Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

11.Novembra krastmalā. Rīgā 11.novembrī

Mūs visus šodien tuvina svēts pienākums atcerēties par brīvību un neatkarību, un par Latvijas valsts dzimšanu ziedojušos — aizsaulē aizgājušos Latvijas dēlus un meitas. Un es priecājos, ka mēs esam te šovakar kopā, lai aizdegtu svecītes un pieminētu mūsu tautas upurus karos un nelaimēs, kas kā smags akmens vēlušās pāri zemei, izpostot iesēto un sarūpēto.

Mēs tiekamies veļu laikā. Ir atnākusi mūsu senču varonības un mūsu tēvu tēvu pašaizliedzības apliecinājuma — Lāčplēša — diena. Šī ir diena, kad svētījam par tautas brīvību izlietās asinis Ziemassvētku kaujās, Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā, pie Cēsīm un Rīgā... Kad pieminam dedzīgās sirdis, kas apklusa kaujas laukos un nometnēs, kas sadega, gaidot un aktīvi virzot tautas Trešo atmodu.

Šis ir kārtējais un tomēr ik gadus it kā jauns svecīšu vakars — pirmais pie atjaunotās Rīgas pils mūriem. Vakars, kad tautas varoņgars aicina, vieno, sauc kopā un atgādina, kas ar mūsu tēvuzemi ir noticis visā XX gadsimtā.

Alkatīgais laiks, kari un okupācija ir paņēmuši no mums tik daudz garīgā spēka, iznīcinājuši labus aizsākumus, dižus darbus un daudzviet arī goda vīra tikumu. Tas viss jāatjauno, jāveido no jauna ar mūsu tautai raksturīgo spītu un apņēmību. Mēs domājam par šodienu un, saskaroties ar ikdienu, veidojam stiprus mūsu nākotnes metus. Pārdomas, kas ir mūsu sirdīs šodien un ar ko šovakar nākam aizdegt svecītes Daugavas malā, ir mūsu vājuma un arī spēka apliecinājums.

Pēc ātrā politisko kaislību skrējiena, kurā pārsteigumi mijās ar prieku un arī ar nožēlu, šajā pārdomu brīdī, kad mūsu galvas ir noliektas pār sveces silto liesmu, es jūs aicinu visu darīt ar vērtējošu un redzīgu skatienu. Tautas gudrība ir neizmērojama, taču vecie stereotipi vēl ir saglabājušies. Tuvredzīgi totalitārisma laika priekšstati par labo un ļauno manuprāt aizvadītajos mēnešos ievērojami iespaidoja mūsu domas un prātus.

Latviešu tauta ir gadu simtiem mācīta neticēt tukšiem solījumiem, un es esmu pārliecināts, ka būsim stipri šajās mācībās un kopīgi pieņemsim pareizus lēmumus.

Mēs visi saprotam — Lāčplēsis nenāks, lai kā mēs gribētu tam ticēt, un arī neviens cits neatnesīs labākus laikus. Katram pašam mums ir apzinīgi jāstrādā savā vietā, nesavtīgi pildot pienākumus un prasot to pašu no tautas priekšstāvjiem.

Būsim nelokāmi savā apņēmībā un arī centībā! Domāsim par Lāčplēša vīriem un arī par zēniem, kas Latvijas dzimšanas dienās, ne brīdi nešaubīdamies, no skolas zēniem pārtapa vīros un bieži vien arī Latvijas jaunās armijas virsniekos. Ieskatīsimies mūsu strēlnieku skaidrajās acīs un ik gadu no jauna teiksim paldies. Arī par to, ka viņi Latviju pirmie ieveda brīvībā. Pasaule jau toreiz ļoti augstu novērtēja, cik dārgi Latvija ir maksājusi par savu valstisko neatkarību.

Mūsu ceļš, ko esam sev nepārprotami izvēlējušies, nav un nebūs rozēm kaisīts. Vēl daudz ir ceļams un no jauna veidojams, taču nav aiz kalniem brīdis, ko gaidām. Šādam skaidram mērķim reiz savas dzīvības atdeva strēlnieki.

Kā lai šodien nedomā par Kronvaldu Ata vārdiem — “Mosties, celies un strādā!”

Aizdedzot liesmiņu šovakar, vēlēsimies lai XXI gadsimta blāzma, kas jau tuvojas, ļauj mūsu ticību vairot ik dienas. Lai pirms gadiem apklusušie Latvijas brīvības cīnītāji no velēnām šovakar nāk pie mūsu atvērtām sirdīm, pie mūsu degošām svecēm! Lai esam šajā brīdī atkal visi kopā — pāri laikiem un pāri paaudzēm! Dievs, svētī Latviju!