REFERĀTI

Kultūras mantojuma veselums Latvijas lauku vidē

Priekšlasījums Baltijas valstu konferencē 22.—23.septembrī Talsu rajona Abavas pagasta Pedvāles muižā

Ojārs Spārītis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Mākslas zinātnes maģistratūras vadītājs

Latvija ir maza zeme, bet liela ar savām kultūras novadu atšķirībām un īpatnībām, tāpēc ir svarīgi apjaust to summu kā cēlmateriāla tīrsvaru, kurš nekādā gadījumā nav atšķaidāms vai zaudējams. Latvija ir vienīgā ģeogrāfiskā telpa, kurā tauta var justies un jūtas mājās: fiziski, garīgi un psiholoģiski komfortabli. Šo sajūtu kompleksu stiprina daba, ar kuru indivīds vēl nav zaudējis vienotību vai arī spēj to ātri atjaunot. Latvijas iedzīvotājs apkārtējā vidē notiekošos procesus un norises jūt kā likumsakarīgu un ciklisku dabas ritmu, un tas dara iespējamu indivīda atgriešanos laukos. Vindabīgais gada laiku maiņas biežums, harmoniskie ainavas telpiskie mērogi un miniatūrā dotais plašais spektrs — reljefa, veģetācijas un faunas bagātība — veido to neatkārtojamo ainavas un dzīves telpas kvalitāti, ko cilvēks izjūt kā glezniecisku, radoši rosinošu veselumu.

Tā kā pilsētu un lauku pretstats ir sociālekonomiski determinēts ar atšķirīgas koncentrācijas apdzīvotību telpā, tad kultūras mantojuma tipoloģiskajai daudzveidībai nav krasas atšķirības vienā un otrā vietā, jo tām abām jānodrošina sabiedrības materiālās un garīgās vajadzības. Taču pilsētai kā mākslīgi uzturētam, pārspīlēta cilvēku sablīvējuma un saspringta sociālā klimata veidojumam tiek radīta nedabiski koncentrēta dzīves vide ar tās procesu nodrošinājumam nepieciešamām funkcionālām būvēm un infrastruktūru. Savukārt laukiem raksturīga telpā un laikā izvērstu visai cilvēka dzīvei un tās rekreācijai nepieciešamo vides struktūrelementu sistēma. Tātad pretī pilsētas disharmoniskajai videi tiek likta lauku harmonizācijas un sakārtotības ideja.

Lauku kultūrvide ietver administratīvi politiskas, sabiedriski nozīmīgas, saimnieciskas, komunikāciju, tirdzniecības, audzināšanas un sociālās aprūpes, veselības, higiēnas, dzīves un mūža noslēguma institūcijas. Respektīvi, cilvēka paša dzīves pilnība iespējama vien vides veselumā, kurā organiskā saistībā atradīsies tie dienesti, iestādes un struktūras, kas nodrošina kā sabiedrisko kārtību, tā arī indivīda vajadzības pēc miesu un garu atjaunojošas enerģijas. Pagasta nams, pienotava, stacija, veikals, skola un pansionāts, aptieka, kapsēta un ģimenes vai dzimtas apdzīvota sēta ir tās pamatsastāvdaļas, bez kurām nav lauku centra kā apdzīvotas vietas ar savu funkcionējošo veselumu. Tas paredz arī citas ar indivīda soļiem un rīcības orbītu samērojamas reālijas: mājas un sadzīves kultūrai piederošus priekšmetus, apģērbu; darbam un atpūtai, vaļaspriekam paredzētus rīkus un instrumentus, kā arī maģiskās darbības un kulta vajadzībām lietojamos objektus, kuru saturā, formā un izvēlē izpaudīsies nācijas indivīda ģēnijs.

Šīs individuālās atšķirības, pretstatā “Via Baltica” solītajiem labumiem, progresam un visas zemes pārplūdinājumam ar masu kultūras vienveidību būs tās vērtības, ko mūsu zemē vēlēsies redzēt tie braucēji, kuri savus stūres ratus pagriezīs nost no starptautiskās nozīmes automaģistrāles. Tātad nevis internacionāli nonivelētais, ar lētuma un vienveidības spiedogu apzīmētais, bet gan katram novadam, pagastam, sētai un katram indivīdam raksturīgais ir tas, kas maksā lielu naudu un ir bankā varbūt tieši nenoguldāma vērtība. Tas veido daļu no nācijas vērtību seguma citu tautu garīgo valūtu priekšā. Un uz šīs vērtības apjausmu savā veidā aicina Dr.H.Popa “Eiropas lauku harta”, kas tapusi jau kā izmisuma dokuments — Eiropas attīstīto valstu individualitātes zaudējumu summu aplēšot, viņš tās brīdina no savas sejas zaudēšanas.

Kur meklējama un rodama izeja? Vai vispār iespējams un kāda var būt šīs slimības profilakse? Izeja būs sistēmas kopsakaru redzesspējas saglabāšanā un lauku cilvēkam organiski esošās plašas ģeogrāfijas teritorijas un saimnieciskās vides, kā arī kultūras mehānismu veseluma izpratnē. Līdz ar šo izpratni viņam piemīt arī nepieciešamība šo veselumu sevis paša labā uzturēt, kopt un pilnveidot, jo šādu attieksmi nosaka kultūratbildības ētika, kas ir atrofējusies pilsētas bezpersoniskās vides apdzīvotājiem un patērētājiem. Ja lauku cilvēks vēlēsies pastāvēt savā vidē, viņš saistīs vienotā ķēdē muižu, krogu, baznīcu, dzirnavas, skolu, doktorātu, kapsētu un savu māju un bez pamudinājuma jutīs visu šo posmu vajadzību. Tātad, arī ieinteresētību un atbildību par kultūrvides veseluma uzturēšanu.

Baltijas jūras baseina valstis iesaistījušās starptautiskajā “Koalīcijā par tīru Baltiju”. Latvija tajā pārstāvēta ar Vides aizsardzības klubu un Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Tās iestājas par sakoptas kultūrvides, dzīves telpas un ainavas tīrības panākšanu ar izglītības un audzināšanas programmām. Taču programmas glābj tikai kādu vāju ķēdes posmu, nevis destabilizējušos sistēmu kopumā. Tāpēc, kā izstrādājams un Latvijas apstākļiem piemērojams modelis varētu būt vācu rezultatīvais eksperiments mazpilsētiņas un lauku skolas spmācību paņēmiens, kura principiālo shēmu tūdaļ ieskicēšu. Tā varētu būt “novada mācības” stundu virkne, kurā bērnam caur vienkāršo, atsevišķo liek iepazīt sistēmas veselumu un, attīstot viņa privātīpašniecisko interesi, caur zināšanām veido par ieinteresētu cilvēku. Attapīgs skolotājs ātri uzķers šeit pasviesto ideju un izstrādās sev piemērotu un konkrētajai skolai, reģionam atbilstoša satura un formas variantu.

1.klase. Pamatjēdzieni: Priekšmetu pasaule ap mani istabā, dārzā, pagalmā, kūtī utt.

2.klase. Palielināts novērojumu mērogs, kopsakarību meklējumi: lauku sēta kā veselums, māja kā veselums, dārzs gadskārtu un gadalaiku maiņā.

3.klase. Lauku apdzīvotas vietas strukturējums: mana iela, veikals, kaimiņu mājas un sētas, dzirnavas, muiža, baznīca, aptieka, skola u.c.

4.klase. Ciems, pagasts kā Latvijas dabas, kultūras un attiecīgā novada laužu vienība. Kā funkcionē “ciems” kā saimnieciska sistēma.

5.klase. Jēdzieni par vērtību — ēkas ar dažādu funkcionālo saturu kā nepieciešamība, tātad, vērtība. Kultūras vērtības priekšstats, Kultūras pieminekļi mums visapkārt — albumā, istabā, sētā, ciema telpā.

6.klase. Saimnieciskā telpa mums apkārt. Ciema saistība ar reģiona centru, ekonomiskais izdevīgums, tirgus, komunikācijas — krogs, pasts, satiksme. Sakaru veidošanās starp ražotāju un patērētāju.

7.klase. Ekonomiskas saimniekošanas pamati savā sētā, savā pagastā. Tradicionālās kultūras. Veiksmīga saimnieciskā darbība kā manas dzīves telpas kvalitātes nodrošinājums.

8.klase. Likumdošanas pamati zemes, īpašuma, nodokļu un kultūras vērtību aizsardzības jomā. Likumu saistība ar personisko ieinteresētību saimniekošanas intensifikācijai un savas sētas prestiža nodrošinājumam.

9.klase. Manas sētas kā ekonomiskas vienības perspektīva. Saimniecības paplašināšanas priekšstats, izmaksu, projektu, materiālu u.tml. abstrakciju konkretizējums nākamā saimnieka apziņā. Pagasta kā teritoriālas, ekonomiskas un strukturālas vienības attīstības plānošanas perspektīvai.

Varbūt šie asni var izrādīties dīgtspējīgi jūsu ieinteresētajās rokās un prātos. Jo visu mūsu interešu un darbības mērķis ir valsts kā tāda nācijas pastāvēšanas forma, kas vērsta uz vides, kultūras un cilvēku attiecību optimizāciju, kas nodrošinātu kolektīva pastāvēšanu drošībā, savā tradicionālajā dzīves telpā, ieražās un tikumībā. Savukārt kultūras mantojuma veselums ir šī mērķa sasniegšanas nosacījums. To piepildīt ir vēsturiskajā, saimnieciskajā un izglītības attīstībā ieinteresēta pilsoņa pienākums. Un to, ka kultūras mantojums jebkurā aspektā, gan veselumā, gan atsevišķi nav tikai materiālo vērtību uzkrājums, bet sociālpolitikas sastāvdaļa, varētu atcerēties ikviena politiskā partija un grupējums, kurš vēlas reāli domāt par savas zemes un tautas labklājību.