REFERĀTI

Par Rīgu Eiropas kultūrā

Latvijas kultūras ministra Jāņa Dripes priekšlasījums UNESCO konferencē Parīzē 30.oktobrī

Šī ir īpaša konference, jo notiek UNESCO un ANO pusgadsimta pastāvēšanas gaisotnē, gadā, kad mēs akcentējam nāciju un indivīdu toleranci un spēju būt labestīgā dialogā caur kultūru, izglītību un zinātni.

Mūsu gadsimts ar tā šodienas un pagātnes notikumiem arvien akcentē toleranci kā vienu no cilvēces pamatvērtībām. Mēs varam atrast līdzību ar 17.gadsimtu, kad plosījās reliģiskie kari, pēc kuriem Spinoza dāvāja cilvēcei tolerances filozofisko koncepciju.

Latvijai tolerances jeb savstarpējas iecietības un sapratnes jēga ir dziļi saprotama pēc pašas būtības. Jo tā ietverta mūsu dabā un mūsu dainās, kas cauraustas ar cilvēku un dabas labas sadzīvošanas ideju.

Latvija trešo reizi piedalās šajā augstajā forumā, un es ar gandarījumu varu jums teikt, ka šie četri gadi pēc 26. ģenerālās konferences Latvijai bijuši pozitīvu pārmaiņu un attīstības laiks, kas saskan ar UNESCO paustajām humānisma idejām kopumā.

1991.gadā Latvija pēc pusgadsimta pārtraukuma sevi pieteica kā neatkarīga valsts — kā valsts, kas stingri nolēmusi iet demokrātiskas attīstības ceļu, saglabājot savu valodas un kultūras identitāti.

1993.gada rudenī man bija patiess prieks no šīs tribīnes jums teikt par savas valsts pirmajiem panākumiem un jauno vērtību orientāciju. Par demokrātiski un atbilstoši starptautiskiem kritērijiem ievēlētu parlamentu. Tas, ka tikko aizvadītajās vēlēšanās piedalījās 72 procenti vēlētāju, vēlreiz apliecina tautas atbalstu demokrātijas principiem. Toreiz Latvija izteica arī savu vēlmi integrēties Eiropas valstu struktūrās un turpināt auglīgu darbu Apvienoto Nāciju Organizācijā un UNESCO.

Šajā gaitā noieti svarīgi ceļa posmi — Latvija kopš šā gada sākuma ir pilntiesīga Eiropas Padomes locekle, bet rudens pienāca ar Eiropas Savienības asociētās locekles statusu un Latvijas pieteikumu integrēties šajā kopībā, ko atbalsta visi (!) tikko ievēlētās Saeimas politiskie spēki.

Tie ir būtiski lēmumi gan Latvijai, gan valstīm, kas mums parādījušas uzticību. Sadarbībā ar minētajām institūcijām Latvija izstrādājusi savas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes, bet Briselē Eiropas Savienības kultūras ministriem izskatīšanai nodots Rīgas pieteikums būt par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2001.gadā.

Kāpēc šāda uzdrīkstēšanās?

Vispirms dēļ unikālās pilsētas struktūras, kurā īpaši nozīmīga ir jūgendstila arhitektūras daļa. Rīga joprojām gaida, lai tiktu atzīta par vienu no pasaules jūgendstila arhitektūras galvaspilsētām. Te liela nozīme būtu arī iekļūšanai UNESCO pieminekļu listē. Eiropas Padome jau izraudzījusi Rīgu kā koordinatori jūgendstila tūrisma ceļu izveidē Baltijā un Ziemeļeiropā.

Domājot par Rīgu kā Eiropas kultūras citadeli, mēs esam nolēmuši sākt jaunas Nacionālās bibliotēkas būvi, kas savā izteiksmīgumā būtu unikāla un kļūtu par lielāko kultūras būvi Baltijā. Tās autors ir pasaulē pazīstamais latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts. Šobrīd mēs jau esam būves vadītājfirmas izvēles priekšā. Lielas idejas krāšņo mazu nāciju ikdienas dzīvi un pievērš tām pasaules uzmanību. Šajā projektā mēs ceram saņemt arī UNESCO atbalstu.

Apzinoties Rīgu kā ievērojamu Baltijas un Ziemeļeiropas kultūras centru, Latvijas valsts investēja lielus līdzekļus Nacionālās operas nama rekonstrukcijai. Septembra beigās restaurētais nams vēra durvis jaunai dzīvei. Tā atklāšanā piedalījās daudzu valstu operteātru solisti — no La Scala, Metropolitēna operas, Parīzes, Berlīnes un Sofijas operteātriem un Lielā teātra. Klāt bija arī Baltijas valstu prezidenti. Tie visi ir mūsu centieni ieiet Eiropas kultūras apritē un dot savu ieguldījumu kopējās kultūras ēkas būvē.

Mentāli Latvija sevi apzinās kā Ziemeļu valsts, kuras lielākās garīgās un kultūras vērtības saistās ar tautas dziesmu uzkrājumu un kopdziedāšanas tradīcijām. Tas droši vien bija priekšnosacījums jaunas tradīcijas dzimšanai Latvijā šovasar — jūlijā pirmo reizi notika Baltijas un Ziemeļvalstu Dziesmu svētki. Vairāk nekā 7000 dziedātāju apliecināja šīs idejas dzīvotspēju. Otri svētki 1997.gadā notiks Zviedrijā, Gotlandē, bet trešie — Norvēģijas dienvidos 1999.gadā.

Es jūs informēju par būtiskākajām Latvijas kultūras aktivitātēm un to saistību ar integrēšanos starpvalstu institūcijās, mūsu ciešo apņēmību integrēties Eiropā un jo īpaši cieši sadarboties Baltijas un Ziemeļvalstu starpā. Tā ir mūsu izvēle un ceļš.

Atgriežoties pie kultūras lietām, es gribu piebilst, ka jau šīs sesijas noslēgumā jums būs iespēja pārliecināties par Baltijas valstu sadarbību mākslā — 16.novembra svinību laikā jūs dzirdēsit trīs Baltijas valstu komponistu darbus Baltijas trio izpildījumā.

Māra Vīksna, LFK arhīva vadītāja

Ņoti bieži Latviešu folkloras krātuve (LFK) tiek kļūdaini saukta par Latvijas folkloras krātuvi, tomēr no 3 miljoniem uzkrāto folkloras vienību tikai apmēram 21 000 ir ar atzīmi — svešvalodā. Dažkārt pat nav īsti noskaidrojams — kādā valodā pierakstītais teikts. Vai tā vispār ir kāda valoda? Visvairāk šādu jaukumu un valodu savārstījumu ir bērnu skaitāmos pantos. Arī buramvārdos mijas latīņu, vācu u.c. valodu vārdi.

Tā, novadpētnieks Jānis Kučers no Lejasciema, pierakstot Gaujas igauņus, atzīmējis to kā lībiešu materiālu un pat devis tulkojumu latviešu valodā. Tenu Karma šos pierakstus novērtējis kā igauņu un lībiešu vārdu savirknējumu bez noteikta satura.

Kā humoristiskas jāuztver arī speciāli šādi veidotas dziesmas. 1978. gadā Kosā no Jāņa Kalēja (dzim. 1905. g.) pierakstīju karavīru dziesmu no Pirmā pasaules kara laikiem:

Jei bogi lustīgs esmu es

Ņeskučaju sovsem!

Šos vārdus labprāt saucu es

Un sargāj roģinu.

Man šapkai kantas sarkanas

Tas ir pēc prāvilam;

Podkovij katram sapogam

Kā īstam varoņam.

Pa ruski runaj karašo

Un kā ar sļedujet,

Jo apakš brīvas Latvijas

Ir mana roģina. (LFK 2020, 2969)

Beļavā 1932. gadā teicēja Nora Grasis teikusi divas šāda veida dziesmas:

Cikaduit dvecarog (2x)

Ja prislavi roskaizat

Roskaizat, roskaizat

Ja prislavi roskaizat

O — gvaalt!

Žīdam jāiet zaldātos

Vosman gvalt, vosman gvalt,

Žīdam jāiet zaldātos (2x) (LFK 1334, 4)

Ņoti plaši šādi materiāli atrodami dziesmu kladēs un piemiņas albūmos, kur ierakstījuši veltījumus dažādu tautību cilvēki. Arī cara un padomju laikos nav retums paša īpašnieka ieraksti krievu valodā, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ģimnāzistu burtnīcās ir vācu dziesmas. Saņemtas arī tikai vācu vai krievu dziesmu klades. Valodu ziņā ļoti raibas ir Rīgas Centrālcietumā ieslodzīto klades, kas LFK nonākušas trīsdesmito gadu vidū.

Folklora ir internacionāla, un ne vienmēr valoda nosaka tās piederību kādai tautai. Grūti būtu noteikt, kam pieder Klāva Siliņa pierakstītie armēņu radio jautājumi krievu valodā, ko LKF iesniedzis Vilis Bendorfs.

Tomēr visbiežāk folkloras materiālus pieraksta dzimtajā valodā. Par to visspilgtāko liecību sniedz Krāslavas ģimnāzijas audzēkņu no 1926. līdz 1939. gadam sakrātie materiāli. Redzams, ka skolotāji izmantojuši Latvijā ļoti populāro Igaunijas prof. Valtera Andersona ieteikto un Annas Bērzkalnes ieviesto metodi — bērni stundas laikā pieraksta visu to, kas viņiem galvā no folkloras, t.i., ģimenē iegūto un iemācīto. Ģimnāzijā mācības notikušas valsts valodā. Daudzu bērnu pieraksti aizsākas latviešu valodā, bet turpinās krievu, baltkrievu, poļu, leišu, ukraiņu un arī ebreju valodā.

LFK vienmēr strādājuši gandrīz tikai latvieši. Protams, folklorists vienmēr savu iespēju robežās pieraksta arī cittautu materiālu. No LFK darbiniekiem krievu folkloru pierakstījusi Anna Bērzkalne — 1947./1948. gadā viņa Ņeņingradas apgabalā vākusi častuškas sava zinātniskā darba vajadzībām, viņai ir arī pieraksti no Tomskas apgabala, ko laikam atsūtījuši izsūtītie latvieši ar piebildi: “Man liekas, ka te vēl nekad nav pierakstīta folklora, jo rakstīt pratēju te ļoti maz.” Arī Alvils Augstkalns 1928. gadā pierakstījis no Latgales krieviem sakāmvārdus, ko dzirdējis vilcienā starp Sakstagalu un Rēzekni. Pavisam savdabīgs materiāls ir Marijai Miezonei, kas 1971. gadā Cesvaines slimnīcā sakārtojusi savus pierakstus, ko ieguvusi Amūras apgabalā laikā no 1949. līdz1956. gadam. Te atspoguļotas pārsvarā latviešu valodā dažādas krievu tautas tradīcijas, precīzi norādot teicēja dzimto vietu un pārceļošanas laiku. Gandrīz katrā zinātniskajā folkloristu ekspedīcijā iegūts kāds materiāls svešā valodā.

Pārskatot mūsu LFK krājumus, jākonstatē, ka vismazāk mums ir lībiešu materiāli, jo tos iegūt spējuši tikai šīs valodas pratēji. Visus lībiešu materiālus pierakstījuši igauņi Oskars Lorifss, Pauls Ariste u.c. Tie glabājas Tartu Kreicvalda Literatūras muzejā. Nedaudz lībiešu folkloras vienību devuši Pēteris un Didriķis Dambergi, Rozālija Djiadkowsky-Ranne (vācu valodā), Ludmilla Pāvule un studente Anta Hausmane-Zvirbule, kas tagad strādā Džūkstē. Tomēr ļoti bagātu lībiešu teiku materiālu Pitragā, Košragā un Sīkragā savākuši Mazirbes pamatskolas audzēkņi.

Igauņu materiālu nedaudz devis Ozoliņu Dāvis un bērni no pierobežas skolām. 1972. gadā LFK (tobrīd Valodas un literatūras institūts) savu ekspedīciju veltīja Ludzas igauņiem. Igauņu materiālu pierakstīja Tenu Karmas skolniece Guna Pence. Tika apsekotas Tjapšu, Šķirpānu, Laizānu, Greču, Raibikozi, Germu, Barisu, Šķastļivu un Abricku sādžas. Tajās igauniski brīvi runāja apmēram četri cilvēki, kuru vidējais vecums bija 85 gadi. Tikai viena sieviete igauņu valodu bija iemācījusi saviem bērniem. Dziesmu tekstus varēja pierakstīt arī no tādiem, kas to saturu vairs nesaprata.

Leišu materiāls iegūts no Jaunauces, Vecauces, Ukru, Tērvetes, Skaistkalnes un Neretas skolu skolniekiem. Bieži vien vēstītājas folkloras materiāli pierakstīti latviešu valodā un tikai sarunas — lietuviski (citur — arī poliski vai krieviski).

Poļu materiāls arī sastopams tikai Latgales un Augšzemes skolu vākumos.

Vissenākie folkloras pieraksti ir vācu valodā. Tā, izrakstos no Valsts arhīva atrodam 1802. gada receptes un tautas medicīnas pieraksti Dr. Georga Meijera pierakstos un 1821. gadā mirušā Piltenes apriņķa ārsta Johanna Falka atstātos papīros. LFK pat glabājas Zemestiesas zvēresta formula no 1643. gada. Vislielākie folkloras krājumi vācu valodā ir Augustam un Martai Bīlenšteiniem un Herdera institūtam.

Herdera institūts pirms LFK dibināšanas pildīja apgaismošanas un izglītošanas funkcijas folkloristikas jautājumos. Prof. Makensens 1939. gadā nodeva LFK 3370 Herdera institūta savāktās folkloras vienības. Te vācēju vidū bija gan mācītāji, gan baroneses, gan rīdzinieki un liepājnieki, gan Iršu kolonijas pārstāvji. Lielu daļu materiālu bija savākuši vācu skolas skolēni. Viņi visi precīzi norādījuši savu tautību, dzimšanas vietu, vecumu, tēva profesiju, vecmāmiņas meitas uzvārdu un adresi. Starp skolēniem ir arī ebreji un viena krieviete, bet dzīves vietas gan Rīgā bijušas koncentrētas Alberta, Antonijas, Elizabetes un Ausekļu ielas rajonā. Šajā materiālā visvairāk bērnu skaitāmo pantu, pavisam 675. Piemēram, frau Anni fon Sasa, dzimusi Valtere, teikusi:

Inne, minne, runke, punke,

abas nabas, dicko, dacko,

ulle, pulle, puteraus. (LFK 1825, 1192)

Čigānu materiālu kā ļoti eksotisku pierakstījuši arī latviešu bērni — piemēram, skaitļus no 1—10. Slavenā Alsungas teicēja Ieva Kaniniece no kādas čigānietes iemācījusies:

Či, či, čikotāji, bričkotāji,

Kur mana merģele dziedātāja.

Samt kleti, ģeveles gale

Bite rite abolē. (LFK 72, 13857)

Ievērojamāko čigānu materiālu — 500 folkloras variantu — 72 burtnīcās savācis čigāns Jānis (Berņis) Leimanis. Visam materiālam dots tulkojums latviešu valodā. Šeit Raimonds Pauls atradis tekstus dažām savām dziesmām. Aizsākas manuskripts ar garu pasaku “Bimbars un Bille”, ko teicis Ans Zavickis 1902. gadā Kuldīgas apriņķī. Teicēju vidū ir Andrejs Didžis, Bernhards Sīmanis, Elizabete un Lība Leimanes, Valdis Paladžis, Dore Markinkevičs u.c. Redzams, ka Leimanis bijis labi izglītots, valoda spilgta un bagāta arī tulkojumā. Materiāls beidzas ar “mirstamiem” vārdiem, t.i., čigānu valodā izzūdošie vārdi.

LFK netrūkst arī ebreju folkloras. Savas melodiju vācēja gaitas 1899. gadā ar “žīdu tautas meldiju krājumu leišu miestiņā Ķedaiņos” uzsācis Emīlis Melngailis. Viņa galvenais palīgs bijis Cemahs Piks. “Hebreju” dziesmas viņš pierakstījis arī Ludzā — 1927. gadā — un Šauļos — 1928. gadā.

Ņoti interesants manuskripts ienācis LFK 1946. gadā no Giuša Rafaila dēla Etkina ar vairāk nekā 500 sakāmvārdiem, kas pierakstīti divējādā jīdiša rakstībā un tulkoti latviešu un krievu valodā. Materiālus nodot pamudinājis Jānis Alberts Jansons. Uz Etkina lūguma pieņemt viņa vākumu Folkloras institūta direktors Roberts Pelše atzīmējis — pieprasīt 1) sīku biogrāfiju un 2) anketu. Šie dokumenti tad arī pievienoti.

Dažus raksturīgākos sakāmvārdus, kas varbūt nav izplatīti pie citām tautām — pieminēšu:

Mazie gremo, ko lielie spļauj

(LFK 1791, 27)

Bez Dieva — ne soļa (LFK 1791, 49)

Nelietim atļauts, nelietītim aizliegts (LFK 1791, 51)

Sieva un vekselis neiet zudumā (LFK 1791, 67)

Katram ir sava pauna (LFK 1791, 73)

Kad muļķis ienāk veikalā, tirgotāji priecājas (LFK 1791, 90)

Apsolīt nekā nemaksā (LFK 1791, 161)

Trūkuma dēļ baltmaizi ēd (LFK 1791, 283)

Netīri kā cūku kūtī (LFK 1791, 289)

Lamu vārdi:

Cūkas purns! (LFK 1791, 463)

Zirga galva! (LFK 1791, 464)

Stūrgalvīgā cūka! (LFK 1791, 468)

Cūkas auss! (LFK 1791, 469)

Lāsti:

Lai viņš to iztērē priekš daktera

(LFK 1791, 472)

Novēlu viņam, lai viņš būtu bagāts un lai viņam piederētu mūra nams ar 100 istabām un katrā istabā lai būtu 100 gultu un lai drudzis viņu svaidītu no vienas istabas uz otru un no gultas uz gultu. (LFK 1791, 480)

Ņoti ievērojami ir baltkrieva Sergeja Saharova un krieva Jāņa Fridriha krājumi. Ludzas baltkrievu ģimnāzijas direktors Saharovs laikā no 1925.—1944. gadam nodevis 2793 baltkrievu folkloras vienības, Jānis Fridrihs no 1928. līdz 1966. gadam — 7591 krievu folkloras vienību. Abi savas tautas patrioti par darbu un rūpēm savas tautas labā pēc Otrā pasaules kara tika izsūtīti uz Sibīriju — Saharovs uz 5 gadiem, Fridrihs — uz 10. Folkloras institūts vairs nepieņēma no Saharova izsūtījumā savāktos baltkrievu folkloras materiālus.

Līdzīgs liktenis piemeklēja mūsu kolēģi lielāko krievu folkloras vācēju un pētnieku Borisu Infantjevu. Viņu piecdesmito gadu vidū padzina no institūta. Padomju gados nebija vairs atbalstāma interese par minoritātēm, par to izglītošanu dzimtajā valodā, par cittautu folkloru Latvijā.

LFK aicina turpināt Latvijas tautām iesūtīt savus folkloras materiālus, bet galvenais pētīt, izmantot un iepazīt jau savākto.