REFERĀTI

Nekustamo īpašumu formēšanas un reģistrēšanas tehniskie aspekti Latvijā

Ints Lukss, LR Valsts zemes dienesta Latvijas zemes kadastra centra direktora vietnieks

Priekšlasījums seminārā par kadastra un nekustamo īpašumu reģistrēšanas jautājumiem pārejas perioda valstīs 1995. gada 25.—27. septembrī Jūrmalā

1. Nekustamo īpašumu reģistrācijas oficiālā

kārtība pie mums

 

Nekustamo īpašumu formēšanas un reģistrācijas oficiālā kārtība ir parādīta klātpieliktajā diagrammā. Šeit izšķirami trīs atšķirīgi gadījumi:

• īpašuma tiesību atjaunošanas pieprasījumu izskatīšana;

• zemes izpirkšanas pieprasījumu izskatīšana;

• pieprasījumu izskatīšana kompensācijas saņemšanai.

Visiem šiem trim gadījumiem diagrammā atbilst atšķirīgi ceļi.

 

Čpašuma tiesību atjaunošanas pieprasījums ir jāizskata sekojošā kārtībā: pašvaldības zemes komisija pieņem lēmumu, Valsts zemes dienesta (VZD) rajona (pilsētas) nodaļa veic īpašuma robežu uzmērīšanu vai ierādīšanu, pašvaldības dome (valde) apstiprina īpašuma tiesību atjaunošanu, VZD rajona (pilsētas) nodaļa reģistrē atjaunoto īpašumu kadastrā, rajona (pilsētas) Zemesgrāmatu nodaļa nostiprina īpašuma tiesības un izsniedz “Zemesgrāmatu aktu”.

 

Pieprasījums zemes izpirkšanai ir jāizskata sekojošā kārtībā: pašvaldības zemes komisija pieņem lēmumu, Valsts zemes dienesta (VZD) rajona (pilsētas) nodaļa veic īpašuma robežu uzmērīšanu vai ierādīšanu un īpašuma novērtēšanu, pašvaldības dome (valde) akceptē īpašuma izpirkšanu un noteikto samaksu, VZD rajona (pilsētas) nodaļa reģistrē īpašumu kadastrā, Valsts Hipotēku un zemes banka noslēdz līgumu par īpašuma izpirkšanu, rajona (pilsētas) Zemesgrāmatu nodaļa nostiprina īpašuma tiesības un izsniedz “Zemesgrāmatu aktu”.

 

Pieprasījums kompensācijas saņemšanai ir jāizskata šādā secībā: pašvaldības zemes komisija pieņem lēmumu par kompensācijas izmaksu, Valsts zemes dienesta (VZD) rajona (pilsētas) nodaļa veic īpašuma novērtēšanu, pašvaldības dome (valde) akceptē kompensāciju un tās lielumu, Valsts Krājbanka vai Sakaru banka atver sertifikātu rēķinu.

Praksē šie gadījumi bieži vien apvienojas, piemēram, īpašuma tiesību atjaunošana kopā ar papildus zemes izpirkšanu vai kompensācijas saņemšanu par daļu no zemes.

 

2. Nekustamo īpašumu

robežu noteikšana

 

Zemes reformas laikā tiesiskais pamats nekustamā īpašuma robežu noteikšanai ir zemes komisijas vai pašvaldības lēmums par:

• īpašuma tiesību atjaunošanu bijušajās robežās;

• īpašuma tiesību atjaunošanu daļēji izmainītās robežās;

• jauna īpašuma formēšanu.

Par nekustamā īpašuma robežu noteikšanu atbild mērnieks, kas apzina situāciju un sagatavo priekšlikumu. Situācijas izpētes laikā mērniekam ir jāņem vērā dažādi noteikumi par ceļiem, ūdeņiem un valsts robežām. Juridisku apsvērumu dēļ uz robežu noteikšanu dabā ir jāuzaicina: īpašnieks (zemes lietotājs) vai viņa pilnvarota persona, pierobežnieki vai viņu pilnvarotas personas un pašvaldības pārstāvis.

 

2.1. Veco robežu

atjaunošana

Ja zemes komisija vai pašvaldība ir nolēmusi atjaunot īpašuma tiesības vecajās robežās, šim lēmumam ir jāpievieno uz arhīva materiāliem balstīta liela mēroga robežu skice. Tas ir raksturīgs gadījums pilsētās. Cits iemesls prasībai pēc veco robežu atjaunošanas ir tiesas spriedums zemes strīdus gadījumos, kurus nav atrisinājusi Centrālā zemes komisija.

 

Sarežģījumi:

• Dabā situācija ir būtiski izmainījusies (uzbūvēti jauni ceļi un ielas, veikta zemju melioriācija utt.) un neatbilst pievienotai skicei.

• Grūtības veco robežu pagriezienu punktu sameklēšanā, sevišķi ja nav saglabājušies iepriekšējās uzmērīšanas dati vai robežzīmes.

• Teritorija ir apbūvēta ar jaunām celtnēm, kas šķērso vecās robežas.

 

2.2. Zemes ierīcības

projekti

Šī pieeja tika lietota zemes reformas pirmās kārtas laikā lauku apvidos, kur katram pagastam iepriekš tika sagatavots zemes ierīcības projekts. Šo projektu zīmēja uz dažāda mēroga (1:10 000 vai 1:25 000) pagasta kartes ar palielinājumiem blīvi apbūvētām teritorijām un to apstiprināja pašvaldība. Apstiprinātais projekts pēc tam kalpoja par tiesisko pamatu robežu noteikšanai. Patreiz ir zināmi vairāki mēģinājumi izgatavot zemes ierīcības projektus pilsētu teritorijām. Tas ir acīmredzami nepieciešams vietās, kur jaunā apbūve pārklāj vecās robežas. Labs piemērs šādai praksei ir Jūrmalas pilsētas VZD nodaļas pieredze.

 

Sarežģījumi:

• Šāda projekta izstrādāšanai ir nepieciešams savākt visu vajadzīgo informāciju par teritoriju, ieskaitot visu iepriekšējo īpašnieku pieprasījumus, un tas prasa ilgstošu sagatavošanas darbu.

• Izmaiņas likumdošanā par labu veco robežu atjaunošanai sarežģī tāda projekta izstrādāšanu, kas ņemtu vērā pašreizējo zemes izmantošanu.

• Projektu apstiprināšanu apgrūtina iepriekšējo īpašnieku, patreizējo lietotāju un pašvaldību atšķirīgās intereses.

• Šobrīd ir sarežģīti aktualizēt jau sagatavotos projektus.

 

2.3. Robežu ierīkošana

Saskaņā ar robežu ierādīšanas un uzmērīšanas instrukcijām pēc robežu ierādīšanas dabā katrs robežas pagrieziena punkts ir jānostiprina ar noteikta parauga robežzīmi. Lauku teritorijās papildus tiek prasīts izveidot kupolveidīgu kupicu. Mežos un aizaugušās teritorijās starp kupicām ir jāizcērt robežstigas. Pēc robežu ierīkošanas jāsagatavo dokuments “Robežu ierādīšanas akts”, kuru paraksta īpašnieks vai viņa pilnvarota persona, pierobežnieki vai viņu pilnvarotas personas un pašvaldības pārstāvis. Akts satur robežu shēmu, kurā norādītas robežu zīmes un to nostiprināšanas veids. Šo aktu pievieno kadastra dokumentu lietai.

 

Sarežģījumi:

• Pieprasītā robežu sagatavošana zemes uzmērīšanai dažkārt ir smags darbs, kas jāveic īpašniekam. Rezultātā bieži vien mērniecības inspekcija konstatē nesagatavotas robežas, lai gan attiecīgais akts ir parakstīts.

• Ir grūti sapulcināt visus tos cilvēkus, kam jāpiedalās robežu noteikšanā un nospraušanā.

