Ministru kabineta noteikumi nr. 331

(prot. nr. 60, 9.§) Rīgā 1995. gada 7. novembrī

Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas noteikumi

Izdoti saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 5.pantu

1. Šie noteikumi nosaka likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 49.nr.) (tālāk tekstā — “likums”) noteikto normu piemērošanas kārtību konkrētiem nodokļa maksātājiem konkrētos gadījumos.

2. Likumā lietotais termins “prece” attiecināms arī uz tādām lietām (īpašumu) kā enerģija.

3. Likuma 1.panta 2.punktā lietotais jēdziens “nelietots nekustamais īpašums” attiecināms uz:

3.1. jaunuzceltām ēkām un būvēm (arī tajās iemontētām iekārtām), ja tās pēc celtniecības pabeigšanas (nodošanas ekspluatācijā) saskaņā ar pieņemšanas—nodošanas aktu netiek izmantotas saimnieciskām vajadzībām — izīrētas vai iznomātas;

3.2. šo noteikumu 3.1.apakšpunktā minētajām ēkām (būvēm), ja tās tiek pārdotas gada laikā pēc celtniecības pabeigšanas (nodošanas ekspluatācijā) neatkarīgi no to izmantošanas veida līdz pārdošanas brīdim;

3.3. lietotām ēkām (būvēm) pēc rekonstrukcijas (kapitālā remonta) veikšanas, ja tās tiek pārdotas gada laikā. Šajā gadījumā ar pievienotās vērtības nodokli apliekama starpība starp ēkas (būves) pārdošanas vērtību un šīs ēkas (būves) vērtību pirms rekonstrukcijas (kapitālā remonta) veikšanas;

3.4. nepabeigtās celtniecības objektiem.

4. Likumā lietotais termins “pakalpojums” piemērojams likuma 1.panta 3.punktā minētajos gadījumos, kad nav piemērojams termins “prece”.

5. Nosakot celtniecības pakalpojumu vērtību, tajā iekļaujama arī celtniecības materiālu vērtība (bez pievienotās vērtības nodokļa), kurus celtniecības organizācija iegādājusies savu pakalpojumu nodrošināšanai.

6. Likumā lietotais termins “pašpatēriņš” attiecināms tikai uz paša uzņēmēja ražotajām un nodotajām precēm un paša sniegtajiem pakalpojumiem.

7. Likuma 1.panta 8.punktā minētais jēdziens “teritorijas, uz kurām attiecas īpaši muitas noteikumi” attiecināms uz teritorijām, kurās darbību regulē Ministru kabineta 1994.gada 21.jūnija noteikumi nr.161 “Par muitas noliktavām” (Latvijas Vēstnesis, 1994, 102.nr.; 1995, 51., 121., 158.nr.) un Ministru kabineta 1995.gada 27.jūnija noteikumi nr.178 “Noteikumi par beznodokļu tirdzniecības veikaliem” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 102.nr.).

8. Tirgus vērtība preču piegādes, pašpatēriņa vai pakalpojumu sniegšanas gadījumā nosakāma, piemērojot (secīgi izmantojot vai kombinējot) šādas metodes:

8.1. pēc uzņēmuma iekšējās cenas, tas ir, cenas, par kādu apliekamā persona pārdod pašu ražoto preci vai sniedz pakalpojumus citiem patērētājiem tajā pašā taksācijas periodā (ieskaitot vidējās atlaides);

8.2. pēc ārējās tirgus cenas, tas ir, cenas, par kādu citas apliekamās personas vienādos apstākļos pārdod analogu preci vai sniedz analogus pakalpojumus;

8.3. izmaksu pieskaitīšanas metode —, aprēķinot saražotās un piegādātās preces vai sniegtā pakalpojuma pašizmaksu un apliekamās personas vai līdzīgu personu vidējo peļņas normu;

8.4. tālākpārdošanas cenu metode —, izmantojot preces iegādes cenu, kas palielināta par apliekamās personas vai līdzīgu personu vidējo peļņas normu;

8.5. izmantojot preces vai pakalpojuma vidējo statistisko vērtību valstī;

8.6. izmantojot ekspertu novērtējumu;

8.7. izmantojot Darījumu novērtējuma komisijas slēdzienu (ja radušies strīdi) Ministru kabineta 1995.gada 28.marta noteikumos nr.67 “Noteikumi par Darījumu novērtējuma komisiju” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 53.nr.) noteiktajā kārtībā.

9. Ja tiek piegādātas importa preces, to tirgus vērtība nedrīkst būt mazāka par muitas vērtību.

10. Likuma 2.panta pirmajā daļā noteiktā visa darījumu vērtība ir apliekamās personas preču piegādes un sniegto pakalpojumu vērtība, kas apliekama ar pievienotās vērtības nodokļa 18 procentu vai 0 procentu likmi.

11. Ja starpniecības atlīdzība noteikta procentos no piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu vērtības, likuma 2.panta trešās daļas norma piemērojama šādi:

11.1. ja starpnieks saņem papildu atlīdzību par starpniecības pakalpojumu, tā apliekama ar pievienotās vērtības nodokli.

Piemērs. Ja ar starpnieku noslēgts līgums par preču piegādi 1000 latu vērtībā (bez pievienotās vērtības nodokļa) un par starpniecības pakalpojumu noteikta papildu atlīdzība piecu procentu apmērā no līguma vērtības, starpniekam par sniegtajiem pakalpojumiem tiek samaksāts 50 latu un pievienotās vērtības nodoklis — deviņi lati, kurus starpnieks pēc priekšnodokļa atskaitīšanas iemaksā budžetā;

11.2. ja starpnieks kā starpniecības atlīdzību ietur noteiktus procentus no piegādāto preču vai pakalpojumu vērtības, starpniecības atlīdzība ar nodokli netiek aplikta, jo ar pievienotās vērtības nodokli jau ir aplikta visa piegādātās preces vai pakalpojuma vērtība. Vienlaikus starpnieks zaudē tiesības atskaitīt priekšnodokli par šiem darījumiem.  

Piemērs. Starpnieks realizē biļetes 100 latu vērtībā un ietur starpniecības atlīdzību piecu procentu apmērā. Biļetes realizējot, tiek iekasēts pievienotās vērtības nodoklis — 18 latu, ko starpnieks iemaksā budžetā, savukārt starpniecības atlīdzība — pieci lati — ar pievienotās vērtības nodokli netiek aplikta.

12. Likuma 2.panta piektā daļa piemērojama, nosakot ar nodokli apliekamo preču vērtību komisijas tirdzniecībā, lombarda ķīlu izpārdošanā u.tml.

13. Likuma 2.panta piektajā daļā ietvertā norma nav piemērojama:

13.1. kravas ekspedīcijas pakalpojumiem, kurus sniedzot ar pievienotās vērtības nodokli apliekama tikai atlīdzība par ekspedīcijas pakalpojumiem neatkarīgi no tā, ka ekspedīcijas pakalpojumu sniedzējs saņem no pasūtītāja pilnu samaksu, arī atlīdzību par kravas transportēšanu;

13.2. dzīvokļu pārvaldēm, namu pārvaldēm, namīpašniekiem un citām apliekamajām personām, kuras iekasē no iedzīvotājiem maksu par komunālajiem pakalpojumiem kopā ar pievienotās vērtības nodokli un pilnā apmērā to pārskaita uzņēmumiem, kas snieguši komunālos pakalpojumus. Šādos gadījumos namu pārvaldes un citas personas ar pievienotās vērtības nodokli apliek tikai maksu par kasiera funkciju veikšanu un par to norēķinās ar budžetu;

13.3. tūrisma (ceļojumu) firmām, kuras iekasē no tūristiem maksu un pievienotās vērtības nodokli par kopējo tūrisma ceļazīmes vērtību, kurā iekļauta arī maksa par citu uzņēmumu (viesnīcu, transporta, sabiedriskās ēdināšanas u.c.) sniegtajiem pakalpojumiem. Šo maksu kopā ar iekasēto pievienotās vērtības nodokli tūrisma (ceļojumu) firmas pārskaita attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem. Tūrisma (ceļojumu) firmas pievienotās vērtības nodokli aprēķina un iemaksā valsts budžetā tikai par pašu sniegtajiem pakalpojumiem (ceļojumu paketes veidošana, reklāmas bukletu izdošana u.tml.);

14. Likuma 2.panta sestās daļas norma nav piemērojama tarai (kastēm, konteineriem u.tml.), ja samaksa par to netiek ņemta vai tiek paredzēts līgumsods gadījumā, ja tara netiek nogādāta atpakaļ.

15. Ja par kādu no likuma 2.panta sestajā daļā minētajiem pakalpojumiem preču saņēmējs maksā atsevišķi, šī pakalpojuma vērtība preču piegādes vērtībā neietilpst. Par minētajiem pakalpojumiem un precēm samaksātais pievienotās vērtības nodoklis atlīdzībā neietilpst.

16. Piemērojot likuma 2.panta septīto daļu, saimniecisko darījumu uzskaite jāveic par katru bārtera vai klīringa darījumu (operāciju) atsevišķi, jāizraksta rēķins un jāpārskaita nodoklis.

17. Likuma 2.panta astotajā daļā noteiktā norma nav piemērojama preču izvešanai garantijas remontam. Šādos gadījumos, ievedot atpakaļ izremontētu preci vai bojātās preces vietā saņemtu citu (analogu) preci, pievienotās vērtības nodoklis uz valsts robežas nav jāmaksā.

18. Likuma 2.panta devītajā daļā ietvertā norma piemērojama, ja iepirktās preces un pakalpojumi kļūst par pašpatēriņa sastāvdaļu, tas ir, tiek izmantoti savu preču ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai.

19. Likuma 3.panta pirmajā daļā minētais jēdziens “personu ar līgumu vai norunu saistītas grupas” attiecināms uz līgumsabiedrībām vai personu grupām, kas darbojas uz līgumsabiedrību darbības principu pamata. Tas nozīmē, ka personas ir noslēgušas līgumu, kas paredz veikt kopīgas saimnieciskās darbības, piemēram, kopīgi īrēt telpas, izmantot tehnoloģiskās iekārtas, algot darbiniekus u.c.

20. Piemērojot likuma 3.panta pirmo daļu, pārstāvji ir ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības (filiāles un nodaļas bez juridiskās personas statusa), kā arī Latvijas Republikas fiziskās un juridiskās personas, kas pārstāv ārvalstu fiziskās vai juridiskās personas.

21. Personas, iegādājoties preces vai saņemot pakalpojumus, pievienotās vērtības nodokli samaksā apliekamajai personai, kura iekasēto nodokli likumā noteiktajā kārtībā iemaksā budžetā.

22. Likuma 3.panta otrā daļa nav piemērojama darbībām, kurās budžeta institūcijas iesaistās kā valsts izpildvaras iestādes (iekasējot nodokļus, nodevas un citus maksājumus) vai kuras tiek finansētas no budžeta.

23. Piemērojot likuma 3.panta trešās daļas normu, apliekamās personas tiek reģistrētas Valsts ieņēmumu dienestā pēc to juridiskās adreses vai dzīvesvietas. Šī norma piemērojama arī ārvalstu personām, ja tās izveidojušas un reģistrējušas pastāvīgo pārstāvniecību. Ja ārvalstu personas nav izveidojušas pastāvīgo pāstāvniecību, bet veic ar nodokli apliekamus darījumus, tām jāreģistrējas kā apliekamajām personām neatkarīgi no darījumu kopējā apjoma. Šajos gadījumos ārvalstu personas reģistrējas vienā no darījumu veikšanas vietām.

24. Likuma 3.panta ceturtajā daļā minēto jaundibināto uzņēmumu kā apliekamu personu reģistrācijas kārtību nosaka Ministru kabineta 1995.gada 27.jūnija noteikumi nr.165 “Noteikumi par kārtību, kādā jaundibinātie uzņēmumi maksā pievienotās vērtības nodokli un reģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamas personas” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 101.nr.).

25. Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētās apliekamās personas iegūst tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem, sākot ar reģistrācijas dienu.

26. Atbilstīgi likuma 3.panta septītajai daļai apliekamā persona, kura vēlas izstāties no apliekamo personu reģistra, sastāda pārskatu par tiem pamatlīdzekļiem un preču materiālajām vērtībām, par kurām ir samaksāts pievienotās vērtības nodoklis un atmaksāts priekšnodoklis. Aprēķinot pamatlīdzekļu atlikušo vērtību, normas nedrīkst būt augstākas kā likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 32.nr.) 13.pantā noteiktās. Par pamatlīdzekļu atlikušo vērtību aprēķinātais nodoklis jāiemaksā budžetā.

27. Apliekamā persona, kura vēlas izstāties no apliekamo personu reģistra, aprēķina nodokļa apmēru, kāds budžetā maksājams par preču materiālajām vērtībām, un atbilstīgi likuma 3.panta septītajā daļā ietvertajai normai atsevišķi nodala preču materiālās vērtības, ko tā iegādājusies laikposmā, kad tika reģistrēta kā apliekamā persona, līdz brīdim, kad iesniegusi Valsts ieņēmumu dienestā iesniegumu par izstāšanos no apliekamo personu reģistra. Ja to nav iespējams veikt, budžetā iemaksājams nodoklis par visām atlikumā esošajām preču materiālajām vērtībām.

28. Likuma 3.panta septītajā daļā minēto jēdzienu “reorganizācija” attiecina uz uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pamatkapitāla samazināšanu, kas fiksēta Uzņēmumu reģistrā, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) sadalīšanos vairākos mazākos uzņēmumos. Šādos gadījumos Valsts ieņēmumu dienests izvērtē katra uzņēmuma ar nodokli apliekamo darījumu paredzamo apjomu un lemj par uzņēmuma izslēgšanu no apliekamo personu reģistra.

29. Piemērojot likuma 3.panta devītās daļas normu, pievienotās vērtības nodoklis starpniekam jāaprēķina atbilstīgi likuma 2.panta ceturtajai daļai, turklāt starpniekam (ja tāda nav, — pakalpojuma saņēmējam) nav tiesību samaksātā nodokļa summu atskaitīt kā priekšnodokli.

30. Likuma 4.panta otrā daļa piemērojama šādi:

30.1. ja preču piegāde sākas un beidzas iekšzemē, neatkarīgi no tā, vai piegāde notikusi tikai iekšzemes teritorijā vai arī šķērsojot valsts robežu, tiek piemērota nodokļa 18 procentu likme;

30.2. ja preču piegāde sākas iekšzemē, bet beidzas citā valstī, tiek piemērota nodokļa 0 procentu likme;

30.3. ja preču piegāde sākas ārvalstīs un beidzas iekšzemē (preču imports), tiek piemērota nodokļa 18 procentu likme;

30.4. ja preču piegāde sākas un beidzas ārvalstīs, tā netiek aplikta ar nodokli.

31. Likuma 4.panta trešā daļa piemērojama arī sakaru pakalpojumiem. Piemēram, par starptautiskajām telefonsarunām jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis par visu sarunu vērtību, ja abonents atrodas Latvijā un zvana uz ārvalstīm. Ja abonents atrodas ārvalstīs un zvana uz Latviju, pievienotās vērtības nodoklis šādai sarunai nav piemērojams.

