ATGĀDNES, ATCERES

Lai mūžam nerimst Lāčplēša gars!

Rīt — Lāčplēšu piemiņas diena. To mūžam lai izjūtam. Jo Brīvības cīņas 1918.-1920. gadā — tā ir bijusi vēsturē vienīgā reize, kad latviešu karavīrs ir cīnījies savā formas tērpā un par savu valsti. Tāpēc šis laiks mums ir tik svēts un tā varoņi mūžmūžos godināmi. Rīt, kad apritēs 76. gadi, kopš Rīgā atkal dunēs baznīcu zvani — pieminot “lāčplēšus”, atcerēsimies tās dvēseles, tās asinis, to varoņgaru, kas XX gadsimta sākumā deva iespēju radīt neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti. Un vairāk nekā 2000 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ir un paliks ne vien brīvības cīniņu simbols, bet arī mūsu tautas sirdsapziņas apliecinājums.

Veronika Strēlerte

Rudens vēji kad baisi
Daugavu mutuļos jauc,
Izdzirda vētrainie gaisi:
Dziļumos Lāčplēsis sauc!

Sauciens no atvariem šaujas
Skanīgs, spēcīgs un tīrs,
Iztrūcies, ceļas un aujas
Latviešu karavīrs.

Uguns viesuļos stāvi
Izslejas, ceļas un ļimst,
Varoņu dzīvi un nāvi
Svētījot, Latvija dzimst.

Kopā ar dzīviem un veļiem
Varoņi pulcēties sāk,
Raugi: pa rasainiem ceļiem
Mūžīgā Latvija nāk.

 

Tagadējos grāmatniecības diezgan smagajos apstākļos, kad grāmatu tirgu pārpludina “sēnalu” literatūra un daudz pūļu neprasosi vecu izdevumu pārpublicējumi, pateicoties atsevišķu zinošu un varošu cilvēku entuziasmam un apņēmībai, tomēr reizumis parādās lielas jaunradītas vērtības ar paliekošu kultūrvēsturisku nozīmi. Tāds fundamentāls pētniecisks darbs, kas satur bagātīgu, līdz šim neapkopotu vai nezināmu faktu materiālu, turklāt teicamā, mūsdienu prasībām atbilstošā poligrāfiskā izpildījumā, ir nupat iznākusī biogrāfiskā vārdnīca “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”, ko sagatavojis Latvijas Valsts vēstures arhīvs un izdevis apgāds “Jāņa sēta”.

Tajā ir sniegtas vairāk vai mazāk pilnīgas ziņas par visām 2116 personām, kas laikā no 1920. līdz 1928. gadam apbalvotas ar Lāčplēša Kara ordeni. Saskaņā ar LKO statūtiem, kurus Satversmes sapulce apstiprināja 1920. gada 18. septembrī, šis Latvijas Republikas augstākais apbalvojums bija piešķirams “vienīgi par kara nopelniem un tikai tam, kas izpildījis savu pienākumu pret valsti ar ārkārtīgi grūtiem izcilus varoņdarbiem — par godu un slavu Latvijai, tam, kas, acīm redzamas nāves briesmas nicinādams, apzinīgi un pašaizliedzīgi briesmās un grūtībās dodoties, izdarījis savrupu un ar pilnām sekmēm izcilu varoņdarbu, kurš devis nepārprotamu un acīm redzamu labumu valsts drošības vai kara panākumu ziņā”.

Tiklīdz jaunā Latvijas armija bija sagrāvusi un padzinusi bermontiešu karaspēku, tiklīdz pēc sīvām kaujām Latgalē bija pieveikta lielinieku armija, 1919. gada 23. augustā ar K. Ulmaņa vadītā Ministru kabineta lēmumu sāka apbalvot latviešu brīvības karaspēka krietnākos vīrus. Augstāko mūsu valsts ordeni līdz 1928. gadam (kad beidzās tā piešķiršana) ir saņēmuši 1800 latviešu vīru. LKO ir saņēmuši gan latvju strēlnieki par līdzdalību cīņās Rīgas frontē no 1915. līdz 1917. gadam, gan brīvības cīņu dalībnieki 1918. — 1920. gadā. Pateicībā par palīdzību mūsu tautai grūtajos laikos Lāčplēša apbalvojumu ir saņēmuši arī igauņi, lietuvieši, vācieši, francūži, poļi, somi un citi Latvijas pilsoņi un toreizējie ārvalstnieki.

Daudzus brīvības cīnītājus vēlāk apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1923. un 1928. gadā viņi saņēma īpašas piemiņas medaļas. Atbrīvošanās kara veterāniem ir bijušas priekšrocības jaunsaimniecību ieguvē, dažādu kredītu un lauksaimniecības inventāra saņemšanā. Jau divdesmitajos gados ieviesās paraža dēvēt visus Tēvzemes brīvības cīnītājus par “lāčplēšiem”, neraugoties uz to, vai apbalvojums bijis krievu cara Jura krusts vai Triju Zvaigžņu ordenis,vai Atbrīvošanās Kara piemiņas medaļa.

