Gājputni, Bībele un tauta, kas vieno divas tuvas zemes

Neapšaubāmi, spilgts akcents Latvijas kultūras dzīvē ir vakar, 12.oktobrī, Latvijas Dabas muzejā atklātā Izraēlas fotoizstāde “Ainavu atbalsis”.

Kvantitatīvi it kā nelielā Izraēlas fotogrāfes Šajas Ginotes darbu izstāde, 34 lielformāta fotogrāfijas, sevī nes neparasti dziļu informatīvo un emocionālo lādiņu. Reāli parādot daudzas no Bībeles tekstiem zināmas vietas, izstāde mūsu tautai tuvāku vērš arī nelielo Izraēlas valsti, kas Latvijas okupācijas gados mums bija ne vien ģeogrāfiski, bet arī politiski ārkārtīgi tāla. Izstāde “Ainavu atbalsis” mudina domāt ne vien par nelielās Izraēlas (tikai 20 tūkstoši kvadrātkilometru) dabas daudzveidību triju kontinentu — Eiropas, Āzijas un Āfrikas — sadures punktā, bet arī par Izraēlas tautas patriotismu un lielo darba mīlestību.

Šādā filozofiski ētiskā aspektā uz izstādi palūkoties ekspozīcijas atklāšanas ceremonijā aicināja arī Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Tova Hercla. “Katrai tautai ir mīļa sava zeme,” teica vēstniece, “taču laikam gan vismīļākā sava zeme — Izraēla — ir ebreju tautai. Jo divus tūkstošus gadu mums nebija savas valsts, divus tūkstošus gadu ebreji bija izkaisīti pa visu pasauli.”

Kvalitatīvi jaunā dimensijā uz Izraēlas fotoizstādi raudzīties aicināja akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš savlaik apmeklējis Izraēlu un saglabājis par šo zemi dziļus iespaidus. “Latviju ar Izraēlu saista trīs lietas,” teica Jānis Stradiņš. “Pirmā ir gājputni, kas katru gadu no Latvijas aizlido uz siltām zemēm, lai pēc tam atgrieztos atpakaļ. Otrā — ebreji — cilvēki, kas pirms 500 gadiem pa dažādiem aplinkus ceļiem ir ieceļojuši arī Latvijā un tagad daudzi no viņiem kā gājputni atgriežas savā dzimtenē. Trešā lieta ir Bībele — “Vecā Derība” un “Jaunā Derība”. Bībeles sižeti, kas veidojuši mūsu tautas mentalitāti līdzīgi dainām.

Šajā izstādē nav gājputnu, nav arī cilvēku un nav arī Bībeles. Šeit ir Izraēla. Izraēla, pārsteidzošā, teiksmainā zeme, kur arī man bija iespēja būt. Daudzas no šeit redzamajām vietām ir Bībeles vietas. Tibērija, arī Cezareja, Zaharija, visi Nāves jūras skati. Tas viss ir kaut kur redzēts un dzirdēts, mēs šodien atkal uz pāris stundām atgriežamies teiksmainā zemē. Ņoti žēl, ka mūsu putniem pagaidām lemts biežāk uzturēties Izraēlā nekā mūsu cilvēkiem. Cerams, ka ar laiku šis stāvoklis mainīsies. Bet šodien es gribu izteikt lielu pateicību Izraēlas vēstniecībai un Dabas muzejam par sagādāto iespēju pakavēties Izraēlas gaisotnē.

Kā vienmēr, šādās izstādēs es vairāk domāju — lai man piedod vēstnieces kundze — nevis par Izraēlu, bet par Latviju. Es domāju, kas ir vajadzīgs mums, latviešiem, lai mēs varētu pacelt Latviju tādā līmenī, kādā ir Izraēla, un lai mēs varētu paši iekšēji pārveidoties, kā ir pārveidojušies tie ebreju imigranti, kas ir atgriezušies Izraēlā. Tiem cilvēkiem, kurus es pazinu šeit un redzēju tur, — viņiem Izraēlā ir mainījušās sejas izteiksmes, viņi jūt šo brīvības elpu. Viņi jūt savu Izraēlu. Varbūt tā ir tā teiksmainā zeme, kas viņus tā iedvesmo. Bet es domāju, ka arī Latvijas zeme nav peļama. Tai gan ir cits kolorīts. Bet mums pašiem ir iekšēji jāmainās. Mums jāizskauž sevī verdziskums un tas “kupris”, kas ir veidojies gadsimtu gaitā. Man liekas, ka arī šajā ziņā Izraēlas izstādei būs liela stimulējoša nozīme šajos “putu laikos”, kādos mēs pašlaik dzīvojam, mums varbūt piemirsīsies aizvadīto vēlēšanu fons un visas tās kaislības, un varbūt arī mēs atgriezīsimies kaut kur mūžībā.”

Izraēlas fotoizstādes atklāšanā piedalījās Itālijas un Polijas ārkārtējie un pilnvarotie vēstnieki Latvijā, klāt bija arī Ķīnas Tautas Republikas, Ukrainas un vairāku citu ārvalstu diplomāti, plaši bija pārstāvēta Latvijas intelektuālā sabiedrība.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors