“Es ceru uz emociju apvaldīšanu"

6. Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses

pirmā preses konference. 10.novembrī Saeimā

Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse preses konferences brīdī.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Latvijas Republikas 77 gadu ilgajā vēsturē nekad sieviete nav ieņēmusi tik augstu valsts amatu, kā tikko ievēlētā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse (arī komunistiskā režīma laikā tādu karjeras virsotni neviena sieviete nav sasniegusi). Līdz šim ir bijušas tikai ministres vai parlamenta pastāvīgo komisiju priekšsēdētājas. Kreituses kundze ir labi pazīstama gan kā vēsturniece, gan kā politiķe, bet tagad viņai būs jāvada politiskās pretrunās iestigušās 6. Saeimas darbs. Tāpēc bija tik liela interese par mūsu parlamenta spīkeres pirmo preses konferenci, kas 10.novembrī notika vēl, šķiet, neierastajā jaunajā darba kabinetā, kur septiņus gadus uzturējies viņas priekštecis Anatolijs Gorbunovs.

Publicējam izvilkumus no pusstundu ilgās I.Kreituses sarunas ar žurnālistiem, kas pierakstīta “LV” diktofonā.

“Tagadējā Saeimā diemžēl vīrieši ir vēl lielākā vairākumā nekā 5. Saeimā. Tas ir gan apgrūtinājums, gan atvieglojums. No vienas puses, šādā situācijā reizēm sievietei piedod to, ko varbūt vīrietim nepiedotu. Taču, no otras puses, vīrieši, pēc savas būtības nekad nav varējuši saprast to, ka sievietes var būt augstāk nekā viņi, pretēji tam, kā viņuprāt dabā ir izveidojies. Es ceru, ka mēs tomēr savstarpēji sapratīsimies. Pat tad, ja sākumā gadīsies kāda neveiklība Saeimas sēdes vadīšanā, deputāti pret to pārāk bargi nevērsīsies. Ceru, ka mums nebūs problēmu, lai sēdes varētu ritēt normāli. Es pat ceru, ka tieši tas apstāklis, ka sēdes vada sieviete, atturēs vienu otru straujākas dabas kungu no pārlieku asiem izteicieniem un liks apvaldīt savas emocijas. Turklāt šajā situācijā, kad zāle ir tik stipri sašķēlusies divās daļās, kas bija manāms jau pirmajā dienā, varbūt var līdzēt tas, ka priekšā ir sieviete. Un kungi tik ļoti necentīsies apkarot viens otru, bet mēģinās rast kādus kompromisus. Jo galu galā deputāti sēž zālē nevis tādēļ, lai savstarpēji karotu, bet gan tās idejas vārdā, kuras dēļ tie tikuši ievēlēti.

Vīriešus visvairāk gribētu apvaldīt tajā ziņā, ka viņi viens otram veltī, maigi izsakoties, ne visai pieklājīgus izteicienus. Tas izskanēja jau 9.novembra plenārsēdes laikā, izskatot ļoti neitrālu jautājumu — par komisiju izveidošanu. Taču ceru, ka deputāti pamazām sapratīs, ka sievietes klātbūtnē šādus vārdus nevajadzētu lietot. Jo deputātu kungi mēdz būt visai nesavaldīgi un emocionāli. 5. Saeima bija mazāk emocionāla.”

“Saeimas aparāta darba stilā neko būtisku nedomāju mainīt. Parlamentā ir ieviestas tradicionālas un labas darba metodes. Arī Saeimas personāls ir strādājis pietiekami profesionāli un kompetenti. Negrasos šodien atbrīvot cilvēkus no darba un sacīt, ka viņi būtu strādājuši slikti. Domāju, ka varu tikai mācīties no Gorbunova kunga, kā izturēties, kā vadīt, kā precīzi izpildīt savus pienākumus. Visi cilvēki paliek strādāt arī pie manis, izņemot to, ka, neraugoties uz maniem atkārtotiem lūgumiem, savu līdzšinējo amatu ir atstājusi viena no Saeimas priekšsēdētāja palīdzēm Pētersones kundze. Neviens cits līdz šim nav izteicis vēlēšanos aiziet, un nevienu arī neesmu lūgusi atstāt savu amatu, lai varētu uzaicināt kādu citu viņa vietā.

Saeimas Kārtības rullī vajadzētu paredzēt sēdes vadītājam tiesības pārtraukt plenārsēdi — bez balsojuma. Bet tomēr lieli grozījumi Kārtības rullī nebūtu vajadzīgi, jo 5.Saeima pie tā ļoti ilgi strādāja, tik ilgi “tīrīja” un pielaboja. Tas gan ir kārtīgi jāizstudē un jāiemācās. Šobrīd tas ir izdevies tikai diviem cilvēkiem — deputātam Endziņa kungam un Saeimas Juridiskā biroja vadītājam Kusiņa kungam.”

“Partejiskā piederība traucē tikai tad, ja tā izpaužas praktiskajā darbā. Man, piemēram, netraucē tas, ka Kusiņa kungs ir “Latvijas ceļa” biedrs, tāpat, vismaz pagaidām, nav parādījusies arī citu Saeimas darbinieku partejiskā piederība. Saeimas Prezidijs nav partiju saiets, tā locekļi ir ievēlēti, lai veiktu konkrētas funkcijas. Ja kāds cilvēks sāktu darboties savas partijas labā, tad rastos problēmas, bet patlaban man nav pretenziju ne pret Kusiņa kungu, ne pret citiem Saeimas aparāta darbiniekiem. Par viņu darbu varu teikt tikai to labāko.

Attiecībā uz runām, ka Saeimas ziņu dienests varētu tikt “iedzīts” kaut kādā “pagrabā”, varu teikt, ka, jau būdama 6.Saeimas Pagaidu frakciju padomes locekle, iestājos par to, lai tas netiktu pārvietots, bet Vienības partijai atrastu kādas citas telpas. Es pat izteicu viedokli, ka preses centra telpas vajadzētu paplašināt — uz Saimniecības komisijas pašreizējo telpu rēķina. Tur varētu izvietoties tie žurnālisti, kas saistīti ar audio un video tehniku. Nekādu pretenziju pret ziņu dienesta vadītāju un citiem tā darbiniekiem man nav.”

“Par turpmākajām attiecībām ar savu frakciju. Es esmu Demokrātiskās partijas Saimnieks biedre, apmeklēju savas frakcijas sēdes, pakļaujos frakcijas iekšējai disciplīnai attiecībā uz balsojumiem. Un tas arī pamatvilcienos ir viss.

Trīs mēnešu kompensācijas naudu, kas pienākas 5. Saeimas deputātiem, es neesmu saņēmusi. Kā zināms, mūsu ienākumu dienests ar šīs naudas izmaksu nesteidzas. Neviens nezinām, vai šī kompensācija 15.novembrī būs un cik liela tā būs. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka šobrīd nosauktās summas nemaz nav. Vispirms paskatīšos, cik liela šī summa būs, jo es saņemšu to kā deputāte. Un man tās izmantošanas iespējas ir ļoti lielas, piemēram, manai dzimtajai Jūrmalas 3. vidusskolai Ķemeros vajadzīgi aizkari. Biju aizbraukusi uz skolas jubileju, un zālītē, kur mēs sapulcējāmies, katrs skolotājs no mājām bija atnesis savus aizkarus. Tas būtu pirmais, ko es gribētu izdarīt, — kaut minimāli palīdzēt skolai.

Pie drošības dienesta vīriem neesmu pieradusi, bet viņi veic savu darbu. Es labprāt iztiktu bez šiem cilvēkiem, kaut gan nekādu cilvēcisku pretenziju pret viņiem man nav. Gluži vienkārši, neesmu pieradusi, ka mani kāds apsargā. Kā es sapratu no Vectirāna kunga, ir kaut kādi noteikti standarti, kas tomēr ir jāievēro.

Vienīgais, ko es neievērošu, ir Saeimas priekšsēdētājam paredzētā dzīvesvieta. Man ir bērni, par kuriem jārūpējas. Pagaidām es neesmu domājusi par pārcelšanos uz Jūrmalu, es turpinu dzīvot divistabu dzīvoklī Valdemāra ielā, kas ir pilnīgi pietiekams mums četriem. Pamazām mūsu ģimenei top dzīvesvieta Berģos, bet tā tik drīz nebūs gatava. Es neredzu savā dzīvē iespēju neiet uz veikalu vai kur citur. Nedomāju, ka, apsēdusies šajā krēslā, esmu kļuvusi par kaut kādu izņēmuma personu.”

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības

lietu redaktors