REFERĀTI

Mākslas zinātne Letonikas ietvaros

Elita Grosmane, mākslas zinātņu doktore

Savā priekšlasījumā plaši neiztirzāšu jautājumu, ko tad mēs īsti saprotam ar vārdu Letonika. Jau a priori pieņēmu, ka kaut aptuveni tas jau ir zināms. Skaidrības labad tikai jāprecizē, ka ar Letoniku saprotu to humanitāro zinātņu pētījumu kopumu, kas radušies un attīstījušies Latvijā, atrodas ciešā saistībā ar Latviju vai latviešu diasporu citās zemēs no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām un kas ietver arī t.s. prognozējošos pētījumus.

Tagad jau konkrētāk. Ko uz šī plašā humanitāro zinātņu fona, kuru attīstību ietekmē ne vien vispārējais zinātnes progress katrā atsevišķā nozarē, bet arī daudzu tēmu unikalitāte kā Latvijas, tā arī Eiropas un pasaules kontekstā, var piedāvāt mākslas zinātne? Šeit jāpiebilst, ka pārstāvu vizuālās mākslas, tādēļ manas atziņas skars galvenokārt tēlotājas mākslas un arhitektūru. Citus mākslas veidus — mūziku, kino un teātri — pārstāv citi eksperti.

Uzreiz jāsaka, ka Latvijas mākslas zinātnei ir tā priekšrocība, ka tā galvenokārt nodarbojas ar tematiku, kas ietilpināma Letonikas jēdzienā. Un citādi tas arī nevar būt, ja mākslas zinātnieki vēlas sasniegt vērā ņemamus rezultātus. Tas ir iespējams, strādājot vispirms ar oriģinālmateriālu. Skarot šādus uz Letoniku orientētas mākslas zinātnes un arhitektūras pētniecības vēstures un teorijas jautājumus no vienas puses jārēķinās ar ideāliem nozares perspektīvās attīstības modeļiem, bez kuru apzināšanās nav iespējams tālākais progress.

Ir skaidri jāzina, pēc kā mēs tiecamies un ko vēlamies sasniegt, turklāt šiem mērķiem ir tālu jāpārsniedz mūsu iespējas, tikai tad varēsim uzturēt produktīvai funkcionēšanai nepieciešamo spriegumu. Tikpat neizbēgama ir jautājuma otra puse — proti, reālais stāvoklis nozarē. Tieši šai ziņā varētu vēl daudz ko vēlēties, lai gan jāatzīst, ka stāvoklis vēl nav bezcerīgs. Nav gan pamata arī pārliekai eiforijai. Kā zināms, mākslas zinātnes kā jebkuras zinātnes nozares līmenis lielā mērā ir atkarīgs no profesionālās izglītības.

Cik lielā mērā mūsu mākslas zinātnieki ir sagatavoti Letonikas tematikas apgūšanai? Galvenā izglītošanās institūcija ir Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes un teorijas nodaļa. Izglītošanās process joprojām nav apsīcis, drīzāk pat otrādi, nodaļas popularitāte pieaugusi. Iespējams, ka romantiskā, zināmā jaunatnes daļā izplatītā reakcija uz valdošo pragmatismu un stabilu kultūras paradigmu trūkums pamato lielo reflektantu pieplūdumu tieši šogad. Tai pašā laikā jāatzīst arī reflektantu interešu nenoturība, jo jau iepriekšējo pārrunu un eksāmenu laikā vērojams liels atbirums. Kvantitatīvas korekcijas notiek arī apmācības procesā, tomēr katru gadu akadēmiju absolvē 6 līdz 10 jauni mākslas zinātnieki. Ne visi akadēmijas absolventi ir radoši aktīvi. Vēl agrūtāk atlasīt tādus, kas var un vēlas strādāt zinātnisku darbu. Maģistranti pārsvarā orientējas uz pasniedzēju vietām dažādās izglītojošās iestādēs. Pavisam neliels procents pievēršas pētnieciskam darbam.

Jāatzīst, ka mācību procesā iegūtās zināšanas ne vienmēr iztur stingrākos kritērijus. Vēl ir daudz nepilnību, kas varbūt saistītas ar kvalificētu pasniedzēju trūkumu un ierobežotajām iespējām celt savu kvalifikāciju. Protams, šobrīd tam it kā nav attaisnojuma, jo jebkuru grāmatu iespējams pasūtīt un iegādāties vai saņemt caur starpbibliotēku abonementu. Tomēr vizuālās mākslas pētniecībā ar to nevar apmierināties. Agrāk pasaules mākslas procesiem varēja sekot, vismaz apmeklējot muzejus un izstādes Maskavā un Sanktpēterburgā, bet tagad netiekam ne uz Austrumiem, ne Rietumiem. Čsie ieskrējieni ārzemju centru muzejos un galerijās konferenču laikā ir drīzāk nejaušība nekā radoša pilnveidošanās. Toties lielākas iespējas paver ārzemju stipendijas. Dažādām paaudzēm tās ir lieliskas iespējas iepazīties gan ar Letonikas materiāla analoģijām, gan ar citu centru pētniecības metodēm.

Arī tālākā patstāvīgā Latvijas mākslas zinātnieku profesionālā darbošanās (pēc izglītības iegūšanas) nav apsīkusi. Samērā daudz jau ir pētīts, un pētījumu rezultāti apkopoti tekstos. Jāatzīst, ka materiāli tas parasti neatmaksājas. Mūsu izdevumi tiek labprāt pirkti, dāvināti un lasīti, kaut arī izdevniecības apgalvo, ka tos izdod ar lieliem zaudējumiem. Piemēram, augstu vērtējamā Imanta Lancmaņa grāmata “Rundāles pils”, kas apkopo vērtīgu pētniecisko materiālu gandrīz mūža garumā, vai Rūtas Kaminskas “18. gadsimta glezniecība Latgalē”, kas republikas ietvaros apstiprināta Baltijas asociācijas balvai, paliek kā privātas iniciatīvas vadīti pētījumi, kuru atbalstīšanai valsts ieguldījusi minimālus līdzekļus. Raksts avīzē ir daudz labāk apmaksāts.

Tagad nosaukšu aktīvākos centrus, kuros darbojas mākslas zinātnieki. Rezultatīvas pētnieciskas aktivitātes notiek Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas katedrā, Latvijas Mākslas un Rundāles pils muzejā, Pieminekļu pētniecības centrā un Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Pieminētajos centros pārsvarā tā ir vienotu plānu nenoteikta, lielā mērā tīri individuālā darbība, lai gan daudzi pētījumi ir augstvērtīgi un nozares attīstībai nozīmīgi. Zinātniskās pētniecības darbs kā pamatuzdevums ir Literatūras, folkloras un mākslas institūta Tēlotājas mākslas daļai, kurā darbojas ap 10 mākslas zinātnieku un arhitektu, no tiem 5 zinātņu doktori. Zinātnieku vidējais vecums ap 45 gadiem. Grantu sistēmas ietvaros visi sadalīti trīs lielās tematiskās grupās. Bet joprojām nav savas materiālās bāzes, arhīva, bibliotēkas, fotolaboratorijas. Ir tikai viena darba telpa 18 institūta līdzstrādniekiem. Individuālo pētījumu loks ir plašs, dominē vēsturiskās tēmas, ar mākslas teorijas jautājumiem nodarbināta tikai viena pētniece.

Tas, ka latviešu mākslas zinātnieki šobrīd maz risina mākslas teorijas jautājumus, skaidrojams ar reakciju uz dogmatisko, vulgārsocioloģiskai metodei pakļauto mākslas teoriju, kas dominēja padomju laikā. Varbūt tas ir pat pieņemami, jo paglābj no briesmām tā vai citādi ideoloģizēt mākslas zinātni. Orientācija uz lielā mērā empīriskiem vēsturiskiem pētījumiem ir labvēlīga tieši Letonikas materiāla apgūšanai. Specifiskās zināšanas šeit tiek uzkrātas lēni. Ilgstošs un ietilpīgs ir darbs ar konkrēto materiālu. Darbs galvenokārt notiek muzejos, bibliotēkās un arhīvos. Klāt nāk pieminekļu apgūšana dažādos Latvijas nostūros. Joprojām nepieejama ir salīdzinošā materiāla apzināšana citur pasaulē.

Daudzējādā ziņā latviešu mākslas zinātnē jāsāk sistemātiski strādāt no paša sākuma. Piemēram, Literatūras, folkloras un mākslas institūta Tēlotājas mākslas daļa līdzās individuālām tēmām, kas atspoguļojas nodaļas sagatavotajos rakstu krājumos, par galveno uzdevumu izvirzījusi Latvijas mākslas zinātnes un arhitektūras bibliogrāfijas sastādīšanu, kas būtu arī svarīgs ieguldījums Letonikā. Apjoms ir ļoti liels, aptver gandrīz divus gadsimtus. Cerams, ka nākošgad izdosies jau piedāvāt pirmo iespiesto variantu.

Kādēļ esam izvēlējušies šādu, šķietami pārāk specifisku darbības virzienu, jo īpaši laikā, kad sabiedrības uzmanību vieglāk piesaistīt ar efektīgiem pārspriedumiem par jau zināmām lietām? Tā galvenokārt ir vēlme radīt stabilu akadēmiskās zinātnes pamatu. Tas nemaz nav pretrunā ar radošās pašizteiksmes brīvību, bet drīzāk otrādi — padara pārliecinošāku jebkuru oriģināli virzītu iniciatīvu. Arī daudz plašākā Letonikas kontekstā, it īpašai, ja vēlamies domāt par nākotni un starpnozaru pētījumiem, bez stabilas bāzes iztikt nav iespējams. Katrā nozarē jāvalda vispārpieņemtai kārtībai. Nenoliedzami, ka pārlieka specializācija humanitārajās zinātnēs nevar gūt plašu atsaucību sabiedrībā. Tomēr tā nav bezjēdzīga arī sociālā aspektā. Uzskatāmības labad minēšu pavisam vienkāršu piemēru. Kā zināms, Rīgas vēsturisko apbūvi pašlaik skar aktīva reorganizācija. No vienas puses tas būtu apsveicami: cilvēki ir noguruši no ilgstošās dzīves gruvešos un nesakārtotā vidē. Saprotamas ir ilgas pēc kaut arī bezpersoniska, bet vismaz tīra interjera. No otras puses — ienāk augstu attīstīta Rietumu tehnoloģija ar izkoptu dizainu. Ņaujoties tās valdzinājumam, turīgākie Rīgas pilsoņi bez žēlastības iznīcina oriģinālās, tepat Rīgā darinātās historisma un jūgendstila krāsnis, lai tās aizstātu ar itāļu standartizētajiem kamīniem, nokaļ vēsturiskos, varbūt formāli ne vienmēr perfektos, bet īstos profilējumus, to vietā izvēloties tipveida produkciju, bet veco durvju vietā nopērk jaunas ar dažādu mākslas stilu elementu sajaukumu, kā tas tagad ir modē. Tā pamazām deformējas un izzūd pilsētas vēsturiskā vide. Tomēr visbēdīgākais visā šajā procesā ir tas, ka atļaujas šiem vērienīgajiem pārkārtojumiem izsniedz ierēdņi, kuriem būtu jāaizsargā senās vērtības, bet kuri nespēj, iespējams, nepietiekamas specializācijas dēļ tās atšķirt.

Cits Latvijas mākslas zinātnieku darbības virziens, kas varētu būt arī svarīgs nozares prestiža apliecinājums, ir starptautiski akceptējamas Latvijas mākslas vēstures sagatavošana. Tas, ka nav šāda vispārēja pārskata, ir lielākais nozares trūkums. Un tieši šajā jomā jāvēršas pret neseno vispārpieņemto pieredzi: rakstīt smagas, grūti uztveramas un bezpersoniskas kompilācijas. Nevar būt anonīma kolektīvā mākslas vēsture, arī tad, ja pie tās strādā saliedēta interesentu grupa. Šķiet, ka šāda prakse sevi ir pilnīgi izsmēlusi. Arī universālās mākslas vēstures ir jābūvē tā, lai atbildība maksimāli gultos uz katru autoru atsevišķi. Rosinošāka liekas eiropeiskā prakse stimulēt šauri specializētus pētījumus ar augstu metodoloģisko un izziņas kvalitāti, rezumējošos pārskatus atstājot autoritāšu pārziņā. Viņi, pamatojoties uz ilgstošo pieredzi, spēj konstruēt un rekonstruēt lokālās mākslas attīstību kopumā. Līdzīga attieksme varētu būt terminoloģijas jautājumu risināšanā. Šis ceļš ir labvēlīgāks demokrātiskai viedokļu saskaņošanai un līdzāspastāvēšanai. Šādai mākslas vēsturei jābūt reizē rosinošai, tādai, kas atklāj nozares pievilcību, nepārsātinot tekstu ar nebeidzamiem faktu uzskaitījumiem un pašvērtīgiem spriedelējumiem. Par galveno jāizvirza uzdevums radīt sapratni par katra laikmeta mākslinieciskās formas izteiksmes iespējām.

Kopumā Latvijas mākslas vēsturē ir uzkrājies pietiekami liels pētījumu materiāls. Tomēr tas ir nevienmērīgs. Ir labāk pētīti laikmeti, periodi un mākslinieki, bet līdzās pilnīgi neapzinātas parādības. Pēdējos gados pieaugusi interese par mākslu 19./20. gadsimta mijā. Apskatot šo periodu tuvplānā, atklājas, ka vispilnīgākais pārskats sniegts par arhitektūru. Par tēlotāju mākslu tik aptverošu ainu vēl nav iespējams gūt. Pazīstami tādi mākslinieki kā Vilhelms Purvītis un Janis Rozentāls, bet par daudziem citiem publicētas informācijas pietrūkst. Pašlaik pieaugusi interese par 20.—30. gadu mākslas attīstību. Organizētas vairākas izstādes, bet pats materiāls vēl nav pilnīgi aptverts un apstrādāts, lai veidotu sintezējošas atziņas. Situācija nav daudz labāka, ja ieskatāmies senatnē. Divi pētnieki Latvijā ir pievērsušies viduslaikiem, tālākais posms līdz 18. gadsimta II pusei ir slikti apgūts vai pētījumi nav publicēti. Samērā fragmentārs ir arī ieskats 19. gadsimta arhitektūrā un mākslā. Tikpat dažāds ir interpretācijas raksturs un kvalitāte. Ir ļoti augstvērtīgi pētījumi, bet ir arī nepārdomāti un sasteigti darbi.

Nobeigumā jārezumē, ka darba, protams, ir daudz, bet ir arī vēlme strādāt. Zinātnē ir palikuši tie cilvēki, kas dod priekšroku sevis un savas nozares pilnveidošanai, un tieši tas nosaka gan apmierinošu profesionālās izglītības līmeni, gan vispārējās kultūras dzīves vērtību kritērijus. Ir arī jauni pētnieki, kas izauguši tepat Latvijā un ir labi sagatavoti, lai veiktu mākslas zinātnes profesionālos uzdevumus Letonikas ietvaros. Visiem dažādu paaudžu mākslas zinātniekiem vienkārši jādod iespējas strādāt, tad pozitīvi rezultāti neizpaliks.