PAŠVALDĪBĀS

Mēs šodien un rīt

Jānis Bunkšs, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pašvaldības valsts ministrs, — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

—Par Druskininkos notikušo Baltijas valstu un ASV pašvaldību darbinieku konferenci un pieņemto rezolūciju jūs jau informējāt (“LV” — 1995.g. 18. oktobrī). Bet vienlaikus Francijā, Eiropas Padomes ietvaros, risinājās Viduseiropas un Austrumeiropas par pašvaldībām atbildīgo ministriju pārstāvju sanāksme. Šī svarīgā sanāksme — tieši pašvaldību reformu turpināšanas aspektā — risinājās Strasbūrā. Tās darba grupas uzdevums bija sagatavot rekomendācijas Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm par pašvaldību darbinieku tiesisko statusu un darba apstākļiem. Mūsu valstī tas ir ļoti būtiski tāpēc, ka civildienesta likums paredz tā ieviešanu arī pašvaldībās.

Tas vēl nav izdarīts, jo ir virkne neskaidru jautājumu, kuri jārisina, ievērojot likumu vai papildinot likumdošanu. Otra lieta ir tā, ka pašvaldību un valdību sarunās, kas šogad jau ir noslēgušās un sarunu protokols akceptēts Ministru kabinetā, fiksēts atšķirīgs viedoklis, proti, valdībai un Pašvaldību savienības vadībai ir dažādi uzskati par šo jautājumu. Tāpēc bija svarīgi Strasbūrā uzzināt, kādi viedokļi ir citām valstīm par civildienesta likuma attiecināšanu uz pašvaldībām un kādas varētu būt rekomendācijas, kuras mums ieteiktu Eiropas Padomes speciālisti par pašvaldību ierēdņu statusu. Vienlaikus, protams, nepārvērtējama bija sagaidāmā pieredzes apmaiņa.

Latvija šajā grupas darbā sāka piedalīties vēlāk nekā vairākums valstu, jo lēmums par šādas darba grupas izveidošanu tika pieņemts, pirms Latvija kļuva par Eiropas Padomes locekli. Tāpēc darba grupā trūka rakstiskas informācijas par stāvokli pašvaldībās pie mums. Līdzīgā situācijā atradās arī Moldova un Albānija. Šajā ziņā mana klātbūtne apspriedē bija lietderīga, jo varēja sniegt informāciju un skaidrojumus daudzos jautājumos.

Kādas ir galvenās un kopīgās problēmas visām Austrumeiropas valstīm? Pirmām kārtām jāmin tas, ka ļoti maz valstīs civildienests ir ieviests kā sistēma. No tām, kas piedalījās apspriedē, vienīgi Bulgārijā un Ungārijā darbojas minētā sistēma. Šajās valstīs civildienests ieviests ne vien centrālās valdības aparātā, bet arī pašvaldībās un zināmā mērā jau ir unificēts. Citās valstīs darbojas dažādas darba līguma formas, bet civildienests kā sistēma nav ieviests. Savukārt Latvija un Lietuva plāno civildienestu attiecināt arī uz pašvaldībām. Polijā par civildienesta ieviešanu vēl diskutē, pārējām valstīm šis jautājums, šķiet, nav aktuāls.

Vēl viens no būtiskākajiem jautājumiem, kura nostādne Austrumeiropā izbrīnīja Rietumvalstu pārstāvjus, bija vēlēto pārstāvju jeb deputātu piedalīšanās izpildvarā. Par to tika diskutēts visvairāk, jo tas bija kaut kas pilnīgi jauns ekspertiem, kuri gatavoja dokumentus. Pirmo reizi viņi uzzināja, ka lielākajā daļā Austrumeiropas valstu tautas ievēlētie pārstāvji jeb deputāti pilda arī dažādas izpildvaras funkcijas. Sākumā ekspertu nostādne bija pilnīgi noraidoša: pamatojoties uz rekomendācijām, kuras Eiropas Padome bija izdevusi 1992. gadā par vēlēto pārstāvju darba apstākļiem un statusu, tika pateikts, ka neviens, kas saņem algu no pašvaldības, nedrīkst būt pašvaldībā ievēlēts. Pret šādu nostādni protestējām mēs visi, kas bijām no Austrumeiropas. Jo tādā gadījumā mēs nokļūtu situācijā, ka, piemēram, medicīnas darbinieki, arī skolotāji, kaut viņi algu saņem no valsts budžeta, arī liela daļa no pagastu darbinieku kategorijas un vēl citi nevarētu piedalīties vēlēšanās. Galu galā darba grupa, neskatoties uz to, ka tik strikti ierobežojumi eksistē Francijā, Beļģijā, arī citās valstīs, tomēr izšķīrās, ka šī nostādne jāmīkstina, ieplānojot zināmu pārejas laiku.

Mums ieteica vispirms ieviest Skandināvijas valstu pieredzi, proti: izslēgt no piedalīšanās lēmuma pieņemšanā tos deputātus, kuru atbildībā atrodas lēmuma ietekmējošās sfērās, piemēram, ja skolotājs ir kļuvis par deputātu, viņš nedrīkst piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kas skar viņa skolu. Šāda nostādne radīta tādēļ, lai izslēgtu subjektīvismu lēmuma pieņemšanā.

Otrs priekšlikums attiecās uz tiem pašvaldībās ievēlētiem cilvēkiem, kas atbild par kādu nozari, izvirzot stingrus profesionālās sagatavotības kritērijus. Lai neizveidotos paradoksāla situācija, ka, piemēram, par skolas direktoru ieceļ cilvēku, kuram nav pedagoģiskās izglītības.

Ko darīt tad, ja civildienesta likums ir ieviests gan centrālās valdības aparātā, gan arī pašvaldībās? Šādā gadījumā darba grupa iesaka vadīties pēc Eiropas Padomes izstrādātās Pašvaldību hartas un radīt tādus apstākļus, lai pašvaldību deputāti varētu brīvi pieņemt lēmumus. Piemēram, par ierēdņu apstiprināšanu amatā, par pārvaldes struktūras izveidošanu, par ierēdņu skaita noteikšanu pašvaldībās, arī par ierēdņu pārcelšanu un atlaišanu. Lai princips būtu šāds: galvenā atbildība par lēmumiem ir pašvaldībām, bet civildienestam vairāk būtu tikai reģistrējoša orgāna funkcijas. Tas ir apmēram tā, kā plānojam Latvijā.

Liela vērība tika pievērsta pašvaldību darbinieku sociālajai aizsardzībai. Galvenokārt spriedām par gadījumiem, kad pašvaldības darbinieks saslimst, pensionējas, kā risināmi dažādu pabalstu jautājumi. Ar sociālo aizsardzību cieši saistās arī kāda cita problēma: vai pašvaldību darbinieks drīkst piedalīties streikos. Jāsaka, ka visās valstīs, ieskaitot arī Bulgāriju un Ungāriju, kuras jau pieminēju, šādas tiesības pašvaldību darbiniekiem ir. Izņēmums ir Polija, lai gan tur civildienests nav ieviests, taču ar likumu pašvaldību darbiniekiem ir aizliegts piedalīties streikos. Mūsu civildienesta likums paredz, ka valsts ierēdņi nedrīkst streikot.

Apspriedām arī arodbiedrības vietu un lomu pašvaldību dzīvē. Prevalēja viedoklis, ja valstī netiek ieviests civildienesta likums, tad liela nozīme ir pašvaldību darbinieku arodbiedrībām, īpaši risinot sociālās un likumības aizsardzības jautājumus, un tāpēc vajadzētu organizēt arodbiedrības un pašvaldības sarunu sistēmu. Tas ir otrs ceļš, kā nostiprināt pašvaldības darbinieka statusu.

Es gribētu vēl minēt kādu citu interesantu lietu. Civildienests Rietumos nav unificēts. Piemēram, Beļģijā ir apmēram 800 dažādu pašvaldību civildienestu, kuru saturu nosaka pati pašvaldība.

Daudz tika runāts par pašvaldību reformām. Tika minēts, ka, piemēram, Čehijā, Igaunijā, Rumānijā, Lietuvā, Slovēnijā tiek gatavoti (vai arī jau ir sagatavoti) likumprojekti par civildienestu.

Darba grupa Strasbūrā darbu nepabeidza. Vairākām valstīm, arī Latvijai, līdz novembra beigām jāiesniedz rakstiskas atbildes uz jautājumiem, kas radās šīs apspriedes gaitā. Mēs izmantosim iespēju, ka novembra sākumā kopā ar Civildienesta pārvaldi rīkosim semināru par līdzīgu jautājumu un sagatavosim rekomendācijas, kādā veidā civildienests ieviešams Latvijas pašvaldībās jau nākamajā gadā.

— Kā jūs vērtējat Baltijas valstu pašvaldību darbinieku konferences rezultātus?

— Diemžēl es Druskininku konferencē nevarēju piedalīties. Spriežot pēc mana departamenta un pašvaldību darbinieku atsauksmēm, kā arī citas informācijas, Latvijas pārstāvji bija labi sagatavojušies. Čpašu, pastiprinātu interesi konferences dalībniekos izsaukuši analītiskie referāti par pašvaldību reformām, kurus nolasīja mūsu departamenta nodaļas vadītāja Signe Zeikate, Pašvaldību savienības pārstāvji Andris Jaunsleinis, Jānis Ruško un Lidija Škoļnaja. Vispār šķiet, ka pašvaldību jautājumos Latvija ir līdere Baltijas valstu vidū. To jau vairākkārt ir uzsvēruši amerikāņi — Baltijas fonda pārstāvji, kas ne vien finansēja šo konferenci, bet vadīja arī darba grupas.

Lietuviešiem šis pasākums bija ļoti vērtīgs, jo viņi pašvaldību reformas patlaban tikai sāk. Turpretim mums un igauņiem ir līdzīgas problēmas, kuru risināšanā daudz palīdz pieredzes apmaiņa.

Par “Rezolūciju” runājot, jāsaka, ka es biju gaidījis, ka tajā vairāk būs par pašvaldību darba konkrētiem jautājumiem, taču šī “Rezolūcija” ir tīri politiska rezolūcija. Acīmredzot atšķirības starp mūsu valstu pašvaldībām vēl ir tik lielas, ka nav bijis iespējams tām visām dot kopīgas rekomendācijas.

— Pašlaik ir pārejas laiks starp piekto un sesto Saeimu, starp veco un jauno valdību. Kā tas ietekmē departamenta darbu un pašvaldību reformu gaitu Latvijā?

— Jaunā valdība acīmredzot ātrāk par novembri netiks izveidota. Es vēl neesmu redzējis nevienu dokumentu, kur būtu kaut kas minēts par iespējamām izmaiņām reformu gaitā.

No savas puses gribu pateikt — es esmu vienlaicīgi arī Pašvaldību reformu padomes priekšsēdētājs. Mēs jau esam sagatavojuši projektu, respektīvi, vadlīnijas, pašvaldību turpmākajam darbam. Šīs vadlīnijas, domāju, apstiprināsim oktobra pēdējā nedēļā, Reformu padomes pēdējā sēdē. Šo dokumentu varēs izmantot jebkura nākamā valdība. Mēs esam iecerējuši to iesniegt Latvijas pašvaldību savienībā un izvirzīt kā vienu no galvenajiem jautājumiem Latvijas Pašvaldību kongresā, kas notiks šā gada decembrī. Mēs ceram iegūt pašvaldību vadītāju akceptu un domājam, ka jebkura valdība ar šo viedokli rēķināsies.

Tātad pēdējo mēnesi, kamēr vēl atrodos šajā amatā, strādāsim pie šī projekta noslīpēšanas. Galvenie darbi, kas mums jāpabeidz, ir pašvaldību finansu reforma, jāatrisina jautājums par administratīvi teritoriālo reformu. Tā ir aktuāla lieta, kas jāatrisina tuvāko trīs gadu laikā, īpaši atceroties, ka nākošās pašvaldības vēlēšanas notiks 1997. gadā.

Un, protams, jāatrisina problēma par pašvaldību darbinieka statusu, par ko bija runa iepriekš. Ir arī uzsākts darbs pie integrētas informācijas sistēmas ieviešanas pašvaldību darbā. Tas ir jāpabeidz. Šie ir galvenie četri virzieni, kuros es saskatu pašvaldību reformu, plus vēl likumdošanas pilnveidošana. Piemēram, mums nav likuma par pašvaldību referendumiem un aptaujām. Tā ir viena no demokrātijas formām, kas mums jāpilnveido. Vēl ir citas ieceres un iesākti darbi, kurus acīmredzot pabeigs kāds cits.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors