to ļoti uzstāj cilvēki, kuri uzskata, ka zeme ir viss un pārējais — nekas. Tad var būt, ka tā vajag. Bet, ja šeit uzskata, ka valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekti ir līdzvērtīgi zemes problēmām, tad tie varētu būt līdzvērtīgi likumi un tālāk arī kā līdzvērtīgi izmantojami. Un es domāju, ka juristiem nerodas problēmas, jo mums valstī pamatā ir līdzvērtīgi likumi, nevis viens otram pakārtoti. Tādēļ mans aicinājums joprojām ir atbalstīt mūsu komisijas ieteikto redakciju un izteikt 1. pantu tā, kā viņš šeit ir uzrakstīts Izglītības, kultūras un zinātnes komitejas ieteiktajā redakcijā.

Tālāk es tomēr gribu aicināt kolēģus, ja mēs esam nemierā ar kādu priekšlikumu, arī atkal Endziņa kungu, ja mēs varbūt esam nemierā ar kādu priekšlikumu, kas ir tālāk, tad mēs to varam izdiskutēt tieši tad, kad šis priekšlikums tiek apspriests, jo tik tiešām, atbildot par Jūras akadēmiju, teikšu, ka šis jautājums komisijā tika vispusīgi apspriests un mums ir atbildes. Bet es nedomāju, ka pašreiz šīs atbildes būtu jādod, jo tā mēs tikai tērētu laiku, bet pašreiz atgriežamies pie 1.panta, un es vēlreiz lūdzu balsot par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas ieteikto jauno redakciju, jo bez tās likumam nav iespēju darboties. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 1.panta redakciju otrajam lasījumam! Lasījums steidzams. Likumprojekts izskatāms kā steidzams, tāpēc tas ir pēdējais lasījums. Lūdzu rezultātu! Par — 16, pret — 19, atturas — 23. Nav pieņemts. Paliek 1.panta redakcija. Es atvainojos, pirmā lasījuma redakcija 1.pantam.

Lūdzu tālāk!

 

A.Siliņš. Tālāk ir principā daļa, 5.priekšlikums. Tas attiecas uz valsts nozīmes izglītības iestādēm, un šeit ir precizēts Latvijas Mūzikas akadēmijas nosaukums. Pareizi ir — J.Vītola. Aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Tad esam akceptējuši šo priekšlikumu.

Godātais referent, Prezidijs ir saņēmis deputātu iesniegumu: “Atbilstoši Kārtības ruļļa 93.pantam ierosinām atcelt lēmumu par steidzamību.” Deputāti Elferts, Endziņš, Lībane, Bunkšs, Zvaigzne, Bordāns, Oļģerts Pavlovskis, Andersons, Ābiķis, Inese Birzniece. Mums ir jābalso šis priekšlikums. Kā, lūdzu? Viens runā “par”, viens — “pret”. Lūdzu, deputāts Siliņš!

 

A.Siliņš (LC). Paldies! Augsti godātie Prezidija locekļi! Augsti godātie kolēģi! Es uzskatu, ka atcelt steidzamību ir ļoti liela problēma. Iemesls: šis likumprojekts diemžēl ir ļoti iekavēts. Un ne jau mūsu komisijas vainas dēļ, bet šoreiz iesniedzēju vainas dēļ. Un iesniedzēji ir Ministru kabinets. Jo pēc tam, kad tika pieņemts likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, šī reforma tika uzsākta un ir jau ļoti daudzas problēmas radītas, jo, tieši uzsākot šo reformu un redzot, ka nav definēti šie valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objekti, daudz kas ļoti veikli ir jau izdarīts vai daļēji izdarīts. Ir atdota zeme īpašniekiem zem diezgan ievērojama skaita šo objektu, un tuvākajās dienās, oktobra sākumā, jau ir tiesas darbi, kuru rezultāti ir paredzami un kurās tiek prasītas ļoti lielas naudas summas, konkrēti no zinātnes objektiem. Un tādā gadījumā vispār nav iespējams vairs zinātnei šajos objektos pastāvēt, jo šīs nomas maksas par zemi īpašnieki pieprasa — mums ir vēstules, mēs tās arī izskatījām komisijā — pieprasa lielākas nekā vispār šīs iestādes saņem finansējumu. Ja jau mēs gribam, lai visa šī lieta tiek novesta līdz šādiem absurdiem, tad, protams, mēs varam vilcināties, jo, pārejot uz trešo lasījumu, mēs zaudējam arī vēl laiku izsludināšanā. Un tādā gadījumā tik tiešām būs ievērojams skaits valsts nozīmes iestāžu un objektu, kas cietīs tādēļ, ka šis likums nav pieņemts, un es nezinu, kuri no deputātiem, kuri tagad balsos par steidzamības atcelšanu, būs ar mieru finansiāli palīdzēt šīm iestādēm. To ļoti interesanti redzēt būtu. Paldies! Es aicinu nebalsot par steidzamības atcelšanu.

Sēdes vadītājs. Viens ir runājis “pret”. Tagad viens — “par”. Aivars Endziņš “Latvijas ceļš”.

 

A.Endziņš (LC). Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēgas! Gan no visas iepriekšējās diskusijas, gan arī no tikko Siliņa kunga teiktā man liekas, ka visiem vajadzētu būt skaidram, ka ar steigu kaut ko lāpīt nav iespējams. Un tieši tāpēc, ka šeit parādās šīs pretrunas. Un ka parādās arī, teiksim, šeit nesabalansētība un nav fiksēts arī jautājums par nacionālajām sporta bāzēm. Tieši tāpēc arī mēs ierosinām atcelt šo steidzamību, un nevajag šeit runāt un raudāt par to, kā būs ar finansējumu, par to, ka būs problēmas. Šinī gadījumā tiešām es nezinu, kā vainas dēļ šis likumprojekts ir tik ļoti iekavēts, bet ar steigu mēs tikai varam izdarīt sliktāk, nevis labāk.

Un tāpēc es ierosinātu tomēr atbalstīt šo priekšlikumu par steidzamības noņemšanu, nosakot minimālo piecu dienu termiņu priekšlikumu iesniegšanai tā, lai visvēlākais, es varētu teikt, 12. oktobrī, tā laikam iznāk, plenārsēdē mēs varētu viņu pieņemt. Mēs varam pārejas noteikumos arī noteikt, ka likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas, lai maksimāli saīsinātu laiku. Un katrā gadījumā, ja likums ir pieņemts, tad es domāju, ka šeit arī problēmas, kas skar finansiālo pusi, kas skar zemi, nevarētu rasties. Es domāju, ka ar steigu mēs izdarītu tikai daudz sliktāk, nevis palīdzētu izglītībai, zinātnei, kultūrai un arī nacionālajām sporta bāzēm.

Es tāpēc aicinātu tomēr šo priekšlikumu atbalstīt, lai mēs varētu likumprojektu precīzi sakārtot tīri no juridiskā aspekta un nevarētu rasties nekādas pretrunas. Paldies!

Sēdes vadītājs. Zvanu! Godātie deputāti, tagad mēs balsosim par priekšlikumu atcelt lēmumu par steidzamību un jebkurā situācijā mēs turpināsim izskatīt viņu otrajā lasījumā šodien.

Lūdzu, balsosim par priekšlikumu atcelt lēmumu par steidzamību! Lūdzu rezultātu! Par — 43, pret — 7, atturas — 7. Priekšlikums ir pieņemts. Turpinām izskatīt otrajā lasījumā.

 

A.Siliņš. Paldies! Augsti godātie Prezidija locekļi, godātie kolēģi! Nākošais ir 6. priekšlikums. Sestais priekšlikums arī ir precizēts nosaukums.

Sēdes vadītājs. Ir iebildumi deputātiem? Nav. Tālāk!

 

A.Siliņš. Nākošais ir 7. priekšlikums. Ir precizēta adrese Lauksaim-niecības universitātei.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu?

 

A.Siliņš. Nākošais ir zemkopības ministra priekšlikums svītrot 60. apakšpunktu — “Rēzeknes pārtikas rūpniecības skola”, jo viņai nav problēmu, viņa atrodas citā juridiskajā iestādē.

Sēdes vadītājs. Tālāk, lūdzu!

 

A.Siliņš. Arī zemkopības ministra priekšlikums ir svītrot Rīgas 2. pārtikas rūpniecības skolu līdzīgu iemeslu dēļ.

Sēdes vadītājs. Tālāk, lūdzu!

 

A.Siliņš. Tālāk ir 10. priekšlikums — precizēt adresi.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu?

 

A.Siliņš. Tālāk ir 11. priekšlikums, kur ir likts priekšā papildināt sarakstu ar divām jaunām izglītības iestādēm — Rīgas pedagoģijas izglītības vadības augstskolu un Latvijas Jūras akadēmiju, kuras juridiskā adrese pašreiz ir Rīgā, Kronvalda bulvārī 6. Tad, ja pārcelsies un būs cita adrese, acīmredzot būs jāgroza likums un jāmaina šī adrese. Pašreiz mēs neko citu ierakstīt šeit nevaram.

Sēdes vadītājs. Lūdzu tālāk!

 

A.Siliņš. Tālāk ir zemkopības ministra priekšlikums otro daļu definēt kā “valsts nozīmes zinātnes iestādes”, nevis “objekti”.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu?

 

A.Siliņš. Tālāk ir priekšlikums precizēt Botāniskā dārza nosaukumu.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu?

 

A.Siliņš. Tālāk ir 14. priekšlikums, adreses precizējums.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu?

 

A.Siliņš. Tālāk ir priekšlikums papildināt ar virkni zinātnisko iestāžu, kuras pirmajā lasījumā pārpratuma dēļ nebija ietvertas, jo tie, kas sastādīja šo sarakstu, bija iedomājušies, ka Zinātņu akadēmijas pakļautībā vēl joprojām ir visi Zinātņu akadēmijas institūti. Tā tas vairs nav, viņi ir kļuvuši par juridiski patstāvīgām iestādēm, un tādēļ šīs iestādes ir visas šeit uzrādītas.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu?

 

A.Siliņš. Tālāk ir 16. priekšlikums — zemkopības ministra ieteikums papildināt ar divām zinātniskām iestādēm.

Sēdes vadītājs. Lūdzu! Juris Sinka — frakcija “Tēvzemei un brīvībai”.

 

J.Sinka (TB). Piedodiet, varbūt neievērojāt, bet pie 15. ...

Sēdes vadītājs. Lūdzu, atgriežamies! Jā...

 

J.Sinka. Kāpēc mēs pasperam to nosaukumu “Augusta Kirhenšteina”? Vispār ielas nosaukums vien, man liekas, Rīgas Domei būtu jāapsver. Kirhenšteins saistās ar 1940. gadu. Paldies!

 

A.Siliņš. Paldies! Augsti godātie Prezidija locekļi, godātie kolēģi! Diemžēl mēs komisijā neesam tiesīgi mainīt ne institūta oficiālo nosaukumu, ne ielu nosaukumus. Es ceru, ka to sadzirdēs attiecīgo institūtu pārstāvji, kuriem par to ir jādomā. Komisija to nevar izdarīt. Paldies!

Sēdes vadītājs. Tālāk, lūdzu!

 

A.Siliņš. Tālāk... Es sapratu, par 17. priekšlikumu. Deputāts Gorbunovs ierosina iekļaut vienu valsts nozīmes kultūras objektu sarakstā — Latvijas Fotomākslinieku savienības fotonamu Rīgā, Mārstaļu ielā. Ir atbalstīts, precizējot juridisko nosaukumu.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aivars Berķis.

 

Sēdes vadītājs. Vai iebildumu nav deputātiem? Nav.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Tālāk, lūdzu!

 

A.Siliņš. Tālāk — 18. Ir deputāta Stalta priekšlikums papildināt šos objektus, valsts nozīmes kultūras objektus ar diviem objektiem — Rīgas pilsētas Mākslas darbinieku namu un Rīgas Kultūras un tautas mākslas centru ar attiecīgajām adresēm.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu? Tālāk!

 

A.Siliņš. Tālāk ir deputāta Putniņa priekšlikums papildināt ar Latvijas Rakstnieku savienību.

Sēdes vadītājs. Jā, lūdzu! Ilga Kreituse, Demokrātiskā partija “Saimnieks”.

 

I.Kreituse (DPS). Cienījamie kolēģi! Mēs tikko kā par to diskutējām. Jautājums ir tāds : kāpēc šis nams ir atdots vienai radošajai savienībai un pārējās radošās savienības, kas atrodas šajā namā, kā arī Dāņu kultūras institūts ir Rakstnieku savienības rentnieki? Ar ko Rakstnieku savienība ir pārāka par citām? Un kāpēc tai ir tiesības izrentēt telpas citām radošajām savienībām? Jā, mums saka, ka var būt tikai viens uz šo adresi ... nu, viena juridiskā persona... Tad ir pretruna ar citu punktu, jo adresē Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 10a, ir divi, divas personas nosauktas — Latvijas Mākslas muzeju apvienība un Valsts mākslas muzejs. Šeit nav ievērota sakarība, un būtu ļoti patīkami, ja mums paskaidrotu, kāpēc izredzētā statusā ir nonākusi Rakstnieku savienība.

Sēdes vadītājs. Pauls Putniņš, Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!

 

P.Putniņš (LZS). Augsti godātais Prezidija priekšsēdētāja kungs, cienītie un godātie kolēģi! Rakstnieku savienība ir šīs mājas apsaimniekotāja uz līguma pamata ar pašvaldību. Un attiecībā uz īpašniekiem... Čpašuma tiesības vēl nav atzītas, un uz trijiem gadiem ir šis līgums noslēgts, un tāds tas tiesiskais statuss ir pašlaik. Tātad ar pašvaldību Rakstnieku savienība ir slēgusi līgumu kā mājas apsaimniekotāja.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, steidzamība ir atcelta, kā jūs zināt, un laikam būtu pareizi, ja uz trešo lasījumu šeit būtu precizējama lieta par pārējām šajā namā mītošajām radošajām savienībām un citām organizācijām. Lūdzu tālāk!

 

A.Siliņš. 20. priekšlikums ir izglītības un zinātnes ministra priekšlikums papildināt pirmo pantu ar piekto daļu: Latvijas Republikas Augstākās padomes apstiprinātās nacionālās sporta bāzes. Šo sporta bāzu saraksts ir apstiprināts, tādēļ to atkārtot nebūtu nepieciešams. Lūdzu atbalstīt!

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu? Tālāk, lūdzu!

 

A.Siliņš. Tālāk 2. pants. Komisija atbalsta deputāta Siliņa izteikto priekšlikumu papildināt pantu pēc vārdiem “objektu sarakstu, kuri nepieciešami minēto iestāžu darbībai”, ar vārdiem “pēc attiecīgo ministru pieteikuma sastāda Valsts īpašuma fonds un divu mēnešu laikā iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetam”. Tas ir nepieciešams tādēļ, lai nerastos tās problēmas, kas radās, kā redzams tagad, izstrādājot šo likumprojektu pirmajam lasījumam, kad ne visas attiecīgās ministrijas tika pie teikšanas, ja tā varētu teikt, sastādot šo sarakstu. Un tādēļ mūsu komisijā vēl parādījās papildu priekšlikumi. Lai to novērstu, ir nepieciešama konkrēta šo priekšlikumu iesniegšana.

Sēdes vadītājs. Raimonds Jonītis, “Latvijas ceļs”. Lūdzu!

 

R.Jonītis (LC). Godātais priekšsēdētāj, godātā Saeima un arī godātā Izglītības, kultūras un zinātnes komisija! Es vienkārši lūgtu, tā kā steidzamība šim likumam jau ir atsaukta, precizēt, no kura brīža ir skaitāmi šie divi mēneši, jo pretējā gadījumā būs tieši tāpat, kā mēs valdības sēdē cerējām, ka divi mēneši no saraksta iesniegšanas brīža Saeimā būs šie divi mēneši. Paldies!

Sēdes vadītājs. Komisija precizēs. Lūdzu tālāk!

 

A.Siliņš. Tālāk ir 22. priekšlikums — papildināt likumprojekta 3. pantu šādā redakcijā: valsts nozīmes izglītības, zinātnes un kultūras iestāžu Ministru kabineta veiktas reorganizācijas gadījumā... (Atskan zvans.)

Sēdes vadītājs. Lūdzu, neliecieties traucēts! Tas ir signāls deputātiem, kuri neatrodas zālē.

 

A.Siliņš. Valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu statuss saglabājas tiem objektiem, kurus izmanto minēto iestāžu tiesību un pienākumu pārmantotāji. Šis pēc būtības ir Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta priekšlikums, un es aicinu viņu atbalstīt tāpat, kā to izdarīja mūsu komisija.

Sēdes vadītājs. Deputāti atbalsta, bet šo priekšlikumu precizēt, tomēr ņemiet vērā!

 

A.Siliņš. Jā, par iepriekšējo...

Sēdes vadītājs. Un pēdējais...

 

A.Siliņš. Un pēdējais priekšlikums ir papildināt ar 4. pantu: “Ministru kabinetam ir tiesības veikt valsts nozīmes izglītības, zinātnes un kultūras iestāžu likvidāciju, saglabājot valsts nozīmes izglītības, zinātnes un kultūras objektu statusu šādos gadījumos: ja objektu pārņem cita valsts nozīmes izglītības, zinātnes un kultūras iestāde savu funkciju veikšanai un objekta tālākai izmantošanai; ja valsts dibina un finansē jaunu vienīgo valsts mēroga izglītības, zinātnes un kultūras iestādi.” Lūdzu atbalstīt arī šo priekšlikumu!

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Iebildumu nav?

 

A.Siliņš. Vēl, ja drīkst...

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

 

A.Siliņš. Es aicināju arī pakavēties pie dokumenta nr. 216a. Var būt, ka tas pašreizējā momentā nav aktuāls, bet es domāju, ka noteikti mēs to iestrādāsim.

Sēdes vadītājs. Es ļoti atvainojos! Šis dokuments ir jāizskata trešajā lasījumā.

 

A.Siliņš. Jā, trešajā.

Sēdes vadītājs. Jā...

 

A.Siliņš. Paldies! Tādā gadījumā lūdzu zvanu!

Sēdes vadītājs. Vēlreiz zvanu! Lūdzu! Lūdzu, kolēģi, ieņemiet vietas, balsosim! Lūdzu balsosim par likumprojekta “Par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektiem pilsētās” pieņemšanu otrajā lasījumā! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — nav, 1 — atturas. Pieņemts.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņu, lūdzu!

 

A.Siliņš. Tātad paldies! Ja es pareizi sapratu Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Endziņa ieteikumu, tad priekšlikumus mēs varētu lūgt iesniegt līdz 2. oktobrim, tas ir piecas dienas, šodienu ieskaitot.

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu deputātiem? Nav. Pieņemts. Paldies!

 

A.Siliņš. Paldies! Paldies par līdzdalību!

 

Sēdes vadītājs. Nākamais ir lēmuma projekts “Par Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm”. Lūdzu, Pauls Putniņš — Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā, Latvijas Zemnieku savienības deputāts. Lūdzu!

 

P.Putniņš (LZS). Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs un Prezidija locekļi! Godātie kolēģi deputāti, cienītās deputātes! Godātais kultūras ministra kungs un ministrijas speciālisti un speciālistes! Godātie kultūras pamatnostādņu veidotāji un veidotājas ar Imantu Ziedoni priekšgalā, ja esat šeit zālē vai arī citādi mūs vērojat vai klausāties! Godātie preses, radio un televīzijas cilvēki! Un visi pārējie, kas šajā brīdī ir ap un ar mums! Šodien Latvijas parlamenta vērtējumam un apstiprinājumam tiek nodotas Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Tas ir dokuments nr.1019a ar atkārtotu, grafiski kvalitatīvāku pielikumu. Čstenībā šis brīdis nav parasts, vismaz tam nevajadzētu būt parastam. Jo, apliecinot šajā augstajā, ja tā var teikt, dokumentā pausto Latvijas valsts kultūrstāju, mēs vistiešākajā veidā apliecinām savu Latviju un latviešu nāciju. Kultūra visplašākajā nozīmē īstenībā ir vienīgais šīs nacionālās valsts attaisnojums, tās tapšanas moku un Latvijas valsts veidošanai atdoto visu mūsu pūliņu attaisnojums. Jo nacionālais jēdziens, tautas jēdziens ir saistāms tieši ar kultūras jēdzienu un savā savdabībā nācija spēj izpausties tikai ar savu kultūru visplašākajā un visdziļākajā nozīmē. Kā vienkārša, parasta ļaužu kopa, Latvijas zemes apdzīvotāji, ar visu savu teritoriju mēs mierīgi varētu pievienoties bagātajai — pēdiņās un bez pēdiņām — Krievijai vai lūgt provinces statusu Zviedrijas valstij. Un varbūt drīza turīga dzīvošana mūs sagaidītu. Taču tas nav iespējams, jo pie savas nacionālās valsts idejas mūs saista pašas tautas pastāvēšana kā milzīga vērtība, kā neatkārtojama, unikāla kultūras vērtība. Taču šīs vērtības uzturēšana ļoti daudz prasa no mums, no katra, no valsts. Lūk, cik viss īstenībā ir vienkārši. Par to mēs varam runāt daudz, no dažādām šķautnēm, bet vienmēr nonāksim turpat. Materiāli bagāti mēs varam kļūt daudz kur pasaulē, bet Latvijai un latvietim pilnasinību kultūras dzīvē mēs spējam veidot un kopt tikai šeit, savā zemē, savas valsts paspārnē. Tad to lai arī darām! Lai tam kalpotu šis dokuments, ja to šodien mēs akceptēsim!

Godātie kolēģi un kolēģes! Čstenībā šī vieta un šī tribīne, šī zāle nav emocijām domāta, kaut arī to nekad šeit nav trūcis. Taču, pieskaroties kultūras parādībām lielā konkrētībā, ir grūti paturēt tikai vēsu prātu. Čstenībā jau mēs emocionāli pārdzīvojam kā skaisti sakoptu kultūrainavu, labu dziesmu, gleznu vai bagātīgi melodisku valodu, vai saposušos, laipnu pretimnācēju gluži tāpat, kā pārdzīvojam — jau ar negatīvām emocijām — nekoptu, aizaugušu, piedraņķētu lauku vai gluži tādu pašu līdzcilvēku. Saskaroties ar šo mūsu kultūras dokumentu, gribētos, lai tas ikkatrā no mums izraisītu tikai labas emocijas, jo šajā nākotnes metā ir ielikts tik daudz laba vairāku gadu garumā un daudzu gaišu prātu atdevīgumā. Šāda tipa un mēroga programmas top ilgi un lēni, un ne katra valsts jau ilgas pastāvēšanas laikā ar šādām kultūrprogrammām var lepoties. Mums ir piekritusi šī iespēja, turklāt sagadījies tā, ka Latvijas pirmo šāda veida koncepciju, kultūras koncepciju, mēs, mūsu paaudzes paceļam un turam sev priekšā, pārkāpjot gadsimtu slieksni un ieejot jaunā gadu tūkstotī. To arī gribējām atspoguļot Saeimas lēmumā, ja šis dokuments tiks pieņemts. Lasot šo grandiozo projektu, metu, mēs brīdi it kā kavējamies tajā pasaulē, kādu gribam uzcelt te, Latvijā. Pamatnostādnes uzrakstītas tagadnes izteiksmē, it kā jau esam tur, kur mums vēl jānokļūst. Arī tas ir emocionāli.

Bet tagad nedaudz par pašu dokumentu, ar kuru visi šeit esat jau iepazinušies.

Sēdes vadītājs. Es ļoti atvainojos referentam! Godātie deputāti! Esiet tik laipni, varbūt zāles malās izvietojieties vai citādi, bet tur ir arī viesi un deputātam Krištopanam ir ražens augums. Lūdzu tālāk!

 

P.Putniņš. Preambula definē šī dokumenta racionālo jeb praktisko jēgu. Dokuments izklāstīts secīgi, kārtojas septiņās daļās. Pirmā daļa — “Kultūra un valsts politika”. Manuprāt labi, ka šajā daļā ir atšifrēts kultūras jēdziens kā tāds. Bez tam visdziļākajā kontekstā ar nācijas dzīvošanu. Tāpat ir noteikti Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatprincipi, pamatuzdevumi, pamatmērķi.

Otrā daļa uzskaita valsts kultūrpolitikas svarīgākos uzdevumus jau pietiekamā konkrētībā.

Trešā daļa — “Kultūrpolitikas īstenošanas mehānisms”. Nosaukti galvenie instrumenti kultūrpolitikas īstenošanai, kas visi ir vienlīdz svarīgi. Likumdošana, finansējums, kultūras pārvaldes organizatoriskā uzbūve, informācija, izpēte, sabiedriskās domas veidošana un aprite. Tiek paredzēts liels likumu un lēmumu īpatsvars kultūras jomā, salīdzinot ar citu zemju praksi. Tas nepieciešams gan ekonomiskās, gan gluži psiholoģiskās pārkārtošanās periodā, lai nostiprinātu kultūras vietu gan sabiedrībā, gan atsevišķu cilvēku apziņā. Tiek paredzēta izvērsta likumu pakete ar vairākiem “jumta likumiem”, kā, piemēram, likums “Par nacionālo kultūras mantojumu”. Gribu šeit pieminēt arī akcentu uz kultūras attīstību stimulējošiem nodokļu likumiem. Vēl šajā daļā gribu vērst uzmanību uz kultūras decentralizācijas principu, kultūras finansēšanu. Valsts kultūrpolitikas īstenošanā galvenais finansējuma avots ir valsts budžets. Un, protams, ne tikai. Čpašu interesi un cerību rada valsts garantija kultūrai paredzēto budžeta līdzekļu nodrošināšanā, nosakot valsts budžetā kultūrai paredzēto daļu 5 procentu apmērā no kopējā budžeta, bet ne mazāk par 2,5 procentiem. Šāds princips un potenciālā prakse Latvijas valstī ir aktuāla un arī jau daudzkārt diskutēta lieta. Arī psiholoģiskais aspekts te nav mazsvarīgs. Cilvēku apziņā tiktu dzēsts gadu desmitos iezīdinātais uzskats, ka kultūra var dzīvot un dzīvo no pārpalikuma. Šis ir ne tikai stabilu finansu, bet arī pašcieņas jautājums. Jāteic, ka šī pamatnostādņu daļa ir ļoti nozīmīga un būtiska, jo te jau praktiskā rīcībā tiek atrisināta kultūras iespēja tautā un valstī. Te ir gan pašvaldību funkciju akcentējums, gan kultūras pārvaldes organizatoriskā uzbūve, kur liela loma tiek piešķirta konsultatīvajām padomēm, radošajām savienībām, fondiem un citiem sabiedriskajiem veidojumiem. Gan tiek novērtēta informācija, izpēte, sabiedriskās domas veidošana un aprite.

Ceturtā daļa — “Izglītība kā kultūras pamats un nākotne”. Jau šīs daļas virsraksts neprasa īpašus komentārus. Šo daļu man gribētos nosaukt ne tikai par mūsu kultūras koncepcijas pamatu, bet arī par tautas un nacionālas valsts dzīvošanas pamatu. Vairākās apakšnodaļās manuprāt pietiekoši detalizēti ir izklāstīts viss nepieciešamais, lai realizētu šo augsto mērķi.

Piektā daļa - “Kultūras process, tradīcija un jaunrade”. Še likumsakarīgi ir likts liels uzsvars uz kultūras mantojumu. Ne mazāks uzsvars ir likts uz tagadnes māksliniecisko kultūru, uz radošo darbu, ir novērtēts talants kā unikāla, saudzējama nacionāla bagātība, atsevišķi tiek iezīmēta profesionālā mākslinieciskā jaunrade un tautas māksla, amatniecība, amatiermāksla. Nepretstatot to, bet arī nekādā gadījumā nejaucot to visu kopā. Un tas ir svarīgi.

Sestā daļa - “Kultūras infrastruktūra kultūrai. Kultūras izplatība un pieejamība.” Šajā ziņā tiek noteikta valsts kompetence. Tā ir plaša un dziļi ieinteresēta. Tālāk šajā daļā tiek noteikta valsts noteicošā loma gan atsevišķu mākslas žanru, gan atsevišķu kultūras nozaru vai infrastruktūru uzturēšanā un raisīšanā. Šeit atsevišķi tiek pievērsta uzmanība skatuves mākslai un teātra darbībai, atskaņotājmākslai, mūzikai, vizuālajai mākslai, muzejiem, bibliotēkām, arhīviem, tā saucamajai kultūras industrijai, tas ir, grāmatniecībai, kinoindustrijai, skaņu ierakstu producēšanai, elektrotehniskajiem masu medijiem, eletroniskajiem masu medijiem un presei.

Nākošā, septītā kultūras pamatnostādņu daļa - “Kultūrvide un kultūrsadarbība”. Šīs daļas priekšvārdā ir teikts, citēju: “Dzīves telpas un vides sakārtotība un sakārtota uzturēšana ir sevišķi aktuāls ilgtermiņa kultūrattīstības uzdevums. Kultūrainava, ainavas kultūra pieder pie nacionālā mantojuma un ir aizsargāta ar likumu. Dabas ainavai ir tāda pati kultūrnozīme kā cilvēka arhitektoniski veidotajai videi.” Citāta beigas. Tātad valsts atbildība un līdzatbildība vides sakārtotībā.

Tālākajās šīs daļas apakšnodaļās tiek noteikta valsts, kā arī pašvaldību un dažādu sabiedrisko organizāciju līdzdalība, bet, galvenais, gan tieši valsts atbildība novadu kultūras novērtēšanā un stimulēšanā, gan valsts loma ārvalstīs dzīvojošo latviešu un Latvijā dzīvojošo cittautiešu kultūras centienu un kultūras vērtību balstīšanā. Tāpat īpašā apakšnodaļā ir noteiktas valsts funkcijas starptautiskajā kultūrsadarbībā. Te gribu vērst uzmanību uz to, ka valsts ne tikai visādi stimulē starptautisko kultūrsadarbību, bet arī aizsargā nacionālo kultūras tirgu. Un tā, kā lasām šī dokumenta nobeigumā, valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes apliecina kultūras klātesamību visos tautas eksistences līmeņos un nosaka pašus galvenos sabiedrības interesēs veicamos kultūras pārraudzības uzdevumus. Valsts regulāri pārskata un atjaunina šī dokumenta prasības atbilstoši Latvijas tautas interesēm un kultūrprocesa vajadzībām.