Apmēram 600 lappušu biezajā grāmatā atrodamas ziņas par vairāk nekā 2000 personām, kas savulaik saņēmušas LKO. Jau divdesmito gadu beigās gandrīz tika sastādīts enciklopēdisks krājums “Mūsu Lāčplēši”. Diemžēl toreiz grāmatas izdošana dažādu iemeslu dēļ tika pārtraukta. Bet 1993. gada nogalē četri Latvijas Valsts vēstures arhīva darbinieki — Modris Šēnbergs, Raimonds Romanovskis, Edgars Ruņģis un Uģis Treide — ar arhīva direktora Nikolaja Rižova atbalstu sāka turpināt iesākto, bet nepabeigto lielapjoma darbu. Nedaudz vēlāk darba grupai pievienojās Latvijas Vēstures muzeja darbinieks Gunārs Rauzāns un vēstures zinātņu doktors Ainars Bambals no blakusmājā esošā Valsts arhīva.

Milzum daudz biogrāfisko ziņu ir savākts šajos pāris gados, tomēr attiecībā uz daudziem LKO kavalieriem ir sacīts — “par turpmāko likteni ziņu nav”. Tāpēc grāmatas autori būs pateicīgi par ikvienu papildinājumu vai precizējumu. Atsauksmes sūtāmas grāmatas darba grupai uz Latvijas Vēstures arhīvu Rīgā, Slokas ielā 16.

Grāmatas prezentācija notika 2. novembrī un bija veltīta gadskārtējai Lāčplēšu piemiņas dienai. Un todien īpaši cildināja Vēstures arhīva direktora vietnieci Valdu Pētersoni, kas tika nodēvēta par lielizdevuma galveno “motoru”.

Interesanti, ka vēl 1920. gada sākumā nebija skaidrs, kā tad īsti sauks nacionālo ordeni drosmīgākajiem karavīriem. Bija viedokļi, ka apbalvojums saucams par Viestura vai Imanta ordeni.

“ Tā ir mūsu pateicība vectēviem, kas nebijās cīnīties pret divām lielvarām,” sacīja grāmatas autoru grupas vadītājs M.Šēnbergs.

Mintauts Ducmanis,
vēsturnieks

Lāčplēša Kara ordeņa Statūti

I.Vispārējie noteikumi.

1. Lāčplēša Kara ordenis dibināts 1919. g. 11. novembrī — Latvijas atbrīvošanas slavenākajā un grūtākajā cīņas dienā.

Šī ordeņa devīze: “Par Latviju”.

 

2. Lāčplēša ordeņa dibināšanas dienu svin visās karaspēka daļās.

 

3. Lāčplēša ordenim ir 3 šķiras:

I šķira — viena plata lente pār plecu ar trim sarkanām un četrām sudraba vienāda platuma strīpām; krusts nēsājams kreisajā pusē pie lentes sasējuma; zvaigzne nēsājama kreisā pusē.

II šķira — tāds pats krusts kā I šķiras, tikai mazāks; lente šaurāka; krusts nēsājams pie lentes kaklā.

III šķira — tāds pats kruts, vēl mazāks, nēsājams pie krūtīm kreisajā pusē.

 

4. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru skaits nav noteikts vai ierobežots.

 

5. Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera godu var piešķirt visiem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, neievērojot ieņemamo stāvokli, bet skatoties tikai uz viņu nopelniem. Tāpat arī ārzemniekiem ar viņu augstākās izpildu varas piekrišanu.

 

6. Ar Lāčplēša kara ordeņa nozīmes II šķiru var apbalvot tikai tos, kuri jau ir ordeņa III šķiras kavalieri, un ar I šķiras nozīmi tikai tos, kuri jau ir ordeņa III un II šķiras kavalieri. Šis noteikums neattiecas uz ārzemniekiem.

 

7. Lāčplēša zemākās šķiras Kara ordeņa nozīmi nēsā arī pēc apbalvošanas ar šī ordeņa augstākām šķirām.

 

8. Lāčplēša kara ordeņa nozīmju piešķiršana par izciliem kaujas nopelniem piekrīt sevišķai ordeņa domei, kura sastāv: a) no Valsts prezidenta kā domes priekšsēdētāja; b) no septiņiem Saeimas sava vidus ievēlētiem priekšstāvjiem; c) no septiņiem augstākās Lāčplēša kara ordeņa šķiras kavalieriem, kurus ievēl ordeņa dome ar divi trešdaļām balsu vairākumu.

Pirmos septiņus kavalierus ieceļ Ministru kabinets saziņā ar virspavēlniecību. Ja kāds no šiem septiņiem, kā arī turpmāk ievēlētiem karavīriem izstājas no domes sastāva, tad viņa vietā ordeņa dome ievēl citu saskaņā ar c punktu.

Ordeņa domes sasaukšana, skatoties pēc vajadzības, piekrīt domes priekšsēdētājam. Priekšsēdētāja biedru un sekretāru dome ievēl no sava vidus uz 3 gadiem.

 

Piezīme. Par domes locekļiem nevar būt personas, kuras atrodas zem izmeklēšanas vai tiesas par noziegumiem, par kuriem paredzēts cietums vai bargāks sods; tāpat arī personas, kam piespriests cietuma vai bargāks sods, kaut arī viņas pēc taisītā sprieduma no soda atsvabinātu noilguma, izlīguma, apžēlošanas vai amnestijas dēļ.

— — —

 

 

III. Kādā kārtībā Lāčplēša Kara ordenis piešķirams

15. Ja kāds karavīrs ar savu varonību pelnījis, ka viņam piešķir Kara ordeņa nozīmes, viņa daļas priekšnieks vai tā vietnieks ziņo par to ar rakstu savai kaujas priekšniecībai, zem kuras vadības karavīrs izdarījis apbalvošanas cienīgu varoņdarbu.

 

Piezīme. Ja varoņdarbu izdarījušā kaujas priekšnieks kritis vai ievainojuma dēļ atstājis savu daļu, tad karavīram ir tiesība paziņot par savu izcilus darbu nākošam augstākam priekšniekm.

 

16. Stādot priekšā apbalvošanai, katra priekšnieka pienākumus ir pilnīgi pārliecināties, vai apbalvošanai priekšā stādāmais patiesi veicis ordeņa statūtos paredzētu varoņdarbu, par kuru var piešķirt Kara ordeņa nozīmi. Vispusīgi pārliecinājies par tiešām veikto varoņdarbu, priekšnieks, klātpieliekot attiecīgus pierādījumus, pamatīgi to attēlo un piezīmē: ar kādu karaspēka daļu, kādā sastāvā un stiprumā, zem kā vadības, kur un kad minētais varoņdarbs ticis veikts, kā arī to, kādi un cik lieli ieguvumi kara piederumos un gūstekņos nākuši mūsējo rokās un kam viņi nodoti.

 

17. Ja skaidri redzams, ka iesniegums dēļ apbalvošanas ar Kara ordeņa nozīmi pilnīgi nepamatots, tad tas stingri sodāms pēc likumiem.

 

18. Iesniegumi dēļ apbalvošanas ar Kara ordeņa nozīmi izdarāmi no tiešā kaujas priekšnieka nekavējoties pēc veiktā izcilus varoņdarba un vispārīgi, parastos apstākļos, ne vēlāk kā divus mēnešus pēc varoņdarba izdarīšanas. Izņēmumi pielaižami tikai sevišķi svarīgos un pamatotos gadījumos.

 

19. Priekšā stādījumu par Kara ordeņa kavaliera goda piešķiršanu kaujas priekšniecība pakāpeniski virza līdz kara ministram. Iesniegumus dēļ apbalvošanas ar Kara ordeņa nozīmi nodod sasauktai Kara ordeņa domei izspriešanai.

 

20. Apbalvojumu atzīst par piespriežamu, ja ne mazāk par desmit locekļu no domes sastāva atrod iesniegumu par pareizu un ordeņa statūtiem piemērotu.

 

21. Apspriedusi iesniegumus, dome taisa savus lēmumus, kuri ir galīgi.

 

Piezīme. Dome var pieprasīt vajadzības gadījumā papildu datus. Atraidīšanas gadījumā var atjaunot priekšā stādīšanu dēļ apbalvošanas tikai tad, ja radušies jauni un noteikti fakti, kuri runā apbalvošanai par labu.

 

22. Latvijas armijas karavīrus ieskaita par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, izsludinot tos ar pavēli pa armiju, kā arī ar pavēlēm attiecīgās daļās, pie kurām piederējis un pieder apbalvotais.

 

23. Lāčplēša Kara ordeņa nozīmes svinīgi pasniedzot apbalvotam, dod arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera apliecības rakstu, kuru parakstījis ordeņa domes priekšsēdētājs un kara ministrs, klātpieliekot ordeņa zīmogu.

 

24. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru matrikulu un arī visu sarakstīšanos ordeņa lietās ved ordeņa dome, kuras darbvedība atrodas Valsts prezidenta sekretariātā.

Kara ordeņa kavalieru sarakstā atzīmē: kad un par kādu varoņdarbu ordenis piešķirts, ieņemamā dienesta vietu un pakāpi. Visas ziņas, kuras attiecas uz pārmaiņām par apbalvotām personām, ievācamas no attiecīgām iestādēm.

 

25. Apbalvošana ar Kara ordeņa nozīmi un ieskaitīšana par Kara ordeņa kavalieri notiek svinīgā kārtā: karaspēka atsevišķās daļas, kurās ir apbalvojamie ar Kara ordeni, izvedamas uz parādi. Apbalvojamos izsauc parādes frontes priekšā. Pa apbalvošanas laiku orķestris spēlē svinīgu maršu un karaspēks atdod godu. Pēc apbalvošanas karaspēks iet ceremoniālā maršā apbalvotiem garām.

 

Piezīme 1. Apbalvošana uz kaujas lauku izdarāma, tiklīdz tas iespējams.

 

Piezīme 2. Apbalvošanas ceremonijas jāizdara ar vislielāko svinīgumu.

 

 

IV. Lāčplēša Kara ordeņa tiesības un priekšrocības

26. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem atļauts lietot Lāčplēša Kara ordeņa nozīmi uz zīmogiem, papīriem u.c.

 

27. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem atļauts nēsāt karavīru ietērpu, arī aktīvā dienestā neatrodoties, pēc armijā pieņemta un pastāvoša parauga, bet bez daļu vai iestāžu nozīmēm. Kā ietērpa valkāšanas, tā noliegšanas ziņā viņi padoti likumam par atvaļināto karavīru tiesību valkāt karavīru ietērpu.

 

28. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem par viņiem piešķirtām Kara ordeņa nozīmēm nav jāmaksā nekāds atlīdzinājums.

 

29. Visi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ievedami sarakstos pēc ordeņa nozīmes iegūšanas laika un pēc šķiras.

 

30. Pie iecelšanām atbildīgos amatos armijā un flotē Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem dodama priekšroka pie citādi vienlīdzīgiem kandidātiem.

 

31. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, arī aktīvā dienestā neatrodoties, sniedz par velti ārsta palīdzību pēc tiem noteikumiem, kuri attiecināmi uz aktīvās armijas karavīriem.

 

32. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem dodams divkārtīgs atvaļinājums samērā ar normētiem parastiem un vispārējiem kārtējiem atvaļinājumiem.

 

33. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem jādod priekšrocība, iegūstot tālāku militāru izglītību.

Ordeņa kavalieru bērni visās valsts mācības iestādēs atsvabināmi no mācības maksas pēc šo iestāžu attiecīgo padomju lēmumiem.

 

34. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem tiesība, uzrādot savu ordeņa apliecību un personības dokumentus, braukt pa valsts dzelzceļiem par puscenu, bet, atrodoties karavīru ietērpā, — pēc aktīvā dienesta noteikumiem. Tuvākus noteikumus izdod satiksmes ministrs.

 

35. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru mirstīgās atliekas pavada, kur tas iespējams, ar militāru godu.

 

36. Izņēmuma gadījumos ordeņa dome ar 2/3 balsu vairākumu var noliegt nēsāt ordeņa nozīmes.

Kam ar tiesas spriedumu ordenis atņemts, tas zaudē arī ar šo ordeni saistītās tiesības. Atņemtās ordeņa nozīmes līdz ar to dokumentiem un sprieduma norakstu piesūtāmas ordeņa domei; tāpat jārīkojas tanīs gadījumos, kad dome noliedz šīs nozīmes nēsāt. Ordeni neatņem virsniekam, piespriežot degradējumu par kareivi.

 

Piezīme. Arestētie Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri apcietinājuma laikā ordeņa nozīmes nodod tai amatpersonai, kura paraksta lēmumu par apcietināšanu, vai ieslodzījuma vietas priekšniekam.

 

No Satversmes Sapulces 1920. g. 18. septembra Likuma par Lāčplēša Kara ordeņa statūtiem.

 

Saeimā pieņemtie un Valsts prezidenta 1927. g. 22. martā izsludinātie Pārgrozījumi un papildinājumi Lāčplēša Kara ordeņa statūtos.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri vēstures griežos

Tieši Latvijas brīvības cīņu laikā — 1919. gada 11. novembrī, tātad dienā, kad latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus, simboliski tika nodibināts Latvijas valsts pirmais un augstākais apbalvojums — Lāčplēša Kara ordenis (turpmāk LKO). Tā devīze skanēja “Par Latviju”. Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris A. Stalbe, un Satversmes Sapulce tos apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, kad jau visa Latvija bija atbrīvota no svešzemniekiem. Ordeņa skices un zīmējumus izgatavoja mākslinieks brīvības cīņu dalībnieks Jānis Aleksandrs Liberts.

LKO piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu un izveidošanu. Pirmie ordeņi 1920. gada 13. augustā ar Ministru kabineta lēmumu tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem — P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeram, J. Jansonam, J. Puriņam un J. Apinim. Pēc tam ordeņu piešķiršana turpinājās, un Lāčplēša Kara ordeņa pirmajiem 288 kavalieriem apbalvojumus pasniedza Satversmes Sapulces priekšsēdētājs J. Čakste svinīgā parādē Rīgā, Esplanādē 1920. gada 11. novembrī. Pēc tam apbalvošana notika ik gadus līdz pat 1928. gada 1. novembrim.

LKO bija trīs šķiras, t.i., pakāpes. Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko, III šķiru, un augstāko, II un I pakāpi varēja piešķirt tikai pēc tam (šis noteikums nebija obligāts, apbalvojot ārzemniekus). Latvijas karavīru apbalvošanu ar I un II šķiru izsludināja 1927. gada 4. novembrī un 1928. gada 1. novembrī.

Jautājumu par apbalvošanu izlēma LKO dome, kuras sastāvā bija Valsts prezidents (priekšsēdētājs), septiņi Saeimas deputāti un septiņi LKO kavalieri. Pirms tam armijas pulkos izveidotās komisijas izskatīja konkrētos apbalvošanas pieteikumus, sastādīja detalizētu varoņdarba aprakstu, apkopoja liecinieku ziņojumus un sastādīto apbalvošanas anketu jeb listi iesniedza apstiprināšanai kara ministram, kurš to savukārt izvērtēja un akceptēšanas gadījumā nodeva tālāk ordeņa domei jautājuma galīgai izlemšanai.

LKO ir veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltas emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aplokojumu. Aversā krusta vidū attēlots Lāčplēsis, krusta stūros atrodas divi zobeni. Reversa medaljonā lasāms uzraksts — “11. novembris 1919”. Krusta galos iegravēti iniciāļi H.B., un tā ir sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme.

I šķiras ordenis ir baltas emaljas krusts (61 x 57,5 mm) 101 mm platā muarē lentē ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām, lente liekama pār plecu kreisajā pusē, kā arī liela ordeņzvaigzne (68,5 mm), kas nēsājama piesprausta krūšu kreisajā pusē. Ordeņzvaigznei ir 16 stari, tās centrā atrodas ordeņa krusts (25 mm).

II šķiras ordenis ir baltas emaljas krusts (48 x 46 mm) šaurā lentē, kas liekama ap kaklu.

III šķiras ordenis ir vēl mazāks krusts (41 x 39 mm) šaurā lentē, tas nēsājams krūšu kreisajā pusē; krusts piespraužams ordeņa lentes locījuma vietā.

 

Izsniegto apbalvojumu skaits

Šķira	Latvijas	Latviešu	Ārzem-	Kopā
	armijā	strēlniekiem	niekiem
	dienējošiem
I	3	1	7	11
II	17	1	43	61
III	1600	202	272	2074
Kopā	1620	204	322	2146

Ārzemniekiem izsniegto apbalvojumu skaits

Valsts	I šķira	II šķira	III šķira Kopā
Igaunija	1	10	137	148
Polija	1	3	59	63
Francija	2	14	34	50
Somija	—	8	15	23
Čehoslovakija	—	6	9	15
Lietuva	—	1	7	8
Dānija	—	—	8	8
Itālija	2	1	—	3
Japāna	—	—	2	2
Beļģija	1	—	—	1
ASV	—	—	1	1
Kopā	7	43	272	322

Sākot ar 1922. gada novembri, apbalvotajiem izsniedza mākslinieka R. Zariņa veidotu diplomu ar īsu varoņdarba aprakstu un LKO apliecību zilā krāsā.

Deviņos gados apbalvoti pavisam 2116 cīnītāji. Ar LKO I šķiru apbalvoti četri latviešu karavīri — Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis, Latvijas bruņoto spēku pirmais pavēlnieks pulkvedis O. Kalpaks (pēc nāves), latviešu strēlnieku vadītājs pulkvedis F. Briedis (pēc nāves) un 3. Latgales divīzijas komandieris ģenerālis K. Berķis, kā arī septiņi ārzemnieki — Beļģijas karalis Alberts I, Igaunijas armijas komandieris ģenerālis J. Laidoners, Polijas armijas maršals J. Pilsudskis, Francijas armijas maršals F. Fošs, Francijas armijas ģenerālis M. Ženēns, Itālijas karalis Viktors Emanuēls III un Itālijas ministru prezidents B. Musolīni.

Apbalvoto Latvijas armijas karavīru un latviešu strēlnieku — cittautiešu vidū bija šādu tautību pārstāvji: 11 lietuvieši, 47 vācieši, 15 krievi, 9 poļi, 6 igauņi, 4 ebreji un 3 baltkrievi. Apbalvoja arī 3 sievietes — V. Veščūnas—Jansoni, L. Čanku—Freidenfeldi un E. Žiglevicu. Visjaunākais LKO kavalieris bija Rīgas 1. vidusskolas (ģimnāzijas) skolnieks F. Brikmanis — varoņdarba veikšanas brīdī 14 gadus vecs; pats vecākais (no Latvijas armijas karavīriem) — F. Liepiņš, 56 gadus vecs. Kritušiem vai no ievainojumiem mirušiem karavīriem pēc nāves tika piešķirti 130 ordeņi. Apbalvoja arī vienu pilsētu — Verdenu.

Pēdējā Latvijas Republikas pastāvēšanas gadā (1940. gada) valstī dzīvoja un strādāja 1489 LKO kavalieri. To dzīvesvietas pa apriņķiem parādītas tabulā.

Pilsēta, apriņķis

Rīga			321
Rīgas apr.		107
Rīgas Jūrmala		18
Cēsu apr.		61
Valmieras apr.		117
Valkas apr.		100
Madonas apr.		72
Liepājas apr.		65
Aizputes apr.		14
Kuldīgas apr.		25
Ventspils apr.		10
Talsu apr.		13
Tukuma apr.		31
Jelgavas apr.		65
Bauskas apr.		35
Jēkabpils apr.		26
Ilūkstes apr.		21
Daugavpils apr.		36
Rēzeknes apr.		24
Ludzas apr.		9
Abrenes apr.		28
Latvijas armijā dienošie	291

Pēc brīvības cīņām LKO kavalieri atgriezās mierīgā dzīvē. Daudzi cīnītāji — apmēram 30% kopskaita — turpināja darbu lauku saimniecībās, citi meklēja iespējas atgriezties pirmskara darbos rūpnīcās, amatnieku uzņēmumos. Šie cilvēki, būdami aktīvi Latvijas Republikas patrioti un jaunās valsts tiešākie veidotāji, darbojās pagastu un pilsētu pašvaldībās un tām pakļautajās iestādēs — policijā, tiesās, muitā, robežsardzē, skolās un citur (1938. gada Rīgā tādu bija 48). Vairāki LKO kavalieri aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē kā Satversmes Sapulces un Saeimas deputāti — J. Celms, H. Celmiņš, J.V. Ērglis, M. Gailītis, J. Kauliņš u.c. Latvijas valdību locekļi — Ž.K. Zommers, B. Einbergs, L. Ēķis, K. Berķis, V. Munters, K. Ulmanis u.c. Nebija reti arī gadījumi, kad “lāčplēši”, vienkāršā darba strādnieki un jaunsaimnieki, dažādu neveiksmju dēļ zaudēja iztikas avotus un nonāca spaidīgos materiālos apstākļos, tāpēc jutās spiesti lūgt valsts un LKO domes palīdzību, kas iespēju robežās netika liegta. Materiālu palīdzību saņēma arī kritušo un pēc brīvības cīņām mirušo kavalieru tuvinieki.

Daži atstāja Latviju jau līdz 1940. gada okupācijai. 1922. gada augustā Rītupē D. Šmidts nejauši šķērsoja Krievijas robežu, kur viņu tūlīt arestēja čeka. Viņš mira 1923. gada oktobrī Pleskavas cietumā. 1921. gada uz Krieviju izceļoja R. Muciņš. 1922. gada kā nelegālās Latvijas kompartijas biedru arestēja un uz Padomju Krieviju izsūtīja J. Garbilu. 1924. gada oktobrī uz Padomju Krieviju nelegāli devās Kārsavā dzīvojošais J. Lapiņš. Tieši tāpat 1926. gada rīkojās A. Aleksis, kuru 1929. gada Tomskā apcietināja čeka. Viņš tika notiesāts uz 3 gadiem, sodu izciešot nometnē Solovku salās Baltajā jūrā. 1931. gada uz PSRS nelegāli emigrēja Ā. Donis. 1927. gada decembrī pēc izdarīta kriminālnozieguma uz Urugvaju aizbēga K. Sīkais. Vairāki vīri uz ārzemēm devās legāli — P. Poliks uz Brazīliju, S. Staprāns uz Argentīnu, F. Mihalovskis, K. Skudra un K. Čiževskis uz ASV, P. Kubiļuns, A. Grīzis un V. Pupeiko uz Lietuvu, A. T. Bēniņš uz Poliju, J. Hops un Z. Hops uz Igauniju, GADA Fēsts, K. Gutceits un citi uz Vāciju. 1935. gada no Latvijas tika izraidīts V. Ozols, vēlākais Spānijas Pilsoņu kara un Francijas Pretošanās kustības dalībnieks. 1937. gada no Latvijas izraidīja organizācijas “Pērkoņkrusts” vadītāju GADA Celmiņu. 1939. gada uz Vāciju repatriējās 30 LKO kavalieri.

Vairāki ordeņa kavalieri — R. Ķīselis, J. Māss, K. Vasiļjevs, O. Podziņš, J. Leitāns, H. Brička — tika tiesāti par kriminālnoziegumiem tepat Latvijā.

1940. gada jūnijā sākās Latvijas okupācija, PSRS karaspēks ienāca Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Jau pirmajās okupācijas dienās pašnāvībā devās LKO kavalieris ģenerālis L. Bolšteins, armijas izlūkdienesta vadītājs pulkvedis F. Celmiņš, 27. jūnijā neskaidros apstākļos Bastejkalnā dzīvību zaudēja Politpārvaldes darbinieks J. Gailis. Nedaudziem — P. Apkalnam, O. Dankeram, O. Mednim, J. Ludem, K. Vihmanim u. c. — ar Vācijas sūtniecības palīdzību izdevās pievienoties repatriantiem un aizbraukt uz Vāciju. Daži “lāčplēši”, ticēdami demokrātijas iespējām padomju varas apstākļos, iesaistījās Maskavas veidotajā marionešu valdībā, tāds bija ģenerālis R. Dambītis un ģenerālis R. Kļaviņš. Vairāki LKO kavalieri turpināja dienestu “tautas armijā”, 38 palika dienēt arī 24. teritoriālajā korpusā. 1940. gada jūlijā sarīkotajā Saeimas vēlēšanu farsā daži — J. Balodis, H. Celmiņš, P. Apinis — centās piedalīties ar savu — Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu. Vietējās pašvaldībās — izpildu komitejās — iesaistījās J. Vīgriezis Aizputē, K. Lišmanis Virānes pagastā un K. Prauliņš Ņaudonas pagastā. Tā saucamajā Tautas saeimā ievēlēja trīs kavalierus — R. Dambīti, R. Kļaviņu un V. Strautnieku.