32. Likuma 4.panta ceturtās daļas 2.punktā norādītajiem pakalpojumiem, piemērojama tāda pati nodokļa likme kā transporta pakalpojumiem. Šis nosacījums piemērojams arī trešo personu (subekspeditori, noliktavu īpašnieki, jūras ostas, lidostas u.c.) sniegtajiem pakalpojumiem, ja minētās personas noslēgušas ar ekspeditoriem vai kravu pārvadātājiem attiecīgus līgumus par kravu apkalpošanu. Visos šajā likuma daļā minētajos gadījumos apliekamās personas pienākums ir dokumentāri pamatot nodokļa 0 procentu likmes piemērošanu atbilstīgi likuma 7.panta trešās daļas prasībām.

33. Ar regulārās satiksmes autobusiem veikto starptautisko pasažieru pārvadājumu daļa, kas veikta ārvalstīs, apliekama ar nodokļa 0 procentu likmi. Iekšzemes teritorijā veiktā pārvadājumu daļa apliekama ar nodokļa 18 procentu likmi šādi:

33.1. ja starptautiskos pasažieru pārvadājumus veic apliekamās personas, ar nodokli apliekamo pārvadājumu vērtību nosaka proporcionāli maršruta garumam iekšzemes teritorijā no kopējā maršruta garuma. Ja ir nodrošināta attiecīgā pārvadājuma vērtības faktiskā uzskaite par iekšzemē un ārvalstīs sniegto transporta pakalpojumu vērtību, tad minētā proporcija nav jārēķina;

33.2. ja starptautiskos pasažieru pārvadājumus veic ārvalstu personas, kuras nav reģistrējušās Valsts ieņēmumu dienestā kā apliekamās personas, muitas iestāžu pienākums ir uz valsts robežas iekasēt pievienotās vērtības nodokli 18 procentu apmērā par ceļa posmu atbilstīgi maršrutam, kas tiks veikts iekšzemes teritorijā, pieņemot, ka autotransporta pakalpojuma izcenojums ir 0,25 lati par kilometru.

34. Ja starptautiskos pasažieru pārvadājumus ar neregulārās satiksmes vai pasūtījuma autobusiem veic apliekamās personas, maksa par sniegto transporta pakalpojumu daļu iekšzemē, tas ir, par autobusu padošanu klientam un citiem pakalpojumiem, kā arī pasažieru pārvadājumu vērtība maršruta daļā līdz valsts robežai un no robežas līdz atpakaļceļa galapunktam tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokļa 18 procentu likmi šādi:

34.1. ja pasažieru pārvadājumu vērtība tiek noteikta atkarībā no nobrauktā attāluma, ar nodokļa 18 procentu likmi apliekamo pārvadājumu vērtību nosaka proporcionāli iekšzemē nobrauktā attāluma no kopējā maršruta garuma;

34.2. ja pasažieru pārvadājumu vērtība tiek noteikta atkarībā no ceļā pavadītā laika, ar nodokļa 18 procentu likmi apliekams pārvadājuma laiks (stundās) Latvijas teritorijā proporcionāli kopējam apmaksājamam laikam, pieņemot, ka vidējais kustības ātrums Latvijas teritorijā ir 50 kilometru stundā.

35. Starptautiskie neregulārie pasažieru pārvadājumi, ko veic ārvalstu personas, kuras nav reģistrējušās kā apliekamās personas, ar nodokli ir apliekami tāpat kā regulārie starptautiskie pasažieru pārvadājumi.

36. Kravu pārvadājumiem, kas saistīti ar tiešām preču piegādēm ārpus Latvijas Republikas (preču eksports), nodokļa 0 procentu likme tiek piemērota no brīža, kad krava pieņemta pārvadāšanai ar mērķi izvest to ārpus valsts. Nodokļa 0 procentu likme piemērojama arī transporta izdevumiem, ja pēc preču eksportēšanas atpakaļceļš tiek veikts tukšgaitā.

37. To transporta pakalpojumu vērtība, kuri saistīti ar importa preču piegādi līdz valsts robežai, tiek noteikta uz valsts robežas un ir daļa no importējamo preču muitas vērtības, kas apliekama ar nodokļa 18 procentu likmi.

38. Importa preču piegāžu transporta pakalpojumi, kas veikti iekšzemē, tas ir, posmā no valsts robežas līdz preču saņēmējam, kā arī transporta izdevumi par tukšgaitā veikto ceļu, dodoties pēc importējamām precēm, tiek aplikti ar nodokļa 18 procentu likmi.

39. Ja importa preču piegādes veic ārvalstu persona, kura nav reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā apliekamā persona, muitas iestāde uz valsts robežas iekasē pievienotās vērtības nodokli 18 procentu apmērā arī par transporta pakalpojumiem iekšzemē līdz preču nogādāšanai galapunktā, pieņemot, ka autotransporta pakalpojumu izcenojums ir 0,25 lati par kilometru.

40. Nodokļa 0 procentu likme piemērojama transporta pakalpojumiem, kas saistīti ar tranzīta kravu pārvadājumiem cauri Latvijas Republikas teritorijai un ko sniedz Uzņēmumu reģistrā reģistrētas personas, kuras vienlaikus ir arī apliekamās personas, neatkarīgi no tā, kur atrodas vai ir reģistrēts kravas nosūtītājs un saņēmējs, arī gadījumos, ja tranzīta kravas saņēmējs ir Latvijas transporta un ekspedīcijas uzņēmums, kas pēc kravas uzglabāšanas muitas noliktavā organizē tālāku kravas piegādi ārpus Latvijas Republikas (pārtrauktais tranzīts).

41. Tranzīta kravu pārvadājumos transportlīdzekļu maiņa vai kravas pārkraušana veicama tikai muitas kontroles zonā vai muitas noliktavā. Šādos gadījumos kravas ievešana muitas noliktavā noformējama ar muitas deklarāciju IM-7, bet izvešana — ar deklarāciju EK-3. Nodokļa 0 procentu likmes piemērošanu apstiprina starptautiskie kravas transporta pavaddokumenti: pavadzīme CMR, konosaments vai muitas kravas deklarācija ar atzīmi par kravas izvešanu no muitas zonas tranzīta pārvadājuma turpināšanai.

42. Uzņēmumu reģistrā nereģistrētu un ar pievienotās vērtības nodokli neapliekamu personu sniegtie pakalpojumi, kas saistīti ar tranzīta kravu pārvadājumiem vai tranzīta pasažieru pārvadājumiem (pasažieru pārvadājumi, kuros pasažieri Latvijas teritorijā netiek ne uzņemti, ne izlaisti), ar pievienotās vērtības nodokli netiek aplikti.

43. Likuma 4.panta astotās daļas norma piemērojama arī nomai ar izpirkumu (līzingam), ja pakalpojuma sniegšanas vieta ir iekšzemē.

44. Likuma 5.panta otrajā daļā minētais jēdziens “starptautiskais transports” attiecināms uz kuģiem un lidmašīnām, kas kursē starptautiskajās līnijās.

45. Likuma 5.panta otrās daļas nosacījumi nav piemērojami kravu pārvadājumiem, kas sākas un beidzas iekšzemē, neatkarīgi no tā, vai tiek šķērsota valsts robeža vai ne.

46. Likuma 6.panta pirmās daļas 1.punkts piemērojams arī pansionātam pielīdzinātai iestādei — sociālās aprūpes un rehabilitācijas centram, specializētajam aprūpes centram vai namam un veco ļaužu mītnei, kurā uzturas veci ļaudis un invalīdi un kura pilnīgi vai daļēji tiek finansēta no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem. Ja papildus pansionāta vai pansionātam pielīdzinātās iestādes pakalpojumiem tiek sniegti arī tādi pakalpojumi, kas nav iekļauti kopējā maksā par uzturēšanos minētajās iestādēs, par šiem pakalpojumiem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis.

47. Likuma 6.panta pirmās daļas 3.punkta norma nav piemērojama sodu izciešanas iestāžu apsardzes un citu darbinieku ēdināšanas izdevumiem.

48. Likuma 6.panta pirmās daļas 4.punkta norma piemērojama arī maksai par mācību pulciņiem, sagatavošanas kursiem, privātstundām u.tml., ko sniedz vispārizglītojošās skolas, arodskolas, vidējās speciālās skolas vai augstskolas saviem skolēniem, audzēkņiem vai studentiem.

49. Likuma 6.panta pirmās daļas 4.punkta normas nav piemērojamas izglītības iestāžu pakalpojumiem, kas nav tieši saistīti ar izglītības procesu, piemēram, maksas kursiem personām, kuras nav skolēni (audzēkņi, studenti), kā arī sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem. Ja ēdināšana ir iekļauta izglītības iestādes sniegto pakalpojumu kopējā vērtībā, piemēram, maksā par bērnu uzturēšanos un mācīšanos internātskolā, maksa par ēdināšanu atsevišķi nav jānodala un ar nodokli nav jāapliek.

50. Ja izglītības iestādē, kas nav reģistrējusies kā apliekamā persona, tiek izgatavoti mācību līdzekļi (piemēram, kopētas grāmatas) vai izglītības iestādes vajadzībām izgatavoti citi priekšmeti, to izgatavošana ar nodokli netiek aplikta. Šāda izglītības iestāžu veikta darbība nav jāuzskaita kā ar nodokli apliekams darījums un tā nevar būt par pamatu prasībai reģistrēties kā apliekamajai personai.

51. Izglītības iestādei jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā apliekamajai personai, ja skolēnu ražotie izstrādājumi tiek pārdoti vai tiek sniegti maksas pakalpojumi, piemēram, izgatavotas pasūtītāja dokumentu kopijas, un ja 12 mēnešos sasniegta kopējā vērtība 10 000 latu apmērā. Ja izglītības iestāde ir apliekamā persona, mācību procesam nepieciešamo mācību līdzekļu vai citu priekšmetu izgatavošana uzskatāma par pašpatēriņu un par to maksājams pievienotās vērtības nodoklis.

52. Likuma 6.panta pirmās daļas 5.punkta norma nav piemērojama mācību saimniecību saražoto preču piegādēm citām personām.

53. Likuma 6.panta pirmās daļas 6.punkts piemērojams arī kopiju izgatavošanai no bibliotēkas fondā esošajām grāmatām un citiem dokumentiem, tematiskajiem pasākumiem, bibliogrāfiskajiem, informatīvajiem un citiem līdzīgiem pakalpojumiem.

54. Likuma 6.panta pirmās daļas 8.punkta norma piemērojama teātra, kino un cirka izrāžu biļetēm, kā arī videofilmu demonstrēšanai uz lielā kinoekrāna, ja ekrāna lielums pa diagonāli nav mazāks par sešiem metriem.

55. Likuma 6.panta pirmās daļas 8.punktā minētais termins “sarīkojumi kultūras iestādēs” nav attiecināms uz kultūras iestāžu telpu nomu, komercizstāžu, gadatirgu un tamlīdzīgu pasākumu organizēšanu, sabiedriskās ēdināšanas un citiem pakalpojumiem.

56. Likuma 6.panta pirmās daļas 8.punktā minētais jēdziens “sporta sarīkojumi” attiecināms uz sporta sacensību vai sporta svētku apmeklējumiem. Uz maksu par pieaugušo treniņnodarbībām (peldēšana, vingrošana u.c.) minētais jēdziens nav attiecināms.

57. Likuma 6.panta pirmās daļas 9.punkta norma piemērojama arī izejvielām zāļu ražošanai, ko ieved konkrēti zāļu ražotāji.

58. Likuma 6.panta pirmās daļas 9.punktā minētais jēdziens “medicīnas pakalpojumi” attiecināms arī uz ēdināšanas pakalpojumiem slimnīcā, ja tie iekļauti kopējā maksā par slimnieka uzturēšanos slimnīcā.

59. Likuma 6.panta pirmās daļas 10.punktā ietvertā norma nav piemērojama juvelierizstrādājumu piegādēm Latvijas Bankai.

60. Likuma 6.panta pirmās daļas 11.punkta norma nav piemērojama:

60.1. azartspēļu namos ar spēļu organizēšanu nesaistītiem pakalpojumiem (piemēram, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi) vai preču piegādēm;

60.2. spēļu automātu iegādei, remontam un tamlīdzīgiem pakalpojumiem;

60.3. pakalpojumiem, kas saistīti ar bērnu spēļu automātu uzturēšanu un lietošanu.

61. Likuma 6.panta pirmās daļas 12.punkta norma piemērojama zārku un sēru vainagu izgatavošanai, sēru mūzikai, izvadītāja u.tml. pakalpojumiem, ja tos sniedz specializētie uzņēmumi.

62. Likuma 6.panta pirmās daļas 12.punkta norma nav piemērojama kapu kopšanai, kapu pieminekļu izgatavošanai un uzstādīšanai, bēru viesiem sniegtajiem transporta vai ēdināšanas pakalpojumiem, arī ar apbedīšanu saistīto preču piegādēm, kas nav izgatavotas pēc individuāla pasūtījuma.

63. Likuma 6.panta pirmās daļas 12.punktā minētais jēdziens “reliģiskie un rituālie pakalpojumi” piemērojams laulību, laulību jubileju, kristību, bēru un citām reliģiska rakstura ceremonijām. Preces, kas iegādātas reliģisko un rituālo pakalpojumu nodrošināšanai, apliekamas ar pievienotās vērtības nodokli, un to vērtība kopā ar nodokli iekļaujama pakalpojuma cenā.

64. Likuma 6.panta pirmās daļas 12.punkta norma nav piemērojama, ja reliģiskās organizācijas iznomā telpas, sniedz maksas sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus, nodarbojas ar tirdzniecību vai veic citus ar nodokli apliekamus darījumus, no kuriem gūta peļņa.

65. Likuma 6.panta pirmās daļas 13.punkts piemērojams arī apdrošināšanas brokeru sniegtajiem apdrošināšanas pakalpojumiem.

66. Likuma 6.panta pirmās daļas 14.punkta norma piemērojama arī maksai par studentu viesnīcu īri, ja students pierakstās uz laiku, kas nav īsāks par sešiem mēnešiem.

67. Likuma 6.panta pirmās daļas 14.punkta norma nav piemērojama:

67.1. uzturēšanās maksai atpūtas namos, kempingos, sanatorijās, pansionātos (izņemot likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktā minētos gadījumus) un vasarnīcu īres maksai;

67.2. tādiem sabiedriskajās pirtīs sniegtajiem pakalpojumiem kā ēdināšanas, frizētavas, solārija, peldbaseina u.tml. pakalpojumiem, kas nav tiešie pirts pakalpojumi.

68. Likuma 6.panta pirmās daļas 17.punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens “parādu piedzīšana” piemērojams gadījumos, kad par parādu piedzīšanu tiek ņemta atlīdzība.

69. Likuma 6.panta pirmās daļas 17.punkta b) apakšpunkta norma nav piemērojama pakalpojumiem, kas saistīti ar klientu konsultēšanu finansiālos jautājumos, piemēram, par kredītu ņemšanu, došanu, vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu.

70. Piemērojot likuma 6.panta pirmās daļas 17.punkta c) apakšpunktu, jāievēro, ka monētas, banknotes un vērtspapīri, kam ir vēsturiska, numismātiska vērtība un kas tiek iegādāti kolekcionēšanas nolūkos, kā arī no dārgmetāla izgatavotas monētas, ko parasti neizmanto norēķinos, tiek uzskatītas par precēm un apliktas ar pievienotās vērtības nodokli. Ja Latvijas Banka izmanto tirdzniecības uzņēmumu pakalpojumus un pārdod monētas par cenu, kas neatbilst to nominālvērtībai, piemēram, jubilejas monētas, tirdzniecības uzņēmums par tām iekasē pievienotās vērtības nodokli.

71. Ar likuma 6.panta pirmās daļas 17.punkta d) apakšpunktā lietoto terminu “vērtspapīri” jāsaprot akcijas, obligācijas, vekseļi, ķīlu zīmes, privatizācijas sertifikāti un citi vērtspapīri, ko likumos noteiktajā kārtībā izlaiž valsts, pašvaldības, kā arī uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) vai fiziskas personas un kas dod tiesības uz ienākumu to turētājam.

72. Likuma 6.panta pirmās daļas 17.punkta d) apakšpunktā lietotais termins “ieguldījumi kapitālā” attiecināms uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību daļām, kooperatīvo un paju sabiedrību pajām, ieguldījumiem akciju sabiedrību pamatkapitālā, ieguldījumiem līgumsabiedrību kapitālā, kā arī tiesībām uz ārvalstu uzņēmumu kapitāla daļām vai ienākumu sadali, ja tās nav fiksētas akciju vai obligāciju veidā.

73. Likuma 6.panta pirmās daļas 17.punkta d) apakšpunkta norma piemērojama, ja sabiedrība kapitālā iegulda savu īpašumu, piemēram, pamatlīdzekli. Ja apliekamā persona iegulda savu īpašumu (pamatlīdzekli) citas — ar nodokli neapliekamas — personas kapitālā, ieguldītājs zaudē tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem. Tas nozīmē, ka budžetā iemaksājama par šo pamatlīdzekli atskaitītā priekšnodokļa summa. Ja ieguldāmais pamatlīdzeklis ievests valstī, nemaksājot par to nodokli, budžetā iemaksājama nesamaksātā nodokļa summa.

74. Humānās palīdzības sūtījumu un dāvinājumu saņemšanā piemērojami Ministru kabineta 1995.gada 11.aprīļa noteikumi nr.95 “Noteikumi par kārtību, kādā par ārvalstu neatmaksājamās tehniskās palīdzības un humānās palīdzības sūtījumiem maksājams pievienotās vērtības nodoklis un muitas nodoklis” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 61.nr.).

75. Likuma 6.panta pirmās daļas 19.punkts piemērojams neatkarīgi no tā, vai konsulāros pakalpojumus sniedz Latvijas vai ārvalstu konsulārās iestādes.

76. Likuma 6.panta pirmās daļas 20.punkta norma nav piemērojama preču piegādēm un pakalpojumiem (izņemot tipogrāfijas pakalpojumus), kas saistīti ar likumā minētās literatūras un izdevumu ražošanu.

77. Likuma 6.panta pirmās daļas 22.punkta norma piemērojama kooperatīvajām sabiedrībām atbilstīgi likuma “Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām” (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 35./36.nr.; 1992, 15./16.nr.; 1993, 22./23.nr.; Latvijas Vēstnesis, 1995, 84.nr.) 3.pantam. Šī norma var tikt piemērota arī paju sabiedrībām, ja tās veic tādas pašas funkcijas kā lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības un sniedz pakalpojumus saviem biedriem, kā arī zemnieku saimniecībām, kas nav ar nodokli apliekamas personas.

78. Likuma 6.panta pirmās daļas 23.punktā minētais jēdziens “nelietots nekustamais īpašums” nav piemērojams zemes pārdošanas gadījumos.

79. Kārtību, kādā maksājams pievienotās vērtības nodoklis par precēm, kas iekšzemē ievestas uz laiku pārstrādei, nosaka Ministru kabineta 1995.gada 4.aprīļa noteikumi nr.87 “Par preču un citu priekšmetu pagaidu ievešanu pārstrādei” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 56.nr.).

80. Nosakot to preču un citu priekšmetu daudzumu, ko fiziskas personas drīkst ievest iekšzemē un par ko uz valsts robežas nav jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis, piemērojami Ministru kabineta 1995.gada 27.jūnija noteikumi nr.166 “Noteikumi par kārtību, kādā maksājams pievienotās vērtības nodoklis par precēm un citiem priekšmetiem, ko fiziskās personas ieved Latvijas Republikā” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 101.nr.).

81. Likuma 6.panta pirmās daļas 25.punkta norma nav piemērojama celtniecības un montāžas darbiem, kas saistīti ar ugunsdrošības iekārtu uzstādīšanu, kā arī uz pašu iekārtu un citu ar ugunsdrošības pasākumiem saistītu preču piegādēm. Ar nodokli neapliek ugunsdrošības iekārtu uzturēšanas un apkopes pakalpojumus, ko veic šajā likuma punktā minētās organizācijas.

82. Piemērojot likuma 6.panta pirmās daļas nosacījumus apliekamajām personām, aprēķinot priekšnodokļa apmēru, jāievēro ar nodokli apliekamo darījumu vērtības un kopējo veikto darījumu vērtības proporcija atbilstīgi likuma 10.panta piektās daļas prasībām.

83. Likuma 6.panta otrā daļa piemērojama, ja attiecīgais pakalpojums vai preču piegāde pirms aplikšanas ar nodokli ir reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā. Pēc reģistrācijas pakalpojums vai preču piegāde apliekama ar nodokli neatkarīgi no tā, kam pakalpojums sniegts vai prece piegādāta.

84. To uzņēmumu, kas ir apliekamas personas, ražotie medikamenti vai medicīnas preces iekšzemē ir atbrīvotas no pievienotās vērtības nodokļa atbilstīgi likuma 6.panta pirmās daļas 9.punktam, bet, minētās preces eksportējot, piemērojama nodokļa 0 procentu likme.

85. Pamatlīdzekļu ievešanas kārtību regulē Ministru kabineta 1995.gada 11.aprīļa noteikumi nr.96 “Noteikumi par kārtību, kādā maksājams pievienotās vērtības nodoklis par ievedamajiem pamatlīdzekļiem” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 61.nr.). Šajos noteikumos minētā Ekonomikas ministrijas komisija izveidota ar Ekonomikas ministrijas 1995.gada 6.jūnija rīkojumu nr.103 “Par ievedamajiem pamatlīdzekļiem ražošanas tehnoloģiskā procesa nodrošināšanai”.

86. Likuma 7.panta pirmās daļas 2.punkts piemērojams transporta, ekspedīcijas, preču uzglabāšanas, iekraušanas un izkraušanas, ekspertīzes, šķirošanas un citiem pakalpojumiem, kā arī trešo personu (subekspeditori, noliktavu īpašnieki, jūras ostas, lidostas u.c.) sniegtajiem pakalpojumiem, ja par attiecīgo eksporta kravu apkalpošanu ir noslēgts līgums ar kravas pārvadātāju vai ekspeditoru.

87. Likuma 7.panta pirmās daļas 3.punkta norma piemērojama tiem pakalpojumiem, kuru sniegšanas vieta nav iekšzeme atbilstīgi likuma 4.pantam.

88. Likuma 7.panta pirmās daļas 4.punkta noteikumi piemērojami arī Latvijas Republikas ostās reģistrēto kuģu apkalpju bezmaksas ēdināšanai, ja šie kuģi kursē starptautiskajās līnijās. Ja kuģi, kas kursē starptautiskajās līnijās, atrodas remontā vai uzturas ostā ilgāk par septiņām dienām, kuģa apkalpei piegādātās preces un sniegtie pakalpojumi apliekami ar pievienotās vērtības nodokļa 18 procentu likmi.

89. Likuma 7.panta pirmās daļas 4.punkta noteikumi nav piemērojami zvejas kuģiem, kas reģistrēti Latvijas Republikas ostās.

90. Likuma 7.panta pirmās daļas 5. un 6.punkta normas nav piemērojamas šajos likuma punktos minēto preču importam, izņemot, ja tās tiek piegādātas īpaši ierīkotās muitas noliktavās.

91. Likuma 7.panta pirmās daļas 8.punktā minēto kārtību nosaka Ministru kabineta 1995.gada 2.maija noteikumi nr.126 “Noteikumi par pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanas kārtību Latvijas Republikā akreditētajām ārvalstu pārstāvniecībām, to diplomātiskajiem un konsulārajiem aģentiem” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 69.nr.).

92. Likuma 7.panta otrās daļas piemērošanu nosaka Ministru kabineta 1995.gada 2.maija noteikumi nr.127 “Noteikumi par kārtību, kādā maksājams pievienotās vērtības nodoklis par eksportam paredzēto preču piegādēm starpniekam” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 69.nr.).

93. Likuma 7.panta piektajā daļā minētais jēdziens “eksportu apliecinoši dokumenti” attiecināms uz ārvalstu personu noslēgtajiem līgumiem, preču transporta pavadzīmēm un preču specifikāciju, muitas kravas deklarācijām (vai to kopijām) ar atzīmi, ka preces izvestas ārpus Latvijas Republikas, apliecinājumu, ka preces ievestas citā valstī, kā arī preču eksporta darījumu samaksu apliecinošiem dokumentiem (bankas maksājumu kvītis).

94. Par pievienotās vērtības nodokļa rēķinu var tikt izmantots jebkurš dokuments (preču transporta pavadzīme u.c.), kurā ietverta likuma 8.panta sestajā daļā minētā informācija un kurš atbilst dokumentu noformēšanas prasībām.

95. Piemērojot likuma 8.panta pirmās daļas normu, jāievēro, ka, maksājot par preču piegādi avansā, maksājuma vērtība ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli avansa iemaksāšanas brīdī. Priekšnodokļa summa atskaitāma pēc preču saņemšanas.

96. Celtniecības pakalpojumiem likuma 8.panta otrā daļa piemērojama ar brīdi, kad tiek parakstīts pieņemšanas—nodošanas akts par celtniecības darbu izpildi vai saņemts avanss materiālu iegādei vai citām vajadzībām, kas saistītas ar celtniecības pakalpojumu sniegšanu.

97. Par telefonsarunām, kuru apmaksai izmantota magnētiskā karte, pievienotās vērtības nodoklis tiek aprēķināts automātiski kopā ar maksu par sarunu un atskaitīts no magnētiskās kartes vērtības sarunas laikā.

98. Piemērojot likuma 8.panta trešajā daļā ietverto normu, zemnieku saimniecībām pašu ražoto preču pašpatēriņš pastāvīgi jāuzskaita un katra mēneša beigās jāveic nodokļa aprēķins, jāizraksta nodokļa rēķins un jāatspoguļo nodokļa deklarācijā. Pašu ražotās produkcijas izlietojums ražošanas procesa tālākai nodrošināšanai savā zemnieku saimniecībā, piemēram, pašu ražotās lopbarības izlietojums, par pašpatēriņu nav uzskatāms un ar nodokli nav apliekams.

99. Ja netiek ievērotas likuma 8.panta ceturtās daļas prasības un nodokļa rēķins tiek izrakstīts vēlāk nekā septiņas dienas pēc preču nosūtīšanas vai pakalpojuma sniegšanas brīža, pievienotās vērtības nodoklis iekasējams no preču piegādes vai pakalpojuma sniegšanas dienas.

100. Likuma 8.panta piektās daļas norma nav piemērojama dzīvokļu pārvaldēm, namu pārvaldēm, namīpašniekiem un citām ar nodokli neapliekamām personām, kuras izraksta rēķinus (uzrādot arī pievienotās vērtības nodokli) par citu uzņēmumu sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem, iekasē naudu un to pilnā apmērā pārskaita uzņēmumiem, kas snieguši komunālos pakalpojumus. Par pašu sniegtajiem pakalpojumiem namu pārvaldes un citas ar nodokli neapliekamas personas pievienotās vērtības nodokli iekasēt nedrīkst.

101. Ja netiek ievērotas likuma 8.panta piektās daļas prasības un nodokļa summa netiek iemaksāta budžetā, pret minēto personu tiek piemērotas likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktās sankcijas.

102. Lai atbilstīgi likuma 8.panta septītajai daļai tirdzniecības uzņēmumā saņemto čeku kopā ar kvīti varētu izmantot par nodokļa rēķinu, šiem dokumentiem ir jābūt identificējamiem, tas ir, uz kvīts jābūt norādītam čeka numuram, turklāt kvīts jāizraksta divos eksemplāros, no kuriem vienu saņem preces pircējs, bet otrs paliek pie preču piegādātāja. Ja tiek lietotas kvītis ar pasakņiem, kuros ietverta analoga informācija, kvīts otrais eksemplārs nav nepieciešams.

103. Atbilstīgi likuma 9.panta pirmajai daļai taksācijas perioda pēdējā diena ir kalendāra mēneša pēdējā diena neatkarīgi no tā, vai tā ir darbadiena vai svētku diena.

104. Pievienotās vērtības nodoklis par iepriekšējo taksācijas periodu saskaņā ar pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju maksājams budžetā līdz nākamā mēneša piecpadsmitajam datumam, bet tiem uzņēmumiem, kuri pievienotās vērtības nodokli maksā budžetā centralizēti par vairākiem uzņēmumiem (filiālēm), pēc saskaņošanas ar Valsts ieņēmumu dienestu — ne vēlāk kā nākamā mēneša divdesmit piektajā datumā.

105. Piemērojot likuma 9.panta otro daļu, apliekamajai personai var mainīt taksācijas periodu taksācijas gadam, ja apliekamā persona līdz taksācijas gada 31.janvārim iesniegusi Valsts ieņēmumu dienesta rajona (pilsētas) nodaļā iesniegumu par taksācijas perioda maiņu un norādījusi pirmstaksācijas gadā samaksātā pievienotās vērtības nodokļa summu.

106. Piemērojot likuma 10.panta pirmās daļas 1.punktu, apliekamā persona no budžetā maksājamās nodokļa summas kā priekšnodokli nedrīkst atskaitīt nodokli, kas samaksāts par iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem, kuri nav izmantoti savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

107. 10.panta pirmās daļas 1.punkta normu piemēro šādi:

107.1. ja tiek pārdots nelietots nekustamais īpašums, priekšnodoklis, kas samaksāts, iegādājoties preces un saņemot pakalpojumus celtniecības nodrošināšanai, atskaitāms pēc nodokļa rēķina apmaksas. Apliekamā persona, kas iegādājusies nekustamo īpašumu, samaksā par to nodokli, kas iegrāmatojams kopējā ēkas bilances vērtībā, norakstāms atbilstīgi pamatlīdzekļu nolietojumam un nav atskaitāms kā priekšnodoklis;

107.2. ja nekustamais īpašums tiek pārdots vēlāk nekā gadu pēc celtniecības, rekonstrukcijas vai kapitālā remonta pabeigšanas un pievienotās vērtības nodoklis par to netiek iekasēts, samaksātais priekšnodoklis iekļaujams nekustamā īpašuma vērtībā;

107.3. ja apliekamā persona ceļ jaunu ēku savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai, nodoklis, kas samaksāts, iegādājoties celtniecības materiālus vai saņemot pakalpojumus, iegrāmatojams kopējā ēkas bilances vērtībā, norakstāms atbilstīgi pamatlīdzekļu nolietojumam un nav atskaitāms kā priekšnodoklis.

108. Piemērojot likuma 10.panta pirmās daļas 1.punktu, nodokļa rēķins uzskatāms par samaksātu, ja uz tā ir bankas atzīme par samaksu. Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības pieprasīt no bankas izrakstu, kas apliecinātu, ka attiecīgais norēķins ir noticis. Par nodokļa rēķina samaksu skaidrā naudā liecina kases čeks. Ja nepieciešams, kases čekam pievieno apzīmogotu kvīti, kas kopā ar čeku ietver pilnu likuma 8.panta sestajā daļā noteikto informāciju.

109. Piemērojot likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkta normu, par dokumentiem, kas apliecina nodokļa samaksu par preču importu, izmantojami:

109.1. muitas kravas deklarācija ar muitas iestādes atzīmi, ka pievienotās vērtības nodoklis ir samaksāts;

109.2. muitas maksājumu kvīts, bankas vai citas iestādes (pasts, telegrāfs) dokuments, kas apliecina, ka pievienotās vērtības nodoklis ir samaksāts.

110. Piemērojot likuma 10.panta otrās daļas normu, samaksātais nodoklis ieskaitāms preču vai pakalpojumu pašizmaksā.

111. Pievienotās vērtības aprēķināšanas un maksāšanas kārtību, kā arī nodokļa deklarācijas aizpildīšanas kārtību nosaka Valsts ieņēmumu dienesta 1995.gada 27.aprīļa metodiskie norādījumi “Par pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanu un maksāšanu” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 75.nr.).

112. Piemērojot likuma 10.panta piekto daļu, tirdzniecības uzņēmumiem, kuri pārdod preces, kas saskaņā ar likuma 6.panta pirmās daļas 9., 15. un 20.punktu (izņemot medicīnas pakalpojumus) ir atbrīvotas no pievienotās vērtības nodokļa, jāievēro šādi nosacījumi:

112.1. tirdzniecības piecenojums, kas noteikts ar nodokli neapliekamām precēm, netiek aplikts ar pievienotās vērtības nodokli;

112.2. vidējais tirdzniecības piecenojums, kas noteikts ar nodokli neapliekamām precēm, nedrīkst pārsniegt vidējo tirdzniecības piecenojumu ar nodokli apliekamām precēm;

112.3. aprēķinot atskaitāmā priekšnodokļa apmēru pēc likuma 10.panta piektajā daļā minētās proporcijas, netiek ņemts vērā nodoklis, kas samaksāts par tirdzniecībai iegādātajām precēm. Atskaitāmais priekšnodoklis aprēķināms pēc šādas formulas:

AP = (KSP — PT) x Prop. + PT ,

kur AP — atskaitāmais priekšnodoklis, KSP — kopējais samaksātais priekšnodoklis, PT — priekšnodoklis, kas samaksāts par tirdzniecībai iegādātajām precēm, Prop. — saskaņā ar likuma 10.panta piekto daļu aprēķinātā proporcija.  

Piemērs. Grāmatu tirdzniecības uzņēmums:

— iepircis grāmatas, kas atbrīvotas no nodokļa, 1000 latu vērtībā un citas grāmatas 2000 latu vērtībā, par kurām samaksājis nodokli — 360 latu (PT);

— saņēmis pakalpojumus (telpu noma, komunālie, transporta un citi pakalpojumi) 200 latu vērtībā un samaksājis nodokli — 36 latus;

— aprēķina tirdzniecības piecenojumu 20 procentu apmērā un pārdod grāmatas, kas atbrīvotas no nodokļa, 1200 latu vērtībā un citas grāmatas 2400 latu vērtībā, kā arī iekasē pievienotās vērtības nodokli — 432 latus.

KSP = 360 + 36 = 396 (Ls)

Prop. = 2400 : (1200 + 2400) = 0,67

AP = (396 — 360) x 0,67 + 360 = 384,12 (Ls)

Budžetā maksājamais nodoklis:

432 — 384,12 = 47,88 (Ls).

113. Likuma 10.panta sestajā daļā minētais jēdziens “lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi” attiecināms uz:

113.1. uzņēmumiem, kas veic lauksaimniecības produkcijas pirmapstrādi (piena kombināti, gaļas kombināti, konservu kombināti, labības pārstrādes uzņēmumi, cukurfabrikas u.tml.);

113.2. lopbarības ražošanas uzņēmumiem, ja tie paši pārstrādā iepirkto lauksaimniecības produkciju;

113.3. sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, paju sabiedrībām, kā arī individuālajiem uzņēmumiem, ja tie veic lauksaimniecības produkcijas pirmapstrādi un pieņem pārstrādei lauksaimniecības produkciju no zemnieku saimniecībām, kas nav ar nodokli apliekamas personas.

114. Likuma 10.panta sestajā daļā minētais jēdziens “lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi” nav attiecināms uz sabiedriskās ēdināšanas vai tirdzniecības uzņēmumiem.

115. Piemērojot likuma 10.panta sesto daļu, kompensācija izmaksājama tikai par zemnieku saimniecību pašu ražotu neapstrādātu lauksaimniecības produkciju, tas ir, par pienu (nevis biezpienu vai krējumu), par lopiem (dzīviem vai kautķermeņiem), par graudiem (nevis miltiem) u.tml.

116. Likuma 10.panta sestās daļas norma nav piemērojama zemnieku saimniecībām, kas nodod lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem iepirktu lauksaimniecības produkciju. Par nelikumīgas nodokļa kompensācijas saņemšanu zemnieku saimniecībām piemērojamas likuma 15.panta ceturtajā daļā minētās soda sankcijas.

117. Piemērojot likuma 10.panta septīto daļu, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumam reizi gadā jāinformē Valsts ieņēmumu dienesta iestāde par attiecīgās zemnieku saimniecības nodoto produkciju, tās daudzumu un vērtību.

118. Piemērojot likuma 10.panta devīto daļu, Valsts ieņēmumu dienests zemnieku saimniecībām izdotās izziņas uzskaita un veido to zemnieku saimniecību reģistru, kurām izdotas izziņas iesniegšanai lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumā. Valsts ieņēmumu dienesta izdotā izziņa derīga vienu gadu. Atkārtotu izziņu zemnieku saimniecībai iesniegšanai lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumā Valsts ieņēmumu dienests izsniedz pēc ziņu saņemšanas no attiecīgā pārstrādes uzņēmuma par šīs zemnieku saimniecības nodotās produkcijas daudzumu un vērtību iepriekšējā gadā.

119. Izgatavojot nodokļa deklarācijas veidlapas taksācijas periodam un taksācijas gadam, piemērojami Ministru kabineta 1995.gada 18.aprīļa noteikumi nr.107 “Noteikumi par pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 63.nr.).

120. Piemērojot likuma 11.panta pirmo daļu, Valsts ieņēmumu dienests var pieprasīt no apliekamās personas dokumentus, kas apliecina pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā uzrādīto priekšnodokļa summu samaksu taksācijas periodā, kā arī atskaitāmā priekšnodokļa summas aprēķinu, ja pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju iesniedz persona, kas nodarbojas ar neapliktu preču pirkšanu un pārdošanu.

121. Nosūtot pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju pa pastu, par iesniegšanas dienu uzskatāma diena, kad nodokļa deklarācija nodota pastā (pasta zīmogs). Arī tad, ja taksācijas periodā nav bijis ar pievienotās vērtības nodokli apliekamu darījumu, deklarācija, kas aizpildīta atbilstīgi Valsts ieņēmumu dienesta izstrādātajai metodikai, Valsts ieņēmumu dienestā ir jāiesniedz.

122. Piemērojot likuma 11.panta pirmo daļu, apliekamā persona, kas nav iesniegusi nodokļa deklarāciju, netiek atbrīvota no nodokļa maksāšanas budžetā par attiecīgo taksācijas periodu.

123. Piemērojot likuma 11.panta otro daļu, nodokļa deklarāciju citā laikā aizpilda, ja uzņēmums tiek privatizēts, likvidēts, reorganizēts, kā arī citos gadījumos neatkarīgi no uzņēmuma darbības laika vai nodokļa taksācijas perioda.

124. Piemērojot likuma 11.panta trešo daļu, nodokļa deklarācija par pirmstaksācijas gadu Valsts ieņēmumu dienestā iesniedzama arī tad, ja apliekamā persona darbojusies nepilnu gadu.

125. Piemērojot likuma 11.panta trešo daļu, ja reģistrētā apliekamā persona gada laikā ir veikusi gan ar nodokli apliekamus, gan neapliekamus darījumus, pirms gada deklarācijas iesniegšanas ir jāpārrēķina darījumu proporcija (atbilstīgi likuma 10.panta piektajai daļai) kopumā par gadu un, ja nepieciešams, jākoriģē atskaitāmā priekšnodokļa apmērs.

126. Piemērojot likuma 12.panta otro daļu, jebkura persona, kas ieved preces iekšzemē, maksā pievienotās vērtības nodokli par pilnu preces muitas vērtību kopā ar ievedmuitas tarifu un akcīzes nodokli (ja attiecīgā prece tiek aplikta arī ar akcīzes nodokli).

127. Piemērojot likuma 12.panta trešo daļu, apliekamā persona zaudē tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem par attiecīgo darījumu.

128. Piemērojot likuma 12.panta piektās daļas normu, gadījumos, ja uz muitas kravas deklarācijas nav muitas iestādes atzīmes, bet preces ir ievestas, nodoklis par tām ir iekasējams, aprēķinot arī nokavējuma naudu no preču ievešanas brīža. Šī norma neatbrīvo personu no likumos noteiktās atbildības par nelikumīgu preču ievešanu.

129. Piemērojot likuma 12.panta septīto daļu, Valsts ieņēmumu dienests var atteikt atmaksāt apliekamajai personai nodokļa pārmaksu:

129.1. ja personai ir nodokļu vai obligāto maksājumu parādi budžetam;

129.2. ja persona ir reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā apliekamā persona atbilstīgi Ministru kabineta 1995.gada 27.jūnija noteikumiem nr.165 “Noteikumi par kārtību, kādā jaundibinātie uzņēmumi maksā pievienotās vērtības nodokli un reģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamas personas” (Latvijas Vēstnesis, 1995, 101.nr.). Šādos gadījumos nodokļa pārmaksa veicama atbilstīgi minētajiem Ministru kabineta noteikumiem;

129.3. ja persona neuzrāda Valsts ieņēmumu dienesta pieprasītās ziņas nodokļa deklarācijas pārbaudei;

129.4. ja persona vairākus taksācijas periodus pēc kārtas pieprasa atmaksāt nodokļa pārmaksu, bet neveic eksporta preču piegādes vai citus darījumus, kuriem piemērota nodokļa 0 procentu likme atbilstīgi likuma 7.pantam;

129.5. ja persona eksportē preces, ko ražo vai piegādā tāda persona, kurai ir pievienotās vērtības nodokļa parāds valsts budžetam, turklāt preču eksportētājs un piegādātājs ir saistītas personas atbilstīgi likumam “Par uzņēmumu gada pārskatiem” vai preču eksportētājs ir to piegādātāja oficiālais pārstāvis.

130. Piemērojot likuma 12.panta astotās daļas normu, visi taksācijas periodā veiktie ar nodokli apliekamie darījumi norādāmi nodokļa deklarācijā par attiecīgo taksācijas periodu un tos nedrīkst pārcelt uz nākamajiem taksācijas periodiem.

131. Piemērojot likuma 13.panta otrās daļas normu, ar tūrismu saistītie pakalpojumi iekšzemē, kurus faktiski sniedz citas apliekamās personas, piemēram, viesnīcas, transporta, sabiedriskās ēdināšanas, tiek aplikti ar nodokli, kas iekļauts kopējā tūrisma ceļazīmes vērtībā. Nodokli tūrisma firma iekasē no pakalpojuma saņēmēja — tūrista — un samaksā pakalpojuma sniedzējam. Šo nodokli tūrisma firma kā priekšnodokli atskaitīt nedrīkst.

132. Ja tūrisma aģentūra realizē ceļojuma paketes vai to atsevišķas sastāvdaļas, kas ir apliktas ar nodokli, un kā atlīdzību par savu sniegto pakalpojumu ietur noteiktu procentu no šo pakešu vai to sastāvdaļu vērtības, aģentūras saņemtā atlīdzība netiek papildus aplikta ar nodokli. Tūrisma aģentūra līdz ar to zaudē tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem par šiem darījumiem.

133. Piemērojot likuma 13.panta trešās daļas normu, tūrisma firma nodokli aprēķina tikai par pašas sniegto pakalpojumu (ceļojumu paketes veidošana, reklāmas bukletu izdošana u.c.) vērtību. Nodoklis tiek iekļauts kopējā ceļojuma paketes vērtībā un iekasēts no pakalpojuma saņēmēja. Aprēķinot budžetā maksājamā nodokļa apmēru, tūrisma firma kā priekšnodokli atskaita iekšzemē samaksāto nodokli savu pakalpojumu nodrošināšanai (par telpu nomu, telefona sarunām u.tml.).

134. Likuma 13.panta ceturtās daļas 1.punkta norma piemērojama neatkarīgi no tā, kas ir pakalpojuma saņēmējs.

135. Likuma 13.panta ceturtās daļas 2.punkts piemērojams arī iekšzemē sniegtajiem tūrisma firmu pakalpojumiem ārvalstu tūristiem. Nodokļa 0 procentu likme nav piemērojama iekšzemē sniegtajiem viesnīcu, transporta, sabiedriskās ēdināšanas un tamlīdzīgiem pakalpojumiem neatkarīgi no tā, kam tie tiek sniegti.

136. Piemērojot likuma 13.panta piekto daļu, ar tūrismu (ceļojumiem) saistītie pasažieru pārvadājumi apliekami ar nodokli atbilstīgi likuma 4.panta sestajai daļai.

137. Likuma 13.panta piektās daļas norma nav piemērojama tūrisma (ceļojumu) firmu pakalpojumiem, kuri sniegti ārvalstu tūristiem iekšzemē.

138. Likuma 14.panta pirmās daļas norma nav piemērojama, ja uzņēmuma īpašums tiek pārdots vairākām personām. Šādos gadījumos nodokli nemaksā tikai uzņēmuma tiesību un saistību pārņēmējs. Par atsevišķi pārdotām precēm vai materiāliem iekasējams pievienotās vērtības nodoklis.

139. Likuma 14.panta otrās daļas norma nav piemērojama, ja tiek iznomāta uzņēmuma daļa vai cits nekustamais īpašums.

140. Piemērojot likuma 14.panta ceturto daļu, uzņēmuma likvidators iesniedz nodokļa deklarāciju neatkarīgi no tā, vai likvidators ir vai nav apliekamā persona.

141. Likuma 15.panta ceturtā daļa piemērojama arī personām, kuras nav apliekamās personas, bet ir izsniegušas nodokļa rēķinu un iekasējušas pievienotās vērtības nodokli, izņemot šajos noteikumos minētos gadījumus, vai citādi izmantojušas apliekamās personas tiesības.

142. Kārtība, kādā izskatāmi strīdi nodokļu jautājumos, reglamentēta likuma “Par nodokļiem un nodevām” VIII nodaļā.

Ministru prezidents M.Gailis

Finansu ministre I.Sāmīte