REFERĀTI

Folkloristika un Letonika

Beatrise Reidzāne , filoloģijas doktore

Priekšlasījums Latvijas Zinātņu akadēmijas 6. oktobra sēdē

Kas būtu galvenais Latviešu folkloras krātuves zinātnisko un praktisko uzdevumu risināšanā, akcentējot latviešu folkloru un folkloristiku kā Letonikas sastāvdaļu? Te jāatbild: lai no kāda skatu punkta aplūkotu latviešu tautas gara mantu vākumu, vissvarīgākais un primārais ir padarīt šo materiālu pieejamu lasītājiem un pētniekiem, tas ir, turpināt publicēt un gatavot publicēšanai fondu materiālus. Par jau publicēto šai pārskatā nerunāsim, īsi atgādināšu tikai to, kas nepieciešams, lai nepārtrūktu publicējumu pēctecība, par fundamentālo darbu turpinājumu.

Pirmais akadēmiskais tautasdziesmu izdevums ir Latviešu folkloras krātuves pamatu pamats. Ar VI sējumu “Bērnu dziesmas. Kristības” tika ievadīts otrais un pēdējais lielais cikls — “Cilvēka mūža ritums” desmit sējumos. Šis cikls tiek veidots saskaņā ar Latvju Dainu principiem, rūpīgi analizējot jauniegūto materiālu pēc atbilsmēm LD tekstā, kā arī, ja tas nepieciešams, pilnveidojot LD tipoloģizāciju. VII sējums “Radu sadzīve. Bāreņu dziesmas” jau ir tipogrāfijā un, tikko būs atrisināts finansēšanas jautājums, tiks sagatavots publicēšanai. Labvēlīgā situācijā to varētu saņemt lasītāji jau nākošgad. Šobrīd kolektīvs strādā ar “Jauniešu sadzīves dziesmu” ciklu, ar VIII, IX un X sējumu. Jāanalizē visa plašā materiālu kopa, lai pirmo no tiem varētu sekmīgi sākt rakstīt. Jau top atsevišķi skaidri norobežojamās nodaļas — Vaiņags un Ņaužu valodas. Tālāk, gadsimtu mijā, varētu sākt darbu ar cikla nākošo lielāko materiālu kopu — “Kāzu dziesmas”. Tad jau visumā būtu pabeigta 1 miljona 200 tūkstošu vienību lielā tautasdziesmu arhīva publicēšana.

Mūzikas folklorā nepieciešams atrast līdzekļus cikla “Tautas mūzikas materiāli” kārtējā sējuma izdošanai. Tā nosaukums ir “Kara dziesmas. Bāreņu dziesmas”. Lai tiktu publicēti visi pamatmateriāli, jāturpina kārtot publicēšanai “Sadzīves dziesmu” melodijas divās grāmatās. Jādomā arī par gadskārtu ieražu cikla dziesmu atkārtotu izdevumu.

Horeogrāfijas folklorā jāatrod līdzekļi Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Harija Sūnas monogrāfijas “Latviešu deja” otrās, ilustrējošās daļas izdošanai.

Folkloras arhīvam savukārt vajadzīgs vesels pasākumu komplekss. Lai nodrošinātu fondu materiālu saglabāšanu kaut vai līdzšinējā pieticīgajā līmenī, īpaši nepieciešama fono, audio, video ierakstu saglabāšanas un attīrīšanas tehnika. Nedrīkst taupīt līdzekļus ekspedīcijām, jo jāvāc materiāli, kas atspoguļotu mūsdienu situāciju. Izdevniecībā jau vairākus gadus atrodas divi sērijas “”Latvju Dainu” avoti” krājumi: “Rāvas dziesmas” un Āronu Matīsa “Bērzaunes dziesmas”. Iecerēti vēl vairāki šīs sērijas krājumi.

