PROBLĒMA

Konkurences loma tirgus ekonomikā

ILMA RUDUŠA, Monopoldarbības uzraudzības komitejas priekšsēdētāja, — speciāli “Latvijas Vēstnesim” par nepieciešamību pilnveidot monopoldarbības ierobežošanas likumdošanu

Konkurence — ekonomiskās varas kontrolētāja un ierobežotāja

Pasaules līdzšinējā pieredze ļauj izvērtēt dažādus saimniecisko attiecību modeļus, tai skaitā plānveida un tirgus ekonomikas priekšrocības un negatīvās puses. Šajā salīdzinājumā neapstrīdams ir viens — brīvu uzņēmēju aktivitātes ir nesalīdzināmi efektīvākas par jebkādiem centralizēti regulētiem pasākumiem. Pat ģeniāli plānotāji nespēj izplānot to, ko paveic tirgus mehānisms. Tikai konkurējošu spēku mijiedarbība vainagojas ar ekonomisko resursu visracionālāko sadali, viszemākajām cenām, visaugstāko kvalitāti un visstraujāko tehnisko progresu. Konkurence ir tā, kas liek ražotājiem censties izgatavot skaistas lietas (skaistākas nekā konkurentam), sniegt labākus un dažādākus pakalpojumus, rūpēties par patērētāju ērtībām un labsajūtu. Konkurence — tas ir mehānisms, kas kontrolē un ierobežo ekonomisko varu.

Sabiedrība dod uzņēmējiem ekonomisko brīvību — iespēju izvēlēties darbības virzienus un sadarbības partnerus, uzņemties atbildību par sekām. Taču par šo brīvību viņiem jāmaksā noteikta cena: jāpakļaujas tirgus diktātam. Tirgus — tā ir sabiedrības balss, kas dod priekšroku tam ražotājam un precei, kas visvairāk atbilst tās interesēm un vēlmēm.

  Konkurences galvenais princips — vienādu iespēju radīšana

Konkurences politika ir viens no svarīgākajiem elementiem iekšējā tirgus izveidē. Bez “tādas sistēmas ieviešanas, kas aizsargātu konkurenci no izkropļošanas kopējā tirgū (EK, 3.g pants) “, iekšējais tirgus nedarbosies. Tātad jebkurā saimnieciskās likumdošanas aktā jāparedz noteiktas konkurenci veicinošas un aizsargājošas normas.

Konkurences galvenais princips — vienādu iespēju radīšana. Līdz ar to ir svarīgi, kā tiek aizsargāta konkurence un vai aizsargā tos, kas jau tirgū ir ienākuši, un tos, kuri tur gatavojas iekļūt. Piemēram, uzņēmēju vai tirgotāju vienošanās par cenām vai tirgus sadali samazina konkurenci, taču citu uzņēmēju klātbūtne šai tirgū padara vienošanos grūti realizējamu. Eksperti pierādījuši, ka viegli ir vienoties par konkurences likvidēšanu vai samazināšanu, ja tirgū darbojas 2—8 dalībnieki, bet grūti, ja 15 un vairāk uzņēmumu. Daudzu valstu likumdošanā šādas vienošanās tiek klasificētas kā nopietns un smagi sodāms pārkāpums.

Bet var būt arī tādas konkurentu vienošanās, kas kāpina darbības efektivitāti. Piemēram, par kopīgiem ieguldījumiem kādos pētījumos, kurus katram atsevišķi nebūtu pa spēkam veikt. Līdz ar to samazinās arī projekta izmaksas.

Par pilnīgi nepieņemamu tirgus regulācijas mehānismu jāuzskata tirgus dalībnieku skaita samazināšana, piemēram, nosakot augstu maksu par licences saņemšanu.

Tomēr visbīstamākās ir vienošanās par cenām, jo tās ir konkurences galvenais instruments. Uzņēmumi taču pārspēj viens otru galvenokārt ar cenu palīdzību — pazeminot tās, piedāvājot lielākas atlaides, izdevīgākus kredītus, labākus maksājumu noteikumus.

Kā barjera ieiešanai tirgū kalpo arī izmaksu lielums, kas nepieciešams uzņēmējdarbības sākšanai. Ja barjeru nav vai arī tās ir zemas, tad pat dominējošai firmai (40 līdz 50 procentu ietekmes) nav varas šai tirgū. Ja citas firmas var ieiet konkrētajā tirgū ātri, vērienīgi un ar maziem zudumiem, tad liela firma vairs nevar uzvesties kā bezkonkurences vidē.

Par barjeru ieiešanai tirgū ir uzskatāma arī prasība par standartizāciju jomās, kur tas nebūt nav nepieciešams. Stingrai standartizācijai būtu jāpakļauj tikai tie ražošanas procesi, kas saistīti ar veselībai un dzīvībai bīstamu un apkārtējai videi kaitīgu produktu ražošanu. Kā arī tajās jomās, kur patērētājiem var rasties problēmas ar patēriņa priekšmetu ekspluatāciju.

Likumdošanai jābūt tādai, kas ļauj kompetentām valsts iestādēm iejaukties minētajos procesos, nodrošinot konkurējošas vides attīstību.

  Dabīgie monopoli un konkurence

Dabīgie monopoluzņēmumi darbojas tirgū, kurā noteiktu ražošanas vai tehnoloģisku apstākļu dēļ (cauruļvadi, transmisijas, sadales tīkli utt.) ir ierobežota konkurences attīstība. Tādēļ pasaules praksē ir pieņemts, ka šādus uzņēmumus strādāt kvalitatīvi, respektējot sabiedrības intereses, var piespiest, nodrošinot to saimnieciskās darbības stingru uzraudzību, kā arī uzticot šīs funkcijas tā dēvētajam regulatoram. Regulatoram ir jāseko, lai šie uzņēmumi racionalizētu savu saimniecisko darbību un ievērotu taupības režīmu. Vienlaicīgi jācenšas veikt decentralizācijas pasākumi — visi darbi un darbības veidi, ko var uzticēt citiem saimnieciskajiem objektiem, konkursa kārtībā ir jānodod apsaimniekošanai citām firmām (koncesiju kārtībā vai citādi). Piemēram, dzelzceļa saimniecībā pēc koncesiju principa var organizēt ne tikai vagonu, ceļu remontus, bet arī maršrutu apkalpošanu. Citu valstu prakse rāda, ka tādējādi samazinās personāls, krītas pašizmaksa, attīstās jauktie pārvadājumi un apkalpes uzņēmumi.

Dabīgo monopolu darbības regulēšanas mērķis ir noteikt saprātīgas, no sabiedrības viedokļa pieņemamas pakalpojumu vai ražojumu cenas un tarifus, kontrolēt uzņēmuma darba kvalitāti. Piemēram, ASV telekomunikāciju uzņēmumu regulators ir noteicis tarifu maksimālās cenas, kā arī 10 procentu robežu, ko nedrīkst pārsniegt maksimālā peļņa gadā.

Viena no svarīgākajām regulatora ietekmes svirām ir atklātums. Regulējošās iestādes raugās, lai katrs monopola solis būtu zināms sabiedrībai. Visiem ir jāredz un jāsaprot, kas, kā un kāpēc tiek darīts.

Valdības iestāžu uzdevumi konkurējošas vides nodrošināšanā

Lai nodrošinātu konkurējošas vides attīstību ikvienā tautsaimniecības sektorā, sava stratēģija, taktika un attiecīgi plāni jāizstrādā katrai ministrijai.

Galvenie konkurences aizsardzības institūcijas uzdevumi ir:

— pieņemt lēmumus par sekām, ja tiek pārkāpti tirgus regulēšanas likumi;

— izvērtēt, vai uzņēmums ir konkurētspējīgs ;

— lai novērstu barjeras iekļūšanai tirgū, sagatavot priekšlikumus par tām nozarēm, ko neregulē;

— izvērtēt regulēšanas metodes, ierosināto ierobežojumu pamatotību ( efektivitāte, sociālie apsvērumi utt.);

— izglītot patērētājus ar mērķi — lai patērētājs pats varētu aizstāvēt savas tiesības un plašajā tirgus piedāvājumu klāstā prastu izvēlēties sev vispieņemamāko preci, pakalpojumu utt.