Cienījamā Saeima! Godātie kolēģi! Es gribētu teikt, ka mums jābūt gandarītiem, ka mums ir iespēja šeit runāt par visu, kas ir ierakstīts šajās kultūrpolitikas nostādnēs, jo tas viss ir iespējams tāpēc, ka tam ir pamats. Šī pārliecinošā iespēja apliecina, ka mēs esam kā tauta, kā nācija bagāta, savdabīga, sena, neatkārtojama, citus cienīt spējīga un sevi cienīt liekoša.

Un visbeidzot. Galvenajam dokumentam pievienots pielikums nr.2 ar savu skaudro un tiešo uzskatāmību par kultūrprocesa dinamiku pēdējos gados, kuru, ja nepieciešams, šeit komentēs arī kultūras ministrs vai nozaru speciālisti. Šis pielikums mūs it kā ieceļ atpakaļ tagadnes īstenībā. Un arī tas ir labi. Mēs ieraugām ejamo ceļu, darāmo darbu. Tad uzticēsimies tam! Aicinu cienījamo Saeimu pieņemt lēmumu par Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Jānis Dripe - kultūras ministrs. Lūdzu! Pēc deviņām minūtēm starpbrīdis.

 

J.Dripe (kultūras ministrs). Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Cienītās deputātes un godātie deputāti, kolēģi kopīgajā kultūras darbā! Man tiešām ir patiess gandarījums, ka mēs šodien varam skatīt dokumentu, kāds nav acimredzot līdz šim skatīts, rekomendējošu dokumentu, ko loģiskā sadarbībā ar Kultūras ministriju ir pieņemusi un akceptējusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija un kas varētu iezīmēt mūsu kopīgo darbu šī gadsimta beigās un varbūt pat arī nākošās tūkstošgades sākumā. Bet atgriezīsimies kādā situācijā 1993.gada vasarā, kad daudzi no jums gatavojās 5.Saeimas vēlēšanām, bet Imants Ziedonis kopā ar Daini Čvānu un Viktoru Daugmali trijos turpinājumos “Dienā” publicēja valsts kultūrpolitikas ievirzi. Tobrīd daudzi nākamie politiķi un valstsvīri iedomājās — ko tas Ziedonis uzdrīkstas? Viņi, starp citu, dienas pirmo daļu pavadīja kopā ar mums, šeit, šajā zālē.

Tādu valsts atbildību paģērēt tieši kultūras jomā! Jo mēs taču gribējām būt tik ļoti liberāli, mēs gribējām, lai iesākas reāls tirgus un lai iesākas reāls tirgus arī jomā, kuru mēs saucam par kultūru. Un būtībā sākās tāda maza iekšēja tirgošanās, kur no vienas puses bija valsts ar savu noteikto atbildību un no otras puses, valstij pretī, tās svarīgākā daļa - brīvs radošs pilsonis. Un šajā strīdā varbūt lieti bija atcerēties to, ko kādreiz teicis Tolstojs. Ņaudis strīdas, vai jātnieks vada zirgu vai zirgs jātnieku tajā laikā, kad vajadzētu vienkārši pajautāt, kas viņus sūtījis un kurp viņi dodas. Tātad svarīgāka ir sūtība un virzība. Ir svarīgi, kādas vadulas ir mūsu dzīvē. Un tieši šīs Saeimas laiks mums pagāja kopā ar kolēģiem, ar darba grupu, kuru vadīja dzejnieks Imants Ziedonis, kopā ar Rutu Čaupu, Pauru Muižnieci un citiem kolēģiem, meklējot šīs vadulas un vadlīnijas. Mēs uzrunājām vairākus simtus līdzdomājošo kolēģu, šīs kultūrpolitikas pamatnostādnes tika diskutētas divās publiskās diskusijās, kur piedalījās arī mūsu Valsts prezidents, un vienā zinātniski praktiskā konferencē. Šāds mums iznāca rezultāts. Un, ja Pauls Putniņš iezīmēja šī dokumenta saturu, tad es gribētu jums mazliet iezīmēt šī dokumenta starptautiskās satiksmes nozīmi. Jo būtībā ar šīm pamatnostādnēm mēs ieejam sakārtotā vidē tieši tajā reģionā, kur mēs visvairāk to vēlamies. Tieši zviedri bija tie, kas 1974.gadā pirmie nāca klajā ar savas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm. Tam sekoja somi, norvēģi, holandieši, un mēs arī esam tagad radījuši pirmo dokumentu, kas parāda, ko valsts dara, kādu atbildību ņem uz sevi šajā jomā. Šis dokuments acīmredzot būs par pamatu arī Latvijas ziņojumam Eiropas Padomei, ar kuru mēs esam sākuši nopietnu dialogu tieši kultūras sadarbības jomā. Tik daudz par starptautisko satiksmi.

Ko nozīmē šis dokuments pašai Latvijai? Es domāju, ka pirmām kārtām tas nozīmē šodienas situācijas saprašanu. Un to raksturo arī realitātes, pielikumi, tie grafiki, kurus jūs varat pētīt un kuros varat redzēt pilnīgi atklāti, kāda šodien ir situācija kultūrā. Tātad situācijas apsvēršana. Šis dokuments nozīmē arī ilgtermiņa orientierus, jo mums, esot mūžīgā ceļā, un ceļā ir arī šis dokuments, procesā ir arī šī dokumenta attīstība, arvien ir vajadzīgi šie orientieri. Nebūtu prātīgi maldīties, it sevišķi gadsimtu mijā, jo mainās telpa un ainava ap mums, bet nevajadzētu mainīties mūsu vērtību orientieriem. Šis dokuments manuprāt ir arī izšķiršanās par noteiktu garīgās un kultūras dzīves modeli, kur sabalansētas ir individuālās intereses un sabiedrības prasības.

Kā nākošais nozīmīgais moments būtu ekonomisko, sociālo un kultūras procesu vienlaicīguma pasvītrošana un līdztiesīga attīstība, jo visāda veida rīcība būtībā sakņojas kultūras simbolos, sākot ar karoga krāsām un beidzot ar nacionālās bibliotēkas idejas skici, kura rotā šī dokumenta pašu apvāku. Skaidrs arī, ka šis dokuments iezīmē noteiktu decentralizāciju varas jomā, tas iezīmē kā principu neiejaukšanos radošu, brīvu cilvēku domāšanas procesos. Tātad dokuments ir par vērtībām.

Es vēlreiz jums iesaku arī atgriezties pie reālās dzīves apjēguma, kas ir dots šajos pielikumos. Un tieši reālā dzīve varētu būt tā, kas mums liktu pārdomāt šodienas situāciju un vērst skatu uz nākotni, jo daudziem līdzcilvēkiem, kuri ilgojas pēc drosmīga un universāla brīnumlīdzekļa, kas atrisinātu visas problēmas reizi par visām reizēm, šāda programma varbūt nešķiet pārlieku iedvesmojoša, jo tā prasa pārāk daudz darba un praktisku saprātīgumu, sniedzot pretī vien cerības izveidot nedaudz labāku pasauli par pašreizējo. Pie tam šai pasaulei būs nepieciešams pastāvīgs remonts un tai būs jāvelta neatslābstoša uzmanība. Tik daudz par šo dokumentu, kurš, kā jau teicu pašā sākumā, ir rekomendējošs ilgtermiņa dokuments mūsu tālākajam darbam kultūras jomā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Mums būs jāturpina debates pēc pārtraukuma. Sinkas kungs, jūs par procedūru? Nē. Tad pēc pārtraukuma pirmā runās, jau ir pieteikusies Irēna Folkmane, pēc tam Juris Sinka, un tad turpināsim. Godātie deputāti! Kā jau jūs saprotat, lūgsim viens otru ierasties laikā pēc pārtraukuma, lai neaizkavējoties varētu arī šīsdienas darba kārtību, tāpat kā iepriekšējā plenārsēdē, izskatīt kopīgi. Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

 

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Lēmuma projekts “Par Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm”. Lūdzu reģistrēties kvorumam! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 63 deputāti. Turpinām debates. Irēna Folkmane - Tautsaimnieku politiskā apvienība. Pēc tam - Juris Sinka.

 

I.Folkmane (TPA). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Varbūt nekad šo visu aizvadīto 50 gadu laikā tik aktuāli nav skanējis jautājums — kurp tu ej, Latvija? Kāds ir tavs nākamības ceļš, kamēr tu piecus gadus galvā nes savu neatkarības kroni? Šobrīd, kad lēnām dziest tautas dzīvības līnija, kad prātus mulsina lētu spīguļu pirkšanas un pārdošanas drudzis, kad netikumiskais tiek sludināts par augstāko baudu un dzīves normu, bet zelta teļš tiek celts augstāk par brīvības statuju, ir pienācis brīdis apstāties, notraukt tīmekļus no acīm un apzināt savas tautas un nācijas patiesās garīgās vērtības - nacionālo pašapziņu un pašcieņu.

Cienījamie kolēģi! Daudzu partiju priekšvēlēšanu programmās kultūrai ir veltīta neliela sadaļa, bet tikai kā mazai saktiņai pie lepnā smokinga vai vakarkleitas, lai pasvītrotu, ka pavisam neesam aizmirsuši arī šo sfēru. Taču ne jau ar dārgas gleznas pielikšanu pie sienas lepnā ofisā vai kādas skandalozas skanīgas muzikālas grupas finansēšanu, vai arī mūsu Latvijai tik netradicionālo brīnumu rādīšana caur uguņošanu un raķešu vālēšanu gaisā un bungu rībināšanu mēs apliecināsim savu garīgumu, savu vietu zem saules. Kultūra var attīstīties tikai pēc tiem iekšējiem likumiem, kas ir raksturīgi attiecīgās valsts politikai. Es kā kultūras darbiniece, kas 30 gadus esmu nostrādājusi ne jau šeit, galvaspilsētā, bet perifērijā, gribu teikt, ka pēc daudziem gadiem ir apzināts, izvērtēts un apkopots tāds materiālu klāsts, kas objektīvi atspoguļo reālo situāciju un piedāvā arī konkrētus risinājumus.

Cienījamie kolēģi! Projekta autori ilgstošo meklējumu, analīžu un izvērtējumu rezultātā ir ietērpuši apzīmējumos un aprēķinos mūsu kultūras dzīves apriti un devuši norādi virzībai caur nopamatotiem formulējumiem. Tiesa, dvēseles stāvokli vai garīguma pakāpi ne vienmēr var izteikt svara vai mēra vienībās, taču mums tiek piedāvāts nopietns dokuments, kas sevi arī ļoti nopietni piesaka, — Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Šajā dokumentā ir skaidri formulēta norma, ka kultūra un valsts politika ir nešķirami jēdzieni. Ja šo dokumentu mēs pieņemsim, mēs būsim noteikuši arī kultūratbildības virzību plašākā nozīmē un visos līmeņos — valstiskajā, pašvaldību, sabiedriskajā un individuālajā. Dokuments norāda arī virzienu, kā sekmēt Latvijas novadu kultūras tālāku attīstību, pamato nepieciešamību veidot kultūras centrus ārpus Rīgas, lai pilnvērtīga un bagāta kultūrvide veidotos ne tikai galvaspilsētā, bet visā Latvijā. Viens no kultūrpolitikas svarīgākajiem uzdevumiem ir bijis un arī turpmāk būs mērķis veicināt latviešu tautas un citu tautu kultūras dzīves progresīvo ideju un pieredzes auglīgāku apriti daudzveidīgajā kultūras saskarsmē. Beidzot ar šo dokumentu mūsu valsts kultūras celtnei ir izstrādāts projekts, kur redzamas arī ēkas kontūras. Radīts projekts, uz kuru balstoties, var izvērst šīs jaunās ēkas celtniecību gan plašumā, gan augstumā. Jā, Latvijai kā mazai valstij būs grūti cīnīties konkurencē ar ārvalstu masu kultūrpolitiku, taču jācer, ka tiem varasvīriem, kuriem tauta būs devusi pilnvaras lemt nākotni, Dievs dos arī gaišu prātu, tālredzību, lai atvēlētu subsīdijas un ļautu īstenot diferencētu nodokļu politiku.

Cienījamie kolēģi! Mēs pasaulei esam un būsim interesanti, ja pratīsim apliecināt, ka Latvijas tauta apzinās savas valsts kultūrvērtību mantojumu, dod iespējas plašam speciālistu un sabiedrības lokam piedalīties valsts un sabiedrības kultūrpolitikas īstenošanā. Mēs pasaulei būsim saprotami, jo Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes balstās uz starptautiski atzītiem principiem un normām. Es aicinu atbalstīt izstrādāto dokumentu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Juris Sinka, frakcija “Tēvzemei un brīvībai”. Lūdzu!

 

J.Sinka (TB). Paldies, priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Ieteicot tagad katram ļoti uzmanīgi izlasīt visu šo koncepciju tiešām no sākuma līdz galam, es pats atzīstos, ka es neesmu viņu tik smalki izlasījis cauri, bet kādreiz iemācījos laika trūkuma dēļ un lielā lektīras daudzuma dēļ lasīt ātri, tā sakot, šķērsām. Es ceru tikai, ka mani izteicieni tagad nebūs kaut kādi šķērsu izteicieni. Mana pirmā reakcija, un es, protams, vēl pilnīgi apzinos, ko teica iepriekšējie runātāji, un tas viss ir ļoti jauki un simpātiski, ja tas vārds ir tāds, mana pirmā reakcija ir, ka šeit ir bezgala daudz klišeju, bezgala daudz vispārinātu izteicienu, ārkārtīgi maza norāde uz piecdesmit mūsu kultūras, gandrīz varētu teikt, iznīcināšanas gadiem, kuros mūsu folkloras grupas, kopas, tagad jau viņas sauc par kolektīviem, tas vēl parādās arī šeit, kaut kādi cīnījās par to, lai saglabātu latvisko, mūsu tiešām latviskās tradīcijas, mūsu ap tūkstoš gadiem veco mantojumu. Šeit pāris vietās ir tā kā negribīgi pieminēti šie grūtumi šajā vēl samērā nesenajā pagātnē, un tomēr nav skaidras norādes uz to postu, ko šis iepriekšējais laiks ir izdarījis, un uz to, ka mums ir lielāks svars jāliek tieši uz latviešu tautas gara mantām, uz to, ko mums centās atņemt. Ir minēta arī valoda, bet, padomājiet, arī šajā preambulā, visā šajā konceptā jūs atradīsiet nelatviskus padomju izteicienus. Es domāju, ka par šo konceptu būtu vēl krietni jāpadomā. Nāks jaunā Saeima, un tai būs jāskatās atkal. Es atceros, lejot aukstu ūdeni... Protams, es saprotu to slaveno vai bēdīgi slaveno kultūras sakaru komiteju, uzsvars — “kultūras”. Es personīgi kā bērns iepazinos ar šo vārdu “kultūra” lielā mērā kā ar vārdu “fizkultūra” un vienas padomju dziesmas vārdiem “fizkultūra — urā, urā”. Piemēram, man ir tāda sāja garša mutē, kad es dzirdu šo vārdu “kultūra”.

Bet nu tagad skatīsim mazlietiņ šeit tekstu. Te ir tā kā mazliet tāds Orvela dokuments manuprāt. Runa vienā paragrāfā ir par brīvību, otrā - par to, ka tas viss ir kontrolējams. Jau pašā preambulā, pirmkārt, — ilglaicīgs dokuments. Tātad beigās, vai mēs gribam vai ne, ja mēs to esam pieņēmuši, tātad plānots no augšas. Kā var vispār kultūru plānot! Kā mēs varējām plānot no augšas tos 2 miljonus tautasdziesmu, kas ir tagad mums jau tik tālu publicētas, piemēram? Tās nāca bez plāna un grafika. Bet šeit trešajā punktā noteikts, ka Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes ir saistošas visos sabiedrības un indivīda eksistences līmeņos. Saeimai tātad tās ir saistošas. Mēs vairs tur nekā nevaram grozīt. Bet kas tad ir tie lielie dūži, kas mums tās saistības ir uzlikuši? Pēc Dieva, kas?

Tālāk. Latvijas... Te ir tāds mazs pieminējums 5.lappusē. Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatmērķis ir brīva, uzsvars mans, radoši darbīga, garīgi bagāta, humāna, nacionāli pašapzinīga personība, demokrātiska nacionāla valsts garīgi izkoptā, humānā sabiedrībā, tātad brīvība. Otrajā nodaļā 4.pantā vai sadaļā - veicināt decentralizāciju kultūras pārvaldē. Jauki! Es priecājos par to! Tajā pašā laikā pārlecot tālāk, kur runa ir par kultūras pārvaldes organizatorisko uzbūvi, lasām, ka saikni, un tas arī tā, tādas brīvības, decentralizācijas vārdā, saikni starp valsti un pašvaldībām valsts kultūras īstenošanā uztur un koordinē valsts kultūras inspektori. Varbūt domas inspektori? Ai, Džordž Orvel, kur tu atrodies pašlaik! Saeima, tad te nu ir piemetināts, Saeima, pamatojoties uz valsts pārvaldes struktūrās un parlamentārajās komisijās veikto sagatavošanas darbu, pieņem likumdošanas aktus, kas juridiski balsta valsts kultūrpolitiku. Balsta valsts kultūrpolitiku. Saeima tātad nodarbojas ar balstīšanu. Atkal ne veidošanu. Man šķiet, ka kaut kur Saeimai atņem viņas kompetenci. Tad te ir teikts, ka mums visumā ir jāpiemērojas un jāievēro, kas notiek citās zemēs, bet tomēr brīvība.

Tad Latvijas kultūrpolitikas nostādnes paredz samērā lielu likumu un lēmumu īpatsvaru kultūras jomā salīdzinājumā ar citu zemju praksi. Tātad samērā lielu likumu īpatsvaru. Tātad mums tas ir nepieciešams, citādi mums kultūras nebūs. Tas ir nepieciešams radikāla ekonomiskās un sabiedriskās dzīves pārkārtojuma periodā, lai nostiprinātu kultūras vietu sabiedrībā. Bet beigās nav īstas skaidrības, ko tas nozīmē. Kultūras vieta... Un kas tā ir par kultūru, kas ar šiem likumiem it kā ir nostiprināma. Bet pāri visam, man liekas, te nav skaidri parādīta tāda atdalīšanās, atdalīšanās no šī pagātnes murgu laika, kurā mūsu mazās folkloras grupas, kur nu viņas satikās - Brīvdabas muzejā vai kur citur, mēģināja kaut ko noturēt un saglabāt, katrreiz skatoties pāri plecam. Bet kaut kādi te nav pateikts, ka mēs izbeidzam ar šo pagātnes murgu, ar šo komunistu laiku. Te ir runāts tikai tā, ka pēc kara mums radās atšķirības starp Latviju un trimdu kaut kādi. Tas viss ir ļoti miglaini pateikts. Kur ir tā kultūras sakaru komiteja, kuras padomes locekļi ir piedalījušies šā dokumenta veidošanā? Paldies!

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam - Aivars Endziņš.

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Man nedaudz palika skumji, klausoties Sinkas kungu. Varbūt viņa teiktajā bija arī atsevišķi pieņemami domu graudi, bet tomēr es gribu saviem kolēģiem atgādināt, ka pie šī dokumenta ir daudz strādājuši tādi cilvēki kā Imants Ziedonis, kā Jānis Stradiņš, kā Ruta Čaupova, kā mūsu redzamāko augstskolu rektori un daudzi citi pazīstami mūsu kultūras darbinieki.

Cienījamie kolēģi! Pamatpatiesība ir tā, ka kultūra, protams, nav atsevišķa tautsaimniecības nozare, bet ka tā ir viss, ko cilvēks ir radījis un rada, ieskaitot sabiedrību un sevi pašu. Un ka kultūra neapšaubāmi veic savu funkciju neatkarīgi no politiķu diktāta. Un mēs šeit varam arī nelemt par šo jautājumu, kultūra Latvijā būs vienmēr un pastāvēs. Un neatkarīgi no tā, ko saka mūsu politiķi, mēs ar savu kultūru neapšaubāmi jau sen esam Eiropas valsts un mums nav vajadzīgs nekāds Latvijas tēls šajā jomā, jo mūsu kultūra ir pietiekami unikāla, lai mēs varam teikt ar pilnu apziņu, ka mēs esam neapšaubāmi Eiropas kultūrtauta.

Tāpēc politiķiem nekādā gadījumā, Sinkas kungs, nevajadzētu iejaukties radošo procesu regulēšanā. Tas nav politiķu uzdevums. Mūsu Saeimas galvenais uzdevums, izskatot šo jautājumu, ir tas, lai mēs radītu, lai mēs sekmētu kultūras infrastruktūras funkcionēšanu. Un šīs kultūrpolitikas nostādnes pirmām kārtām ir vajadzīgas mums kā bāze, lai, izejot no šīm kultūras pamatnostādnēm, mēs izstrādātu likumu par muzejiem, izstrādātu likumu par bibliotēkām, par kinomākslu, par tautas daiļamatu mākslu un tā tālāk. Un es patiešām esmu gandarīts, ka Saeimas pastāvēšanas laikā mūsu Kultūras ministrija ir ļoti daudz strādājusi tieši likumdošanas jomā un šobrīd ir ministrijā ar sabiedrības lielu atbalstu ne tikai tapušas šīs kultūrpolitikas pamatnostādnes, bet ir jau izstrādāti likumprojekti par muzejiem, par bibliotēkām un neapšaubāmi ir arī iestrādes citos likumprojektos. Un neapšaubāmi viens no 6.Saeimas galvenajiem uzdevumiem būs pieņemt šos likumprojektus, tādējādi radot garantētu bāzi, lai mūsu kultūras infrastruktūra pastāvētu un lai mūsu kultūra attīstītos. Un tas ir mūsu un arī nākamo Saeimas deputātu pamatuzdevums. Jo šobrīd mēs taču neesam tiesīgi atņemt tos, nu, vismaz minimālākos līdzekļus mūsu obligātajai izglītībai, jo mums ir Izglītības likums, kas garantē, ka tas minimālais finansējums, lai visi mūsu bērni varētu iegūt šo pamatizglītību, ka tas tomēr ir un ka tas būs pie jebkura Saeimas sastāva. Un, pieņemot šīs kultūrpolitikas pamatnostādnes, mēs jau ieliekam šo bāzi, lai deputāti, apspriežot nākamā gada budžetu un aiznākamā gada budžetu, un aizaiznākamā gada budžetu, vadītos no šīm pamatnostādnēm, lai tas minimums kultūras infrastruktūrai būtu garantēts.

Mēs vakar “Latvijas ceļa” frakcijā apspriedām šo dokumentu un vienbalsīgi nolēmām to atbalstīt. Jā, es zinu, ka juristiem ir atsevišķas iebildes par lēmuma tekstu. Bet es domāju, ka to mēs neapšaubāmi atrisināsim un šīs juristu iebildes tiks ņemtas vērā. Es aicinu visus deputātus atbalstīt šīs pamatnostādnes kā bāzi mūsu kultūras tālākai perspektīvai attīstībai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēgas! Ir ļoti apsveicama Kultūras ministrijas un pazīstamo kultūras darbinieku iniciatīva šādu Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādņu izstrādāšanā. Bet šeit iepriekšējais runātājs jau teica, ka juristiem var būt iebildes. Es mēģināšu motivēt, kāpēc un kādas varētu būt šīs iebildes.

Ja mēs pieņemam šo lēmuma projektu, ko ierosina Izglītības, zinātnes un kultūras komisija, proti, 1.punktu — apstiprināt kultūrpolitikas pamatnostādnes (pielikums nr. 1), tad rodas jau uzreiz vesela virkne problēmu. Es varētu uzskatīt, ka tā ir preambula, ka kultūrpolitikas pamatnostādnes ir Saeimas apstiprināts sabiedrības un valsts kopīgas kultūrizpratnes nolīgums. Man ir jautājums, kas tas tāds ir par nolīgumu? Kultūrizpratnes nolīgums... Ja mēs ņemsim trešo daļu, tur ir kultūrpolitikas īstenošanas mehānisms, tur ir galvenie instrumenti valsts kultūrpolitikas īstenošanā, un tā ir likumdošana (likumi, lēmumi, normatīvie akti). Gan likums, gan lēmums ir normatīvs akts. Šeit tas ir no juridiskā viedokļa absurds, kas šeit ierakstīts iekšā.

Tālāk. Šeit nāk pirmajā daļā likumi, valdības lēmumi, normatīvie akti. Atkal tas pats atkārtojas vēlreiz. Jo normatīvais akts ir tiesību akts, kas ir domāts daudzkārtējai piemērošanai. Un tāds ir likums, ko pieņem Saeima, tāds var būt valdības lēmums, ar kuru viņa ir apstiprinājusi kaut kādus noteikumus. Tie var būt arī citi likumā pamatotie akti. Bet tie visi ir normatīvie akti. Un tagad šajā 1.2. punktā ir rakstīts “Likumdošanas akti, kas skar kultūru, to tapšanas stadijā tiek saskaņoti ar valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm.” Ja es paskatos uzreiz jau tālāk, piemēram, kaut vai ceturtajā sadaļā “Izglītība kā kultūras pamats un nākotne” 2. punktā jeb daļā, kur virsraksts ir “Kultūrizglītība”, tur ir dota piramīdas veidā, piemēram, kultūrizglītības struktūra, mācību iestāžu skaits uz 1995.gada septembri, ir norādītas trīs akadēmijas, 17 mākslas un mūzikas vidusskolas un koledžas, 126 bērnu mūzikas un mākslas skolas, tad man rodas uzreiz jautājums — kā tas iet kopā ar to, kas nāk tālāk, 2.1.punktā? Tur ir rakstīts, ka mākslas, kultūras un citas humanitārās augstskolas (kultūras, mākslas, mūzikas akadēmijas, Latvijas Universitāte un citas). Tātad tas jau vairs neiet kopā ar to, kas šeit ir pirmajā uzskaitījumā. Te ir tikai trīs akadēmijas kā augstākās mācību iestādes. Kādā veidā tad Saeima, gatavojot un izstrādājot likumprojektus, saskaņos? Ar ko saskaņos?

Acīmredzot tas pats attiecas arī uz mākslas un mūzikas vidusskolām un koledžām, kā arī bērnu mūzikas un mākslas skolām. It kā tālāk koncepcijā visur ir jāstimulē, lai pilnveidotu un attīstītu šo tīklu, lai būtu vairāk, bet mēs jau būtībā, šādā veidā formulējot, uzliekam sakas. Mēs būtībā viņu iekonservējam. Ja tā tīri mēs ņemsim, ja šādā veidā analizēsim.

Tas pats var būt arī ar 1.2.punktu, ar šo saskaņošanu. Un šāda veida pretrunu šeit ir diezgan daudz. Es atkārtoju vēlreiz — es apsveicu šo ideju pašu par sevi, ka šie jautājumi tiek risināti, ka viņi tiek pacelti sabiedrības un arī Saeimas diskusijas līmenī. Bet tālāk, ja mēs atkal runāsim jau par šo konkrēto lēmuma projektu, ja mēs pieņemam šo 1.punktu, tad mēs jau uzņemamies zināmas saistības. Jo šī kultūras politika nav tādā veidā šeit noformulēta, lai mēs to varētu pieņemt un tas mums būtu it kā likums, ko Saeima pati priekš sevis nosaka, kādā veidā viņa varēs rīkoties tālāk jau pie dažādu aktu izstrādāšanas, kas skartu kultūrpolitku.

2.punktā ir rakstīts: “Atzīt, ka Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes ir ilglaicīgs dokuments.” Cik ilglaicīgs dokuments? Pēc pāris dienām ir Saeimas vēlēšanas. Un, ja nu nākošā, 6.Saeima nolems kaut ko grozīt, vai tas būs ilglaicīgs dokuments? Man liekas, ka jebkurš akts, ko pieņem Saeima, ir it kā domāts ilgākam laika periodam, viņš darbojas, kamēr viņš netiek atcelts vai kamēr tajā netiek izdarīti kaut kādi grozījumi.

Vai, teiksim, šāds formulējums 3.punktā: “Noteikt, ka Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes ir saistošas visos sabiedrības un indivīda eksistences līmeņos: Saeimai, Ministru kabinetam, Kultūras ministrijai, pašvaldībām un dažādām valsts, sabiedriskām un privātām institūcijām, kā arī personām. Katram ir sava komptence un savstarpēja sadarbība.” Tātad es saprotu, man vismaz saprašana tā liek domāt, ka arī Saeima tātad ir indivīda eksistences līmenis. Acīmredzot laikam visi deputātu kandidāti tikai tā saskata savu eksistences līmeni, kā tikt ievēlētiem Saeimā, un ārpus Saeimas viņi pastāvēt nevar. Ministru kabinets tāpat. Kultūras ministrija tāpat. Pašvaldība tāpat, un tā tālāk. Lūk, es domāju, ka tieši šādā veidā tas varētu būt kā labs dokuments, pie kā būtu jāstrādā, kurš būtu jāpilnveido.

Vēl arī pirmajā daļā, kuras nosaukums ir “Kultūra un valsts politika”. Šeit mēs rakstām tā: “Visplašākajā izpratnē kultūra nav atsevišķa dzīves joma, bet ir viss, ko cilvēks sabiedrībā ir radījis un rada, ieskaitot sevi pašu un sabiedrību.” Kā tas ir — rada? Cilvēka radīšana tātad arī ir kultūras process, tā to saprast?

Tā es to saprastu. Man liekas, ka tomēr ir jāpārdomā, lai, teiksim, šīs vispārfilozofiskās tēzes tomēr tiktu prezīcāk formulētas, un es tāpēc katrā gadījumā tomēr ierosinātu, lai šādā veidā šo lēmumu Saeima šodien nepieņemtu. Acīmredzot ir jādomā par to, kā mēs viņu varētu akceptēt. Varbūt tomēr Izglītības, zinātnes un kultūras komisijai kopā ar kultūras un mākslas ekspertiem būtu vēl mazliet jāpastrādā pie šiem formulējumiem, jo tomēr es uzskatu, ka šādā izskatā viņu pieņemt nebūtu pareizi. Paldies!

Sēdes vadītājs. Deputāts Siliņš, lūdzu, “Latvijas ceļš”!

 

A.Siliņš (LC). Paldies! Augsti godātie Prezidija locekļi, godātie kolēģi! Šis ir lēmums, kuru pieņēma mūsu komisija, un atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 176. panta noteikumiem komisijas atzinumi, ko apstiprina Saeimā, ja nepieciešams, formulējami Saeimas lēmuma projekta veidā. Tā mēs arī izdarījām, un tieši šajā aspektā ir šī būtība, ka šis ir rekomendējošs dokuments, vismaz mūsu komisijas izpratnē noteikti rekomendējošs dokuments un tādēļ arī darba gaitā uzlabojams dokuments. Šeit es tomēr, kolēģi, gribu atgādināt, ka es drusku esmu pārsteigts par tiem, kuri paziņo, ka pēdējā brīdī viņi ir šo dokumentu lasījuši, jo dokuments bija pieejams no 6. septembra. Un es domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka mūsu komisija jau gribēja, lai šis dokuments tiktu izskatīts ātrāk, īpašā Saeimas ārkārtas sēdē, kas diemžēl tika noraidīts. Mūsu komisija vienmēr ir atsaucīga uz jebkuriem priekšlikumiem par precizējumiem vai grozījumiem, kuri šeit tiek izteikti, un mēs būtu bijuši pateicīgi, ja līdz šai dienai vai vakardienai tādi būtu saņemti, un katrā gadījumā tos mēs būtu iestrādājuši. Pašreiz diemžēl to izdarīt nevar, jo šie priekšlikumi parādās tikai šeit, apspriežot. Nu, vismaz labi, ka viņi parādās šeit. Bet es līdz šim vēl nejūtu, ka kāds no priekšlikumiem būtu tik kardināls, lai varētu pacelt jautājumu par šī lēmuma projekta nepieņemšanu... šī lēmuma nepieņemšanu. Tādēļ, ka šis ir rekomendējošs lēmums. Vēlreiz — vismaz mūsu komisijas izpratnē viņš ir rekomendējošs. Un viņā šīs normas, kas ir iestrādātas, arī finansiālās, nav nekādas ārpus pašreizējām iespējām uzrādītas. Pašreizējās iespējas kultūrai, gan Kultūras ministrijai, gan pārējām ministrijām, jau ir šajās robežās — budžeta finansējums ir 2,3 līdz 2,5 procenti. Ja tur ir norādīts 2,5 procenti, tas nav nepaceļams skaitlis.

Vēlreiz runājot par to, vai šīs nostādnes veicina nacionālās kultūras attīstību. Es gribu pievērst uzmanību piektajai nodaļai — “Zinātne”, kura ir 11. lappusē. Tur viennozīmīgi ir pateikts, ka galvenais uzdevums zinātnes jomā ir garantēt finansiālu atbalstu nacionālā kultūras mantojuma zinātniskajai apzināšanai, analizēšanai un popularizēšanai. Finansiāli, organizatoriski un informatoriski sekmēt humanitāro un sociālo zinātņu atpalicības pārvarēšanu. Tas viss ir tieši tas, kas ir nepieciešams mūsu valsts pastāvības nostiprināšanai. Arī finansiāli atbalstīt nacionālās enciklopēdijas veidošanu un tā tālāk. Respektīvi, šeit tiek uzsvērta tā nozare, kur zinātne tiešām var dot mūsu valsts suverenitātes garantijas, kas no zinātnes var tikt lielā mērā atbalstītas un stabilizētas.

Tādēļ es aicinu pieņemt šo lēmumu, protams, ievērojot un arī uzskatot, ka nevienam no šī projekta sastādītājiem, arī mūsu komisijai, nebūs iebildumu, ja te tiks laika gaitā ievestas redakcionālas korekcijas, kuras tiešām ir nepieciešamas, jo dažos teikumos ir iekšējas pretrunas, uz kurām jau tika norādīts. To visu tiešām vajag izlabot, bet es uzskatu, ka to var izdarīt arī pēc tam, kad šis lēmums ir pieņemts kā rekomendējošs. Pēc tam sadarbībā ar Juridisko biroju mēs ļoti labprāt vēlētos arī saņemt šo uzstāšanos stenogrammas, un, protams, mēs studēsim šīs stenogrammas un tās ņemsim vērā. To visu var iestrādāt. Bet, ja mēs noraidīsim šo lēmumu, tad zināmā mērā tā būs attieksme pret kultūru. Un es domāju, ka nevienam no klātesošajiem deputātiem negribētos pašreiz klaji demonstrēt šo negatīvo attieksmi pret kultūru, savādāk iznāk tā, ka deputāti, kas neatbalsta šādu rekomendējošu lēmumu, vēlreiz klaji nostājas pret kultūru Latvijā.

Tādēļ aicinu balsot par šo lēmumu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Inese Birzniece, “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

 

I.Birzniece (LC). Godājamo Prezidij, cienījamie kolēģi! Es ļoti apsveicu šo lielo pamatdokumentu, bet varbūt ar juridisko izglītību un 10 gadu pieredzi kā juriste tomēr es nevaru lasīt lēmuma 3. punktu, kas saka: kultūrpolitikas pamatnostādnes ir saistošas. Tas nenozīmē — rekomendējošas. Man liekas, varbūt es nesaprotu latviešu valodu, bet man liekas, ka ir starpība. Varbūt, ka ir morāla, saistības vai kaut kas ar morāli saistošs vai juridiski saistošs. Un man liekas, ka varbūt tā doma, ka šis dokuments tika rakstīts tā, ka tam vajadzētu būt “jumta likumam”... Ir jāizvēlas — vai ir doma, vai vēlme, lai šis dokuments būtu “jumta likums” un ar to tiktu saskaņoti visi citi likumi, kas skar kultūrpolitiku. Vai, ja tiešām ir domāts kā rekomendējošs, to vajag atspoguļot lēmuma projektā, jo arī dokumentā tiek minēti un lietoti vārdi “garantēt”, “finansiāli atbalstīt”, visādi tādi ļoti konkrēti vārdi, kas man izklausās atkal vairāk saistoši nekā rekomendējoši.

Tātad es negribētu piekrist Siliņa kungam, ka, ja mēs... es negribu ieiet situācijā, ka mēs noraidām šo lēmumu, es uzskatu, ka būtu vērtīgāk pagarināt termiņu, lai iesniegtu labojumus vai grozījumus šim lēmuma projektam, lai mēs varam nākošajā sēdē pilnīgi atbalstīt šo pareizo pieeju, īpaši, ja doma ir, ka tas ir rekomendējošs un ka šās saistības ir vairāk morālas nekā juridiskas. Paldies!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš.

 

Sēdes vadītājs. Deputāts Gorbunovs, “Latvijas ceļš”!

 

A.Gorbunovs (LC). Cienījamais Prezidij, godātie deputāti! Protams, klausoties savu kolēģu atziņās par iesniegto dokumentu, dzirdam, ka katram ir savi argumenti. Es saprotu, ja ir politiska rakstura argumenti un iebildes, ja ir iebildes pret dažādiem varbūt teikumiem, kuri ir uzrakstīti deklaratīvā formā un citas iebildes varbūt, bet katrā ziņā es negribu piekrist savam kolēģim Endziņa kungam, ka viņš ierosina ieteikt kultūras darbiniekiem šo dokumentu uzrakstīt tā, lai juristiem nebūtu nekādu iebilžu. Nu, tas ir, juristu valodā lai viņi uzraksta. Nu neuzrakstīs viņi juristu valodā, lai nevienu vārdu un nekur nevarētu pēc tam komentēt un teikt, ka šeit nav juridiski korekti līdz galam šī lieta uzrakstīta.

Es katrā ziņā biju priecīgs, ka man, tiekoties ar kultūras darbiniekiem, šis dokuments tiešām bija klāt un ka es varēju arī zināmā mērā pats informāciju gūt no šī dokumenta un atkal runāt par to, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā šāds dokuments top un katrā ziņā kultūras darbinieki to atbalsta.

Bet kāds ir mans priekšlikums? Godātie kolēģi! Mēs varam šeit ilgi diskutēt un nodot šo dokumentu atpakaļ, lai kultūras darbinieki viņu uzraksta juridiskā valodā. Protams, kultūras darbinieki varētu lūgt juristus uzrakstīt viņu juridiskā valodā , bet tad tas nebūs pieņemams kultūras darbiniekiem, un tā mēs šeit šo lietu lemsim.

Ja jau konceptuāli viņš ir pieņemams, tad es katrā ziņā aicinātu uz vienu un lūgtu komisiju, tas ir, mūsu Kultūras, zinātnes, izglītības komisiju, noņemt no šī lēmuma projekta 2. un 3. punktu, jo galvenais Saeimas šodienas jautājums ir apstiprināt Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Šeit jau runa ir par pamatnostādnēm. Pārējais, 2. un 3. punkts, jau izriet no tā, ka šī lieta ir apstiprināta, un tad var gari un plaši rakstīt, gandrīz vai katru no šīm sadaļām, var komentēt un rakstīt 3., 4., 5. un 6. punktu. Un tad, protams, nāks juristi un šeit runās, ka tas līdz galam nav izdomāts. Un juristiem ir taisnība. Tāpēc es, protams, redzot šo situāciju, pats personīgi kā deputāts atbalstu šīs kultūrpolitikas pamatnostādnes un negribu sākt diskutēt ar kolēģiem, kuri saka, ka tur ir arī deklaratīvas lietas. Jā, tur ir arī deklaratīvas lietas, bet varbūt kaut kas dažreiz ir arī jādeklarē. Ka tur arī ir juridiski varbūt līdz galam nenostrādātas lietas, arī tas ir pareizi. Bet, ja komisija to ierosina, tad katrā ziņā es aicinātu nobalsot par 1. punktu, un lēmums tiktu pieņemts, kultūras pamatnostādnes tiktu apstiprinātas. Un viss pārējais jau izriet gan no šī pirmā punkta, gan no katras konkrētas sadaļas satura.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

 

Sēdes vadītājs. Pagaidiet... Es ļoti atvainojos, bet manuprāt jūs bijāt ... Tupešu Jānis, pie frakcijām nepiederošs deputāts! Pēc tam...

 

J.Tupesis (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātais priekšsēdētāj, deputāti un deputātes! Visnotaļ atbalstot iepriekšējā runātāja teikto un uzskatot šo lielo dokumentu un ļoti svarīgo dokumentu, Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnes, kuras mums būtu jāatbalsta un tiešām juristiem būtu vēlāk jāizstrādā arī tie pamati un likumi, lai tās vairāk ieviestu dzīvē, es tomēr gribētu runāt par divām konceptuālām lietām. Vienai no tām jau pieskārās deputāts Sinka. Manuprāt tautu un viņas kultūru attaisno tikai viņas īpatnības. Absolūti nekas cits neattaisno — vien tauta un viņas īpatnības. Un arī manuprāt šis modelis ir nenoliedzami modelis, pēc kura kultūra nāk no augšas. Viņš ir Eiropas modelis, un mēs esam Eiropā, un mēs tiecamies arvien vairāk Eiropā, bet, ja mēs neatbalstīsim kultūras veidošanu un neļausim viņai pašai veidoties no apakšas, kā saka, saknēs, tad šī kultūra kļūs par tādu muzeja gabalu ar laiku. Un šeit es gribu pieminēt tās pašas tautasdziesmas, kuras deputāts Sinka pieminēja. Mums gan ir 1 250 000 pierakstīta, nevis 2 000 000. Viņas tiešām kļūs par muzeja gabaliem un neveidosies tālāk. Un šeit es gribētu divus piemērus minēt. Viens ir ļoti aktuāls, tā pati opera, kura ir visu mūsu redzeslokā. Bet ar šo operu manuprāt mēs neieiesim pasaulē tanī nozīmē, ka viņa būs Latvijas simbols. Un otrs varbūt negatīvs piemērs, un es domāju, ka tas notika iepriekšējā kultūras ministra laikā, kad Mūzikas akadēmijā tika likvidēta tautas mūzikas vai etnomūzikas katedra. Cik es saprotu, tādas vairs nav šajā zemē. Ar latviešu valodu vien mums nepietiek. Mums vajag daudz ko citu. Tātad tie ir šie trūkumi manuprāt, tie lielie trūkumi šai lielajā kultūras modelī, šajā politikā. Viņš ir internacionāls modelis, tikai latviešu valodā un Latvijā. Tur nav to īpatnību, kuras ir tikai šai zemei, šai tautai, šai vēsturiskajai kultūrai.

Un otrs — runājot par nākotni. Kaut arī tur ir maza sadaļa par citām kultūrām šajā zemē, citām tautībām šajā zemē, ir lieta, par kuru mums nepatīk bieži runāt un mēs par to neatzīsimies. Mēs dzīvojam d e facto divkopienu zemē. Un to var attiecināt uz izglītību, to var attiecināt uz valodu un vēl briesmīgāk to var attiecināt uz apziņu, proti, to cilvēku apziņu, jauniešu un veco, ka ar laiku viņiem nebūs jākļūst par šīs lielās kultūras sastāvdaļu. Tas nav pretrunā ar to, ka viņi var attīstīt savu kultūru, viņiem vajag ļaut attīstīt savu kultūru. Bet šajā dokumentā trūkst tāda pārliecinoša nosacījuma, ka tiešām šajā zemē visiem, kas šeit dzīvo un uzturēsies, un ilgi uzturēsies, blakus tam, ka viņi var attīstīt un attīsta savu kultūru, ka būs jābūt sastāvdaļai no šīs lielās kultūras, jo citādi šis dokuments neattaisno savu biezumu. Un, nobeidzot, vienreiz par visām reizēm iemācīsimies, ka latviskā kultūra nav sinonīms ar latviešu kultūru. Tas, ka latvieši ko dara, nenozīmē, ka tas ir latvisks. Mums tikai jāatver acis, pastaigājoties pa Rīgu. Mums tikai jāieklausās, kā runā, un jāskatās, ko dara latvieši. Tās lietas nav latviskas automātiski. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, Andrejs Siliņš, “Latvijas ceļš”!

 

A.Siliņš (LC). Paldies, augsti godātie Prezidija locekļi! Godātie kolēģi! Es esmu pateicīgs mūsu priekšsēdētājam par izteikto priekšlikumu — šajā lēmuma projektā atstāt tikai 1.punktu. Pēc tā izteikšanas es aptaujāju kultūras ministru un astoņus no deviņiem klātesošajiem mūsu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekļiem, un visi vienbalsīgi piekrita šim priekšlikumam. Līdz ar to oficiāli komisijas vārdā man ir tiesības noņemt šī lēmuma projekta 2. un 3.punktu un aicināt tālāk balsot par lēmuma projektu, kurā ir tikai 1.punkts. Paldies!

Sēdes vadītājs. Dzintars Ābiķis, “Latvijas ceļš”!

 

Dz.Ābiķis (LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es ļoti atvainojos, vienu repliku. Tupeša kungs! Šis dokuments nekādā gadījumā nediktē kultūras dzīvi, kā jūs teicāt, no augšas. Es vēlreiz atkārtoju, ka kultūra ir viss, ko cilvēks ir radījis un rada, ieskaitot sabiedrību un sevi pašu. Un ka kultūra veic savu funkciju neatkarīgi no politiķu diktāta. Un politiķiem nekādā gadījumā nevajadzētu iejaukties radošo procesu regulēšanā. Šī dokumenta uzdevums un tā daļa, kas ir adresēta politiķiem, ir, proti, tas, ka politiķu galvenais uzdevums ir sekmēt kultūras infrastruktūras funkcionēšanu un noteikt prioritātes ar budžeta palīdzību nacionālajai kultūrai. Tas ir tas, par ko jūs runājat. Bet nekādā gadījumā šis dokuments nav vērsts uz kultūrpolitikas diktātu kaut kur no augšas. Tāpēc es aicinu atbalstīt Siliņa kungu, to, ko komisija ir nolēmusi, un balsot par šo dokumentu.

Sēdes vadītājs. Debates pabeigtas. Lūdzu zvanu! Godātie deputāti! Tātad komisijas priekšsēdētājs deputāts Siliņš komisijas vārdā lūdz noņemt 2. un 3.punktu un paliek viens — apstiprināt Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Pielikums nr.1. Lūdzu balsosim par šo lēmuma projektu! Balsojam! Vai zvans bija? Lūdzu rezultātu! Par — 60, pret — nav, atturas — 3. Pieņemts.

 

Tagad pēc visiem mūsu balsojumiem būtu 18. punkts jāizsakata. Grozījumi likumā “Par izložu un azartspēļu nodokli un nodevu”. Otrādi tikai — “nodevu un nodokli”. Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vārdā — Aija Poča, “Latvijas ceļa” deputāte! Trešajā lasījumā izskatām šo likumprojektu.

 

A.Poča (LC). Cienījamie kolēģi! Likumprojektam “Grozījumi likumā “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”” priekšlikumi uz trešo lasījumu Budžeta komisijā netika saņemti. Līdz ar to paliek spēkā otrā lasījuma redakcija, kuru es lūdzu akceptēt trešajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Mēs balsosim tagad. Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”” pieņemšanu trešajā lasījumā! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 56, pret — nav, atturas — 1. Pieņemts likums.

 

Tagad mums iesniedza deputāti un jūs atbalstījāt likumprojektu par kredītiestādēm? Kas būtu ziņotājs? Maza aizkavēšanās. Tūlīt noskaidrosim. Aija Poča, komisijas vārdā. Lūdzu!

 

A.Poča (LC). Likumprojekts, kurš mums jāizskata tagad pirmajā lasījumā, ir piecu deputātu iesniegts, un šī likumprojekta pieņemšanas nepieciešamība...

Sēdes vadītājs. Esiet tik laipna, vēlreiz nosaukumu, lai deputāti var orientēties, par ko ir runa.

 

A.Poča. Tātad tas ir likumprojekts “Par kredītiestāžu maksātnespēju, bankrotu un likvidāciju”. Iesniegts saistībā ar likumprojektu jeb Ministru kabineta noteikumiem “Par komercbanku sanāciju un bankrotu” nr. 1056.

Sēdes vadītājs. Mēs pēc deputātu lūguma iekļāvām viņu darba kārtībā. Deputātiem ir izsniegts šis likumprojekts? Viņš ir izsniegts. Lūdzu, turpiniet!

 

A.Poča. Šis likumprojekts pēc būtības sastāv no viena panta un nosaka to, ka Saimnieciskajā tiesā iesniegtās prasības par kredītiestāžu maksātnespēju, bankrotu un likvidāciju... ka tiesa šos gadījumus izskata saskaņā ar to likumdošanu, kas bija spēkā prasības iesniegšanas dienā. Praktiski tas nozīmē, ka, lai nerastos pārrāvums tiesas procesos jeb prasību izskatīšanas gadījumos, kamēr stājas spēkā jaunā komercbanku bankrota, maksātnespējas un likvidācijas kārtība, būtu piemērojama tā likumdošana, kas bija pirms tam. Budžeta komisija šo likumprojektu izskatīja, atbalstīja tā nepieciešamību, lai paātrinātu to banku maksātnespējas un bankrota procedūru izskatīšanu, kas jau ir praktiski nonākušas šādā situācijā, un lūdz Saeimu atbalstīt to pirmajā lasījumā. Ņemot vērā, ka šis likumprojekts ir ļoti nepieciešams, jo process stāv, Budžeta komisija atbalstīja šī likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Vai par steidzamību vēlas kāds runāt? Nevēlas. Lūdzu, balsosim par ierosināto priekšlikumu — izskatīt kā steidzamu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — nav, atturas — 1. Steidzamība pieņemta.

Vai kāds vēlas runāt debatēs tagad? Nevēlas. Lūdzu, deputāte Poča!

 

A.Poča. Pateicos, ka Saeima atbalstīja šī likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtā. Lūdzu tagad atbalstīt arī pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, balsosim par pieņemšanu pirmajā lasījumā! Zvanu! Balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 57, pret — nav, atturas — nav. Pieņemts.

Lūdzu termiņu priekšlikumu iesniegšanai un izskatīšanai otrajā lasījumā!

 

A.Poča. Budžeta komisija lūgtu Saeimu atbalstīt šī likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā šodien.

Sēdes vadītājs. Vai nevienam deputātam nav iebildžu? Aivars Endziņš!

Turpinājums nākamajos numuros