Ministru prezidenta, aizsardzības ministra Māra Gaiļa uzruna Valsts radio un televīzijā.

Sestdien, 11.novembrī

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Jau 76 gadi mūs šķir no notikumiem, kuriem Latvijas valsts vēsturē bija lemts ieiet kā Bermonta-Avalova avantūras sagrāvei jeb Lāčplēša dienai.

Neatkarīgās Latvijas pirmais gads bija ļoti grūts. Vairākas reizes 1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika bija spiesta cīnīties gan pret vecās impēriskās kārtības atjaunošanas mēģinājumiem, gan pret jaunajām, no Austrumiem nākušajām, totalitārisma idejām, kas diemžēl bija pārņēmušas daudzu prātus arī Latvijā. Latvijas valsts patriotiem šajā brīdī vajadzēja gan pierādīt nacionālas un demokrātiskas valsts pārākumu pār totalitāru, gan arī kaujas laukā izcīnīt tiesības uz pastāvēšanu, lai pirmo reizi vēsturē latviešu tauta varētu dzīvot savā valstī.

Jaunajai Latvijas valstij tobrīd nebija nedz savas armijas un policijas, nedz valsts aparāta — to visu vajadzēja radīt. Latviešu tauta tajā laikā bija sašķelta — vieni Latvijas nākotni redzēja lielinieciskās ideoloģijas gaismā, bet savukārt citi uzskatīja, ka nepieciešama plaša sadarbība ar Vāciju. Nepilna gada laikā Latvijā varu mēģināja pārņemt gan provāciski orientēta marionešu valdība, gan Stučkas lielinieki.

1919.gada rudenī Latvijas valstij nopietnākās briesmas draudēja no Bermonta-Avalova (kādreizējā cara armijas virsnieka) komandētās Rietumkrievijas atbrīvošanas armijas, kas bija dažādu tautību karot kāru avantūristu un deklasētu elementu kopums, kuriem jebkādi politiskie ideāli bija sveši, bet kurus uz priekšu dzina galvenokārt iedzīvošanās un laupīšanas kāre. Jau 1919.gada augustā, kad šī armija Kurzemē sāka formēties, tā parādīja savu patieso mērķi — laupīt un slepkavot.

Draudošo briesmu apziņa vienoja dažādu tautību Latvijas iedzīvotājus, un līdz ar Bermonta-Avalova armijas virzīšanos uz Rīgu pieauga arī pretestība. Čsā laika sprīdī armija tika papildināta ar daudziem desmitiem tūkstošu brīvprātīgo. Savu zemi, savu Rīgu devās aizstāvēt gan padsmitgadīgie zēni, gan sirmgalvji, gan vīri, gan sievas spēka gados. Un brīnums notika — kad labi apbruņotā un apmācītā Bermonta-Avalova armija nonāca pie Rīgas, Latvijas jaunā armija kopā ar sabiedroto flotes un mūsu kaimiņu igauņu palīdzību 1919.gada 11.novembrī spēja padzīt Bermontu no Rīgas un dažus mēnešus vēlāk arī no Latvijas.

Šai uzvarai Daugavmalā bija dziļa simboliska nozīme. Šajā dienā Latvijas valsts bija apliecinājusi savas tiesības, un šo dienu — 11.novembri — mēs ar pilnām tiesībām varam svinēt kā otru Latvijas Republikas dzimšanas dienu.

Kopš tām dienām ir pagājuši 76 gadi. Šajā laika plūdumā Latvijas valsts pēc 20 gadu neatkarības perioda nozuda no pasaules politiskās kartes, un tagad, pēc 50 gadu ilgas nebrīves, mēs atkal visu veidojam no jauna — savu valsti, savu armiju, savus Nacionālos bruņotos spēkus.

Šajā Lāčplēša dienā mēs noliecam galvas to priekšā, kuri Latvijas valsts rītausmā atdeva visdārgāko — savas dzīvības — par Latvijas ideju. Varonīgākie no tiem, kas iznāca no kaujas laukiem dzīvi, saņēma augstāko karavīra apbalvojumu — Lāčplēša ordeni, un viņiem tika izrādīts gods un cieņa. Taču laiks ir nežēlīgs, un šobrīd mūsu vidū ir tikai atsevišķi to dienu cīņu dalībnieki, un lai gods un slava šiem Latvijas valsts patriotiem.

Vēsture ir parādījusi, ka, lai cik vienota un stipra būtu armija, lai kāds tai būtu morālais spēks, kopdarbības trūkumi ar citām valstīm un kolektīvās aizsardzības vājums vai nepilnīgais raksturs dod iespēju agresoram nodarīt būtisku kaitējumu. Pēc tam par miera un kārtības atjaunošanu jāmaksā daudz augstāka cena. Latvijā labi zina brīvības un miera īsto vērtību, un mēs negribam piedzīvot vēl vienas Brīvības cīņas, lai gan pamatoti lepojamies ar mūsu vēsturi, un tādēļ mēs to darīsim tā, kā to darījuši mūsu senči Lāčplēša dienā, paceldamies pāri tām politiskajām pretrunām, kas ikdienā valda demokrātiskā sabiedrībā.

Sveicu visus Latvijas iedzīvotājus Lāčplēša dienā!