Vēl Latvijas mežs zaļo, skolo un baro

Otto Žvagiņš, Valsts meža dienesta ģenerāldirektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Februārī aprit gads, kopš pieņemts Meža likums, kas tika novērtēts kā ļoti veiksmīgs un labs. Bija gan vēl jāizstrādā virkne Ministru kabineta (MK) noteikumu projektu un tie jāapstiprina, lai jaunais likums varētu darboties. Kā ir sekmējusies likuma normu iedzīvināšana?

— Līdz šim nav bijis nepieciešams veikt grozījumus likumā, tātad ar to ir iespējams strādāt. Bet ideālu likumu nav. Ne velti visās valstīs, lai arī cik senas demokrātijas tradīcijas tajās būtu, parlaments uzlabo likumus. Arī Meža likums nav izņēmums. Darbojoties ar to, konstatētas vairākas lietas, ko vajadzētu precizēt, jo tās ir pārprotamas tādēļ, ka nav pilnīgi precīzi formulētas. Uz to ir norādījuši gan juristi, gan mežsaimnieki. Tomēr pieeja, kas iestrādāta likumā, sevi attaisno. Vecais likums noteica, kas meža apsaimniekotājam jādara, bet šajā ir nosacījumi un kritēriji, lai varētu darboties likuma ietvaros. Patlaban vērojama pozitīva tendence — meža īpašnieki un tiesiskie valdītāji pievērš pastiprinātu uzmanību mežu atjaunošanai. Tas ir šī likuma normu izraisīts sasniegums. Valsts mežos atjaunošana ir vairāk vai mazāk sekmīgi veikta visu laiku, arī padomju gados, bet privātajos mežos kārtības nebija.

Lai gan cilvēki prognozēja, ka pēc Meža likuma pieņemšanas ļoti būtiski pieaugs ciršanas apjomi, jo nupat ir maisam gals vaļā, pēc izsniegto ciršanas apliecinājumu datiem varam secināt, ka tas nav noticis. Pagājušajā gadā izņemti ciršanas apliecinājumi koku ciršanai par nedaudz vairāk kā trīspadsmit miljoniem kubikmetru, no

Ažiotāžu sekmēja arī neziņa par to, vai jaunā valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" strauji nepacels resursu cenas. Tādēļ cilvēki vēlējās laikus nodrošināties ar atļaujām mežu ciršanai. Ažiotāžai norimstot, redzams, ka mežizstrādes apjoms dramatiski nav pieaudzis.

Kas attiecas uz MK noteikumiem, jāteic, ka spēkā ir stājušies ļoti svarīgie noteikumi "Par koku ciršanu meža zemēs" un "Kārtība koku ciršanai ārpus meža zemes". Lai gan sākotnēji par tiem izteicās skeptiski, praktiķi ir nonākuši pie atziņas, ka noteikumos ietvertie kritēriji darbojas reāli. Pagājušajā gadā stājās spēkā "Kārtība, kādā aprēķināmi mežam nodarītie zaudējumi". Valsts meža dienests (VMD) ir konstatējis, ka 2000. gada novembrī un decembrī patvaļīgu koku ciršanas gadījumu skaits ir samazinājies vairāk nekā uz pusi, jo radīts reāls instruments, kas ļauj lietas lēnām sakārtot.

Tas, ka virkne MK noteikumu joprojām nav spēkā, apbēdina mežsaimniecības speciālistus. Tuvākajā laikā būtu jāatrisina meža transformācijas lietas. Ļoti gaidām jaunos dabas aizsardzības noteikumus, jo tiem ir būtiska loma vides aizsardzības jautājumu sakārtošanā. MK pie tā strādā, tālab ir cerības, ka šī gada pirmajā ceturksnī noteikumi tiks pieņemti.

—Pērn pēc Meža likuma pieņemšanas izskanēja doma, ka 2000. gads Valsts meža dienestam būs skolas gads, apgūstot jaunos normatīvos aktus. Kā aizritējis šis "mācību gads", ja to vispār tā var dēvēt?