Jau pirmajos okupācijas mēnešos tika arestēti 111 “lāčplēši”, to vidū bija ģenerāļi H. Buks, R. Klinsons, Ž. Bahs, F. Virsaitis, K. Goppers, H. Rozenšteins, K. Berķis, J. Ezeriņš, J. Indāns, V. Spandegs, pulkveži R. Ceplītis, J. Skujiņš, J. Rozentāls, J. Kalniņš, K. Vidiņš, N. Ošiņš, bankas valdes loceklis J. Kauliņš, sūtņi F. Kociņš, H. Celmiņš, apgabaltiesas priekšsēdētājs A. Kociņš, skolotājs R. Pūce, rūpnieks A. Aparnieks, A. Veckalniņš, lauksaimnieks V. Zaķis u.c.

1941. gada 14. jūnija masu deportācijās tika izsūtīti 147 kavalieri. Aresta brīdī Rīgā savā dzīvoklī nošāvās K. Zālītis. Tā paša gada jūnija beigās Maskavā apcietināja uz turieni “kursos” nosūtītos 24. teritoriālā korpusa virsniekus R. Kļaviņu, A. Krustiņu, J. Liepiņu, A. Danenbergu, A. Roni, J. Žīdu, E. Rinkoviču, K. Lejiņu, N. Ābeltiņu u.c.

Sarkanajai armijai atkāpjoties, 1941. gada jūlijā Igaunijā bez vēsts pazuda J. Vīgriezis un K. Prauliņš. Sadursmē ar vācu karaspēku pie Stāmerienas krita L. Bergmanis. 4. jūlijā bēgošās Sarkanās armijas daļas Mālpils pagastā nošāva zemkopi “lāčplēsi” J. Runiku, E. Freimani, kaujā Rozēnu pagastā krita J. Lismanis, Kokneses pagastā — A. Ūlbergs. 12. jūlijā Alūksnes slimnīcā no kaujā ar sarkanarmiešiem gūta ievainojuma mira P. Liģeris. 14. jūlijā kaujā ar bēgošajiem komunistiem krita M. Graudiņš. 1941. gada 8. jūlijā Raunā nošāva A. Milni, 1941. gada 2. septembrī Vecsaules silā Bauskas tuvumā tika nošauts skolotājs LKO kavalieris V. Strautnieks, 1942. gada 21. aprīlī Oleru mežā Rūjienas tuvumā nošāva I. Gulānu.

Vācu okupācijas laikā čekas masu slepkavību vietās — Baltezerā, Katlakalnā, Ulbrokas, Babītes un Stopiņu mežos — tika atrasti 10 zvēriski noslepkavoti “lāčplēši” — ģenerālis K. Goppers, O. Cielēns, J. Anšmits, A. Jansons, A. Broders, A. Muižulis, J. Ērglis, V. Ermanis, E. Klūge un F. Puriņš.

Vācu okupācijas režīma laikā latviešu pašpārvaldes iestādēs strādāja 38 kavalieri — O. Dankers, R. Bangerskis, A. Oše, O. Meija, A. Breņķis, V. Reineke, P. V. Pommers, K. Miglis, J. Druvaskalns, A. Kurše, A. Dzenītis u.c. Latviešu leģiona rindās iestājās 35 kavalieri — R. Bangerskis, O. Meija, A. Apsītis—Apse, V. Šēnfelds, K. Dzenītis—Zeniņš, A. Kleinbergs, P. Lapainis u.c. Cīņās Austrumu frontē un vēlākās kaujās krita 15 “lāčplēši” — K. Šnēbergs, K. Zīverts, A. Jansons, K. Aperāts, E. Pētersons, F. Reslers, E. Osis, J. Taube, L. Vilde—Vildemanis u.c. Ģenerāļa LKO kavaliera J. Kureļa grupā 1944. gada jūlijā darbojās K. Upelnieks, E. Graudiņš, Latvijas Centrālās padomes darbā piedalījās V. Ģinters un V. Tepfers.

Vācu okupācijas iestādes apcietināja un koncentrācijas nometnē ievietoja ģenerāli R. Dambīti, kurš nebija evakuējies uz Krieviju, arī Pļaviņu ģimnāzijas direktoru J. Jansonu, tāpat B. Einbergu, K. Lišmani, T. Mendi u.c. 1944. gada 20. novembrī Liepājā gestapovieši nošāva K. Upelnieku. Divus gadus apcietinājumā aizvadīja P. Stankevičs, divreiz tika arestēts V. Kakstāns.

Četri LKO kavalieri atradās dienestā Sarkanajā armijā — ģenerālis O. Ūdentiņš, V. Bruņinieks, K. Priedītis, R. Skrastiņš, kurš 1943. gada krita Ņeņingradas frontē.

No 1941. līdz 1944. gada Latvijā mira 73 kavalieri. 1945. gada 14. februārī Drēzdenē uzlidojuma laikā gāja bojā R. Celmiņš. Bēgļu gaitās Kurzemē nezināms liktenis sagaidīja E. Līviņu, no Madlienas slimnīcas 1944. gada septembrī bez vēsts pazuda R. Andriksons, 1945. gada maijā, evakuējoties no Jaunpils pagasta, pazuda Ž. Ķergalvis.

2. pasaules kara beigās no Latvijas uz ārzemēm emigrēja 258 kavalieri. Daudzi no tiem nokļuva Vācijā, Sabiedroto okupācijas zonās, no kurienes pēc tam pārcēlās uz dzīvi dažādās pasaules valstīs. Dažus nāve panāca vēl pašos pēdējos kara mirkļos. 1945. gada 8. maijā Austrijā, Tiroles kalnos tika nogalināts gleznotājs J. Apinis. Tajā pašā dienā Ventspilī uz kuģa čekisti arestēja N. Bebri, turpat Ventspilī 11. vai 12. maijā nošāvās F. Sisenis. E. Ķeselis bija viens no Zviedrijā internētajiem leģionāriem, kurus zviedri izdeva PSRS. 1945. gada maijā Nīcas pagastā sarkanarmieši nogalināja J. Raņķi.

Pirmajā pēckara gadā Latvijā vēl dzīvoja 426 kavalieri — F. Zommers (Vasarietis), F. Ešmits, V. Robežnieks, K. Opmanis, K. Olekšs, E. Priedkalns, V. Feldbergs, J. Priedītis, A. J. Cīrulis, A. Vuškalns, A. Paija, K. Rikards u.c., kuri dzīvoja un strādāja laukos, kā arī mazos amatos saimnieciskās organizācijās un skolās. No Francijas atgriezās V. Ozols, no koncentrācijas nometnēm — R. Dambītis (Zaksenhauzene) un T. Mende.

Drīzumā atkal sekoja plaši aresti, jauna “šķiras ienaidnieku” meklēšana. Tika arestēti 154 kavalieri — V. Hasmanis, A. Dzenītis, A. Liepiņš, A. Stefans, A. Kurše, V. Briedis, E. Šmidts, P. Pūce, J. Ozols, A. Rupais u.c. Nacionālo partizānu rindās cīnījās astoņi “lāčplēši”. 1946. gada novembrī pie Rauzas upes Vidzemē čekisti nošāva “nezināmu personu” — E. Sebri, Lielstraupes pagastā krita J. Ozoliņš, Jēkabpils apriņķī — A. Gedušs. LKO kavalierus skāra arī 1949. gada marta deportācijas — tika izsūtīts 20 vīru — E. Upīts, E. Kokle, E. Balodis, E. Jansons u.c.

Latvijā uz dzīvi palika tikai nedaudzi. Zīmīgi, ka, veidojoties kolhoziem, sešus no viņiem ievēlēja par šo kolhozu priekšsēdētājiem — J. Balgalvis un H. Šķiņķis Naukšēnu pagastā, R. Dambītis Trikātas pagastā, P. Zvaigzne Jaunsvirlaukas pagastā, J. Lejiņš Mētrienas pagastā, J. Puriņš Ādažu pagastā.

Sākoties “Hruščova atkusnim”, no nometnēm un izsūtījuma Latvijā atgriezās vairs tikai 111 kavalieri — ģenerālis J. Balodis, V. Munters, J. Žīds, J. Živa, P. Grišāns, A. Freimanis, E. Venskis u.c. Dažiem netika ļauts atgriezties dzimtenē arī pēc soda izciešanas, piemēram, A. Dzenītim, bet daži — A. Aparnieks, R. Dreimanis, O. Ozoliņš, A. Salzemnieks — ar lielām grūtībām saņēma atļauju doties pie savas ģimenes uz ārvalstīm. No 60. gadu sākuma kā Latvijā, tā svešatnē LKO kavalieru rindas vairs retināja tikai gadi, vecums, aizmirstība un sāpe sirdī par zaudēto brīvo Latviju. 80. gadu sākumā Latvijā bija dzīvi 68, ārzemēs 55 “lāčplēši”. Šobrīd, t.i., 1995. gada vidū, vareno “lāčplēšu” cilti pārstāv A. Ameriks Latvijā un O. Meija, A. Lauris, H. Salnītis, V. Šneiders, V. Plošs ārpus tās.

Ordeņa mūžs ir noslēdzies. Šīs grāmatas autori uzskatīja par savu pienākumu saglabāt visu LKO kavalieru mūžus tautas atmiņā.

Gunārs Rauzāns

Kārlis Skalbe

Strēlnieks

Gadu simteņu tumsā,

verdzībā kļautai

Maz bija zvaigžņu

arāju sērdieņu tautai.

Debesīs slēpa tai

mirdzošo spīdekļu skaitu,

Sietiņš tik naktī rādīja

kūlēju gaitu.

Piešķirdams miglu,

vajādams verdzības spoku,

Latvijas zvaigžņājā

uzkāpa strēlnieks ar loku.

Latvijai

Sēsties, saulīte,

dimanta krēslā,

Valdi pār Latvijas

pakalniem brīviem.

Sēsties, saulīte,

skaidrības kalnā,

Aizdzen miglu

no birzēm un druvām,

Susini purvus, susini dangas,

Rādi tautai skaidrības ceļu.

Lāčplēša kara ordeņa domes sēde. 1921. gadā.

LKO kavalieru kopmielasts armijas virsnieku klubā. 1938. gada 11. novembrī.
(attēli no grāmatas “Lāčplēša kara ordeņa kavalieri”)