Guntars Krasts, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Februāra sākumā jūs apmeklējāt Stokholmu, kur piedalījāties Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentu ārlietu komisiju vadītāju sanāksmē sakarā ar Zviedrijas prezidentūras sākšanos Eiropas Savienībā. Par kādiem jautājumiem tika runāts?

— Sanāksmes laikā bija iespēja uzklausīt Zviedrijas premjerministru Jēranu Pērsonu un vicepremjeri Eiropas Savienības jautājumos Lēnu Jelmu–Vallēnu. Tika analizēti Zviedrijas prezidentūras mērķi un to pamatojums, īpašu uzmanību pievēršot Zviedrijas izvirzītajām trijām prioritātēm – paplašināšanās, nodarbinātība un vide jeb trīs "e" angļu valodā (enlargement, employment, enviroment) . Vēl tika pārrunāts pašlaik Eiropā tik aktuālais jautājums par drošības politiku reģionā un Eiropā kopumā.

— Kādas jaunas atziņas par Zviedrijas prezidentūras mērķiem izskanēja šajā sanāksmē?

— Pirmā un centrālā Zviedrijas prioritāte šajā pusgadā ir paplašināšanās. Kā uzsvēra Zviedrijas premjers, šī ir vēsturiska iespēja paplašināt Eiropas Savienību, un mums jāstrādā ļoti aktīvi, lai to sekmīgi īstenotu.

Kā zināms, Zviedrija atbalsta Helsinku sanāksmes pieeju kandidātvalstu izvērtējumā, kas nosaka, ka visas kandidātvalstis piedalās vienlīdzīgā sacensībā un valsts tiek vērtēta tikai pēc tās sasniegumiem. Nav pieļaujama nekāda kandidātvalstu diferenciācija ne pēc politiskiem, ne reģionāliem principiem, izšķirošais ir tikai un vienīgi katras valsts individuālais progress. Šādu nostāju pilnībā atbalsta arī Latvija.

Zviedrijas vicepremjere norādīja, ka ikvienai dalībvalstij ir iespēja atvērt visas sarunu sadaļas un Zviedrijas valdība darīs visu, lai tā notiktu, bet sekmes šajā jautājumā ir atkarīgas no pašu kandidātvalstu progresa.

Arī J. Pērsons neatbalsta tā saucamo politiskā sprādziena paplašināšanās modeli, tomēr norādīja, ka pirmo kandidātvalstu uzņemšana varētu sākties jau nākamā — 2002. — gada beigās. Lai šo procesu sekmīgi īstenotu nepieciešams veicināt arī sabiedrības informēšanas pasākumus ES dalībvalstīs ar mērķi panākt plašāku atbalstu paplašināšanas procesam arī ES iekšienē.

Interesants ir jautājums par Zviedrijas prezidentūras otro prioritāti — nodarbinātību. Šis ir visai ass jautājums tieši saistībā ar paplašināšanos. Kandidātvalstīs valda liela neapmierinātība ar Vācijas un Austrijas politiķu iniciatīvu ierobežot darbaspēka kustību. Ir izskanējuši viedokļi, ka būtu jāievieš vismaz septiņus gadus ilgs pārejas periods šajā jautājumā, pretējā gadījumā lielā darbaspēka plūsma no jaunajām dalībvalstīm varētu izraisīt nopietnus draudus pašreizējo ES dalībvalstu ekonomikai.

Turpretim Zviedrijas premjers pauda pilnīgi pretēju uzskatu - nekāds pārejas periods brīvai darbaspēka kustībai, viņaprāt, nav nepieciešams. Pēc viņa domām, pašreizējo ES dalībvalstu darbaspēka tirgi nekādā gadījumā nebūs apdraudēti, jo straujš darbaspēka plūsmas pieaugums būtu iespējams tikai tad, ja kādā no kandidātvalstīm notiktu ekonomiska vai sociāla katastrofa. Briesmas ir saskatāmas tieši pretējā virzienā, proti, ir iespējams straujš vadošo speciālistu pieplūdums virzienā no ES dalībvalstīm uz kandidātvalstīm, kas varētu "okupēt" vietējās intelektuālās elites vietas un ārkārtīgi saasināt darbaspēka konkurenci topošajās ES valstīs.

Jau tagad arī Latvijā ir vērojama tendence, ka arvien biežāk uzņēmumi labprāt uzaicina speciālistus no ārzemēm, jo viņiem ir labākas zināšanas tādās jomās kā finanses, mārketings, darbs ar sabiedrību, kā arī plaši kontakti ārpus Latvijas, kas Latvijas uzņēmumiem ir ļoti izdevīgi.

Nesen izskanēja informācija, ka tuvākajā laikā banku speciālistu darba vietu skaits Rietumeiropā varētu samazināties par aptuveni 300 tūkstošiem. Tas neapšaubāmi varētu nopietni apdraudēt Viduseiropas un Austrumeiropas valstu banku speciālistu darbavietas. No vienas puses, konkurences pieaugums izraisītu pozitīvu efektu - kvalitātes prasību pieaugumu, tomēr vienlaikus tas radītu arī sociālas un psiholoģiskas problēmas.

Trešā Zviedrijas prezidentūras prioritāte ir vide — vides aizsardzība un saglabāšana kā stabilas, ilgstošas un visaptverošas attīstības pamats. Zviedrija kā valsts, kurā darbojas vieni no augstākajiem vides standartiem pasaulē, šo jautājumu uztver ļoti jutīgi. Tā vēlas, lai visas dalībvalstis, kā arī visas kandidātvalstis veidotu savus ekonomiskās attīstības plānus ar videi draudzīgu pieeju. Kā norādīja J. Pērsons, vides jautājumā ir jāpanāk kopīga problēmas izpratne un atbalsts, jo nav iespējama vides kvalitātes uzlabošana reģionā, kur viena valsts stingri ievēro augstus vides drošības standartus, bet otra tos klaji ignorē.

Arī Latvijā, strādājot pie likumdošanas pilnveidošanas gan parlamentāriešu, gan arī dažādu nozaru speciālistu vidū ir vērojama liela neizpratne par vides jautājumu nozīmi.

Runājot par reģionālo drošību, Stokholmā kā būtisks tika izcelts jautājums par Krievijas iesaistīšanu. Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgi, lai Krievija izveidotos par demokrātisku, ekonomiski dinamisku un atvērtu valsti. Tas būtu ieguvums abām pusēm, jo, veiksmīgi apvienojot milzīgos Krievijas dabas resursus ar ES valstu attīstītajām rūpniecības tehnoloģijām, tiktu radīts milzīgākais ekonomiskais spēks pasaulē, kas aptvertu teritoriju no Atlantijas līdz pat Klusajam okeānam.

Ārlietu komisiju vadītāju tikšanās pirmajā dienā noritēja diskusijas par ES kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP). Šī bija diskusija starp ES dalībvalstu pārstāvjiem, un interesanti, ka kandidātvalstu pārstāvji šajās sarunās netika pielaisti pat novērotāju statusā. Tas liecina par to, ka jautājums par KĀDP nākotnes perspektīvām un ES ātrās reaģēšanas spēku izveidi joprojām ir ļoti sarežģīts un neskaidrs pašām ES dalībvalstīm un tās nevēlas lieki sarežģīt kandidātvalstu izpratni par šo jautājumu.

— Kā jūs jau minējāt, Zviedrijas prezidentūras galvenā prioritāte ir paplašināšanās. Šajā sakarā vairāki Latvijas politiķi apgalvojuši, kas šis ir īstais brīdis, lai Latvija ļoti strauji virzītos uz priekšu sarunās par iestāšanos ES un panāktu vai pat apsteigtu kādu no pirmās jeb tā dēvētās Luksemburgas grupas valstīm. Kā jūs vērtējat Latvijas izredzes šajā procesā?

— Manuprāt, visai spekulatīvi ir apgalvojumi, ka Latvija varētu panākt vai apsteigt pirmās sarunu grupas valstis. Pirmkārt, tas nav atkarīgs tikai no mums, bet arī no progresa, kāds tiks sasniegts pašās pirmās sarunu grupas valstīs. Vērojot procesus Igaunijā, man nešķiet, ka mēs spēsim viņiem pietuvoties. Sarunas par Igaunijas iestāšanos ES norit ļoti augstā organizatoriskā līmenī, un es, protams, negribu vēlēt neveiksmi Igaunijai un arī jebkurai citai kandidātvalstij.

Es uzskatu, ka mūsu mērķis ir pašiem strādāt aktīvāk un censties slēgt visas sarunu sadaļas līdz 2002. gadam. Tādējādi mēs nokļūtu līdzīgās pozīcijās ar pārējām kandidātvalstīm, jo reāla paplašināšanās var notikt ne agrāk kā 2002. gada beigās vai 2003. gadā. Mums ir jācenšas iespējami sekmīgāk izmantot šo laiku, kad vēl pati Eiropas Savienība gatavojas paplašināšanai, un jāpanāk, lai brīdī, kad tiks pabeigtas ES institucionālās reformas, Latvija būtu veiksmīgi slēgusi visas iestāšanās sarunu sadaļas.

— Ir skaidrs, ka pirmajā paplašināšanās kārtā netiks uzņemtas visas kandidātvalstis. Dažās kandidātvalstīs šis integrācijas process norit veiksmīgāk nekā citās, un Latvija diemžēl nav sekmīgāko vidū. Vai, jūsuprāt, Latvija tomēr vēl saglabā reālu iespēju iekļauties pirmajā ES paplašināšanās kārtā?

— Noteikti iespēja būt starp pirmajām valstīm vēl nav zaudēta. Pirmkārt, kā jau es minēju, mums ir iespēja slēgt visas sarunu sadaļas, kā arī pabeigt likumdošanas saskaņošanas procesu, pirms tiek pabeigtas reformas pašā Eiropas Savienībā un sākas paplašināšanās process. Otrkārt, man ir nācies dzirdēt gan no Eiropas Komisijas ekspertiem, gan no ES dalībvalstu valdību pārstāvjiem, ka Baltijas valstis būtu jāuzņem reizē, jo atšķirības, kuras vērojamas starp Baltijas valstīm, nav pārāk lielas. Tāpat nebūtu lietderīgi izjaukt Baltijas valstu iekšējo tirgu, un, ņemot vērā visu Baltijas valstu mazos izmērus, tās neradītu pārāk lielu apgrūtinājumu ES budžetam.

Balstoties uz iepriekšminētajiem faktoriem un faktu, ka Igaunija visu laiku saglabā savu vietu trīs veiksmīgāko kandidātvalstu vidū, mēs varam cerēt, ka arī Latvija un Lietuva tiks "ievilktas līdzi" jau pirmajā paplašināšanās kārtā.

— Latvijas politiķi Zviedrijas prezidentūras laiku vērtē kā ļoti izdevīgu un daudzsološu. Tomēr, raugoties uz vienu no trijām Zviedrijas izvirzītajām prioritātēm – vidi, rodas bažas, vai Zviedrijas augsto vides kvalitātes standartu ieviešana visā Eiropas Savienībā neradīs Latvijai papildu ļoti dārgas izmaksas, integrējoties šajā savienībā?

— Protams, vides kvalitātes nodrošināšanas izmaksas ir ļoti dārgas, un šī sfēra Latvijai prasīs milzīgus līdzekļus gan pirms, gan pēc integrācijas ES. Tomēr Zviedrija šo prioritāti ir izvirzījusi vairāk kā brīdinājumu Eiropai un pasaulei, ar mērķi pievērst pēc iespējas lielāku uzmanību videi un problēmām, kas jau radušās pašlaik un gaidāmas tuvākajā nākotnē. Jau tagad ir skaidrs, ka pasaulei tuvākajās desmitgadēs nāksies izdot ļoti lielu naudu "siltumnīcas efekta" negatīvās ietekmes samazināšanai, dažādu piesārņojumu likvidēšanai un citu smagu vides problēmu risināšanai. Tās būs milzīgas summas, no kuru maksāšanas arī Latvija nevarēs izvairīties. Ir skaidrs, ka Latvijas resursi šobrīd ir ierobežoti un neviens jau arī no mums neprasīs, lai Latvijas vides standarti būtu ideāli, protams, tik ilgi, līdz valsts sasniegs noteiktu attīstības pakāpi.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors