Ar dziļām pēdām savā tautā un tās kultūrā

Vakar, 20. februārī, Kultūras ministrijas (KM) durvis aicinoši vērās plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kuri ieradās uz preses konferenci, lai gūtu ziņas par diviem nozīmīgiem jautājumiem.

Kultūras ministre Karina Pētersone iepazīstināja ar tiem KM iesniegtajiem priekšlikumiem, kurus pagājušā ceturtdienā, trešajā lasījumā izskatot Latvijas Radio un televīzijas likuma grozījumus, Saeima noraidīja. Darba grupas sagatavotie grozījumi bija ļoti svarīgi tāpēc, ka radio un televīzija ir robežšķirtnē starp radošo procesu un biznesu, kuru regulē tādi Eiropas Savienības (ES) vispārējie uzņēmējdarbības principi kā brīvais tirgus, konkurence, preču un darbaspēka brīva kustība. Citām kultūras jomām ES nedod nekādas regulācijas, pilnībā paļaujoties uz to, ka pati nācija izvērtē, kas tās kultūrpolitikā ir svarīgākais. Respektējot Saeimas vairākuma viedokli, valdībai būs jācenšas argumentēt un aizstāvēt Saeimas trešā balsojuma rezultātā pieņemtos "Grozījumus Radio un televīzijas likumā" sarunās ar Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta pārstāvjiem, tomēr mans pienākums ir brīdināt sabiedrību par divu likuma normu ieviešanas iespējamām sekām, sacīja K. Pētersone.

Likumprojekta 17. panta 7. daļas Saeimas atbalstītā redakcija rada situāciju, ka tikai divas sabiedriskās raidorganizācijas — Latvijas Televīzijas pirmais un otrais kanāls — tuvākajā laikā atbildīs tiem kritērijiem, kādus izvirza likums par tiesībām raidīt sabiedrībai svarīgus notikumus: Pārejas noteikumos norādīts, ka līdz 2003. gada 1. janvārim notikumi, kurus par īpaši svarīgiem Latvijas sabiedrībai atzinis Ministru kabinets, jāraida tā, lai tiktu aptverti 85 % teritorijas, laika posmā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 1. janvārim — 90 % Latvijas teritorijas. Pēc tam spēkā stāsies likuma 17. panta 7. daļa, kurā noteikts, ka īpaši svarīgi starptautiska mēroga sporta notikumi un Latvijas nacionālo kultūras identitāti atspoguļojoši notikumi jāraida tā, "lai tiktu aptverta visa Latvijas teritorija un visi Latvijas iedzīvotāji varētu tiem sekot ar brīvas televīzijas starpniecību tiešraidē vai ierakstā".

KM darba grupa rosināja par apraides aptveramības robežu noteikt "vismaz 90 % Latvijas iedzīvotāju". Šāda prasība sasaucas ar ES direktīvā minēto un pilnībā atbilst mūsu sabiedrības interesēm un vajadzībām. Saeima turpretī izvēlējās daudz augstāku apraides aptveramības robežu — 85 % Latvijas teritorijas. No šīs normas izpildes patlaban ļoti tālu ir gan LNT, kas aptver 46,9 % teritorijas, gan TV3, kas aptver tikai 18 % teritorijas.

Saeimas atbalstītais kritērijs, kas nākotnē paredz raidorganizācijai nodrošināt teritoriālo aptveramību 100 % apmērā sabiedrībai svarīgu notikumu raidīšanai, nav tehniski izpildāms. Šobrīd neviena raidorganizācija nevar nodrošināt pārraižu raidīšanu pilnīgi visā Latvijas teritorijā. LTV 1 aptver 94,9 %, bet LTV 2 - 85 % valsts teritorijas. Daudz augstāki ir rādītāji iedzīvotāju aptveramības ziņā: LTV 1 — 98,6 %, LTV 2 — 94,07 %, LNT - 81,6 %, bet TV3 — 53,2 % iedzīvotāju. Tā kā teritoriālā kritērija ziņā valsts nesubsidētajām raidorganizācijām kvalificēties reāli nebūs iespējams, arī turpmāk tām nebūs komerciāli lietderīgi tiekties aptvert iespējami plašāku teritoriju un tās turpinās orientēties uz skatītāju skaitu, veicot apraidi lielākajās pilsētās. Diemžēl nepietiekama finansējuma apstākļos Latvijas sabiedriskajām televīzijām var trūkt naudas, lai nopirktu visu svarīgo sporta vai kultūras notikumu pārraidīšanas tiesības, tādējādi sabiedrība var palikt bez iespējām tos redzēt vispār.

Radio un televīzijas likuma 18. pants pašreizējā redakcijā paredz raidorganizācijām rezervēt 51 % no kopējā raidorganizācijas nedēļas raidlaika Eiropas darbiem, no kuriem 40 % ir jāparedz latviešu valodā veidotiem darbiem. Tas nozīmē, ka valoda ir izvēlēta kā kritērijs produkta izcelsmei. Atšķirībā no angļu valodā veidotiem raidījumiem, kur valsts piederība nav tik raksturīga, Latvijas apstākļiem šāds kritērijs, protams, ir svarīgs. ES ir iebildumi, ka Latvija iet protekcionisma virzienā un neļauj brīvi konkurēt citu Eiropas valstu raidorganizāciju producentiem ar mūsu raidījumu veidotājiem. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantu ir jāievēro proporcionalitātes princips, proti, latviešu valodā veidoto darbu proporcijai jābūt samērīgai attiecībā pret citu Eiropas valstu darbiem. Tālab KM rosināja noteikt, ka minimālais latviešu valodā veidoto raidījumu apjoms nevar būt mazāks par 20 % no Eiropas audiovizuālo darbu apjoma. Pret šādu rosinājumu Eiropas Komisija neiebilst.

Tiesību norma aizstāv latviešu valodā veidoto darbu apjomu, nosakot minimālo kvotu, kāda jāatvēl valsts valodā veidotajiem darbiem: ne mazāk kā 20% no Eiropas darbiem vai 10,2% no visiem darbiem. Igaunijas un Lietuvas likumā nacionālā kvota ir tikai 10% no Eiropas darbiem. Mūsu likums nosaka, ka šajā raidlaikā neietilpst ziņu raidījumi, sporta pārraides un televīzijas spēles. Radio un televīzijas padome savās atskaitēs par 1999. gadu min, ka no visa raidījumu kopskaita oriģinālraidījumi veido 23%, un, atskaitot nost tos raidījumus, kas neatbilst likumā noteiktajai kvalifikācijai, pāri paliek 13%. Rodas jautājums — kā būs iespējams pildīt likumu tā pašreizējā redakcijā? K. Pētersone atzina, ka viņai kā kultūras ministrei, protams, norma liekas simpātiska, tomēr jāapzinās, ka kvalitatīvi aizpildīt raidlaiku ar latviešu valodā veidotiem darbiem nebūs iespējams, ja būtiski nepalielināsies valsts budžeta dotācijas tādām kultūras jomām kā kino un mūzika.

Likuma "Grozījumi Radio un televīzijas likumā" 18. panta 2. daļas 2. punkts 15. februārī pieņemtajā redakcijā ietver nosacījumu, kas reāli nav izpildāms pašreizējā finansējuma apstākļos, līdz ar to raidorganizācijas, nespējot izpildīt likumā noteikto kvotu, būs spiestas pārkāpt likumu. Radio un televīzijas padomei, veicot likumā paredzēto uzraudzību pār Latvijas jurisdikcijā esošajām raidorganizācijām, ir tiesības un pat pienākums anulēt darbības licences tām raidorganizācijām, kuras likuma normu nepilda.

Pēc izsmeļošā likuma normu skaidrojuma kultūras ministre pievērsās tīkamai un priecējošai ziņai par KM piešķirtajām prēmijām un stipendijām. K. Pētersone pauda gandarījumu par to, ka KM ir iespēja ik gadu atbalstīt un izteikt atzinību cilvēkiem, kas vai nu radošajā darbā devuši būtisku ieguldījumu Latvijas kultūrai, vai ar saviem pētījumiem atstājuši nozīmīgas pēdas mūsu kultūrā.

Ar KM prēmiju un stipendiju ieguvējiem iepazīstināja KM Kultūrpolitikas departamenta direktore Vija Virtmane. Viņa atzina, ka izvēlēties stipendiātus komisijai bijis grūti, jo no 116 pieteikumiem bija jāizraugās tikai divpadsmit gada stipendiju un seši pusgada stipendiju ieguvēji. Stipendijas galvenokārt paredzētas specialitātēm, ko nevar apgūt Latvijā. Atbalstīti tika tie pretendenti, kuriem jau ir iestrādes attiecīgajā nozarē. Šogad komisija īpaši raudzījās, lai tiktu atbalstīti ne tikai rīdzinieki, bet arī novados strādājošie. Parīzes stipendijām bija pieteikušies astoņi pretendenti, no kuriem izraudzījās divas mākslinieces. KM prēmijas tiek piešķirtas par spilgtu radošu devumu iepriekšējā gadā. Izšķirties par trīs KM prēmiju ieguvējiem arī nenācās viegli, jo bija iesniegti septiņpadsmit pieteikumi un visi ļoti labi.

Par KM prēmijām tautas mākslā informēja Reģionālās attīstības departamenta direktore Anna Jansone. Viņa atzina, ka šis gads salīdzinājumā ar citiem bijis bagāts saņemto pieteikumu ziņā. Daudz pretendentu pieteikts no novadiem. Balvu fonds tautas mākslas prēmijām ir divi tūkstoši latu. Komisija izlemj, cik prēmiju piešķirt. Šogad par spilgtu radošu devumu tautas mākslā prēmijas piešķirtas septiņiem pretendentiem.

Par Lielo folkloras gada balvu, kas tiek piešķirta pirmoreiz, stāstīja LU Filoloģijas fakultātes ārējo sakaru koordinētājs Valdis Muktupāvels. Beidzot tā stunda ir situsi, kad tiek godināti tradicionālās kultūras kopēji, kas gadu desmitiem ar lielu sirdsdegsmi ir darbojušies folkloras saglabāšanā, izpētē, apgūšanā un popularizēšanā gan Latvijā, gan ārzemēs, sacīja V. Muktupāvels. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Kultūrkapitāla fondu iedibinājis trejādas balvas — gada balva, dižā balva un atzinība par mūža ieguldījumu. Pirmās divas tiek piešķirtas par izcilu veikumu aizvadītajā gadā, pēdējā — par izcilu veikumu ilgā laika posmā. Ekspertu komisija saņēma 84 pieteikumus. Tika piešķirtas 25 balvas. Balvu fonds — vairāk nekā divpadsmit tūkstoši latu. Līdz ar to balvas saņēmēji gūs atbalstu turpmākai radošai darbībai.

Tradicionālās kultūras saglabāšanas nozīmi globalizācijas laikmetā augstu vērtēja arī Lielās folkloras gada balvas ekspertu komisijas priekšsēdētājs Imants Freibergs. Popkultūras vilnis bango tik augstu, ka grūti aiz tā saskatīt pašu saknes, tādēļ jo svarīgi, ka tiek atbalstīti ļaudis, kas tās kopj un aprūpē.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore