REFERĀTI

Latviešu literatūras vēstures pētniecība

Viktors Hausmanis, Latvijas Zinātņu akadēmija akadēmiķis

Literatūra ir viens no mūsu tautas esības izpausmes veidiem, tās identitātes apliecinājums. Mums, latviešiem, ir sava atšķirīga valoda, sava vēsture, folklora un literatūra, un visas šīs izpausmes formas kopā apliecina mūs kā savdabīgu veidojumu Eiropas tautu kopībā. Literatūra — tā nav tikai lasāmviela, bet mūsu dvēseles, mūsu būtības atspoguļojums. Raiņa drāmā “Uguns un nakts” vācu sūtnis pauž domu:

Ē, ko nu jūs lielaties, latvieši!

Tik spaļi — ja neskaita Lāčplēsi. (9. sēj., 305. lpp.)

Ko mēs uz to varam atbildēt? — Mums ir sava folklora, sava literatūra, tā apliecina, ka mēs neesam spaļu sauja. Tālab tautas esības, tautas identitātes apzināšanā īpaša loma ir literatūras vēsturei, literatūras vēstures pētniecībai. Tas ir svēts mūsu zinātnieku pienākums. Ne tikai tāpēc, ka par šo darbu maksā naudu (tiesa, visai maz), ne tāpēc, ka tā ir interesanta nodarbe, bet gan galvenokārt tāpēc, ka ir vitāli svarīgi apzināt un saglabāt visu to, ko tauta, tās izcilākie pārstāvji — dzejnieki un rakstnieki — ir radījuši. Jo tas ir mūsu pašu apliecinājums un atbilde uz jautājumu — vai esam vairāk vērti kā vien spaļu sauja.

Jāuzsver vēl viena patiesība: par latviešu literatūras pētniecību esam atbildīgi mēs, Latvijas zinātnieki, citi mūsu vietā latviešu literatūrvēsturi neuzrakstīs, tā jāraksta mums. Protams, mēs esam pateicīgi kaimiņtautu zinātniekiem, kas grāmatās ietvēruši arī latviešu literatūras apskatus, tiesa gan, parasti viņi aplūko Baltijas literatūras kopīgi jeb kompleksi. Te gribu minēt prof. Fr. Solca darbu “Baltijas tautu literatūras” (“Die Literaturen des Baltikums”), kas Vācijā iznāca 1990. gadā, kā arī čehu zinātnieka Radegasta Paroleka grāmatu par Baltijas tautu literatūrām. Taču tie ir atsevišķi izņēmumi. Spējīgi latviešu literatūrzinātnieki strādā ASV — V. Nollendorfs, L. Muižniece, V. Ruņģe, J. Silenieks, V. Zeps. Ar viņiem mēs sadarbojamies, taču viņu tiešajos darba pienākumos neietilpst latviešu literatūras vēstures uzrakstīšana, un mēs nekādā ziņā nedrīkstam atbildību novelt uz viņu pleciem, jāatbild vien pašiem.

Var izvirzīt jautājumu: kālab patlaban latviešu literatūras vēstures uzrakstīšana ir tik aktuāls uzdevums? Atbildes te ir vairākas. Viena no pirmajām: tāda ir pašas dzīves izvirzītā prasība. Jau piecus gadus mēs dzīvojam atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, bet mums nav vienotas literatūras vēstures grāmatas, ko varētu lietot studenti, skolotāji, skolēni, Valsts prezidents. Literatūras vēstures pētījumi tika veikti arī aizvadītajās desmitgadēs padomju apstākļos. Ne viss, kas tajos gados paveikts, nododams aizmirstībai. Esmu pārliecināts, ka savu nozīmi nav zaudējis unikālais Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskais izdevums 30 sējumos, ko turpina vēl 5 papildsējumi. Iznāca arī Latviešu literatūras vēsture sešos sējumos, tajos apkopots pietiekami liels biogrāfiskais un faktu materiāls. Tomēr noteikti jāatzīst, ka šis darbs ir nepilnīgs un novecojis:

1) nepilnīgs tālab, ka literatūras objektīvu izpēti un novērtējumu traucējušas tolaik uzspiestā šķiriskuma, partejiskuma un sociālistiskā reālisma dogmas. Par galveno kritēriju tika izvirzīts ne darba mākslinieciskums, bet gan tā tendence, piemērotība šķiru cīņas apstākļiem;

2) latviešu literatūras attīstības aina nav rādīta visā kopumā, visā kopplānā, ir ļoti daudz noklusētu autoru un daiļdarbu;

3) vienpusīgs ir latviešu literatūras sākuma posma rakstnieku darbības izgaismojums. Viņi bija vācu mācītāji, un šis apstāklis vien jau noteica viņu novērtējumu, kaut arī tieši Vecais Stenders latviešus tuvināja tā laika Eiropas modernajai dzejai, bet Jaunais Stenders 1790. gadā latviešiem dāvāja pirmo lugu latviešu valodā. Protams, lokalizējuma valoda ir primitīva, protams, Jaunais Stenders bija pārliecināts par latviešu pārvācošanas nepieciešamību, un tomēr viņš, tāpat kā viņa tēvs varēja tā laika latviešiem atvērt logu uz Eiropu;

4) stingra aizlieguma zīme padomju apstākļos bija gandrīz visiem trimdas autoriem. Ja nu vēl pusvārdos varēja pieminēt Jāni Jaunsudrabiņu un Kārli Skalbi, tad pilnīga aizlieguma zīme skāra veselu virkni izcilu rakstnieku. Kā pirmo gribu nosaukt Anšlavu Eglīti. Jau tā esam maza tauta, un ir tad milzīga daļa no mūsu gara vērtībām bija atrautas un bija liegts pazīt mūsu klasiķus — Anšlavu Eglīti, Mārtiņu Zīvertu, Pēteri Ērmani un daudzus citus. Tālab ar steigu viņu daiļradei jāieņem pelnītā vieta latviešu literatūras procesā. Diezgan daudz šajā ziņā jau darīts, par to arī turpmāk, taču es runāju par nepieciešamību veidot latviešu literatūras procesu visā tā daudzveidībā;

5) no latviešu literatūras vēstures bija svītroti tie rakstnieki, kuru likteņus skāra varmācīgās deportācijas 1941. gadā vai represijas pēc 2. pasaules kara. Zēni pārtapa jaunekļos, un viņi nebija lasījuši Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, viņi nepazina Leonīdu Breikšu, nepazina daudzus citus. Te gan jāpiebilst, ka no literatūras procesa bija izsvītroti ne tikai izsūtītie literāti un viņu darbi, — mūsu oficiālajā literatūras vēsturē taču nebija A. Čaka “Mūžības skarto”, E. Virzas “Straumēnu”, A. Brigaderes “Kvēlošā loka”;

6) jāapzinās, ka pēdējo desmit gadu laikā tepat Latvijā izaugusi jauna rakstnieku un dzejnieku paaudze. Arī viņu daiļrade papildina latviešu literatūras kopainu.

Līdz šim es pieminēju dažādu posmu nenovērtētus latviešu rakstniekus vai arī rakstniekus, kuru vārdi trūka iepriekšējā latviešu literatūras vēsturē. Taču nepietiekami pētīta arī kāda cita literatūras vēstures nozare — tie ir latviešu literatūras virzieni. Nevar būt runas par vispusīgu, zinātnisku latviešu literatūras vēstures izpēti, ja par vienīgo atzīstamo un pieņemamo virzienu tiek atzīts reālisms, bet tieši tāda bija Andreja Upīša nostāja, pat romantisma darbus viņš gribēja atstāt ārpus respektējamas literatūras ietvariem. Tāpēc nepietiekami izpētīti latviešu literatūrā ir tādi virzieni kā romantisms, ekspresionisms un impresionisms. Starp citu, Rainis kādā no “Uguns un nakts” rokraksta variantiem dēvē to par impresionistisku drāmu.

Te varētu rasties jautājums: ja Latvijā nav literatūras vēsture uzrakstīta, varbūt pietiek ar to, ka pārdrukājam trimdas pētnieku “Literatūras vēstures”. Es, protams, būtu priecīgs, ja Latvijā būtu pārdrukāta Andreja Johansona “Latviešu literatūra”, kas 1953. gadā iznāca Stokholmā. Tas ir augsti cienījams pētījums, taču apakšvirsrakstā autors norāda — “No viduslaikiem līdz 1940. gadam”. Tātad vairāk nekā piecdesmit gadu ilgs laikaposms šai grāmatā nav izvērtēts. Arī 20.—30. gadu literārais process apskatīts ļoti konspektīvi.

Cieņu pelna arī Jāņa Bičoļa grāmata “Ievads latviešu literatūrā”, kas publicēta 1991. gadā. Šajā grāmatā atrodam arī pārskatus par trimdas literatūru un okupētās Latvijas literatūru līdz 1976. gadam, taču autors pats to nosauc tikai par ievadu latviešu literatūrā un nepretendē uz izvērstu latviešu literatūras vēstures apskatu.

Ko vēl saukt palīgā? Trimdinieki klusē. No senāku gadu pētījumiem nezūdoša nozīme ir Teodora Zeiferta plašajai objektīvajai “Latviešu rakstniecības vēsturei” trīs sējumos, daudz rosinošas vielas ir Luda Bērziņa rediģētajā “Latviešu literatūras vēsturē”, kas iznāca trīsdesmitajos gados, bet atkal — laiks ir gājis uz priekšu, un šodien vajadzīga jauna, mūsdienīga literatūras vēsture. Tā jāuzraksta mums pašiem.

Vai tiešām ir tā, ka gados pēc neatkarības atgūšanas latviešu literatūrvēsturnieki sēdējuši, “rokas klēpī salikuši”, un tikai vaidējuši par mazajām algām? Tā nu gluži nav. Ir jau diezgan pamatīgas iestrādes latviešu literatūras vēstures izpētē.

Kā pirmo gribu minēt literatūras enciklopēdiju “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, kas iznāca 1992. gadā. Daudzkārt pelta un zākāta, bet darbam ļoti vajadzīga, jo te pirmo reizi latviešu rakstnieki ir vienkopus, vēl ne gluži visi, bet nozīmīgākie gan. Jāatceras, ka darbs pie šīs enciklopēdijas tika aizsākts jau krietni pirms trešās atmodas.

Rakstnieku personāliju izpēti papildina trīs grāmatas. Pirmā no tām — “Latviešu rakstnieku portreti”. Atsevišķi literatūras vēstures jautājumi izstrādāti krājumu sērijā “Materiāli par latviešu literatūru” (ar dažādām variācijām). Prozas žanra izpētē ieguldījumu devušas trīs grāmatas: B. Tabūna “Prozas specifika”, H. Hirša “Prozas poētika” un trīs autoru grāmata “Prozas žanrs”. Tāpat priekšstatu par mūsu literatūras procesu papildina grāmatas “Trimdas lugas” I un II sējums, M. Zīverta un A. Eglīša lugu kopojums.

Tātad — gluži tukšinieki neesam. Tiesa, šobrīd lasītājiem jaunu “Latviešu literatūras vēstures” grāmatu piedāvāt nevaram, bet es ceru, ka jau nākamajos Ziemassvētkos to varēsit izmantot par dāvanu pie eglītes. Grupa literatūrzinātnieku cītīgi raksta šo grāmatu, daudzas nodaļas ir jau gatavas un glabājas institūta seifā, bet te ir nākamais jautājums: kādai vajadzētu būt jaunajai literatūras vēsturei un kas to izmantos? Pirmā atbilde: literatūras vēsturei jābūt visaptverošai, kurā būtu aplūkota latviešu literatūra no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām. Pirmo reizi jārada sistemātiska latviešu literatūras vēsture, kurā visa latviešu literatūra būtu vienkopus.

Otrkārt, patlaban esam izvirzījuši mērķi radīt koncentrētu literatūras vēsturi. Bija iecere veidot vienu sējumu, bet, ja tekstu nevarēs satilpināt vienos vākos, būs divi sējumi, ne vairāk. Protams, būtu vajadzīga literatūras vēsture desmit sējumos, taču šo uzdevumu atvirzījām nedaudz tālākā nākotnē, jo rakstīt tagad desmit sējumus nozīmētu, ka vienotu literatūras vēsturi lasītāji saņemtu labi ja pēc divpadsmit — piecpadsmit gadiem, bet skolotāji un studenti literatūras vēsturi gaida tagad, tūliņ, ja ne šogad, tad nākamgad.

Treškārt, šai literatūras vēsturei vajadzētu būt pietiekami objektīvai un nepolitizētai. Ko ar to es gribu teikt? Sava pievilcība, protams, ir viena autora skatījumam uz literatūras attīstības procesu. Interesanti ir lasīt Andreja Upīša “Literatūras vēsturi”, bet vienlaikus jāteic, ka tas ir viena cilvēka ļoti subjektīvs literatūras skatījums. To ir interesanti lasīt, bet kā mācību vielu izmantot to nevar. Simpātiskas šķiet lasītās Gunta Bereļa literatūras vēstures nodaļas, bet arī tas ir subjektīvs skatījums.

Vai vispār iespējams tāds objektīvs latviešu literatūras vēstures procesa izvērtējums? Vai, to prasot, nenonāksim pie vienādošanas, autoru īpatnību nogludināšanas? Te gribētu atbildēt tā: nemēģināsim visas nodaļas absolūti vienādot, neko necentīsimies nofrizēt, lai literatūras vēstures grāmatā ir jaušami dažādi rakstītāji un viņu pieeja literatūrai un atsevišķiem rakstniekiem, tomēr centīsimies pēc tā, lai autoru subjektīvais skatījums pēc iespējas būtu noklusināts un lai skolniekam nevajadzētu sacīt, ka Viesturs Vecgrāvis par Jāni Poruku rakstījis tā un tā, bet lai būtu pilnīga pārliecība, ka grāmatā rakstītais saskan ar objektīvo īstenību. Kur ir garantija? Varbūt tā, ka pie pētījuma strādā literatūrzinātnieku grupa, gatavo manuskriptus, koleģiāli apspriežot un pārrunājot.

Protams, ideāli būtu, ja šādu grāmatu rakstītu neliela pētnieku grupiņa, cilvēki trīs, augstākais četri. Paši uzlūkojam, ka samērā plašs kolektīvs nav labākais risinājuma veids, taču atkārtoju, literatūras vēsturi nevaram gaidīt desmit gadus, kamēr viens vai divi cilvēki radīs plašu literatūras vēsturi.

Tālākais jautājums — kāda pēc savas ievirzes būs literatūras vēsture un kādai tai jābūt? Vai tā būs literatūras žanru vai virzienu vēsture? Māksliniecisko meklējumu vēsture? Personību virkne? Un te gribas atbildēt: mēģināsim iet vidusceļu. Padomju laikā rakstītās literatūras vēstures, diemžēl arī mūsu institūta darbinieku sarakstītās “Latviešu tēlotājas mākslas” 2. sējums, cieš no sabiedriski politisko notikumu īpaša izakcentējuma, un nereti mākslas un literatūras process iznāk kā vēstures norišu ilustrācija. Tie ir pārspīlējumi. Un tajā pašā laikā nevar noliegt, ka mazas tautas literatūra — un tāda ir latviešu literatūra — ir cieši saistīta ar visas tautas dzīvi. Līdz ar to mēs nevaram radīt literatūras vēsturi tikai kā, teiksim, māksliniecisko meklējumu vēsturi. Es minēšu tikai divus piemērus. Pirmais — latviešu nacionālās atmodas laikmets. Te pat grūti pasacīt, kas ir primārais — tautas dzīves norises vai literatūras aktivitātes, abi šie procesi ir nedalāmi, cieši savijušies kopā. Izprast un novērtēt jaunlatviešu posma literatūru var vienīgi, apvienojot to kopā ar tā laika latviešu sabiedrisko un reizē ekonomisko rosību.

Otrs piemērs. No pavisam nesenas pagātnes. Izcilu popularitāti teātrī guva oriģināllugas — Gunāra Priedes, Harija Gulbja un Paula Putniņa darbi. Vai tiešām tika radīta pasaules līmeņa dramaturģija? Nez vai! Un nereti citu tautu teātros šīm lugām bija visai viduvēji panākumi. Latvijā šo lugu popularitātes pamatā daudzējādā ziņā bija to saistība ar Latvijas dzīvi un sabiedriski politisko atmosfēru. Laikā, kad bija pierasts uz skatuvēm redzēt samākslotību — partorgus un fabriku direktorus, kas runāja nogludināti skaļas frāzes, Dailes teātrī parādījās Gunāra Priedes luga “Jaunākā brāļa vasara” un tūdaļ iekaroja skatītāju sirdis — pretstatā neīstumam te bija patiesīgums, un skatītāji uz to atsaucās.

Nākamā problēma: kā apvienot literārā procesa un rakstnieku daiļrades izpēti? Šajā reizē ņēmām vērā, ka ir jau biogrāfiska vārdnīca “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, ir jau manis minētās trīs rakstnieku portretu grāmatas, bez tam, ievērojot pētījumu ierobežoto apjomu, latviešu literatūras vēsture vispirms būs latviešu literatūras procesa apskats. Protams, tajā parādīsies rakstnieku daiļrade, bet nebūs atsevišķiem rakstniekiem, piemēram, Jānim Rainim vai Vilim Plūdonim, veltītas biogrāfiskas nodaļas. Pamatuzdevums — parādīt latviešu literatūras attīstības procesu jaunā skatījumā.

Trešā problēma. Latviešu literatūra jāaplūko ciešā cittautu literatūru kontekstā. Šādi pētījumi institūtā jau veikti, piemēram, Veras Vāveres grāmata “Andrejs Upīts un pasaules literatūra”. Taču par šo problēmu referēs Vera Vāvere.

Ceturtā problēma. Trimdas literatūra un tās vieta latviešu literatūras vēsturē. Mēs radām grāmatu, kurā vienkopus pirmo reizi būs aplūkota visa latviešu literatūra. Tūdaļ jāsaka, ka tas nepavisam nav viegls uzdevums. Gandrīz piecdesmit gadus mēs bijām mākslīgi šķirti no mūsu trimdas literatūras. To nevarēja pat izlasīt, jo šo literatūru glabāja aiz Misiņa bibliotēkas specfonda ar skārdu apsistajām durvīm. Atļauja bija jāiet izprasīt no Imanta Daudiša, jā, tā paša Saeimas deputāta. Patlaban trimdas literatūras aplūkojumā palīgā esam aicinājuši ārzemēs dzīvojošos latviešu zinātniekus, mūsu akadēmijas ārzemju locekļus V. Nollendorfu, L. Muižnieci, J. Silenieku, V. Zepu un zinātnieci V. Ruņģi. Tuvākajā laikā ceram saņemt viņu uzrakstītās nodaļas.

Ar literatūras vēstures pētniecību cieši saistās un robežojas vēl citas problēmas. Pati galvenā un sāpīgākā: pētījumu un literatūras vēstures materiālu publicēšana. Lielu atbalstu sniedz Latvijas Zinātnes padome, kur par grāmatu izdošanu paredzēto līdzekļu sadali godprātīgi un objektīvi rūpējas mūsu kolēģis Jānis Graudonis. Taču līdzekļu trūkst: izdevniecībā guļ Janīnas Kursītes-Pakules pētījums “Raiņa dzejas poētika”, institūtā guļ krājums par Mārtiņu Zīvertu. Nav naudas. Uzrakstīsim “Latviešu literatūras vēsturi”. Labi. Un kur to liksim? Kā to novadīsim līdz lasītājam?

Tikpat sāpīgs ir literatūras vēstures avotu un epistulārā mantojuma publikāciju jautājums. Rakstnieku daiļrades un literārā procesa labākai izpratnei ļoti daudz dod rakstnieku dienasgrāmatu un vēstuļu publikācijas. Ar Raiņa vēstuļu pētniecību Raiņa muzejā gadiem ilgi strādā Gundega Grīnuma. Es zinu, ka Verai Vāverei ir unikāli Pāvila Gruznas dienasgrāmatu materiāli. Manā rīcībā ir praktiski publicēšanai sagatavots ārkārtīgi interesants Anšlava Eglīša vēstuļu krājums. Tas guļ un gaida. Varētu minēt vēl daudzus citus piemērus. Tā ir mūsu literatūras vēstures dzīvā sastāvdaļa, mūsu kultūras sastāvdaļa, kas pēc publicēšanas varētu kļūt par tautas garīgās dzīves īpašumu.

Ja uzrakstīsim “Latviešu literatūras vēstures” grāmatu, darbs būs paveikts un varēsim atdusēties uz lauriem? Pasarg Dievs! Būs uzrakstīta viena grāmata, ne izpētīta visa latviešu literatūras vēsture. Mūsu tālākais uzdevums: gatavoties plašas daudzsējumu latviešu literatūras vēstures radīšanai, bet līdz tam sīkāk jāpēta atsevišķi literatūras vēstures posmi: par latviešu literatūras sākumposmu darbu strādā Zigrīda Frīde, par 19. gs. beigu posma literatūru — Viesturs Vecgrāvis, par latviešu drāmu 20. gadsimtā — Benedikts Kalnačs un Viktors Hausmanis. Līdztekus jāpēta virzieni latviešu literatūrā, šo darbu vada un koordinē Broņislavs Tabūns. Jāpēta atsevišķu žanru attīstība — šo darbu vada Vera Vāvere. Cieši ar literatūras vēsturi saistās latviešu teātra vēstures pētniecība. Teātris tāpat kā literatūra kā dzimtenē, tā trimdā daudzējādā ziņā palīdzēja saglabāt latviskumu, nosargāt latvisko identitāti. Tālab viens no pirmajiem neatliekamajiem darbiem ir trimdas teātra vēstures uzrakstīšana.

Nav viegli krīzes situācijā saglabāt pētnieku kolektīvu, nav viegli panākt kādu rezultātu, taču mēs sevi mierinām ar domu, ka cita ceļa nav, citas izvēles nav: vai nu mēs darīsim, strādāsim, pētīsim mūsu tautas dārgumu un vērtību — latviešu literatūru, vai arī nolaidīsim rokas un ļausim aizaugt literatūras druvai ar usnēm. Laukos jau tas noticis. Mūsu zaļojošās zemes vairs nav. Kopsim vismaz mūsu literatūras lauku!