In Aeternum
Piemiņā uz mūžīgiem laikiem

Aleksandrs Ņikonovs

Jaunlatgales (Abrenes) apriņķa Gauru pagasts, 1918. gada 19. augusts — Maskava, 1995. gada 5. oktobris

Šo traģēdiju telefoniski uzzinot no viņa dzīvesbiedres Annas (kādai milicijas mašīnai neparedzēti traucoties, no darba nākot, pie pašas mājas tiek notriekts cilvēks, un viņa vairs nav) — uz mirkli arī paša domu pavediens pēkšņi pārtrūka… Pie notikušā arvien vēl nespēju pierast.

Saprotu, ka visā cilvēka dzīvē kas līdzīgs var notikt vienu vienīgu reizi. Acīmredzot tāpēc, ka Aleksandrs (mēs viens otru līdz pēdējam laikam uzrunājām vārdā) bija vienreizēja personība. Vienreizējākā, kādu mūžā esmu sastapis un ar kuru savulaik visādas dienas tiešā tuvībā pavadījis.

Tagad pamatoti piemin Aleksandru Ņikonovu kā izcilu zinātnieku. Šajā jomā viņa snieguma augstākais vērtējums bija “ieiešana” — un uz visiem laikiem — pasaules fundamentālajā zinātnē.

Pirms gadu desmita akadēmiķis Vīnē agrārzinātnieku starptautiskā forumā bija uzaicināts referēt par viņa atklāto, teorētiski un praktiski nopamatoto stabilo ražu iegūšanas sistēmu stepju melnzemes joslā. Šim darbam bija veltīti 14 gadi. Un tā līdzās Viljamsa sistēmai pasaules agrārzinātnēs blakus nostājās Ņikonova sistēma, kuras nozīmīgumu ātri aptvēra Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs, un mūsu akadēmiķi aicināja ilgstošā komandējumā uz turieni.

Es saku “mūsu”. Jā, Aleksandrs Ņikonovs ļoti mīlēja Latviju. Viņa māmulīte — ticīgu latgaļu izcelsmes, patiesa, klusa un sirsnīga — diemžēl atdusas Stavropoles novadā. Tāpēc vien, ka sekoja dēlam — tālu prom no Latvijas, kur gandrīz gadsimta ceturksni atklātībā nedrīkstēja pieminēt viņas dēla vārdu.

“Latviešu buržuāziskais nacionālists”… Lai mūžīgs kauns un negods tiem, kuri, latvisku uzvārdu nēsādami, centās būt krieviskāki par krieviem un komunistiskāki par Marksu!

Aleksandrs ļoti pārdzīvoja savu atrautību no dzimtās Latvijas. Tāpēc mūža atlikušo daļu viņš gribēja nodzīvot tepat netālu no tās — Igaunijā. Arī tur bija un paliek viņa draugi, kas nespļaudījās un nespļaudās uz paštautiešiem karjeras dēļ.

Aleksandrs Ņikonovs bija smalkjūtīgas dabas, viņam bija grūti rādīties nelaipnam pat pret lišķiem. Taču iegūt viņa draudzību ar pielīšanu vai pašlielīšanos nevarēja.

Tomēr pazemojumi, ko kādreiz nekrietneļi sagādāja dzimtenē, Aleksandra dvēselē atstāja nesadziedināmu rētu. Vēl savā pēdējā Latvijas īsā apciemojuma reizē — aizviņgada decembrī — akadēmiķa nopūtā teiktais bija: “Vai vari iedomāties, cik man grūti ir pārbraukt robežu uz Latviju… Un tā vienmēr — it kā no jauna ieraudzītu tos ļaunos ģīmjus…”

Pirms diviem mēnešiem saņēmu pēdējo telefona zvanu no Aleksandra. Viņš pārstāstīja savas jaunās, lielās grāmatas saturu. Lai gan par to ne mazums jau zināju no viņa atsevišķām pēdējo gadu publikācijām, kuras allažīt saņēmu ar siltiem ierakstu vārdiem.

Izcils zinātnieks ar dzejisku dvēseli. Latviešu labāko un patiesāko literātu izdevumi no dzimtenes bagātīgi un gadu gadā ceļoja gan uz tālo Stavropoli, gan — uz Maskavu. Viņam ļoti tuva bija Ārijas Elksnes dzeja.

Aleksandra Ņikonova ļoti pietrūka Latvijai tieši pēdējos gados. Lielajā lauksaimniecības rekonstrukcijas laikā. Domāju, ka viņa pēdējā lielā grāmata daudz palīdzēs jebkurai Austrumeiropas valstij.

Ņikonovs — izcils zinātnieks, Ņikonovs — vienreizēja personība, kas paliek sirdī līdz mūža galam. Cilvēks, kas, šīs zemes dzīvi atstādams, paliek un paliks ar mums, lai patiesi celtu Latviju.

Tāpēc no Aleksandra Ņikonova dziļā godbijībā līdz ar visiem, kas no viņa vakar atvadījās Maskavas Novodjevičes kapsētā, atvadās arī Latviešu strēlnieku apvienība, kuras biedrs viņš bija visu tās pastāvēšanas laiku un kuru viņš allaž mudināja ar sirsnīgiem sveicieniem un novēlējumiem…

Vilis Krūmiņš