REFERĀTI

Latviešu literatūras sakaru izpēte

Vera Vāvere, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe

Neviena nacionāla literatūra nedzīvo izolēti. Tā arvien ir daždažādos veidos saistīta ar citu gan tuvāku, gan tālāku tautu literatūru. Pilnā mērā tas attiecas uz latviešu literatūru, jo vairāk tāpēc, ka Latvija arvien ir atradusies krustcelēs — ģeogrāfiskās, vēstures, arī kultūras. Latvijas nacionālās kultūras veidošanās, nacionālā atmoda sākās 19.gs. vidū, kad jau daudzas pasaules tautas savu literatūras vēsturi skaitīja gadu simtos un pat tūkstošos. Tas uzreiz noteica plašos un būtiskos sakarus vispirms ar Latvijā tolaik valdošo vācu un spēcīgo krievu kultūru, arī ar tuvāko un tālāko Eiropas un citu kontinentu literatūru.

Šo sakaru attīstība nav bijusi vienmērīga un nemainīga. To orientācija uz dažādām tautām ir mainījusies atkarībā gan no literatūras attīstības iekšējām likumībām, gan no vēsturiskiem, sociāliem, politiskiem u.c. apstākļiem.

Bet visos literatūras eksistences posmos literārie sakari tādā vai citādā veidā ietekmējuši nacionālo literatūru, ne vien bagātinājuši to ar pasaules literatūras sasniegumiem, bet arī palīdzējuši apzināties savu nacionālo identitāti, savu vietu un savu īpatnējo ienesumu pasaules literatūrā.

Literatūras sakaru pētniecība jeb salīdzināmā literatūrzinātne vai komparatīvistika — par šiem terminiem ir daudz strīdu — Latvijā ir diezgan jauna nozare. Tā vispār ir jauna literatūrzinātnes nozare, kas Eiropā izveidojās pagājušā gadsimtā, un vēl līdz šim brīdim ir diskusijas, vai tā ir pilnīgi patstāvīga nozare vai tikai literatūras vēstures sastāvdaļa.

Lai arī bibliogrāfiska rakstura pētījumi, tipoloģiski latviešu rakstniecības parādību salīdzinājumi ar citām literatūrām, ietekmju konstatējumi ir atrodami latviešu literatūrzinātnieku darbos kopš gadsimta sākuma un pat vēl agrāk, tomēr kaut cik sistemātiska latviešu literatūras sakaru pētniecība sāka veidoties 50.gadu beigās. Tas bija saistīts ar šīs zinātnes nozares atjaunošanu vai atdzimšanu tā laika PSRS literatūrzinātnē. Līdz tam, pēc izcilā krievu komparatīvista A.Veselovska “kļūdaino un kaitīgo teoriju atmaskošanas”, salīdzināmā literatūras zinātne bija nobīdīta malā.

50. gadu beigās un 60. gados radās pirmie darbi, kas bija veltīti latviešu literatūras sakaru izpētei ar citu tautu rakstniecību. Sakarā ar tā laika apstākļiem par pirmo un galveno uzdevumu tika izvirzīta latviešu un krievu literatūras sakaru pētniecība. Tolaik krievu literatūras un kultūras nozīmes pētīšana bija viens no visvairāk atbalstītiem virzieniem visā PSRS un arī Austrumeiropā. Latviešu kultūra un literatūra, kas sāka veidoties tad, kad krievu literatūra jau bija sasniegusi “zelta laikmetu”, nevarēja neizjust būtisku krievu kultūras ietekmi. Par to liecina arī daudzu mūsu literatūras klasiķu atzinumi. Tāpēc, neraugoties uz politisko angažētību, latviešu un krievu literatūras izpēte balstījās uz reāliem faktiem un literārām parādībām un bija būtiska latviešu literatūras vēstures likumsakarību izzināšanai. Pie šo problēmu risināšanas strādāja vairāki zinātnieki — G.Mackovs, I.Kiršentāle, M.Ābola, V.Vāvere.

Pētījumi par latviešu un krievu literatūras sakariem, gan ar mazāku intensitāti, turpinājās visu laiku. Tagad visvairāk ar šo problēmu nodarbojas profesors B.Infantjevs, kas kopā ar A.Losevu sagatavojis monogrāfiju ciklu par krievu rakstnieku sakariem ar Latviju — no seniem laikiem, no folkloras un Fonvizina un Karamzina vērojumiem Latvijā līdz mūsdienu rakstnieku kontaktiem. Pirmā grāmata jau iznākusi, to krievu skolām ieteic Izglītības ministrija. Tas ir ilgu gadu pētnieciskā darba rezultāts.

Latviešu un krievu sakaru pētniecības ievirze tomēr bija vienpusīga un atstāja novārtā hronoloģiski agrāk aizsākušos un ne mazāk būtisko latviešu literatūras mijiedarbi ar vācu literatūru. Un jāsaka, ka pat līdz šai dienai šis robs nav aizpildīts. Mums nav pat pārskata līmenī sistemātiska latviešu un vācu, vai otrādi — vācu un latviešu literatūras sakaru pētījuma. Tas uzskatāms par vienu no galvenajiem uzdevumiem.

Tomēr laika gaitā salīdzināmo pētījumu ģeogrāfija paplašinājās. Radās pētījumi par sakariem ar lietuviešu, igauņu, ukraiņu, armēņu un baltkrievu literatūru. Šinī virzienā strādāja M.Mauriņa, M.Kalve, M.Ābola, A.Vilsons un V.Vāvere.

70.gados iesākās pētījumi par latviešu un Rietumeiropas literatūras sakariem. Te īpaši gribas minēt nopietno B.Gudriķes apceri par H.Heini Latvijā, A.Vilsones darbu “Latviešu—angļu literārie sakari līdz 20.gs.”, I.Kiršentāles latviešu un Vācu ekspresionistu dzejas salīdzināmo analīzi. Ir fragmentāri pētījumi par latviešu un franču literatūras sakariem, lai gan, kaut vai pieminot tikai Ed.Virzu un E.Stērsti, arī Andreju Upīti, kļūst skaidra šo sakaru lielā nozīme. Te jāpiemin L.Makares disertācija par Raini un franču literatūru, S.Sirsones raksts par Sudrabkalnu un franču kultūru. Ņoti maz darīts, lai apzinātu sakarus ar citām romāņu literatūrām — itāļu, spāņu, lai gan, teiksim, nebūtu lieki papētīt D’Anuncio lomu latviešu tā sauktās dekadences ģenēzē.

No sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem iznākuši vairāki kolektīvie krājumi “Latviešu literatūra PSRS tautu saimē”, ar tam laikam raksturīgo nosaukumu, “Latviešu un Rietumeiropas literatūra”, “Latviešu—slāvu kultūras sakari”.

Čpaši jāpiemin L.Stepiņa grāmatas par dāņu, norvēģu un zviedru literatūras gaitām Latvijā. 1994.gadā tika izdots krājums “Materiāli par latviešu literatūru un pasaules kultūru”.

Strādājot pie savas doktora disertācijas, esmu mēģinājusi veikt plašāku pētījumu par cittautu literatūras nozīmi viena rakstnieka daiļradē. Šādi pētījumi ir diezgan izplatīti pasaules komparatīvistikā. Tā tapa darbs par Andreju Upīti un pasaules literatūru. Uzskatu, ka šāda veida darbs, parādot latviešu rakstnieku saikni ar citu tautu literatūru, tanī pašā laikā palīdz izcelt atšķirīgo, pievērst uzmanību latviešu rakstniecības nacionālajam ienesumam pasaules kultūrā.

Vērtīgs pētījums ir Līvijas Volkovas grāmata par Rūdolfu Blaumani — “Tapšana”, kur rakstnieks parādīts kontekstā ar Gēti, Šekspīru, Turgeņevu un citiem pasaules ģēnijiem.

Šķiet, ka apkopojumu gaida Raiņa literārās attiecības ar pasaules rakstniecību.

Pašlaik mēs esam pievērsušies latviešu literatūras sakariem ar tā sauktajām mazajām Eiropas tautām. Top pētījumi par latviešu un poļu, latviešu un ungāru, latviešu un somu literatūru. Ir vairākas publikācijas “LZA Vēstīs”, piedalījāmies ar Polijas vēstniecības atbalstu rīkotajā konferencē par latviešu un poļu kultūras sakariem un vēstniecības izdotajā krājumā. Līdz gada beigām plānota A.Jundzes doktora disertācijas aizstāvēšana par latviešu un somu literārajiem sakariem.

Domājam paplašināt šo loku un strādāt arī pie latviešu un čehu, latviešu un slovaku un vēl citiem sakariem. Esam nodibinājuši kontaktus ar Slovakijas Pasaules literatūras institūtu, kur strādā viens no ievērojamākiem mūsdienu komparatīvistiem Dionīzs Djurišins.

Protams, pētot latviešu un somu, latviešu un čehu vai latviešu un poļu sakarus, par galveno jautājumu nevar kļūt aizguvumu vai ietekmju problēma, kā tas ir lielajām pasaules literatūrām, lai arī nevar pilnīgi izslēgt savstarpējo ietekmju momentu. Vispirms ir jāapzina tā sauktais kontaktu līmenis — cik plaši mēs pazīstam šo tautu literatūru un kad tā ienākusi mūsu tautas dzīvē. Bet galvenie ir tipoloģiskie salīdzinājumi, kas ļauj atklāt kopīgas likumsakarības to literatūru attīstībā, kuru nacionālā kultūra bijusi aizkavēta vai pārtraukta svešzemnieku valdīšanas rezultātā un aizsākusies, kā tas ir Latvijā un Igaunijā, vai atdzimusi, kā tas ir daudzās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, tikai 18.gs. beigās vai 19.gs., kad Eiropai vēlās pāri nacionālo atbrīvošanās kustību vilnis un mazās, cittautu jūgā nonākušās tautas sāka apzināties savu nacionālo identitāti un attīstīt savu nacionālo kultūru.

Šinī virzienā mūsu centieni sasaucas ar citu tautu pētnieku interesēm. Patlaban Baltijas studiju centra paspārnē top projekts “Literatūra un nacionālā identitāte” ar apakšvirsrakstu “Par nacionālās atmodas un nacionālās atdzimšanas procesu Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā”, kur paredzēta mūsu piedalīšanās ar vairākiem pētījumiem.

Projekta uzdevums ir literatūras lomas pētīšana šo literatūru atmodas un atdzimšanas posmā, kad nacionālās literatūras sāk apzināties sevi kā pasaules literatūras sastāvdaļu un brīvi izmantot tās uzkrāto pieredzi, par galveno uzdevumu izvirzās nacionālo vērtību nostiprināšana un ietveršana mākslas darbos. Tā kā šai laikā sabiedriskās apziņas formas vēl nav pietiekami diferencētas, literatūra aptver ārkārtīgi plašu jautājumu loku, risina politiskas, valstiskas, nacionālas, filozofiskas, ētiskas, reliģiskas, socioloģiskas un citas problēmas. Tā uzņemas arī sabiedriskas — tautas pašapziņas modinātājas un veidotājas funkcijas. Rakstniecība cenšas apjēgt savas tautas esamību visplašākā diapazonā, tāpēc pievēršas vēsturei, tautas attīstības gaitai no pašiem senākiem laikiem. Ņoti raksturīgi šiem laikiem ir lielu, monumentālu episka rakstura darbu rašanās dažādās literatūrās. Tas var būt romāns, poēma vai eposs, atkarībā no tautas mentalitātes un mākslinieciskā brieduma. Kā spilgti atmodas darbi rodas somu eposs “Kalevala”, igauņu “Kalevipoegs”, latviešu “Lāčplēsis”. Šiem dziļi folklorā sakņotajiem darbiem ir daudz kopīgu iezīmju, bet tie ir arī būtiski atšķirīgi darbi. Analizējot tos kopumā, iespējams parādīt katras literatūras nacionālo īpatnību un savdabīgo ienesumu pasaules literatūrā.

Protams, nacionālā atmoda nav vienīgais laikmets. Svarīga salīdzināmās literatūras loma ir visos posmos. Tā, bez salīdzināmās metodoloģijas palīdzības diez vai var iztikt literāro virzienu pētnieks, kas grib noskaidrot romantisma, reālisma vai modernisma īpatnības un ģenēzi latviešu literatūrā.

Jāsaka, ka salīdzināmā metode tikusi plaši izmantota mūsu institūta līdzšinējos zinātniskos darbos — gan žanru pētījumos, gan “Prozas teorijā” un arī topošajā literatūras vēsturē.

Pievēršoties latviešu un citu Eiropas tautu divpusīgo sakaru pētniecībai, nevajadzētu to uzskatīt par galamērķi, kaut gan pašai par sevi tai ir liela nozīme. Plaši izvērstu literatūras sakaru izpētei vajadzētu kļūt par pamatu lielākiem apkopojošiem darbiem. Viens no tiem varētu būt triju Baltijas tautu literatūru salīdzinošs raksturojums. Perspektīvā vajadzētu veidot apkopojošu darbu par latviešu literatūras vietu pasaules literatūrā.

Diemžēl salīdzināmā literatūrzinātne nekad nav bijusi plaši izvērsta nozare. Desmitiem gadu tanī ir strādājuši tikai nedaudzi cilvēki, lielākā daļa no tiem — līdztekus pētījumiem literatūras vēsturē un teorijā. Arī tagad šim virzienam ir viens finansētais projekts (grants) “Latviešu literatūra un pasaules literatūras process”, bet finansējuma apjoms neļauj šim darbam piesaistīt vairāk par diviem trim zinātniekiem. Protams, tas ir niecīgi maz, un šādā situācijā tuvākā nākotnē nevar sagaidīt īpaši labus rezultātus. Pilnīgi nepieciešami būtu piesaistīt jaunus zinātniekus ar svešvalodu un citu tautu literatūras zināšanām, gados jaunus cilvēkus, jo starpnacionālo sakaru pētniecība prasa ilgstošu, rūpīgu faktu un datu uzkrājumu. Tikai pamatojoties uz tiem, iespējams izdarīt ticamus secinājumus un vispārinājumus. Arī salīdzināmā literatūrzinātne gaida saprātīgu pieeju un atbalstu.