Runājot par “Rīgas dainu projekta” izpildes gaitu, vēlreiz jāuzsver, ka LU Fizikas un matemātikas fakultātes datoru tehnikas speciālisti Harija Bondara vadībā ar savu aktīvo līdzdalību un atbalstu ļāva ierakstīt datorā “Latvju Dainu” substantīvu rādītāja kartotēku un “Latvju Dainu” masīvu pēc vienotiem programmas principiem, kas tagad paver plašas iespējas īsā laikā sagatavot jaunus rādītājus vai iegūt pētījumiem nepieciešamo dziesmu kopu. K.Arāja, H.Bondara un S.Kokinas sagatavotais “Latvju Dainu” topogrāfiskais rādītājs ir nozīmīgs ieguvums visiem reģionālo un etnisko procesu pētniekiem Latvijā un ārpus tās. Grupas līdzstrādnieku iecerētais vienvarianta dziesmu rādītājs arī būtu īpaši svarīgs etnisko procesu (piemēram, lībiešu un latviešu integrācijas) pētniecībai un mitoloģijas koncepciju kritiskam vērtējumam.

Radusies iespēja turpināt Elzas Kokares augstā līmenī veikto parēmiju pētniecību, jo pēc studijām ASV folkloras pētniecības centrā Blūmingtonā ar LFK saistījusies Dr. Daina Jurika, kas doktora grādu ieguvusi par pētījumiem šai jomā E.Kokares vadībā. Publicēšanu gaida A.Ancelānes pētījums par mīklām.

Jāintensificē novārtā atstātie vēstītājas folkloras žanru — teiku un pasaku — pētījumi. Jāsāk akadēmisko izdevumu gatavošana un publicēšana. Pēdējā nopietnā publikācija šajā jomā ir K.Arāja un A.Mednes “Pasaku tipu rādītājs”. Publicēšanu gaida O.Ambaiņa un A.Ancelānes sagatavotie vēstītājas folkloras manuskripti.

Kas iesākts no jauna? Pēdējos piecos gados aktivizējušies kontakti ar kaimiņvalstu, īpaši Somijas un citu Ziemeļvalstu, zinātniekiem. Jāatgādina, ka, pateicoties E.Kokares, K.Arāja un citu folkloristu personīgajam ieguldījumam šādu kontaktu uzturēšanā, tie pavisam nav pārtrūkuši nekad. Šobrīd folkloristi samērā aktīvi izmanto Latvijas brīvvalsts pavērtās iespējas, lai īsāku vai garāku laika posmu mācītos ārvalstīs. Te jāmin D.Bula, B.Meistare, A.Pūtelis un G.Pakalns. Šie kontakti lielā mērā palīdzēja K.Arājam un D.Bulai noorganizēt “Latvju Dainu” simtgadei veltīto konferenci 1994. gada septembrī. Tajā piedalījās 44 zinātnieki no 11 valstīm, tādējādi dodot latviešu folkloras pētniekiem un interesentiem iespēju personīgi iepazīties ar mūsdienu folkloristikas virzieniem un pētniecības metodēm.

Piedalīšanās šai konferencē sekmēja arī Latvijas iekļaušanos ASV zinātnieku gadskārtējās folkloras konferencēs (1994.g. – D.Bula un G.Pakalns, šogad — D.Jurika un A.Pūtelis). G.Pakalns aktivizē arī kontaktus ar Vācijas zinātniekiem.

Svarīgu vietu šajā zinātnisko kontaktu jomā ierādām visu triju Baltijas valstu folkloristu sadarbībai. Pašlaik svarīgākā ir informācijas apmaiņa, lai katras valsts folkloristi būtu lietas kursā par pārējo kaimiņu pētījumu virzieniem un apjomu, par tehnisko aprīkojumu u.tml.

Šim nolūkam 1994. gadā tika izveidota asociatīva organizācija — Baltijas folkloras institūts. Tā uzdevums ir veidot kopēju datu bāzi un iespēju robežās sekmēt informācijas apmaiņu, kā arī iepazīstināt plašāku zinātnisko sabiedrību ar Baltijas folkloristu darbu. Tāpēc viens BIF darbības pamatuzdevums ir izdot zinātnisku žurnālu angļu valodā. Pirmais žurnāla numurs, cerams, iznāks jau šogad. Latvijas folkloristi būs pārstāvēti ar četriem rakstiem. Jau iznācis pirmais informatīvā izdevuma “BIF Newsletter” numurs. Šīs institūcijas izveidošana ļauj Baltijas folkloristiem iegūt pārstāvniecību citu asociāciju un organizāciju vidū, kontaktējoties ar Ziemeļvalstu folkloras institūtu (NIF), Amerikas folkloras asociāciju utt.

Baltijas valstu folkloristi gatavojas aktīvi iekļauties arī jaunveidojamā informatīvā struktūrā — Eiropas Tradicionālās kultūras centrā — ar sēdekli Budapeštā. Šī centra dibināšanas kongress gaidāms 1996. gada otrā pusē Budapeštā. Līdz tam laikam būtu vēlama arī kāda Latvijas tradicionālās kultūras pētnieku strukturēšanās, lai mēs aktīvi un auglīgi spētu sadarboties ar šo Eiropas centralizēto datu bāzi, gan sniedzot, gan saņemot informāciju. Viena no šādām Latvijas struktūru vienībām varētu būt Tradicionālās pētniecības grupa pie ZA Humanitārās nodaļas.

Konceptuāli jauna pieeja jāveido pētījumiem “Folklora un dzīve”. Jāatzīmē, ka bijušās Padomju Savienības reģions bija relatīvi noslēgts pret ārzemju zinātniskās pieredzes pārņemšanu tieši t.s. ideoloģiskajās zinātņu nozarēs, pie kurām tika pieskaitīta arī folkloras pētniecība.

Tāpēc jaunie pētniecības virzieni, kas radās 60./70. gadu mijā un 70./80. gados dominēja pasaules folkloras pētniecībā, mums ir maz pazīstami. Ar šo pētniecības metodiku, rezultātiem un ietekmi sabiedriskajās zinātnēs un sabiedrības dzīvē mēs tikko sākam iepazīties. Jāsaka, ka 60.–80. gadu latviešu folkloristika apzināti norobežojās no izpētes subjekta — Folklora un mūsdienas —, atceroties tos ideoloģizētos tēmas izkropļojumus 50. gados, kad bija obligāti meklēt un atrast padomju folkloru: dziesmas par vadoņiem un kolhozu iekārtu, nostāstus par pagājušā kara varoņiem (protams, padomju puses varoņiem). Tāpēc, apgūstot šo pasaules folkloristikas modernās pētniecības modeli, Latvijas un visu Baltijas valstu folkloras pētniekiem jāpārvar zināmas psiholoģiskas barjeras attiecībā pret tādiem pētījumiem kā mūsdienu stāstījums, leģendas, teikas, avīžu klišejas kā tradicionalizācijas procesa atspoguļojums u.c. To, kā mūsu reģionā tas tiek veikts, pēta Dace Bula.

Jāsecina arī, ka mēs, pārvarot savas psiholoģiskās barjeras, iepazīstamies un sākam piemērot savā folkloristikas praksē 70./80. gadu modernisma idejas, kas pārvirza folkloristu zinātnisko darbību no pagātnes mantojuma apguvēju pozīcijām uz šodienas situācijā aktuālu procesu vārdiskā atspoguļojuma — nostāsta, pārstāsta, baumu, tenku, leģendu — rašanās un izplatības dinamiku, sižetu tradicionalizāciju un klišeju veidošanos. Folkloristu pētījumi rāda sabiedriski politiskās dzīves spoguli, kļūst nozīmīgi mūsdienu procesu struktūranalīzei. Pasaulē folkloras pētniecībā jau sākušies citi procesi — izmantojot to intelektuālo potenciālu, kas folkloristikā iegūts ar modernajām pētniecības metodēm, folkloras pētnieki atgriežas arhīvos, lai ar jaunu skatījumu pārlasītu manuskriptus un atrastu tajos daudz vērtīga izziņas materiāla, kas ar tradicionālajām gadsimta sākuma metodēm nav atklājams. Šīs abas folkloras teorijas un pētnieciskās prakses jomas mums jāapgūst vienlaicīgi, lai varētu piedalīties Eiropas un pasaules folkloristikas procesos.

Un nedrīkst aizmirst vēl vienu svarīgu jomu folkloristu darbā — savas zinātņu nozares popularizēšanu — gan gatavojot un izdodot populārzinātniskus materiālus grāmatās, gan publicējoties laikrakstos un uzstājoties radio un televīzijā. Folkloras krātuvē ir arī publicēšanai sagatavoti populārzinātniski materiāli, piemēram, Jāņi un Ziemas cikls.

Gan izdevniecībā nodotie darbi, gan publicēšanai gatavie manuskripti, kas ir LFK rīcībā, un vēl tie miljoni folkloras vienību, kas pagaidām arhīva plauktos gaida savu publicēšanu, parāda šīs nozares milzīgās potences nacionālās kultūras pētniecībā.