— Par mācību gadu to noteikti var nosaukt, jo bija jāapgūst jaunā situācija, samazinot cilvēku skaitu, uzņemoties jaunas funkcijas, iedzīvinot likuma normas. Mācību intensitāte pilnībā bija atkarīga no sagatavoto normatīvo dokumentu daudzuma. Daudzi mežinieki izjuta juridisko zināšanu un normatīvo aktu piemērošanas pieredzes trūkumu. Likumā bija teikts: spēkā ir vecie Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar jauno Meža likumu. Skaidri saskatīt šo pretrunu robežu nav viegli. Tālab cilvēkiem nācās ļoti daudz mācīties gan teorētiski, gan praktiski — no savām kļūdām. Nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. VMD ir strādājis daudz un nenoliedz arī savas kļūdas. Mācību gads būs arī šis, jo vairāki normatīvie akti stājās spēkā tikai pagājušā gada nogalē.

Viena lieta ir mācīties saprast lietas pašiem, otra — iemācīties tās pateikt saprotamā valodā tiem, kas nav meža speciālisti. To VMD mācīsies vēl ilgi.

— Kā norit un sekmējas mežīpašnieku izglītošana?

— Ja izglītošana būtu noritējusi absolūti sekmīgi, tad Latvijā nebūtu Meža likuma pārkāpumu, meža ugunsgrēku, malumedību. Mūsu ilgtermiņa mērķis ir panākt, lai meža apsaimniekotāji zinātu, izprastu un ievērotu normatīvos aktus, kas regulē meža apsaimniekošanu un izmantošanu. Bet ne jau visu nosaka likums, ir arī nerakstīti likumi — labas mežsaimniecības prakse, ko jebkurš mežkopis cenšas ievērot, lai gan tā nav normatīvi noteikta.

Vairāk nekā jebkad iepriekš VMD cenšas iepazīstināt mežsaimniekus ar normatīvo aktu prasībām, skaidrojot, ko tās praktiski nozīmē. Virsmežniecībās ir notikuši vairāk nekā piecsimt semināru. Tomēr mērķi vēl neesam sasnieguši. Tas būs sasniegts tad, kad cilvēki ne tikai uzzinās, ko likums un normatīvie akti saka, bet arī izpratīs un ievēros to. No zināšanām līdz izpratnei ir tāls ceļš, bet vēl tālāks — līdz tam, ka visi labprātīgi ievēros likumu. Mēs negaidām tūlītējus rezultātus, jo tos sasniegt vienkārši nav iespējams.

— Tātad viens no mežīpašnieku izglītošanas paņēmieniem ir semināri. Vai ir vēl citi veidi, kā izgaismot neskaidro?

—Visvienkāršākais būtu satikties ar katru cilvēku viņa mežā un izrunāties uz vietas, tad viss būtu skaidrs. Diemžēl tas nav iespējams kaut vai tāpēc, ka dienesta resursi neļauj mums tā strādāt. Latvijā ir 150 tūkstoši meža īpašumu, un satikt katru no īpašniekiem klātienē nav iespējams. Tādēļ VMD nākas ar viņiem runāt ar masu mediju starpniecību.

Ikdienā izglītošanu nemanāmi veic mežniecību darbinieki, pie kuriem cilvēki nāk pēc ciršanas apliecinājumiem. Mutvārdu un rakstisko konsultāciju skaits ir mērāms daudzos desmitos tūkstošu. VMD gribētu panākt, lai to neuzskata par meža policiju, bet gan par meža padomdevēju. Sodīt likumpārkāpējus nemaz nav tik grūti. Daudz grūtāk ir panākt, lai līdz sodīšanai nenonāktu.

— Vai pagājušajā gadā nācās bieži sastapties ar normatīvo aktu pārkāpēju nodarījumu konstatāciju?

— Visai bieži. Tomēr jāteic, ka sabiedrības viedoklis par nelikumību apjomu ir pārspīlēts. Pārlūkojot visu to koksnes apjomu, kas nonāk tirgū, jāteic, ka tikai viens līdz divi procenti koksnes ir iegūti, kaut kādā veidā pārkāpjot Meža likumu — zogot, izcērtot vairāk, nekā ir atļauts, vai ne tajā vietā, kur atļauts, lietojot neatļautu cirtes veidu. Valsts mežos šī problēma ir mazāka, jo tur darbojas gan VMD, gan valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži". Lielāka šī problēma ir privātajos mežos. Būdams laukos, redzu, ka šīs parādības cēlonis nav vis dienesta neefektīva darbība, bet gan kopējais sociāli ekonomiskais stāvoklis laukos. Vai neizsverot varam nosodīt to cilvēku, kuram vispār nav līdzekļu iztikai, ja viņš nav pagaidījis pāris gadu, kad drīkstēs cirst savā mežā? Saskaņā ar likumu viņš ir jāsoda, bet cilvēcīgi man šo ļaužu ir žēl. Es nerunāju par zagļiem, kas svešā īpašumā cenšas paņemt labāko, bet gan par tiem lauku cilvēkiem, kuriem līdzekļi nepieciešami izdzīvošanai.

Sākot reformu, bija bažas par to, ka mežsargu skaits nebūs pietiekams, ka viņi nespēs apzināt visus pārkāpumus. Diemžēl katru mežsargu VMD nevar nodrošināt ar automašīnu, jo tas prasītu ļoti daudz līdzekļu. Tomēr pārkāpumu skaits nav tik dramatisks, lai mežsargi netiktu galā. Valstī viens mežsargs gadā atklāj vidēji piecus pārkāpumus. Šādu skaitu pārkāpumu ikviens mežsargs spēj apzināt un fiksēt.

Tā kā VMD ir ļoti liels, tam vajadzīgi lieli resursi. Sešsimt tūkstoši latu tiek atvēlēti degvielas iegādei vien. Tas ir daudz, bet, ņemot vērā, ka jānodrošina ugunsapsardzība, jāveic malumedību reidi un citi apsekošanas braucieni, visam un visiem tomēr nepietiek. Lai palielinātu līdzekļus degvielas iegādei, kādai citai pozīcijai tie jāatņem. Kod kurā pirkstā gribi — visi sāp. Bet mēs negrasāmies čīkstēt, ka naudas ir par maz. Mums vienkārši ir jāiemācās pareizi saimniekot esošo līdzekļu ietvaros. To mēs cenšamies mācīties.

— Mežs lauciniekiem patlaban ir galvenais ienākumu ieguves avots. Vai nepienāks tāds brīdis, kad "zaļais zelts" būs iztērēts un krātuve tukša?

— Ir mežs un ir meža zeme. Atšķirībā no kokiem, ko nocērt, meža zeme ražo nepārtraukti. Saule, ūdens un lēnām augošais koks katru gadu veido kaut ko jaunu, proti, koksni. Šobrīd katrs Latvijas meža hektārs saražo vairāk nekā piecus kubikmetrus koksnes gadā. Kopā tas veido apmēram sešpadsmit miljonus kubikmetru koksnes. Ja noņem to, kas nomirst un ko izmanto kā malku, atliek trīspadsmit miljoni. Daļu no šīs koksnes izmantojam.

Pirms desmit gadiem izcirstās koksnes apjoms privātos mežos nepārsniedza miljonu kubikmetru gadā. Šobrīd izcirstās koksnes apjoms pieaug. Dati par 2000. gadu vēl tiek apkopoti, bet 1999. gadā kopā tika izcirsti 13,4 miljoni kubikmetru koksnes, no tiem 5,3 miljoni kubikmetru izcirsti valsts mežos, bet 8,1 — privātajos. Tātad pēdējos gados mežizstrādes apjomi sasnieguši meža pieaugšanas apjomus. Tomēr bažām nav pamata, jo pēdējos desmit gados Latvijas mežos ir uzkrājušies vairāk nekā simt miljoni kubikmetru koksnes. Par to liecina statistika: 1988. gadā mežaudžu kopkrāja bija 432 miljoni kubikmetru, bet 1998. gadā — 547 miljoni kubikmetru. Uzkrājums ir mūsu "noliktava", kurā tiek uzglabāti koki. Tādēļ nav iemesla apgalvot, ka meži tiek pārekspluatēti.

Tā kā jaunais Meža likums saista ciršanu ar meža atjaunošanu, ir noteikti stingrāki kritēriji tam, kā viena cirtes platība var piegulēt nākamajai, daļa īpašnieku vienu cirti savā mežā ir nocirtuši un tagad viņiem kāds laiciņš būs jāgaida, kamēr varēs cirst blakusaudzi, prognozēju, ka ciršanas apjomi turpmāk būtiski nepalielināsies. Tie varētu pat samazināties.

Katram konkrētam meža īpašniekam, protams, var pienākt situācija, ka nav vairs ko cirst. Vidējā meža īpašuma platība Latvijā ir astoņi hektāri. Nocērtot pāraugušās vai pieaugušās audzes, kas viņam ir, līdz nākamā ciršanas apliecinājuma saņemšanai būs jāgaida gadi. Tomēr, raugoties globāli, uz visiem mežiem kopā, negribētos apgalvot, ka meža resursu krātuvi iespējams izgrābt tukšu. Drīzāk var teikt, ka šobrīd mēs sākam mežu izmantot tādos apjomos, kādus pieļauj meža zemes produktivitāte.

Lai darītu galu neziņai, kas valda sabiedrībā informācijas trūkuma dēļ, VMD gatavo meža resursu pārskatu. Latvijā šāds pārskats pēdējos gados nav gatavots. Katra pagasta līmenī tiks analizēts, cik daudz un kādas mežaudzes atrodas tā teritorijā. Pārskats būs labs palīgs gan uzņēmējiem, gan pašvaldību darbiniekiem, gan tiem, kuri vēlētos investēt mežsaimniecībā. Pārskats ļaus apzināt, kādi resursi katras ieinteresētās personas vai uzņēmuma tuvumā ir pieejami. Pārskatu plānojam sagatavot un publicēt šā gada vidū.

Ir vēl viens iemesls, kas ļauj teikt, ka Latvijā arī nākotnē meži būs. Daļā mežu saimnieciskā darbība ir ierobežota, daļā vispār aizliegts veikt saimniecisko darbību vides apsvērumu dēļ. Šādu platību Latvijā ir visai daudz. Zviedrijā ir viens līdz divi procenti šādu teritoriju, bet Latvijas mežos — ap astoņi procenti. Tikko pieņemti jaunie "Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi", pēc tiem tiks veidoti jauni mikroliegumi. Savukārt pašreizējiem mikroliegumiem šo statusu varēs noņemt tikai tad, ja ekspertīze secinās, ka tajos nekā vērtīga nav. Kamēr tiks pabeigta ekspertīze, mikroliegumu platības pieaugs.

— Vai mežīpašnieki, jūsuprāt, saņem par izstrādāto koksni adekvātu samaksu, pārdodot to ārvalstu uzņēmējiem?

— Neesmu ne uzņēmējs, ne tirgus analītiķis, tādēļ neņemos atbildēt uz šo jautājumu. Koksni var pārdot par tādu cenu, kādu pircējs gatavs maksāt. Pozitīvi ir tas, ka Latvijā pieaug pievienotā vērtība koksnes produktiem. Mēs sākām ar apaļkoku eksportu, bet šobrīd liela daļa kokmateriālu tiek pārstrādāti Latvijā. Uzņēmēji investē jaunās, lielākās, modernākās ražotnēs. Pozitīvi ir tas, ka, piemēram, uz Vāciju tiek eksportētas koka mājas, nevis zāģbaļķi. Tātad sektors dinamiski attīstās.

Lielākā daļa apaļkoksnes, ko aizved no Latvijas nepārstrādātu, ir papīrmalka. To mēs šobrīd nevaram pārstrādāt. Uzceļot celulozes kombinātu, rastos iespēja pārstrādāt arī šo koksnes daļu un paaugstināt tās vērtību uz vietas.

Aizvadītās nedēļas sākumā Meža konsultatīvās padomes sēdē tika pieņemts zināšanai nozares stratēģiskās attīstības plāns, kurā valsts iestāžu pārstāvji un uzņēmēji ir uzrādījuši problēmas, kas traucē nozarei attīstīties. Nozares interešu grupas ir gatavas nākt kopā, lai rastu risinājumus esošajām problēmām un domātu par nozares sekmīgu attīstību. Esmu Valsts ieņēmumu dienesta un Latvijas Kokmateriālu eksportētāju asociācijas pārstāvju darba grupā, kas cenšas panākt, lai efektīvāk tiktu iekasēti nodokļi un nelegālais bizness tiktu izspiests no nozares. Pozitīvi ir tas, ka uzņēmēji ir gatavi palīdzēt valsts iestādēm cīņā pret nelegālo uzņēmējdarbību. Kopumā es redzu daudzas pozitīvas tendences, kas ļauj cerīgi raudzīties Latvijas meža nozares nākotnē.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore