ATCERES, ATGĀDNES

Tautasdziesmai — jauna, gudra, vērīga sardze

Pārdomas Krišjāņa Barona 160. dzimšanas dienā

Saulcerīte Viese, rakstniece, Dr. philol.

Piedaloties Krišjāņa Barona atceres pasākumos, atmiņā nāk tās bagātās dienas pirms desmit gadiem, kad atzīmējām Dainutēva lielo jubileju.

Jubilejas ir dažādas, taču tā bija būtisks notikums tautas dzīvē. Iecere lielā mērā veidojās Rakstnieku savienībā un sākotnēji bija orientēta uz mūsu dzejas ievadīšanu pasaules kultūrā un Krišjāņa Barona vārda atzīmēšanu UNESCO kalendārā.

Ar Raiņa simtgadi nebija veicies. Kaut gan viņu allaž daudzināja par proletariāta dzejnieku, “īstie revolucionāri” augstos amatos tīri labi atcerējās Raiņa piederību pie sociāldemokrātiskās partijas un darbošanos neatkarīgās Latvijas valdībā. Andreja Upīša simtgadē vienkārši pietrūka entuziastu — apbrīnojami daudzus kultūras darbiniekus bija it kā gluži personiski aizskārusi viņa grāmata “Latviešu literatūra”, kurā notika izrēķināšanās ar Aspaziju, Fr.Bārdu, K.Skalbi u.c. latviešu literatūras klasiķiem.

UNESCO “iekarot” mums neizdevās arī ar Krišjāni Baronu. Bija pārāk maz darbu par Baronu pašu, pārāk maz tautasdziesmu tulkojumu un apceru par folkloru, lai mūsu ierosinājumi gūtu kaut cik nopietnu pamatojumu. Tiesa, līdz 1985.gadam, gatavojot svētkus, iznāca daudzi apcerējumi, pētījumi, dainu atdzejojumi gan latviešu un krievu, gan vācu, angļu, poļu, somu, igauņu u.c. valodās, taču tas viss jau bija stipri par vēlu. Ņoti nopietns starptautisks pasākums bija 8. Baltijas studiju konference Stokholmā, kur sabrauca folkloristi un valodnieki gandrīz vai no visiem kontinentiem, sava nozīme bija arī gadskārtējām baltistu konferencēm Berlīnē un dažās citās pilsētās. Savu daļu latviešu kultūras propagandā veica arī starptautiskā ceļojošā izstāde “Krišjānis Barons un latvju dainas”, ko izveidojām Rakstnieku savienībā. Tā apceļoja Stokholmu, Helsinkus, Berlīni, Rostoku, Tartu un Maskavu. Priekšjubilejas gados mūsu rakstnieki un dzejnieki Māris Čaklais, Uldis Bērziņš, Anna Žīgure, Knuts Skujenieks, Leons Briedis, Imants Ziedonis, Vitauts Ņūdēns, pa Padomju Savienību vai ārzemēm braukādami, ņēma līdzi folkloras materiālus un dainu parindeņus, meklēja cilvēkus, kas grib ieklausīties mūsu senās mākslas pasaulē. Un atrada.

Tagad, atskatoties no desmit gadu attāluma, arvien vairāk šķiet, ka pats svarīgākais tomēr notika šeit, Latvijā. Jau toreiz likās, ka cilvēki pilsētās un it īpaši laukos ir tikai gaidījuši kādu klusu zīmi, lai dedzīgi pievērstos savas kultūras apguvei un garīgo vērtību sargāšanai. Pirmsatmodas laikā tas noteikti bija pats lielākais pasākums garīgās erozijas apturēšanai.

Manā arhīvā saglabājušās desmitiem burtnīciņu, kas rotātas ar zīmējumiem un piepildītas ar tautasdziesmām — tās ir dažādu skolu sagatavotas dāvanas Dzejas dienās. Vēl tagad gaiši acu priekšā stāv mazie dziedātāji un dejotāji bērnudārzos, skolās, lielajos sarīkojumos. Viņiem pievēršanās tautasdziesmai un rotaļai atvēra jaunu pasauli — tuvu, saprotamu, mīļu, tieši bērniem piederošu. Pasauli, kurā nav naida un ļaunuma, bet ir brīnišķīgs, maigs latviešu humors.

Ar baudu pāršķirstu 1984. un 1985.gada rajonu avīzes. Cēsu 1. astoņgadīgajā skolā folkloras vakars noslēdzies ar direktores un skolotāju apdziedāšanu. Gulbenē, Kr.Valdemāra astoņgadīgajā skolā noticis konkurss tautasdziesmu dziedāšanā. Katrs konkursa dalībnieks zinājis labu desmitu dziesmu gan no Beļavas, gan citiem novadiem, taču visus uzvarējis mazais Jānis Bokalders no 4.klases... “Es tagad sāku izprast dabu” — Limbažos savai avīzei raksta 5.klases skolniece Gita. Ieklausīšanās dainās meitenei palīdzējusi ievērot sakarības un likumības dabā, izjust dabas dzīvo elpu. Šo skaisto uzskaitījumu varētu turpināt lappusēm.

Skolu sarīkojumiem jubilejas gadā pievienojās sarīkojumi kultūras namos, kur ar izdomas daudzveidīgumu nāca pieaugušie — novadu kori, mūzikas skolu skolotāji, mākslinieki, audēji, keramiķi. Tautas studija “Kolorīts” veido gleznu izstādi, kas ataino Krišjāņa Barona dzīves motīvus — autori salasās no daždažādām Latvijas malām. Lielupes un Bulduru kultūras nami ziņo par vakarēšanām. Siguldas pusē uzmanība koncentrējas ap Jelgavkalnu, kur Indulis Ranka kaļ savus akmeņus tautasdziesmai. Dundagas skolā nodibinās gidu sekcija, lai Krišjāņa Barona dzimtās puses apmeklētājus iepazīstinātu ar apkārtnes nozīmīgākajām vietām. Izcila loma šajā darbīgajā, ražīgajā un līksmajā rosībā pieder “Skandiniekiem”, kuriem drīz vien pievienojas “Bizīteri”, “Dandari”, “Senleja”, “Klinši”, “Madonas Skandinieki”, “Daina”, “Suitu sievas” u.c. spēcīgi un spējīgi ansambļi. Valdzina viņu stāja un arī pieredze, drosme meklēt autentisko un savam novadam raksturīgo. Ne viens vien novada vēstures entuziasts vērīgi pārlasa “Latvju dainas”, izrakstīdams sava pagasta dziesmas.

Drīz vien sākas arī pašu teicēju meklējumi. Kaut gan folkloras ekspedīcijām valsts jau labu laiku nedod līdzekļus, aizbildinoties, ka viss jau savākts un folklora ir feodālisma laiku parādība, rodas arvien jauni dziesmu ieguvumi. Lielu darbu rajonu avīzēs dara Valdemārs Ancītis, rakstīdams par seniem dainu vācējiem Saldus, Jelgavas, Jēkabpils u.c. novados. Bagātu, jaunu materiālu par Madonas puses dziedātājām sniedz Iveta Politere. Latgales apzināšanai būtiski svarīgas ir Benediktas Mežales publikācijas. Bet Gunārs Priede, būdams viens no galvenajiem Krišjāņa Barona jubilejas organizatoriem, uz Ventas pusi atved Silviju Silavu — viņa apguvusi tās dziesmas un melodijas, ko savulaik Emīlis Melngailis pierakstījis Gunāra tuvinieku mājās Cirpstenes ciema “Pavāros” — lūkojiet un klausieties, cik bagāta un daudzveidīga var būt dzīve dziesmās vienā vienīgā sētā!

Tieši “savējais”, “pašu” izrādījies visvaldzinošākais arī citiem! Kāda dziņa darboties šī “savējā” atklāšanā — gluši kā apslēptas mantas meklēšana apburtajos pilskalnos! Codes folkloras ansambļa un Bauskas bērnu folkloras kopas vadītāja Skaidrīte Ķukalka sameklējusi programmām tieši Bauskas novada dziesmas, un koncertiem ir tik liela piekrišana, ka jāuzstājas pat vairākas reizes nedēļā. Vispirms tuvākajos ciemos, tad Rīgā, līdz pat piemiņas brīdim pie Krišjāņa Barona kapa, kur pulcējas dziedātāji no visas Latvijas malām. Brīnišķīgs, skanīgs gājiens, kur dziesmās un tautastērpu mirdzumā viens novads mijas ar citiem. “Esam iekļuvuši tajā vilnī, kas mūs nes un nes” — stāsta Skaidrīte Ķukalka. Bet “Ventas Balss” žurnāliste un dzejniece Laimdota Sēle raksta:

Pasaule — liela un plaša

Māja.

Tai vajag vēl viena

Dziedātāja.

Starp simtiem dažādāko pasākumu ir vēl viens, kas tā organizētājiem un dalībniekiem sagādā necerētu gandarījumu un prieku. Tūristu klubs “Vēju roze” nolemj 1985.gada vasarā 15 pārgājienos iziet to ceļu, ko savos studenta gados Krišjānis Barons nogājis no Tērbatas līdz Dundagai. Gada laikā šīs takas izstaigā ap 15 tūkstošiem cilvēku. Dažs labs no viņiem tiešām nosoļo visus 500 kilometrus. Jauni un veci, ģimenes un darbabiedri. Jau pārgājiena veidotājus pārsteidz lielā dalībnieku ieinteresētība, vēlēšanās “sajust tās saites, kas mūs vēl šodien vieno ar tautas atmodas laikmetu un tā dižajiem cilvēkiem”, taču vēl vairāk pārsteidz tā sirsnība un atsaucība, ar kādu gājējus sagaida pagastos un pilsētās, izrāda piemiņas vietas, stāsta par novadu vēsturi. Un cienā — gan ar pašu ceptas maizes klaipiem un piparmētru tēju, gan ar skaidra avota ūdeni, dzied un stāsta savas atmiņas par kultūras, mākslas un zinātnes darbiniekiem, kas reiz bijuši šajā novadā. Pārgājienu dalībnieki iegriezušies arī Štrāla un Jaunsudrabiņa mājās Pļaviņās, apmeklējuši Raiņa kluba muzeju, Pētera Barisona piemiņas vietas, nolikuši ziedus uz Mālberģa kapa, tikušies ar Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku, iegriezušies Vecbebros. Bet Tukuma pusē pēc Irlavas semināra apmeklēšanas piedalījušies piemiņas akmens atklāšanā dzejniecēm Birznieku Latiņai un Birznieku Sofijai, noklausījušies etnogrāfisko koncertu Kandavas pilskalnā... Un tā it visur. Dundagā viņi ieradās ar sajūsmā mirdzošām acīm un aizkustinājumu balsīs — tieši 19.oktobra rītā, kad te pulcējās ciemiņi no visām Latvijas malām un pāri pilsētiņai aizejošā lietus mākonī spīguļoja varavīksne. Viņi toreiz varbūt bija visbagātākie no mums, kas bijām tik daudz laba redzējuši, gaidot Krišjāņa Barona lielo dienu. Igors Noskovs ( nu jau nelaiķis) toreiz rakstīja zīmīgas rindas:

“Ik vietā mēs sastapām saimnieku, kurš mūs sagaidīja un ieveda savās mājās, mēs nepārtraukti izjutām konkrēta saimnieka klātbūtni un caur viņu — viņa zemes, darba, dvēseles klātbūtni. Viņš mums lika saredzēt, atcerēties, saprast... Tas ir tas neatsveramais guvums — kļūt, kā teica Rainis, “dvēselē rada”. Caur viņu, caur šo saulaino cilvēku mēs uzzinājām to, ko nevar sniegt nekādas monogrāfijas un enciklopēdijas.”

Un vēl — vakars Lielajos kapos, 30.oktobrī. Organizējot lielo jubilejas koncertu operā, bija skaidrs, ka galvenās lietas aizņems Centrālkomitejas un valdības locekļi ar savām sekretārēm, daži ielūgumi tiks rakstniekiem un mūziķiem, bet daudzi jo daudzi tautas tradīciju kopēji, kas tik daudz darījuši, gājuši un dziedājuši, paliks ārpusē. Nebija taču ielūguma pat Indulim Rankam! (To mēs ar dažādiem skandāliem sadabūjām pēdējā brīdī.) Un tāpēc vakarkrēslā tika veidots piemiņas brīdis Lielajos kapos. Piecsimt skolēnu ar svecītēm stāvēja kā dzīvs loks, lai sargātu no pārāk tuvas drūzmēšanās ap Krišjāņa Barona, Friča Brīvzemnieka un Krišjāņa Valdemāra atdusas vietu, lai visi spētu redzēt un dzirdēt to, kas tiek sacīts šajā cilvēku radītā gaišuma piestarotajā brīdī. Kļavu lapas vēl nebija gluži nobirušas, debesīs vizēja un uz zemes spīguļoja tumšs zelts. Bet visskaistākais šajos svētkos bija brīdis, kad bērni, liesmiņas no vēja sargādami, tām apkārt visi kā viens aptina kļavlapas sveču baltajiem kātiņiem. Jaunā, gudrā, vērīgā sardze. Tobrīd uz viņiem lūkodamies, mēs visi ticējām, ka viņi nosargās arī mūsu kultūru un mūsu zemi nākotnē.

Tagad bieži dzirdot žēlojamies, ka interese par folkloru mazinājusies un valdībai nerūp kultūra, gribētos atgādināt, ka pirms gadiem desmit, piecpadsmit tautas kultūra valdībai ne tikai nerūpēja, bet likās bīstams biedēklis. Taču “pārkārtošanās” laiks nebija aiz kalniem un nācās vien rēķināties ar sabiedrisko spiedienu. Šodien mums grāmatplauktos ir “Latvju dainu” jaunais astoņsējumnieks un veikalos katru gadu parādās krāšņi veidoti dziesmu, teiku un pasaku izdevumi. Ir skatāmas kādas desmit Rīgas kinostudijas un televīzijas filmas par Krišjāni Baronu un folkloras tēmām. Televīzijā turpinās Ievas Freinbergas etnogrāfiskie raidījumi. Krišjāņa Barona muzejs atzīmē veiksmīgu desmitgadi, un tā “garabērns” tālu Krievijas dienvidos atskatās uz piecu gadu pastāvēšanu. Gan lielajos, gan bērnu dziesmu svētkos skan tautasdziesmu apdares un dip deju soļi. Tāpēc par noplakumu tā īsti nederētu gausties. Daudzveidīgo 150 gadu jubilejas ierosmju turpinājumu es redzu ne tikai tiešajās tradīcijās, bet arī tādās grāmatās kā Melānijas Vanagas “Dvēseļu pulcēšana” un Vaidas Villerušas “Gājums”, spraigajās diskusijās par nacionālo identitāti un entuziastu ierosmēs ainavu un mājokļu kopšanā, tāpat daudzos citos darbos. Tomēr galvenokārt — pārliecībā, ka tikai no mums pašiem, darītgribētājiem, ir atkarīgs, lai mūsu kultūra neietu bojā.