Latvijas transporta perspektīvas līdz nākamajam gadsimtam

Nacionālās programmas meti

Jau 6. oktobrī Ministru kabinets izskatīja un akceptēja Satiksmes ministrijas speciālistu sagatavoto Latvijas Republikas Transporta attīstības nacionālo programmu 1996.—2010. gadam. Tā ir viena no pirmajām valsts attīstības nacionālajām programmām, kas sasniegusi šādu gatavības stadiju.

Pie šīs nacionālās programmas sagatavošanas divus gadus strādājusi 53 cilvēku liela darba grupa. Satiksmes ministrs Andris Gūtmanis raksturoja nacionālās programmas nozīmīgumu, nedaudz pārfrazējot vispārzināmo metaforu, teica: “Valdības nāk un iet, turpretim transports bija un būs, un valdības vienmēr ir ieinteresētas tā attīstībā un pilnvērtīgā funkcionēšanā.”

Visur, arī pie mums, Latvijā, transporta “Ahileja papēdis” ir transporta infrastruktūra. Ceļi, energolīnijas, stacijas un citas būves, sistēmas, iekārtas — tas viss ik dienas prasa dārgākas vai lētākas “kompreses un ielāpus”, lai nodrošinātu visas sistēmas normālu funkcionēšanu. Taču pēdējo piecu gadu laikā Latvijas transporta infrastruktūras uzturēšanai no valsts budžeta piešķirts tik maz līdzekļu, ka, pēc speciālistu aplēsēm vadoties, var izdarīt secinājumu: tuvāko gadu laikā Latvijas transporta sistēma nonāks pie sabrukuma kritiskās līnijas. Pašreizējā stāvokļa normalizēšanai vajadzīgi lieli līdzekļi, kuru valstij nav, taču, zinot potenciālo investoru ieinteresētību, tādi varētu Latvijā ieplūst jau tuvāko gadu laikā. Turpretim viņus interesē transporta attīstības perspektīvas Latvijā, valdības izstrādāta un akceptēta programma šajā jomā, lai varētu spriest par ieguldījumu drošību un peļņas iespējām.

Transporta attīstības nacionālā programma nepieciešama, lai Latvija varētu pilnvērtīgi iesaistīties Eiropas Savienībā, proti, lai varētu efektīvi “sajūgt” Latvijas transporta sistēmu un tai izvirzītos tautsaimnieciskos uzdevumus ar Eiropas Savienības jau izveidoto shēmu un izstrādātajiem nākotnes plāniem, īpaši rēķinoties ar jauno, perspektīvo tranzīttransporta virzienu Rietumi—Austrumi.

Šī nacionālā programma ļoti nepieciešama pašvaldībām, lai tās plānotu savas saimniecības attīstību un jau tagad sāktu nepieciešamās iestrādes, piemēram, perspektīvo plānošanu. Vietējām pašvaldībām ir laicīgi jāzina, kādi satiksmes koridori šķērsos to teritorijas, cik perspektīvi būs šajās vietās izvietotās transporta infrastruktūras vienības, kas savukārt būtiski ietekmē pašvaldību objektu funkcionēšanu. Pētījumi liecina, ka lielu transporta maģistrāļu izbūve kādā reģionā ievērojami ietekmē arī bezdarbu šajā teritorijā. Nacionālā programma paredz īpaši attīstīt satiksmes koridorus, kas iet virzienā uz Baltkrieviju un Krieviju. Līdztekus tam turpināsies darbs maģistrāles “Via Baltica” būvē, proti, Ziemeļu — Dienvidu virzienā.

Analizējot transporta veidus, eksporta, importa un tranzīta kravu apgrozījumu Latvijā, tiek prognozēts, ka strauji attīstīsies ūdenstransports un ostas. Tāpat zināmu renesansi piedzīvos dzelzceļa transports, jo tas Eiropā iecienīts drošuma un ekoloģiskās tīrības dēļ. Tomēr nekas, liekas, joprojām neapdraudēs autotransportu, kas ir gan ekoloģiski kaitīgs, taču nepārspējams savā mobilumā. Turpretim aviotransportā sagaidāms lēns progress, un 1990. gada līmenis kravu un pasažieru pārvadājumos tiks sasniegts, iespējams, tikai apmēram 2010. gadā.

Šajā nacionālajā programmā iestrādātas arī saistības un noteikumi, ko Latvijai izvirza virkne līgumu un nolīgumu, tajā skaitā arī Eiropas enerģētikas hartas nolīgums un Eiropas Savienības asociatīvā līguma parakstīšana.

Finansiālā analīze rāda, ka Transporta attīstības nacionālās programmas realizēšanai būs nepieciešami 6,5 miljardi latu, bet šīs programmas realizēšanai tuvākajos gados (līdz 2000. gadam) šī summa sasniegs apmēram 2,5 miljardus latu.

Preses konferencē, kas 17. oktobrī notika Satiksmes ministrijā, ministrs Andris Gūtmanis pastāstīja:

— Pēc neatkarības atgūšanas viena no pirmajām nozarēm, kas sāka intensīvi sadarboties ar Eiropas Savienības valstīm, bija transporta nozare. Jau 1991. gadā Baltijas valstis tika uzaicinātas piedalīties Eiropas valstu transporta ministru konferencē asociatīvo locekļu statusā, un kopš šī laika mums ir pieejama visa informācija par Eiropas valstu transporta attīstības stratēģiju. Šī stratēģija Eiropas mērogā pirmo reizi tika izveidota Eiropas valstu transporta vadošo darbinieku konferencē, kas sanāca Prāgā 1992. gadā, kur Eiropas Savienības valstis, pieaicinot Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, kā arī bijušās PSRS republikas, kopīgi sprieda par transporta attīstību Eiropā. Pēc diviem gadiem Krētas salā notika otra šāda konference, kurā vienojās par transporta koridoriem Eiropā un konkrēti ieskicēja visas trases, kas vairāk vai mazāk mūs interesē. Tā kā automobiļu transports ekoloģiski ir visai bīstams, tika akcentēta nepieciešamība attīstīt citus transporta veidus, piemēram, ūdenstransportu un dzelzceļa transportu, lai atslogotu autotransportu Eiropā. Tas, protams, saistās ar jaunām izmaksām. Taču, attīstoties koptirgum, internacionālajam transportam, brīvā tirgus attiecībām, mēs vairs nevaram dotēt transportu no valsts budžeta kā agrāk. Pircējam, transporta pakalpojumu izmantotājam, tagad jāmaksā tik, cik pakalpojums faktiski izmaksā. Viss, kopā ņemot, lika mums domāt par jaunas stratēģijas izstrādāšanu transportā.

Šo transporta attīstības programmas izveidi atbalstīja Ministru kabinets (1994. gada 12. aprīļa rīkojums nr. 162). Vēlāk tika izveidota arī īpaša koordinācijas padome, kuru es vadīju.

Nacionālās programmas uzdevums ir ievadīt Latviju Eiropas transporta koridoros un radīt iespēju mums sastrādāties ar Eiropas finansu institūcijām, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Pasaules banku un citām. Uz šīs programmas bāzes mēs risināsim savu turpmāko investīciju politiku un stratēģiju.

Attīstot šo projektu, plānojam arī jaunu likumu izstrādāšanu un pieņemšanu, kas būs jāapstiprina jau 6. Saeimai, un pirmām kārtām iesniegsim likumus par koncesijām un degvielas akcīzes nodokļa palielināšanu.

Atbildot uz “LV” žurnālista jautājumu, vai, izstrādājot nacionālo programmu transporta attīstībai Latvijā, ir notikusi sadarbība ar kaimiņu valstīm, Andris Gūtmanis sacīja:

— Šajā programmā iestrādājām Prāgas un Krētas konferenču pieņemtās rezolūcijas un stratēģiskās programmas, kas attiecas uz Eiropu. Tāpat ņēmām vērā Baltijas jūras reģionālās attīstības programmu un mūsu valsts noslēgtos vairāk nekā 40 starptautiskos līgumus, tostarp pat līgumus ar Turciju. Neapšaubāmi, ka visciešākie kontakti mums ir ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, jo mēs esam kopā piedalījušies visos starptautiskajos forumos, kopā cīnījušies ar lielo austrumu kaimiņu par sava īpašuma atgūšanu. Un, ja savstarpējās attiecības skatām Ziemeļu — Dienvidu virzienā, tad var teikt: esam vienoti, turpretim Rietumu — Austrumu virzienā starp mums valda liela, brīžam pat nežēlīga konkurence.

Es vēl gribētu piebilst par ostām. Domāju, ka Ventspilij kā dziļūdens ostai naftas produktu tranzīta pārvadājumos Baltijas ostu vidū konkurentu nav. Attīstīsies Liepājas osta, caur kuru jau tagad tiek izvesti arī Lietuvas kokmateriāli. Taču manuprāt vislielākās izaugsmes tempi un perspektīvas ir Ainažu ostai, kura apkalpos ne vien klientus no Latvijas, bet arī no Igaunijas. Čpaši tādā gadījumā, ja igauņi realizēs pašreizējo ieceri Pērnavas ostu specializēt tūristu apkalpošanai.

Andris Gūtmanis, jautāts, kur šajos krīzes apstākļos valsts varēs iegūt tik lielus līdzekļus šīs nacionālās programmas īstenošanai, atbildēja:

— Latvijas tautsaimniecība patlaban pārdzīvo pārstrukturēšanās posmu un sastopas ar lielām grūtībām zemkopībā, rūpniecībā un citur. Valstī ir ekonomiskā krīze. Taču katra krīze reiz beidzas, un prognozes rāda, ka tas varētu notikt jau tuvāko pāris gadu laikā. Jau tagad jūtams ievērojams kravu apgrozījuma pieaugums. Taču valsts budžets tik strauji nepalielināsies, lai segtu visas nacionālās programmas realizācijas izdevumus. Tāpēc mēs meklēsim investorus gan privātajā sektorā — arī ārzemēs —, gan iesaistīsim lielo uzņēmumu līdzekļus, lūgsim dažādu fondu un banku palīdzību. Jau tagad palīdzību sola dažas Eiropas lielās bankas.

Vairis Ozols,
“LV” iekšpolitikas redaktors

Nākotnes attīstības iespējas

Latvijas ģeogrāfiski izdevīgais stāvoklis Eiropā un atrašanās vieta pie Baltijas jūras dod milzīgas priekšrocības un plašas iespējas transporta attīstībai, kas vienmēr būs Latvijas attīstības potenciāla sastāvā.

Transports ir un arī turpmāk būs valsts iekšzemes kopprodukta palielināšanas viens no visnozīmīgākajiem avotiem. Latvijas kā tranzītvalsts un transporta plūsmu krustpunktu atrašanās vieta dod iespēju attīstīt tranzīta ekonomiku, ar to saistīto transporta, finansu un sakaru sfēru.

Starptautiskie darījumi un ar tiem saistītās transporta funkcijas būs Latvijas starptautisko pārvadājumu (eksporta, importa, tranzīta) un tansporta koridoru “Rietumi—Austrumi” un “Ziemeļi—Dienvidi” attīstības potenciāls.

Latvijas iekļaušanās Eiropas un pat pasaules ekonomiskajā sistēmā, cilvēku, kravu, kapitāla un informācijas plūsma uz, no un caur Latviju, mūsu valsts transporta kooperēšanās ar kaimiņu valstu transportu integrēšanās Transeiropas transporta sistēmā lielā mērā veicinās transporta attīstību. Arī tūrismam būs svarīga loma transporta attīstībā.

Tā kā Latvija robežojas ar Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju un Krieviju, tad sakari starp rietumiem un šīm valstīm, īpaši lielo Krieviju un Baltkrieviju, dos Latvijai lielas transporta attīstības iespējas. Tādēļ sevišķi svarīga Latvijai ir jūras ostu, Rīgas starptautiskās lidostas (arī citu lidostu), kā arī dzelzceļa un autoceļu attīstībai, satiksmes tīklu un transporta veidu sasaiste. Pēc mūsu valsts un ārvalstu ekspertu dažāda veida prognozēm ekonomiskais stāvoklis Latvijā uzlabosies un pārvadājumu apjoms valstī nākotnē palielināsies.

Starptautisko transporta līgumu, brīvās tirdzniecības līguma, Eiropas enerģētikas hartas nolīguma un Eiropas Savienības asociatīvā līguma parakstīšana arī rada jaunus transporta attīstības apstākļus un iespējas.

Kravu un pasažieru pārvadāšanas funkcija vienmēr būs transporta pamatfunkcija. Nepieciešamība nodrošināt tautsaimniecības un iedzīvotāju vajadzības pēc pārvadājumiem vietējā un starptautiskā līmenī rada vajadzību izveidot drošu, ekoloģiski nekaitīgu un pieejamu transporta sistēmu valstī.

Nākotnes iespēju analīze rāda, ka Latvijas ekonomiskais pamats ir daudznozaru tautsaimniecība, bet kā viena no galvenajām prioritātēm ir jānosaka transporta nozares attīstība.

Nacionālās programmas galvenais mērķis

Transporta attīstības nacionālās programmas galvenais mērķis ir nodrošināt efektīvas transporta sistēmas plānveidīgu attīstību, lai pilnīgi apmierinātu tautas saimniecības un cilvēku pastāvīgi pieaugošo pieprasījumu ar noteiktu drošību, stiprām garantijām un pieņemamām izmaksām.

Šī mērķa sasniegšanas galvenie stratēģiskie virzieni un uzdevumi:

• transporta infrastruktūras uzturēšana un attīstība atbilstoši noteiktiem kvalitātes standartiem;

• pasažieru un kravu pārvadāšanas procesu pilnveidošana;

• transporta līdzekļu parka uzlabošana, fiziski un morāli novecojušu ekoloģiski bīstamu transporta līdzekļu un iekārtu paātrināta nomaiņa;

• starptautisko (eksporta, importa, tranzīta) pārvadājumu attīstība, transporta koridoru veidošana;

• satiksmes tīklu sasaistīšana, pievedceļu būvniecība un ostu, staciju sasaiste;

• transporta veidu sasaistīšana, kombinēto pārvadājumu pilnveidošana;

• kooperēšanās ar kaimiņu valstīm un integrēšanās Transeiropas transporta sistēmā;

• kravas staciju attīstība, kravu sadales centru, noliktavu saimniecības veidošana un to savstarpējā sadarbība, loģistikas attīstība;

• satiksmes drošības palielināšana;

• transporta ekoloģiskuma nodrošināšana un bīstamo kravu pārvadāšanas pilnveidošana;

• transporta statistikas un informācijas infrastruktūras attīstība;

• tranporta likumdošanas un institucionālo noteikumu pilnveidošana;

• izglītības un zinātnes attīstība;

Nacionālās programmas struktūra

Transporta attīstības nacionālā programma ir valdības veicamo pasākumu kopums transporta jomā, kuru realizācija ir nozīmīga un būtiski nepieciešama Latvijas sabiedrības labklājības un tautas saimniecības attīstībai kopumā.

Transporta attīstības nacionālā programma ir plāna dokuments, kas satur vienā sistēmā saistīto ekonomiska, organizatoriska, institucionāla un cita rakstura programmas pasākumus (darbus, uzdevumus, darbības veidus). Tā tiek izstrādāta 15 gadu ilgam laika periodam (1996.‚2000.g., 2001.— 2010.g.).

Transporta attīstības nacionālā programma sastāv no šādām apakšprogrammām:

5.1. Transporta infrastruktūras uzturēšanās un attīstība,

5.2. Transporta pakalpojumu pilnveidošana,

5.3. Starptautiskie (eksporta, importa, tranzīta) pārvadājumi. Transporta koridori, kooperēšanās ar kaimiņu valstīm un integrēšanās Transeiropas transporta sistēmā,

5.4. Transporta sistēmu sasaistīšana,

5.5. Satiksmes drošība,

5.6. Transporta ekoloģija un bīstamo kravu pārvadāšana,

5.7. Transporta statistika un informācijas infrastruktūra,

5.8. Transporta likumdošana un institucionālie noteikumi,

5.9. Izglītība un zinātne.

Kam Transporta attīstības nacionālā programma vajadzīga un ko tā dod:

• transporta sistēmai — nosaka attīstības politikas un ekonomiskos virzienus;

• transporta nozarēm — dod materiālu nozares attīstības stratēģijai un

taktikai;

• uzņēmējiem un bankām — dod priekšstatu, kādas izmaiņas gaidāmas;

• sabiedrībai — izskaidro, kas jādara transporta nozarē, lai uzlabotu situāciju;

• donorvalstīm — pierāda, ka Latvija ir drošs sadarbības partneris, kas zin, ko pats grib.

Pēc nacionālās programmas īstenošanas paredzamais ekonomiskais un sociālais efekts

Transporta attīstības nacionālās programmas īstenošanas gadījumā Latvijā tiks:

• uzturēta, attīstīta un funkcionēs noteiktiem kvalitātes standartiem atbilstoša transporta infrastruktūra,

• pilnveidota transporta pakalpojumu sistēma, kas apmierinās cilvēku un tautas saimniecības prasības pēc kvantitatīviem, kvalitatīviem un efektīviem pasažieru un kravu pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē,

• nodrošināta augsta satiksmes drošība, minimizēta transporta kaitīgā ietekme uz vidi un pilnveidota bīstamo kravu pārvadāšana,

• izdota un funkcionēs transporta statistikas un informācijas infrastruktūra,

• radīta harmonizēta transporta likumdošanas un institucionālo noteikumu sistēma,

• nodrošināts transports ar atbilstošas kvalifikācijas speciālistiem un zinātniekiem.

Transporta attīstības ekonomiskais efekts ietver sevī trīs ekonomiskā efekta veidus:

• trešais (iekšējais) transporta ekonomiskais efekts (pārvadājumu izmaksu samazi- nāšanās, peļņas pieaugums, pārvadājumu pašizmaksas samazināšanās, transporta līdzekļu nolietojuma samazināšanās, degvielas ekonomija u.c.),

• netiešais (ārpus) transporta ekonomiskais efekts (zaudējumu un izmaksu samazināšanās tautas saimniecībā, transporta stimulējošā iedarbība uz materiālās ražošanas sfēras attīstību u.c.),

• trešais ekonomiskais efekts sociālajā sfērā — sociālekonomiskais efekts (sociālās sfēras izdevumu samazināšanās, medicīniskās apkalpošanas uzlabošanās, “transporta noguruma” samazināšanās u.c.).

Nacionālās programmas konkrētās apakšprogrammas īstenošanas gadījumā paredzamais ekonomiskais un sociālais efekts atspoguļots katrā apakšprogrammā.