 

3. Kadastrālā uzmērīšana

 

Ar kadastrālo uzmērīšanu nodarbojas VZD rajona nodaļu Mērniecības biroju mērnieki, kā arī valsts un privātās firmas un privāti praktizējoši zvērinātie mērnieki. Viņiem visiem ir jāiziet licencēšana VZD Nacionālājā mērniecības centrā. Uzmērīšanas rezultātā izgatavo zemes robežu plānus, kuru ģeometriskā precizitāte ir no dažiem metriem līdz dažiem centimetriem.

 

3.1. Ģeodēziskais

atbalsttīkls

Klasiskā pieeja zemes mērniecībā un kartogrāfijā sākas ar ģeodēziskā atbalsttīkla ierīkošanu. Esošā atbalsttīkla apsekošana sniedz sekojošus skaitļus:

Kopējais atbalstpunktu skaits (pēc

padomju laiku katalogiem) 5791

Atrasto un izmantojamo

atbalstpunktu skaits 1346

Prognozējamais izmantojamo

punktu skaits pēc apsekošanas

pabeigšanas (apmēram) 2400

Tas nozīmē, ka valstī ir saglabājies tikai ap 50% no iepriekšējā atbalsttīkla. Šāda tīkla blīvums ir aptuveni viens atbalstpunkts uz 26 km2.

Padomju laikā civilās būvniecības vajadzībām pilsētās un ciematos izveidoja 226 vietējos poligonometrijas tīklus. VZD rajona nodaļas ir veikušas šo tīklu apsekošanu 76 pilsētās un ciematos un konstatējušas, ka apmēram 50% no atbalstpunktiem ir iznīcināti.

Šie skaitļi rāda, ka atbalsttīklu sabiezināšana ir neatliekams uzdevums, lai nodrošinātu zemes uzmērīšanu. Pēc rietumvalstu pieredzes nepieciešamais atbalsttīklu blīvums ir vismaz viens punkts uz 5 km2. Latvijas teritorijai tas būtu aptuveni 12 700 atbalstpunktu.

 

Sarežģījumi:

Šodienas VZD tehniskās iespējas (4 GPS uztvērēji) un finansiālās iespējas ļauj ierīkot apmēram 120 atbalstpunktus gadā, un būs vajadzīgi vairāki desmiti gadu, lai sasniegtu blīvumu — 1 atbalstpunkts uz 5 km2.

 

3.2. Koordinātu sistēma

Ar 1992. gada 4. jūnija valdības lēmumu valstī ir pieņemta koordinātu sistēma ar nosaukumu LKS—92 (Latvijas Koordinātu Sistēma, 1992. gada versija). Šī koordinātu sistēma ir balstīta uz elipsoīda GRS—80 un ar GPS uzmērīšanas kampaņu EUREF.BAL92 ir piesaistīta Eiropas atbalsttīklam (EUREF). GPS kampaņas laikā Latvijas teritorijā ierīkoja četrus nulles klases EUREF atbalstpunktus. 1993 gadā ar ASV Aizsardzības spēku kartogrāfijas aģentūras (DMA) palīdzību tika izveidots valsts ģeodēziskais pamattīkls no 44 GPS atbalstpunktiem.

Saskaņā ar robežu uzmērīšanas tehnisko instrukciju nekustamo īpašumu robežpunktu koordinātu aprēķināšana jāveic transversālā Merkatora (TM) projekcijā ar centrālo meridiānu 24× un mēroga koeficientu 0.9996.

 

Sarežģījumi:

• Esošā atbalsttīkla pārrēķināšana (izlīdzināšana) nav pabeigta, jo Latvijā nav pieejami novērojumu izejas dati. Šis uzdevums prasa izstrādāt speciālu pārrēķināšanas programmatūru un veikt papildus mērījumus ar GPS.

• Vecā triangulācijas tīkla precizitāte neatbilst jauno GPS mērījumu precizitātei. Tas izraisa no jauna izmērīto un pārrēķināto atbalstpunktu vienotas klasifikācijas problēmas.

• Lai 226 esošās vietējās koordinātu sistēmas iesaistītu valsts koordinātu sistēmā, nepieciešams veikt koordinātu pārrēķināšanu un dažkārt arī papildus mērījumus. Uz šodienu tas ir izdarīts 24 vietējām sistēmām.

 

3.3. Robežu uzmērīšana lauku apvidos

Zemes reformas pirmās kārtas vajadzībām lauku apvidos bija sagatavota robežu ierādīšanas instrukcija, kas paredzēja vienkāršotu zemes robežu uzmērīšana ar nolūku attēlot robežpunktus uz fotokartes mērogā 1:10 000. Šim nolūkam izmantoja tikai vienkāršus mērniecības instrumentus kā mērlentu, lauku cirkuli, busoli, ekeru, teodolītu. Ar tiem noteica robežpunktu attālumus un lenķus attiecībā pret uz kartes labi sazīmējamām detaļām. Pēc tam uz fotokartes uzzīmēja zemes gabalu robežas un ar planimetru izmērīja to platības. Ar šādām metodēm strādājot, uz kartes robežpunktus nosaka ar precizitāti līdz dažiem metriem, bet dažkārt nenoteiktība pārsniedz 10 metrus. Platība tiek izmērīta ar relatīvo precizitāti ap 5—10% vidēja izmēra zemes gabaliem un līdz 50% maza izmēra zemes gabaliem. Augšminētā metode joprojām tiek lietota arī īpašuma tiesību atjaunošanai zemes reformas otrās kārtas laikā. Tādā gadījumā oficiālajos dokumentos un zemesgrāmatas folijā ir jābūt ierakstam: “Kopplatība tiks precizēta pēc kadastrālās uzmērīšanas.”

Jaunā robežu uzmērīšanas tehniskā instrukcija, kura ir spēkā no 1995. gada 1. oktobra, paredz lietot instrumentālās uzmērīšanas metodes arī lauku apvidos. VZD pavēle nosaka, ka šī instrukcija pielietojama, ja uzmērīšana tiek veikta 1:5 000 un lielāka mēroga robežkartes izgatavošanai vai arī zemes darījumu (pirkšanas/pārdošanas) vajadzībām.

 

Sarežģījumi:

• Lietotās metodes zemā precizitāte rada grūtības kadastra kartes sastādīšanā.

• Jaunās uzmērīšanas instrukcijas ieviešana šķiet problemātiska, jo trūkst mūsdienīgu mērniecības instrumentu, lauku apvidos ir nepietiekoši blīvs un kvalitatīvs ģeodēziskais atbalsttīkls un mērnieku kvalifikācija nav pietiekoši augsta.

• Nepietiekoši blīvais atbalsttīkls prasa veikt garus (dažkārt vairāk kā 10 km) daudzgājienu mērījumus, lai piesaistītu robežpunktu uzmērījumus koordinātu sistēmai. Toties uzmērīšanas instrukcija nosaka maksimālo garumu šādiem mērījumiem ne lielāku par 5 km. Dažkārt mērnieki mērījumus veic lokālās vai patvaļīgās koordinātu sistēmās.

 

3.4. Robežu uzmērīšana pilsētās

Zemes reforma pilsētās sākās vēlāk nekā zemes reforma lauku apvidos, un jau no paša sākuma šeit tika prasīta īpašumu robežu instrumentālā uzmērīšana. Mērniecības instrumentu un atbilstošu iemaņu trūkums izraisīja īpašumu reģistrācijas aizkavēšanos pilsētās. Vēl šodien ir pilsētas, kurās nav uzmērītu un reģistrētu īpašumu.

Labākie panākumi mērniecībā ir sasniegti lielajās pilsētās: Rīgā, Jūrmalā, Liepājā. Tajās visā ciklā no lauka mērījumiem līdz dokumentu izgatavošanai lieto digitālo tehnoloģiju.

 

Sarežģījumi:

• Atbalsta tīkls pilsētās un ciemos ir daļēji iznīcināts un prasa rekonstrukciju.

• Pilsētās un ciemos ir vietējie atbalsttīkli, kuri ir jāpārrēķina un jāpiesaista valsts koordinātu sistēmai. Čpašs gadījums ir Rīgas pilsēta, kurā dažādos laikos ir izveidoti vairāki atbalsttīkli, kas nav izlīdzināti savā starpā.

 

3.5. Sistemātiskā

uzmērīšana pretstatā

neregulārai uzmērīšanai

Čpašuma tiesību atjaunošanas pieprasījumi tiek izskatīti iesniegšanas secībā jeb pēc principa “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”. Tas nozīmē, ka zemes uzmērīšana tiek veikta neregulārā (sporādiskā) veidā un uzmērītie zemes gabali parādās kā mazas saliņas tukša kadastra kartes laukuma vidū. Tas ir raksturīgi gan pilsētām, gan laukiem. Ir zināms, ka neregulārā uzmērīšana nav efektīva un ekonomiska, jo katrā atsevišķā teritorijā (zemes gabalu grupā) uzmērīšana notiek vairākas reizes dažādos laikos, atsevišķus darbus veicot atkārtoti.

VZD Jūrmalas pilsētas nodaļai ir iegūta laba pieredze, veicot sistemātisku Jūrmalas pilsētas uzmērīšanu, kurā katram kvartālam tiek veidots kaut kas līdzīgs zemes ierīcības projektam. Sagatavojoties šādai uzmērīšanai, lielāko daļu jautājumus atrisina, savācot visu pieejamo informāciju, veicot mazās teritorijas lokālo plānošanu, sagatavojot atbalsta punktus utt. To var saukt par “darbu nākotnei”, jo parasti ne visi potenciālie zemes īpašnieki šajā teritorijā vienlaicīgi iesniedz savus pieprasījumus.

 

Sarežģījumi:

• Sagatavošanās sistemātiskai uzmērīšanai prasa vairāk darba, tā ir dārgāka un ilgāka nekā neregulārai uzmērīšanai. Šī pieeja ir lietojama, ja atbilstošās teritorijas uzmērīšana ir kāda monopols.

 

4. Kadastrālā vērtēšana

 

4.1. Nekustamo īpašumu vērtēšana

Likumdošana izdala divu veidu nekustamo īpašumu vērtēšanu: zemes vērtēšanu un ēku vērtēšanu. Zemes vērtēšana notiek dažādi laukos un pilsētās. Lauku zemes vērtību nosaka pēc potenciālā ienākuma principa, izmantojot 2 kritērijus: potenciālo zemes produktivitāti un zemes gabala atrašanās vietu. Pilsētās tiek noteikta imitētā zemes tirgus vērtība atbilstoši zemes gabala atrašanās vietai, zemes lietošanas mērķim un teritorijas labiekārtotības pakāpei. Ēku vērtību noteikšanai tiek aprēķinātas būvniecības izmaksas, ņemot vērā būvmateriālu cenas un patērēto darba spēku.

Visas trīs iepriekš minētās metodes kaut kādā mērā ir balstītas uz padomju laika ekonomiskajiem rādītājiem. Nekustamā īpašuma tirgus Latvijā vēl tikai veidojas, tādēļ tirgus vērtību līmeņa noteikšana šobrīd ir pārāk sarežģīta. Sevišķi lielas atšķirības starp kadastrālo vērtību tirgus vērtību ir konstatējamas ēkām.

Situācijas uzlabošanai ir nepieciešams sakārtot likumdošanu, nosakot vienotus principus kā visa nekustamā īpašuma, tā arī tā sastāvdaļu novērtēšanai. Tāpat vērtēšanas nodrošināšanai ir nepieciešams izveidot informācijas bāzi.

 

4.2. Kompensācija

Čpašuma tiesību neatjaunošanas gadījumā bijušie īpašnieki vai to matinieki var pieprasīt kompensāciju. Kompensāciju lauku apvidos un pilsētās piešķir pēc atsķirīgiem principiem. Kompensācijas lielumu lauku apvidos aprēķina atbilstoši pagasta vidējam zemes novērtējumam uz 1940. gadu. Kompensācijas lielumu pilsētās nosaka pēc īpašuma vērtības uz 1940. gadu, ja īpašnieks izvēlas kompensāciju, vai atbilstoši šīsdienas kadastrālai vērtībai, ja nav iespējams atjaunot īpašuma tiesības. Ēkas kompensē atbilstoši to vērtībai uz 1940. gadu.

 

5. Reģistrēšana kadastrā

 

VZD rajonu un pilsētu nodaļu Kadastra daļu galvenais uzdevums ir veikt nekustamo īpašumu reģistrēšanu kadastrā. Kadastra daļas saņem visas kadastra dokumentācijas lietas, kuras ir sagatavotas par katru nekustamo īpašumu.

 

5.1. Kadastra dokumenti

Kadastra dokumentācija sastāv no četrām lietām:

• kadastrālās uzmērīšanas dokumentu lietas;

• kadastrālās vērtēšanas dokumentu lietas;

• ēku un būvju kadastrālās vērtēšanas dokumentu lietas;

• nekustamā īpašuma kadastra dokumentu lietas.

Vēl ir viens īpašs dokuments ar nosaukumu “Zemesgrāmatas akts”, kurš sastāv no trim daļām. Pirmā daļa apraksta pašvaldības lēmumu par īpašuma tiesībām un to paraksta pašvaldības amatpersona. Otrā daļa apraksta nekustamā īpašuma kadastrālo sastāvu un to paraksta VZD nodaļas vadītājs. Trešo daļu aizpilda zemesgrāmatu nodaļā un tā satur informāciju par zemesgrāmatā veiktajiem nostiprinājumiem. Minētais dokuments ir paredzēts izsniegšanai īpašniekam.

Par visu šo dokumentu savākšanu un pārbaudi atbild VZD nodaļas Kadastra daļa.

 

Sarežģījumi:

• Šobrīd nav vienotu noteikumu par kadastra dokumentācijas saturu un glabāšanu. Augstāk minētās lietas ir tikai Latvijas Zemes kadastra centra priekšlikums. Patiesībā katra VZD nodaļa lieto savu individuālu pieeju darbā ar kadastra dokumentiem.

• Saskaņā ar “Zemesgrāmatu likumu” par “Zemesgrāmatu akta” izsniegšanu pilnībā atbild zemesgrāmatu nodaļa. Patreizējā kārtība tika ieviesta, lai paātrinātu reģistrāciju un samazinātu rakstu darbu apjomus zemesgrāmatu nodaļās, bet īstenībā tā šobrīd kavē reģistrāciju, jo šis akts migrē starp trīs dažādām iestādēm. Acīmredzot šī prakse ir jāpārskata.

 

5.2. Zemes vienību

apzīmējumi

Ar VZD 1993. gada jūlijā pieņemtajiem noteikumiem Latvijā ir spēkā zemes vienību (gabalu, parceļu) apzīmējumu sistēma, kas balstīta uz administratīvo iedalījumu. Šī sistēma garantē viennozīmīgu apzīmējumu — kadastra numuru, kas identificē katru atsevišķu zemes vienību. Kadastra numurs sastāv no 11 ciparu koda:

4 cipari — administratīvās vienības (pilsēta, pagasts, pilsētas lauku teritorija) apzīmēšanai;

3 cipari — kadastra grupas kā administratīvās vienības daļas apzīmēšanai;

4 cipari — zemes vienības numura piešķiršanai kadastra grupā.

Šī sistēma ļauj jebkuru kadastra numuru aprakstīt arī teksta veidā, izmantojot ģeogrāfiskos nosaukumus un vietvārdus, piemēram:

8060 002 0033 nozīmē: Rīgas rajons (80) Garkalnes pagasts (8060) Bukulti (002), zemes gabala numurs 33.

Reģistrējot īpašumu kadastrā, katram zemes gabalam ir jāpiešķir kadastra numurs. Ja īpašums sastāv no vairākiem zemes gabaliem, katram atsevišķam zemes gabalam piešķir individuālu kadastra numuru, bet viens no šiem numuriem tiek lietots, lai apzīmētu visu īpašumu.

Atbilstoši pēdējām izmaiņām Zemesgrāmatu likumā ir atļauts reģistrēt īpašuma tiesības uz ēkām bez zemes. VZD ir izdevis noteikumus, kas šajā gadījumā prasa noteikt robežas ēku apkalpojošam zemes gabalam, uzmērīt šīs robežas un piešķirt zemes gabalam kadastra numuru. Reģistrējot zemesgrāmatā šādu īpašumu, atbilstošā folija satur ierakstu, ka ēkas īpašniekam nav īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu.

Latvijas zemes kadastra centrs ir atbildīgs par zemes vienību apzīmējumu sistēmas uzturēšanu un papildināšanu. Kadastra numurus piešķir VZD nodaļas.

 

Sarežģījumi:

• Izvēlētā kadastra apzīmējumu sistēma ir jūtīga pret administratīvā iedalījuma izmaiņām.

• Noteikumi par ēku reģistrēšanu bez zemes rada grūtības zemes vienību apzīmējumu sistēmai. Pastāv briesmas, ka kāda zemes platība var dabūt divus dažādus kadastra numurus.

 

5.3. Reģistrācija grāmatās

Pēc kadastra dokumentu lietu saņemšanas VZD rajona vai pilsētu nodaļas izdara izrakstus no šiem dokumentiem, ierakstot kadastra pamatdatus ar roku vedamās grāmatās. Pamatdati satur zemes gabala numuru, vēsturiskos numurus, īpašuma nosaukumu vai adresi, īpašnieka uzvārdu, apgrūtinājumus un lietošanas aprobežojumus.

 

5.4. Datorizētā reģistrācija

1995. gada laikā, izmantojot budžeta un Pasaules bankas kredīta līdzekļus, visas VZD nodaļas apgādāja ar vismaz 2 personālajiem datoriem kopā ar printeri un programmatūru. Latvijas Zemes kadastra centrs no 1995. gada maija ir uzsācis datorprogrammas izplatīšanu, kas paredzēta reģistrēšanai kadastrā un datu uzkrāšanai lokālās datu bāzēs, kā arī veic rajona nodaļu speciālistu apmācību šīs programmas lietošanā. Datorprogrammas galvenais mērķis ir aizvietot manuālo reģistrāciju un piegādāt datus centrālai datu bāzei.

Trīs VZD nodaļas (Rīgas pilsētas nodaļa, Liepājas rajona un Liepājas pilsētas nodaļas) lieto pašu izstrādātas datorprogrammas kadastra reģistrācijai un dokumentu sagatavošanai.

 

Sarežģījumi:

• Datoru pieredzi apguvušu darbinieku trūkums rajonu līmenī kavē datortehnoloģijas ieviešanu.

• Latvijas Zemes kadastra centram šobrīd ir ļoti ierobežotas iespējas atbalstīt rajonu nodaļas. Viens no iespējamiem risinājumiem ir izveidot reģionālus atbalsta un apmācību centrus.

 

5.5. Kadastra arhīvi

Pēc reģistrēšanas kadastrā lielākā daļa dokumentu ir jānodod glabāšanā VZD nodaļu arhīvos.

 

Sarežģījumi:

• Vairums gadījumos VZD nodaļās nav arhīviem atbilstošu telpu un aprīkojuma.

• VZD arhīviem vēl nav izstrādāti vienoti noteikumi. Šāds dokuments tiek gatavots, bet te ir problēmas ar kadastra arhīva juridiskā statusa noteikšanu atbilstoši pastāvošajai likumdošanai un noteikumiem par valsts arhīviem.

 

6. Kadastra karte

 

Spēkā esošā kadastrālās uzmērīšanas instrukcija paredz sekojošu karšu mērogu rindu: 1:10 000 un 1:5 000 lauku teritorijām, 1:2 000 mazpilsētām un ciemiem, 1:1 000 un 1:500 pilsētām un blīvi apbūvētām teritorijām. 1:5 000 un lielāka mēroga kartes sastādīšanai ir jālieto instrumentāli veikti lauka mērījumi.

 

6.1. Esošo karšu

izmantošana

Padomju laikā liela mēroga karšu lietošana bija ļoti ierobežota un aizliegta, un kā rezultātā šodien ir jūtams zemes reformai izmantojamu karšu trūkums. Mums ir pieejams ļoti ierobežots karšu kopiju skaits, kuru tipogrāfijas oriģināli neatrodas Latvijā. Esošās kartes vairums gadījumos ir novecojušas. Dažām Latvijas daļām, sevišķi bijušajām padomju militāro bāžu teritorijām (mums ir 532 šādu teritoriju), karšu nav vispār. Slikta situācija ar kartēm vērojama arī pilsētās, kur padomju laikā vienā eksemplārā esošās karšu kopijas tika glabātas pilsētas galvenā arhitekta uzraudzībā un daudzos gadījumos administratīvo izmaiņu laikā ir pazaudētas. Dažkārt kartes Valsts zemes dienestam vienkārši nav pieejamas, jo dažas municipalitātes uzskata šīs vienīgās karšu kopijas kā savu īpašumu.

Esošo karšu izmantošana zemes reformas laikā ir lietderīga, lai:

• noteiktu veco īpašumu robežas;

• konstatētu inženierkomunikācijas, elektrolīnijas un telekomunikāciju līnijas;

• sagatavotu zemes ierīcības projektus;

• sastādītu kadastra kartes;

• savietotu kadastra karti ar topogrāfisko karti, inženierkomunikāciju plānu, fotokarti.

Zemes reformas veikšanai lauku teritorijās galvenais grafiskais materiāls ir fotokartes mērogā 1:10000. Šīs 5 līdz 12 gadu vecās kartes ir izveidotas tradicionālajā mozaīktehnoloģijā. Fotokaršu vienīgie eksemplāri ir izdalīti VZD rajonu nodaļām un tiek lietoti lauku darbos, un lai uz tām atliktu īpašumu robežas. Fotokartes bieži ir ļoti sliktā stāvoklī, ar daudziem labojumiem un dzēsumiem. Dažkārt ir ļoti grūti pazīt zemes gabalu robežas uz tām. Lai glābtu situāciju, Latvijas Zemes kadastra centrs ir uzsācis fotokaršu kopiju zīmēšanu uz caurspīdīgas pamatnes. Šīs ar roku zīmētās kartes paredzēts izmantot fotokaršu vietā līdz tiks veikta jaunu ortofotokaršu izgatavošana lauku teritorijām. Cits risinājums būtu pārtraukt īpašumu robežu zīmēšanu uz fotokartes un uzsākt kadastra kartes sastādīšanu uz caurspīdīgas pamatnes.

Pilsētās veco karšu planšetes galvenokārt lieto, lai noteiktu īpašumu un ēku atrašanās vietu, sagatavojot lēmumu par īpašumu tiesību atjaunošanu. Šīs kartes ir rasēšanas tehnikā zīmētas līniju kartes. Pieaugot VZD nodaļu tehniskām iespējām, Latvijas zemes kadastra centrs var skanēt šīs kartes un pārveidot iegūto rastra attēlu uz jauno koordinātu sistēmu, lai tālāk varētu veikt šo karšu ciparošanu uz datora ekrāna. Jūrmalas pilsētas VZD nodaļa kopā ar Latvijas zemes kadastra centru ir sastādījusi Jūrmalas pilsētas rastra karti mērogā 1:2 000 un savietojusi šo karti ar ciparotu pirmskara kadastra karti. VZD Aizkraukles rajona nodaļa, izmantojot līdzīgu ciparu tehnoloģiju, ir sastādījusi Jaunjelgavas karti vektorformā, izmantojot dažādu mērogu esošās kartes.

 

Sarežģījumi:

• Visas esošās kartes ir novecojušas. Šobrīd nav līdzekļu to aktualizācijai.

• Kartes eksistē tikai atsevišķu kopiju veidā. Papildus kopijas nav iespējams izgatavot, jo nav pieejami tipogrāfijas oriģināli.

• Kartes tiek glabātas dažādās iestādēs, kuras ne vienmēr labi sadarbojas savā starpā. Kopīgā situācija attiecībā uz kartogrāfiskās informācijas avotiem vēl nav pienācīgi apzināta.

• Veco karšu atjaunošana, izmantojot ciparu tehnoloģiju, prasa uzlabotu datortehniku, atbilstošu programmatūru un iemaņas, un ne vienmēr ir iepējama VZD rajonu nodaļās, kur tiek glabātas karšu vienīgās kopijas.

 

6.2. Manuālā kadastra karte

Kā iepriekš minēts, lauku apvidos prakse bija tāda, ka īpašumu robežas zīmēja uz fotokartēm, tādējādi sabojājot šīs kartes. Tad nolēma šo praksi atmest un sākt kadastra kartes sastādīšanu tradicionālā veidā, zīmējot īpašumu robežas uz caurspīdīga materiāla. Šim nolūkam Latvijas zemes kadastra centrs kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti izstrādāja jaunu kartēšanas sistēmu kadastra vajadzībām, kas paredz vienotu karšu iedalījumu lapās un karšu lapu izskatu visiem mērogiem. Jaunās kartēšanas sistēmas pamatā ir TM koordinātu sistēma ar 24° centrālo meridiānu un 0,9996 mēroga koeficientu. 1994.—1995. gadā ar digitālo metodi un lielformāta zīmēšanas ierīces (plotera) palīdzību Latvijas zemes kadastra centrs izgatavoja vairāk nekā 4000 jaunu karšu lapu sagatavju 1:10 000 mērogā. Šis karšu lapu sagataves satur visu svarīgo informāciju par administratīvām un kadastra grupu robežām, atbalsta tīkla punktiem, kā arī speciālas atzīmes, lai savietotu šīs karšu lapas ar dažāda veida padomju laika kartēm, kuras joprojām izmanto. Šādi veidotās karšu sagataves ir izdalītas VZD rajonu nodaļām, lai kadastra informāciju ar roku pārnestu no pašlaik lietojamām kartēm un plāniem.

Šodien ir jāturpina šādu karšu sagatavju izgatavošanu pārējos mērogos — 1:5000, 1:2 000, 1:1 000 un 1:500, lai tās varētu izmantot blīvi apdzīvotām teritorijām.

 

Sarežģījumi:

• VZD rajonu nodaļas lēni uzsāk kadastra kartes zīmēšanu. Pašreiz vidēji tikai daži procenti no reģistrētajiem īpašumiem ir parādīti jaunajās kartēs. Iemesls tam ir kvalificētu rasētāju trūkums un arī stagnātiska attieksme pret jaunām idejām.

• Lai tādas pašas kartes sastādītu pilsētām, kur pastāv vietējās koordinātu sistēmas, vispirms vietējā sistēma ir jāpārveido valsts koordinātu sistēmā. Šobrīd tas paveikts tikai ar 24 koordinātu sistēmām.

 

6.3. Digitālā kadastra karte

Cits modernāks paņēmiens kadastra kartes uzturēšanai un glabāšanai ir ciparu (digitālās) tehnikas izmantošana. Ar Pasaules bankas aizdevuma palīdzību gandrīz visas VZD rajonu nodaļas ir apgādātas ar atbilstošu aparatūru un programmatūru. VZD rajonu nodaļās ir Intergraph korporācijas MicroStation un MGE (Modular GIS Environment) programmatūra, kas paredzēta darbam ar personāliem datoriem. Latvijas zemes kadastra centrs izmanto MicroStation kopā ar pilnas funkcionalitātes MGE (ietverot kartogrāfijas iespējas) programmatūru uz Windows NT bāzes valsts kartēšanas vajadzībām un MicroStation uz personālo datoru bāzes datu savākšanai.

Nopietnāka digitālā kartēšana ir uzsākta progresīvākajās VZD nodaļās — Jūrmalā, Rīgā, Liepājā, Valmierā un Aizkrauklē. Tas iespējams tādēļ, ka kadastrālā uzmērīšana pilsētās notiek ar elektroniskajiem teodolītiem un tahimetriem, kas nodrošina datu apstrādi ciparu formā. Šos ciparu datus uzkrāj datorā un izmanto digitālās kartes sastādīšanai. Rīgas pilsētā, kur ar mērniecību nodarbojas vairākas iestādes, visiem datiem jāiet caur VZD pilsētas nodaļu, un šie koordinātu dati tiek ievadīti grafiskajā datu bāzē pārbaudei un apstiprināšanai.

Vairāk nekā pirms gada Latvijas zemes kadastra centrs sāka digitizēt zemes gabalu robežas, kuras ir iezīmētas uz lauku apvidus fotokartēm. Šādam nolūkam fotokartes savāc no VZD rajonu nodaļām, lai ar roku izgatavotu kopijas, kuras pēc tam izmanto digitizēšanas darbā. Patreiz tāds darbs ir izdarīts ar 7 rajonu kartēm, bet 4 rajonu materiāls tiek apstrādāts. Darba procesā atrod daudz kļūdas un nesakritības kadastra datos.

 

Sarežģījumi:

• Kadastra ciparu karšu veidošanai pilsētās jau minētās vietējās koordinātu sistēmas jāpārvērš valsts koordinātu sistēmā. Patlaban valsts koordinātu sistēmu izmanto tikai Jūrmalas pilsēta.

• Sporādiskā zemes uzmērīšana sarežģī ciparu kartes veidošanu.

• VZD rajonu nodaļās trūkst kvalificētu darbinieku, kas varētu strādāt ar samērā sarežģīto datu izlīdzināšanas un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (GIS) programmatūru.

• VZD rajonu nodaļas nav gatavas saņemt datus ciparu formā no Latvijas zemes kadastra centra, lai tos turpmāk uzturētu un saglabātu digitālās kadastra kartes vajadzībām nākotnē.

 

6.4. Jaunu pamatkaršu

sastādīšana

Ar Ministru kabineta 1995. gada 23. maija lēmumu Nr. 27 tika pieņemts dokuments “Nacionālās kartogrāfijas attīstības koncepcija.” Tajā ietverti sekojoši jautājumi: karšu matemātiskais pamats, karšu veidošana un izdošana, finansēšanas principi, kartogrāfu izglītošana un apmācīšana un kartogrāfijas administratīvie jautājumi. Prioritāte piešķirama topogrāfisko karšu ražošanai 1: 10 000 un 1:50 000 mērogos.

Kopš 1994. gada mums ir sadarbības projekts ar firmu Swedesurvey AB, kuru finansē Zviedrijas starptautiskās palīdzības aģentūra BITS (tagad saukta SIDA). Šī ilgtermiņa projekta mērķis ir visai Latvijas teritorijai izveidot ortofotokartes 1:10 000 mērogā lauku apvidiem un 1: 2 000 mērogā pilsētām. Pašreiz aerofotouzņēmumi ir izdarīti 25 000 km2 platībai 1:30 000 fotomērogā un 300 km2 1:11 200 fotomērogā. Esam saņēmuši 100 ortofotokaršu lapas 1:2 000 mērogā. Saskaņā ar projekta vienošanos dati tiks doti analogajā (karšu kopijas uz papīra) veidā un ciparu (rastra datu) formātā.

Sadarbībā ar dāņu uzņēmumu DanAgro A/S tika izveidots neliels eksperimentāls projekts, lai radītu digitālo pamatkarti nelielai 57 km2 teritorijai ar aerofotografēšanu 1:5 000 fotomērogā. Šo projektu finansēja Dānijas valdība, bet kartes apstrādāja Latvijas zemes kadastra centrs.

Pēc Daugavpils pilsētas un rajona pašvaldības ierosinājuma VZD pasūtīja 1:8 000 mēroga Daugavpils pilsētas aerofotogrāfijas un 1:25 000 mēroga rajona aerofotogrāfijas. Darbu izpildīja dāņu firma Kampsax Geoplan un finansēja Latvijas puse.

 

Sarežģījumi:

• Latvijas budžetā pašreiz nav līdzekļu, lai apmaksātu koncepcijā noteiktos valsts kartogrāfijas darbus.

• Latvijā pašreiz nav tehniskās bāzes fotogrammetrijai. No bijušās Padomju Savienības esam mantojoši tikai lielu karšu ražošanas uzņēmumu bez modernām karšu sastādīšanas iespējām.

• Budžeta samazināšana sadarbības projektam ar Zviedriju liek mums meklēt iespēju pašiem izgatavot ortofotokartes. Izmantojot papildus aizņēmumu Pasaules bankā VZD izskata iespēju iegādāties fotogrammetrijas iekārtas, ieskaitot iekārtas digitālajai fotogrammetrijai.

 

7. Tiesību reģistrācija

zemesgrāmatās

 

Ar Latvijas Republikas Saeimas lēmumu tika atjaunots “Zemesgrāmatu likums”, kāds tas bija 1937. gadā, un tas šodien ir likumīgais pamats īpašuma tiesību un ķīlu zīmju (hipotēku) reģistrēšanai. Šis vecmodīgais likums atgādina sīku tehnisko instrukciju par to, kā ar roku ierakstāmas ziņas zemesgrāmatas foliju (nodalījumu) lapās. Pirms reģistrēšanas grāmatā reģistrētājs (tiesnesis) pārbauda visus īpašuma dokumentus, arī kadastra un mērniecības dokumentus. Šos datus ieraksta attiecīgās grāmatas folijās, kas sastāv no sekojošām daļām: “Čpašums”, “Čpašnieks” “Apgrūtinājumi” un “Parādi”.

Reģistrēšanas procedūra ir ļoti gara un rada garas rindas pie zemesgrāmatas nodaļām. 1995. gada 1. septembra statistika rāda, ka:

• kadastrā reģistrēti 42 094 īpašumi, no tiem augustā reģistrēti 3 334;

• zemesgrāmatā reģistrēti 27 569 īpašumi, no tiem augustā reģistrēti 1 997.

Te redzams, ka kadastrā un zemesgrāmatā reģistrēto īpašumu starpība pieaug. Tas novedīs pie politiskām problēmām.

 

Sarežģījumi:

• Darbs daudzkārt dublējas. Vieni un tie paši dati vairākkārt tiek atkārtoti dažādos dokumentos. Tiek prasīts uzglabāt daļu kadastra datu, t. sk. īpašumu robežu plānus, arī zemesgrāmatu arhīvos.

• Likuma pārāk detalizētie noteikumi neļauj izmantot datoru tehniku, lai paātrinātu reģistrācijas gaitu.

• Nav labi organizēta datu apmaiņa starp Zemesgrāmatu nodaļām un VZD nodaļām. VZD nesaņem informāciju par īpašuma pāriešanu citā valdījumā, ja tādam darījumam nav pieprasīta uzmērīšana.

• Abas īpašuma reģistrācijas iestādes — VZD un zemesgrāmatas — bieži vien atrodas dažādās vietās, pat dažādās pilsētās, taču iedzīvotājiem personīgi jāierodas abās vietās.

 

8. Zemes informācijas

sistēmas izveidošanas

perspektīvas

 

Ar Latvijas zemes kadastra centra, Valsts zemes ierīcības firmas “Zemesprojekts” un Pasaules bankas/PHARE projektu vadības vienības brīvprātīgo pūlēm tika sagatavots dokuments “Datorizētas nekustamo īpašumu reģistrēšanas sistēmas attīstības koncepcija”, kas nāca klajā 1994. gada aprīlī. Šajā dokumentā aprakstīts patreizējais stāvoklis zemes un nekustamo īpašumu reģistrēšanā, kā arī pētījums par iespējām datorizēt šo procesu, ietverot tekstuālo reģistru un digitālo kadastra karti. Dokuments tika iesniegts VZD un dažādu valdības iestāžu un ministriju ievērībai, un uz tā pamata tika sagatavoti vairāki projektu priekšlikumi, kuriem tika meklētas iekšējās un ārējās investīcijas.

Vienu no šiem projektiem varēja realizēt ar Pasaules bankas atbalstu to iekārtu iegādei, kas paātrina zemes reformu Latvijā. Ar šo Pasaules bankas projektu visas VZD rajonu nodaļas saņēma mērniecības instrumentus, aparatūru un programmatūru. Latvijas zemes kadastra centrs tika apgādāts ar jaudīgu centrālo serveri, grafiskajām darba stacijām, apmācību centra aprīkojumu, relāciju datu bāzes ORACLE un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas programmatūru.

Citu projektu atbalstīja Ekonomikas ministrija, un to ieskaitīja nacionālajā investīciju programmā. Pusmilions latu tika piesķirts sistēmas izstrādāšanai, taču valsts budžeta krīze šī ieguldījuma realizācijai neļāva notikt. Patlaban VZD sastopas ar iepirktās tehnikas izmantošanas problēmām, jo nav līdzekļu sistēmas izstrādāšanai. Acīmredzot šajā situācijā ir jāatrod citi līdzekļu avoti. Viena iespēja ir tuvais PHARE projekts “Tehniskā palīdzība zemes privatizācijai un reģistrācijai.” Projekta pirmā daļa sāksies jau šoruden.

 

8.1. Institūciju sakārtošana

Par zemes un nekustamo īpašumu reģistrāciju Latvijā pašlaik ir atbildīgas divas valsts iestādes — Valsts zemes dienests , kas darbojas atbilstoši likumam “Par Valsts zemes dienestu”, un apgabaltiesu Zemesgrāmatu nodaļas , kas realizē “Zemesgrāmatu likumu”. Bez minētajām iestādēm datus nekustamo īpašumu reģistrācijai vēl gatavo pagastu un pilsētu pašvaldības, Zemkopības ministrija, Valsts meža dienests un citas iestādes.

Visas nekustamo īpašumu reģistrācijā iesaistītās iestādes ir pakļautas dažādām valsts institūcijām un ģeogrāfiski atrodas dažādās vietās. Zemes reformas neatliekamība prasa nodrošināt efektīvu nekustamo īpašumu reģistrāciju, kas ir iespējams, izveidojot modernu informācijas apstrādes sistēmu ar datoru palīdzību. Šāda sistēma palīdz integrēt datus no daudziem avotiem, kontrolēt datu pareizību, tos apstrādāt, pieņemt lēmumus un veikt ārējo klientu apkalpošanu. Atbilstoši likuma “Par Valsts zemes dienestu” (1992.12.15) 2. panta 15. punktam VZD uzdevumos ietilpst zemes kadastra un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas izveides koordinēšana un pārzināšana, kā arī klientu nodrošināšana ar šo informāciju. Savukārt 6. pants nosaka, ka zemesgrāmatu nodaļas pienākums ir nodrošināt datu par īpašuma tiesību nostiprināšanu iekļaušanu VZD uzturētajā Zemes informācijas sistēmā. Šī paša likuma 8. pants nosaka, ka par oficiālu atzīstama tikai VZD informācija par likumā noteiktajiem valsts kadastra datiem attiecībā uz zemi zemi un citu nekustamo īpašumu un ka kadastra sistēmu izstrādā un kārto vienīgi Valsts zemes dienests.

Lai paātrinātu un vienkāršotu reģistrāciju, izlēgtu informācijas un tehnisko resursu dublēšanos, būtiski samazinātu informācijas sistēmu kopējās izmaksas, atvieglotu informācijas izmantošanu un samazinātu nepieciešamību uz vietām pēc speciāli apmācīta personāla, piedāvājam veidot kopēju zemes un nekustamo īpašumu informācijas sistēmu, kas sevī saturēs datus no zemesgrāmatām un zemes kadastra. Pēdējās grozījumi likumā “Par 1937. gada 22. decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību” papildina likumu ar 21.2 pantu šādā redakcijā: “Zemesgrāmatas nodaļas un Valsts zemes dienests veido kopēju datorizētu informācijas sistēmu. Datu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.”

Šādai informācijas sistēmai jāsastāv no trim galvenajām sadaļām:

1. Sadaļa ČPAŠUMS, kas satur pamata ziņas par nekustamo īpašumu: administratīvās vienības nosaukums, kadastra grupas nosaukums, zemes gabala (gabalu) numurs, platība, novērtējums, izmantošana, kā arī citas ar īpašumu saistītas ziņas, kas raksturo tā fizisko stāvokli un novērtējumu. Par šo ziņu pareizību atbild Valsts zemes dienesta nodaļa .

2. Sadaļa ČPAŠUMA TIESČBAS, kas satur īpašnieka vārdu un, iespējams, adresi, norādi uz dokumentiem, kas apstiprina īpašuma tiesības, un ziņas par īpašuma tiesību aprobežojumiem. Par šo ziņu pareizību atbild Zemesgrāmatu nodaļa .

3. Sadaļa APGRŪTINĀJUMI, kas satur ziņas par servitūtiem, hipotēkām, nomu un citiem apgrūtinājumiem. Par šo ziņu pareizību atbild Zemesgrāmatu nodaļa , un, atsevišķos gadījumos, arī Valsts zemes dienesta nodaļa .

Reģistrācijas sistēmas kodols ir elektroniska datu bāze, caur kuru tiek integrētas visas reģistrācijā iesaitītās puses.

Lai šāda integrēta zemes informācijas sistēma būtu ar tiesisku statusu, atbildīgajām pusēm kopīgi jāizstrādā reģistrācijas kārtība — kurš un kādā veidā pieņem lēmumu, kas izraisa sagatavoto datu reģistrāciju/pārreģistrāciju.

 

8.2. Decentralizācija

pret centrālu sistēmu

Lai nodrošinātu Zemes informācijas sistēmas aktualitāti, palielinātu tās efektivitāti, tuvinātu to īpašniekiem un galvenajiem klientiem (pašvaldībām), paredzēts galvenās reģistrācijas funkcijas veikt reģionālā (rajonu un pilsētu) līmenī. Šajā nolūkā uz vietām tiek izveidoti nelieli lokālie datoru tīkli, sastāvoši no dažām darba vietām, kuru galvenās funkcijas būtu:

• datu sagatavošana un ievade;

• reģionālās reģistra sistēmas uzturēšana un aktualizācija;

• tiesisku dokumentu un uzziņu sagatavošana un izdošana;

• reģionālo klientu apgādāšana ar informāciju;

• sadarbība ar pilsētu un pagastu pašvaldību lokālajām informāciju sistēmām;

• datu sagatavošana centrālā reģistra satura aktualizācijai.

Atkarībā no pieejamā finansēšanas veida jāparedz iespēja pakāpeniski veidot reģionālās sistēmas, apgādājot rajonu un pilsētu Zemes dienesta un Zemesgrāmatu nodaļas ar nepieciešamo tehniku un apmācot personālu, vienlaikus turpinot rokas reģistrāciju.

Svarīga zemes informācijas daļa ir kadastra kartes un plāni. To sagatavošana un glabāšana ciparu (digitālā) formā ir ļoti darbietilpīga, dārga un prasa speciāli apgādātu tehnisko aprīkojumu un ilgstošu speciālistu apmācību. Lai šo moderno tehnoloģiju pamazām ieviestu reģionālajā līmenī, ir lietderīgi uzreiz radīt 5—6 reģionālos digitālās kartogrāfijas centrus. Šie centri nodrošinātu tuvāko rajonu Valsts zemes dienesta nodaļu vajadzības un kalpotu par pieredzes nodošanas un apmācības bāzi digitālās kartogrāfijas sistēmu tālākai ieviešanai.

Valsts funkciju ievērošanai zemes un īpašumu pārvaldīšanā informācijas sistēmas izstrādāšana un funkcionēšanas nodrošināšana uzticama vienai organizācijai — Latvijas Zemes kadastra centram . Tā galvenie uzdevumi:

• Zemes informācijas sistēmas izstrādāšana, ieviešana ekspluatācijā un tālāka pilnveidošana;

• Reģionālā līmeņa personāla apmācība;

• Valstiski nepieciešamo datu savākšana no reģionālajām sistēmām, kārtojot oficiālo informāciju par zemi un nekustamajiem īpašumiem;

• Telekomunikāciju tehniskā nodrošināšana ar reģionālajām sistēmām;

• Vienotu standartu un tehnisko prasību izstrādāšana;

• Reģionālo sistēmu tehniskā apkalpošana;

• Zemes vienību apzīmējumu sistēmas uzturēšana valsts līmenī;

• Zemes informācijas kvalitātes kontrole un kadastra pārraudzība;

• Informācijas saites ar citiem reģistriem izveidošana un uzturēšana;

• Valsts un municipālo iestāžu apgādāšana ar informāciju zemes pārvaldīšanas funkciju veikšanai un nekustamo īpašumu nodokļu aprēķināšanai;

• Finansu un kredīta iestāžu, kā arī citu klientu apgādāšana ar informāciju;

• Piedalīšanās likumdošanas aktu izstrādē par kadastra un citu reģistru uzturēšanas un izmantošanas tiesisko kārtību.

Centrālajā līmenī uzturēto ziņu saturu nosaka valdība kā nepieciešamo un pietiekošo datu daudzumu lēmumu pieņemšanai zemes pārvaldīšanā, kurus ir iespējams uzturēt aktuālā stāvoklī. Centrālajā līmenī glabājamie dati ir uzskatāmi par oficiālo informāciju par zemi un nekustamajiem īpašumiem , kamēr reģionālajās sistēmās glabātos aktuālos datus izmanto centrālās sistēmas satura aktualizācijai. Ir pieļaujams, ka datu saturs reģionālā un centrālā līmenī atšķirsies — centrā tiks glabāts pirmkārt valsts pārvaldei nepieciešamais datu izvilkums no visiem reģionālā līmenī radītajiem datiem, neglabājot vēsturiskus datus. Savukārt vietējās pašvaldības ir ieinteresētas daudz plašāk izvērstos datos par zemes izmantošanu tās pārvaldītajā teritorijā, kā arī glabāt vēsturiskus datus par zemes izmantošanu.

 

8.3. Tehniskās prasības

Lai iegūtu pilnīgu datorizētu sistēmu, nepieciešams noteikt šīs sistēmas modeļa visus elementus. To noteikšanai ir jāvadās no sistēmai izvirzāmām prasībām, kuras pēc iespējas pilnīgāk būtu jāapmierina izvēlētajam tehniskajam risinājumam. Uzskatām, ka Zemes informācijas sistēmai būtu izvirzāmas sekojošas prasības:

• Sistēmai no vairākām darba vietām tās jāsaslēdz lokālā skaitļošanas tīklā , dodot iespējas katrai autorizētai personai piekļūt pie datu bāzēm un perifērām iekārtām.

• Datu glabāšanai un apstrādei sistēmā lietojama tā saucamā “klienta–servera” pieeja . Tā samazina uzturēšanas izdevumus līdz minimumam un dod labāku attiecību starp efektivitāti un izdevumiem.

• Informācijas sistēmas programmu nodrošinājums veidojams, izmantojot kādu no relāciju tipa datu bāzu vadības sistēmām , kas mūsdienās uzskatāmas kā industriāls standarts.

• Lai apmierinātu nākotnes prasības, jāparedz datoru tīkla un sistēmas tālākas paplašināšanas iespējas :

(1) palielinoties datu daudzumam tajā,

(2) palielinoties lokālo klientu skaitam,

(3) pārejot uz ārējo klientu apkalpošanu tiešas pieslēgšanās (ONLINE) režīmā.

• Kā jau bija minēts iepriekš, sistēmai jābūt decentralizētai , datu ievades un uzturēšanas funkcijas pārvietojot maksimāli tuvu datu ieguves avotam. Sistēmas centrālajam līmenim jāatbild par vienotiem standartiem, vienotu datu saturu, sistēmas izstrādi un funkcionēšanu, datu apkopošanu, personāla apmācību.

• Sistēmas un tajā ietverto datu drošībai jāatbilst vismaz C2 klases līmenim (aizsardzība ar kontrolētu piekļūšanu), nodrošinot:

(1) diskrētu piekļūšanu sistēmas un datu atsevišķām daļām;

(2) sistēmas lietotāju identifikāciju un autorizāciju;

(3) visu darbību nepārtrauktu uzskaiti — auditu.

• Visiem lokālajiem skaitļošanas tīkliem jāparedz iespēja pieslēgties centrālai sistēmai , izmantojot telekomunikācijas protokolus.

• Sistēmai jānodrošina piekļūšana ārējām datu bāzēm (citiem reģistriem). Šajā nolūkā jāizstrādā minimālais valstiski nepieciešamais kodifikātoru (atslēgu) kopums.

• Ārējo klientu apgādi ar datiem un piekļūšanu pie sistēmas no citu ārējo datu bāzu puses jānodrošina ar standarta pieprasījumu valodas SQL līdzekļiem.

• Sistēma visas valsts mērogā jāveido kā replikatīva datu bāze pretstatā distributīvai datu bāzei, ar valstiski svarīgu datu glabāšanu centrālā sistēmā un attiecīgo datu atkārtošanu reģionālās sistēmās. Tas nodrošina:

(1) sistēmas nepārtrauktu darbu gadījumos, ja kāda no reģionālajām sistēmām ir izgājusi no ierindas vai vispār nav datorizēta;

(2) datu kvalitātes centralizētu kontroli:

(3) palielina datu drošību ar to fizisku glabāšanu divās vai vairākās vietās.

• Izvēlētai informācijas sistēmas realizācijas videi jāatbilst Latvijas apstākļiem , t.i., jānodrošina:

(1) latvisku mijiedarbību (saskarni) starp programmu un lietotāju,

(2) informācijas latviešu valodā netraucētu uzglabāšanu un izdošanu,

(3) informācijas meklēšanas un sakārtošanas funkciju realizāciju pēc latviskām atslēgām.

• Lai atvieglotu sistēmas izmantošanu, darbam ar datu bāzēm jālieto vienveidīgu standarta lietotāja saskarni (CUA).

• Sistēmai ir jābūt ar pieņemamu ātrdarbību neatkarīgi no datu daudzuma tajā un vienlaicīgi apkalpojamo klientu skaita.

• Kā lietotāju darba vietas plaši izmantojami standarta personālie datori un standarta programmas tiem.

 

8.4. Sistēmas administrēšanas jautājumi

Piedāvātā decentralizētā sistēma ar datu replikāciju uz centru saistās ar vienu lielu problēmu: vairāk nekā 30 vietējo sistēmu administrēšanai katrā rajona reģistrācijas nodaļā vajadzīgi labi apmācīti darbinieki. Otra problēma ir tā, kā Latvijas zemes kadastra centrs spēs uzturēt un uzlabot šo sistēmu vienlaicīgi daudzās vietās.

Var izvēlēties citu risinājumu — vienu centrālo sistēmu, kam ir tieši sakari ar rajonu reģistrācijas iestādēm, kuras var informāciju aktualizēt tieši centrālajā datu bāzē. Tam ir vajadzīgs labi attīstīts telekomunikāciju tīkls, kas Latvijā šobrīd vēl ir problemātiski. No otras puses, centralizēta organizācija nav piemērota digitālās kadastra kartes uzturēšanai un glabāšanai. Acīmredzot Zemes informācijas sistēmas kopējā uzbūve ir jānosaka projekta izveides sākuma posmos.

 

8.5. Pāreja uz jauno sistēmu

Tā kā Latvijas zemes kadastra centrs joprojām strādā ar pagaidu reģistrācijas sistēmu, kurā patlaban ir ziņas par vairāk nekā 120 000 zemes gabaliem, ir jāpiedāvā trīs posmi pārejai uz Zemes informācijas sistēmu. Pirmais posms bija centralizēti darbināma pagaidu reģistrācijas sistēma. Līdz 1995. gada beigām katrai VZD rajona nodaļai vajadzētu saņemt datorprogrammmas kadastra reģistra vešanai kopā ar pārveidotiem pagaidu reģistra datiem. Šīm kadastra reģistra programmām būtu jāstrādā datu savākšanai līdz jaunās sistēmas izveidei. Tad iegūtie kadastra dati tiktu vēlreiz pārveidoti atbilstoši jaunajai sistēmai.

 

9. Nobeiguma secinājumi

 

• Zemes reforma Latvijā ir izgājusi sākuma fāzi un sasniegusi pilnas darbības pakāpi. Tā kavējas dažādu iemeslu dēļ vienīgi nelielās rajonu pilsētās.

• Nekustamā īpašuma reģistrācijas vispārīgā kārtība veidojas un apstiprinās praksē. Šī kārtība ir jāanalizē, lai to uzlabotu un paātrinātu, īpaši reģistrācijas kārtība zemesgrāmatā.

• Zemes reformas gaitā ir sagatavoti atsevišķi konceptuāli dokumenti, kuros aprakstīta daļa no reformas gaitas. Nav galvenā dokumenta, kas noteiktu zemes reformas mērķus, termiņus, realizēšanas un finansēšanas veidus kopumā. Agrākā, pirms pieciem gadiem sagatavotā sākotnējā likumdošana šodienas apstākļiem vairs neatbilst.

• Sagatavotais “Kadastra likuma” projekts vēl nav pieņemts. Tātad kadastrālai reģistrācijai nav likumīga pamata, lai gan dažus principus no šī likuma jau lieto praksē.

• Privatizācijas galvenā problēma saistās ar nekustamā īpašuma formēšanas un reģistrēšanas finansēšanu. Situācija ar valsts budžetu liek mums meklēt citus avotus zemes reģistrācijas sistēmas ieviešanai, piemēram, ilgtermiņa aizņēmumus vai valsts aizņēmumus no īpašniekiem.

• Valsts nozīmes informācijas sistēmas izveide patiesībā nav sākusies. Iemesls tam ir kļūdas dažādo valsts iestāžu un institūciju sadarbībā, attiecīgu likumu trūkums un ierobežoti finansu līdzekļi. Nesenās likumu izmaiņas varētu paātrināt resursu un datu apvienošanu.

• Zemes informācijas sistēmas tehniskās realizācijas aspekti ir jau apzināti. Sistēmas vispārējā uzbūve ir jānosaka projekta izstrādāšanas sākuma posmos.

 

 

Literatūra

 

1. Zemes pārvaldes vadlīnijas pārejas perioda valstīs (projekts). Sagatavojusi ANO Ekonomiskā un sociālā padome, Ženēva, 1995. (angļu un krievu val.)

2. Starptautiskās mērnieku federācijas ziņojums par kadastru. Starptautiskā mērnieku federācija (FIG), Kanbera, Austrālija, 1995. (angļu un latviešu val.)

3. Latvijas Republikas likums “Par Valsts zemes dienestu.” 1992. gada 15. decembris. “LR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs”, 1993, Nr. 1/2.

4. “Zemesgrāmatu likums.” 1993. gada 5. aprīlis. “Valdības Vēstnesis”, 1937., Nr. 293.; “LR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs”, 1993., Nr. 14/15.

5. LR Ministru kabineta noteikumi Nr. 107 “Par valsts nozīmes automatizētām informācijas sistēmām”, 1994. gada 24. maijs.

6. Tehniskie norādījumi zemes īpašumu (lietojumu) robežu ierādīšanai dabā. LR Valsts zemes dienests, Rīga, 1994.

7. Robežu uzmērīšanas tehniskā instrukcija. LR Valsts zemes dienests, Rīga, 1995.

8. Datorizētas nekustamo īpašumu reģistrēšanas sistēmas attīstības koncepcija. Sagatavojusi darba grupa, 1994.

9. Kartogrāfijas attīstības koncepcija. Sagatavojusi darba grupa un pieņēmis LR Ministru kabinets 1995. gada 23. maijā, sēdes protokols Nr. 27.

10. Pārdomas par Latvijas Valsts ģeodēziskā tīkla problēmām. Andris Mazkalniņš, VZD Atbalsttīklu nodaļas vadītājs, Rīga, 1995.