Situācijas raksturojums atsevišķos tirgos

Siltumenerģija

Siltumenerģijas ražotāji un piegādātāji — valsts akciju sabiedrība “Latvenergo”, atsevišķu uzņēmumu un pašvaldību katlumājas — savā nozarē ieņem monopolstāvokli, jo paši aprēķina saražotās siltumenerģijas tarifus (apkurei un siltajam ūdenim) dzīvokļiem un budžeta iestādēm, ko vēlāk apstiprina pašvaldības (Ministru kabineta 23.08.94. izdotie noteikumi nr.185). Strīdus situācijas izskata Energoapgādes regulēšanas padome.

Tomēr Monopoldarbības uzraudzības komitejai nākas izskatīt daudzu patērētāju un pašvaldību lūgumus palīdzēt izvērtēt tarifu ekonomisko pamatojumu. Šī analīze mums likusi secināt, ka :

— valstī nepieciešams noteikt kārtību, kas aizliegtu pašvaldību amatpersonām būt par akciju (paju) turētājiem vai arī ieņemt algotus amatus siltumražošanas un piegādes uzņēmumos. Mūsuprāt, tieši tāpēc daudzās pašvaldībās šajā ziņā izveidojies interešu konflikts, jautājumi netiek risināti pietiekami objektīvi, respektējot sabiedrības intereses;

— jāizstrādā metodika, kas ļautu pilnīgi atklāti izpētīt tarifu kalkulāciju, tādējādi atvieglotu arī pašvaldību darbu, izvērtējot iesniegtos aprēķinus;

— jānosaka kārtība, kā tarifu noteikšanā un vērtēšanā iesaistīt patērētājus;

— principiāli jāpārstrukturē siltumenerģijas saimniecība, nodalot atsevišķi ražotājus un energoapgādātājus. Siltumenerģijas sadales tīkls būtu jānodod pašvaldību īpašumā. Tas ļautu šai jomā attīstīt konkurenci, kā arī piesaistīt privātkapitālu.

Elektroenerģija

Valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” (strādā dabīgā monopola apstākļos) finansiālās darbības analīze rāda, ka līdz šim tās darbība bijusi rentabla (31% — 1994.gada I pusgadā, 24,2% — 1994.gada II pusgadā) un finansiāli neatkarīga. Neskatoties uz to, 1995.gada vasarā tika izvērstas aktivitātes, kuru mērķis bija panākt peļņas paaugstināšanu, palielinot elektroenerģijas tarifus, kas saskaņā ar pastāvošo kārtību jāapstiprina Ministru kabinetam.

Izanalizējot “Latvenergo” darbības ekonomiskos rādītājus un prognozes pēc paredzamajām tarifu izmaiņām, Monopoldarbības uzraudzības komiteja nāca pie secinājuma, ka elektroenerģijas cenu (tarifu) celšana pašreizējā situācijā nav pieļaujama.

Vispirms nepieciešams:

— izstrādāt mehānismu, kas padarītu sabiedrībai atklātu cenu (tarifu) noteikšanas mehānismu;

— izvērtēt cenu (tarifu) ietekmi uz sociālajiem procesiem, budžetu, sabiedrisko transportu un ražošanu
kopumā.

Pasta pakalpojumi

Saskaņā ar 1994.gada maijā pieņemto Latvijas Republikas Pasta likumu uzņēmumam “Latvijas pasts” piešķirtas monopoltiesības pieņemt, pārsūtīt un izsniegt valsts robežās gan iekšzemes, gan starptautiskos vēstuļu sūtījumus — vēstules, pastkartes, bandroles un sīkpakas. Uzņēmumam “Latvijas pasts” vienīgajam ir tiesības izgatavot un laist apgrozībā valsts pastmarkas un citas pasta apmaksas zīmes.

Dažu pakalpojumu — vēstuļu un iekšzemes paku sūtījumu, kā arī operāciju uzdevumu sūtījumu — cenas un tarifus nosaka Ministru kabinets, taču pārējās izmaksas uzņēmums nosaka pats patstāvīgi, un no šī cenu saprātīguma lielā mērā atkarīgs tas, cik plaša būs Latvijas pasta klientūra un darbības apjomi vispār.

Pēdējos gados tradicionālo pakalpojumu tirgū “Latvijas pastam” uzradušies konkurenti. Vispirms jau pensiju un pabalstu piegādē, ko apņēmās veikt privātfirmas, turklāt par krietni zemāku samaksu. Tā tika ietaupīti ievērojami budžeta līdzekļi. Alternatīvus izplatīšanas tīklus sāk veidot arī avīžu un žurnālu redakcijas. Tas ļaus optimizēt piegāžu izmaksas.

Lauksaimniecības produktu

(gaļas, piena, labības ) tirgus

Šajos tirgos ir vairākas problēmas:

— dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana;

— barjeras, kas apgrūtina uzņēmēju iekļūšanu tirgū;

— barjeras, kas neļauj vietējai produkcijai nokļūt tirgū;

— interešu konfliktsituācijas.

Gaļas, piena un labības produktu pārstrādes jaudu maksimums ir koncentrēts lielajos, daļēji privatizētajos kombinātos, elevatoros, dzirnavās. Šo uzņēmumu darbībā joprojām ir daudz neracionāla un nesaimnieciska, diemžēl valsts iestādes tiem sniedz gan morālu, gan materiālu atbalstu, pieļaujot bezprocentu samaksas aizturēšanu par piegādātajiem lauksaimniecības produktiem, parādus par energoresursiem, tiešas valsts dotācijas un tamlīdzīgi.

Tostarp šie uzņēmumi, atrodoties dominējošā stāvoklī, izmanto savu tirgus varu un nosaka nesamērīgi zemas lauksaimniecības produktu iepirkšanas cenas un augstas produkcijas realizācijas cenas. Pēdējās nereti sasniedz tā saucamos “cenu griestus”. Rezultātā ievērojami sarukuši pārdošanas apjomi.

Parasti šādās situācijās tirgū masveidā ieplūst jauni dalībnieki, kas ir gatavi produktu piegādātājiem un preču patērētājiem piedāvāt pieņemamākas cenas. Tas aktivizē tirgus procesu un labvēlīgi ietekmē valsts ekonomiku kopumā. Nekas tamlīdzīgs nav vērojams pie mums. Pirmkārt, tāpēc ka uzņēmējam, pirms sākt ražošanu vai tirgošanos, ir jāsastopas ar veselu virkni tehniska rakstura barjeru. Tās ir dažāda līmeņa uzraudzības un kontroles, instrukcijas un citi normatīvie akti, kas nereti sagatavoti, par pamatu ņemot bijušos VNST sistēmas dokumentus.

Vietējās lauksaimniecības produkcijas nokļūšana tirgū tiek bloķēta, izvirzot pārspīlētas prasības, piemēram, laboratoriskos izmeklējumus, kuru izmantošana ir nesamērīgi dārga. Piemēram, viens litrs piena tiek iepirkts par 4—7 santīmiem, bet bioķīmiskā izmeklēšana maksā 76 santīmus.

Problēmu saasina tas, ka daudzas uzraudzības un kontroles iestāžu amatpersonas ir tieši ieinteresētas, jo tām pieder lielo pārstrādes uzņēmumu akcijas vai arī tās līdzdarbojas vadošos amatos.

Tālab nepieciešams:

— prasīt no pašvaldībām lielāku pretimnākšanu uzņēmējiem, kas vēlas iekārtot lauksaimniecības produktu tirgotavas pilsētās;

— pieņemt tiesību aktus , kas aizliegtu uzraudzības un kontroles iestāžu amatpersonām atrasties tā dēvētajā “interešu konflikta” situācijā;

— veikt pašreiz spēkā esošo veterināri sanitāro un higiēnas normu inventarizāciju, lai varētu tās harmonizēt saskaņā ar Eiropas Savienības prasībām.

  Privatizācijas ietekme uz konkurenci preču tirgos

Privatizācijas rezultātā kardināli mainās saimniecisko subjektu savstarpējās attiecības un attieksme pret ekonomiskajiem procesiem vispār. Privātuzņēmējs patstāvīgi un brīvi var risināt savas problēmas, un valsts garantē viņam šo patstāvību un neatkarību. Tādēļ viens no svarīgākajiem privatizācijas uzdevumiem ir nepieļaut, ka privātstruktūras atsevišķos tirgos iegūst tirgus varu.

Šai nolūkā komiteja sadarbojas ar Latvijas Privatizācijas aģentūru (aptieku, mežrūpniecības uzņēmumu privatizācija), kā arī savus priekšlikumus ir iesniegusi Zemkopības ministrijai (cukurfabriku, labības pārstrādes uzņēmumu privatizācija).