Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Uldis Ģērmanis

Par mūsu labajām īpašībām lai runā citi

“Vai latvietim jābūt muļķim un vientiesim?” “Kāpēc esam tādi, kā esam?” — šādus atskabargainus un neērtus jautājumus pats sev un mums, lasītājiem, uzdod vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis. Un, cenšoties rast atbildes uz tiem, nereti raksta un izsakās asi, pat sarkastiski. Čpaši izsmējīga spalva ir viņa līdziniekam Dr. Ulafam Jāņsonam, kas ik uz soļa pūlas apkarot “malu medības vēstures biezokņos” un pārlieku stulbumu cilvēku izrīcībās.

Šis tonis varbūt varētu likties par skarbu, ja vien pat visnopietnākajos darbos nebūtu samanāms humora velniņš, brīnišķīga prasme paskatīties uz lietām, arī tām visbēdīgākajām, no komiskās puses. Ne velti rakstnieks par savu favorītu sauc “latviešu zemturu dziļdomātāju” Ķenci un viņa apsviedīgās un lokanās domas graudus bārsta gan savos sacerējumos, gan runā. Atceroties drošsirdīgā kareivja Šveika taktiku sarežģītās situācijās, Uldis Ģērmanis mēdz atgādināt: “Pat neprātā vajadzīgs saprāts!”

Jābūt taupīgam ar vārdiem! Nedrīkst vārdu lietot pavirši! — Tāda ir Ulža Ģērmaņa pārliecība. Pats viņš raksta lakoniski, tieši un trāpīgi, neatzīstot nekādus izteiksmes kruzuļus un domas samežģījumus. Toties bieži lieto aforismus, piesauc Bībeli un citē gan slavenu vīru, gan gluži ikdienišķu cilvēku izteikumus. Tā teikt — kāpēc gudrot ko jaunu, ja kāds to jau tik labi pateicis!

Arī Ulža Ģērmaņa darbu nosaukumi palaikam nāk no literatūras. Tā, Rainis palīdzējis atrast visietilpīgāko nosaukumu Rīgas piezīmēm, kur autors attēlojis savu pieredzi divos Rīgas apciemojumos. “Zili stikli, zaļi ledi”... īstais grāmatas nosaukums gan droši vien ir tieši frāzes turpinājumā — “vidū stinga dvēselīte”. Ne velti pēc grāmatas iznākšanas Ņujorkā 1968.gadā rakstniekam ceļš uz Latviju bija slēgts līdz pat Atmodai. Savukārt 1971.gadā izdotajai grāmatai “Tā lieta pati nekritīs” — par iespaidiem Amerikā, ko Uldis Ģērmanis ar lekcijām un priekšlasījumiem apceļojis no viena krasta līdz otram — nosaukumu devusi Kronvaldu Ata viedā atziņa:

“Lai arī mēs šai karā kristum,

tomēr tā lieta pati nekritīs.”

Par savu grāmatu likteņiem Uldis Ģērmanis stāstīja Misiņa bibliotēkā sava nesenā Latvijas apmeklējuma laikā. Tikko pārkāpis ļoti cienījamo 80 gadu slieksni, rakstnieks dzimtenē pavadīja nepilnu nedēļu, paspēdams gan saņemt Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa apliecību un tikties ar zinātnieku saimi, gan sniegt priekšlasījumus bibliotēkā un Rakstnieku savienībā, nemaz jau nerunājot par daudzajām intervijām un draugu apmeklējumiem. Tais dienās jubilārs teica:

— Ja es savos diemžēl jau astoņdesmit gados vēl turos uz kājām, tad man jāpateicas savām sportista gaitām un visvairāk — priecīgajam prātam. Nekad neesmu ilgi dusmojies, mēģinājis kādam atriebties. “Neapgāni savas domas!” — tā man teica tēvs, kad jaunībā dažkārt pārāk sāpīgi pārdzīvoju nepelnītus uzbrukumus. Un es tiešām vienmēr esmu centies neapgānīt savas domas ar kaut kādas atdarīšanas, atriebības plānu kalšanu vai skaudību.

Tādas īpašības kā izpalīdzība, laipnība un iecietība Uldis Ģērmanis domājas mantojis no mātes, bet daudzkārt apbrīnoto pilsonisko drosmi, neatlaidību un izturību darbā — no mātes māsas, slavenās operdziedātājas Mildas Brehmanes–Štengeles un tēva Jāņa Ģērmaņa, savulaik slavenā un joprojām neaizmirstamā varoņlomu tēlotāja Nacionālajā teātrī. Gan labā mājas bibliotēka, gan daudzie dialogi ar tēvu (pēc Sokrāta un Platona metodes) modinājuši interesi par literatūru, ārpolitiku un vēsturi un devuši zināšanas dažādās dzīves jomās. Jau studiju gados topošais vēsturnieks iemantojis nepatiku pret aptuvenību zināšanās, domāšanā un rīcībā, pilnīgi pievienodamies sava skolotāja Leonīda Arbuzova atziņai:

“Tie, kas savu lietu zina, nav bīstami, tie, kas nekā nezina, arī nav bīstami, bet tie puszinēji ir ļoti bīstami, un viņi jāapkaro uz visas līnijas vienmēr un visur.”

Un var tikai apbrīnot, cik neatlaidīgi un mērķtiecīgi Uldis Ģērmanis gan kā vēsturnieks, gan literāts to allaž arī darījis.

Stāstot par savu grāmatu raibajiem likteņiem, rakstnieks pavēra plašāku skatījumu uz latviešu gaitām trimdā vispār un padomju “kompetento orgānu” piekopto politiku attiecībās ar emigrantiem.

Pats pirmais ticis iecerēts autentisks romāns par Otrā pasaules kara beigu posmu, ko autors aizvadījis Kurzemes ielenkumā. Domājot par latviešu tautu, ko tik nežēlīgi tiecās iznīcināt brūnā un sarkanā anticivilizācija, jaunais kara ziņotājs sev cieši nosolījās — ja vien palikšu dzīvs, es par to visu uzrakstīšu. Radās pat nosaukums “Pakāpies tornī!” To iedvesmojis kādā Valtera Skota romānā lasīts uzaicinājums agrāku laiku kara ziņotājiem:

“Pakāpies tornī, drošsirdīgais karavīr, un paziņo, kā norisinās cīņa!”

Nosaukums bija, arī apņēmības netrūka, bet, kad karš beidzās un Uldis Ģērmanis nokļuva Zviedrijā, vispirms bija jādomā par eksistenci. Vairākus gadus — smags fizisks darbs. Līdz Latvijas Universitātē iegūto vēstures maģistra grādu izdevās apliecināt arī Stokholmas universitātē un pievērsties skolotāja un zinātnieka darbam un pamazām sākt domāt par rakstniecību. Tomēr kara romāna ieceri pati dzīve aizvirzīja tālākā nākotnē.

1954.gadā pazīstamais grāmatizdevējs Miķelis Gopers nāca ar priekšlikumu: “Jums jāuzraksta latviešu tautas vēsture — interesanta, svētīga, ko jaunatne patiesi gribētu lasīt. Jums ir Latvijas un Zviedrijas universitātēs iegūta vēsturnieka izglītība un literārs stils. Vislabākā kombinācija!”

Apzinoties šī darba lielo nepieciešamību un autora atbildību, Uldis Ģērmanis rūpīgi iepazinās ar zviedru, angļu un citiem ārzemju avotiem, taču drīz vien secināja, ka viņam ejams savs ceļš. Grāmatai jābūt spraigai, dinamiskai, nodaļām — īsām, aizraujošām. Jāsniedz zināms ieskats arī kultūras ainā — kā vēstures norises atspoguļotas literatūrā, mākslā. Iecerēts un izplānots viss tika smalki, bet iedomāto īstenot — ļoti sarežģīti. Daudz grūtāk nekā uzrakstīt akadēmisku darbu. Pagāja divi gadi, bet grāmata — vēl tikai pusē!

Tieši tad vēsturnieka rokās nonāca Jukuma Vācieša grāmata “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”. Pirmo daļu, kas bija iznākusi 1922.gadā, uzdāvināja Bruno Kalniņš, bet otro viņš fotokopijas veidā saņēma no Ņujorkas. Zinot par vēstures zinātnes stāvokli Padomju Savienībā, Uldis Ģērmanis nolēma glābt grāmatu no iznīcības. Kā nekā, Jukums Vācietis bija pirmais latviešu virsnieks, kas pieder pasaules varoņu galerijai. Uldis Ģērmanis papildus uzrakstīja apcerējumus par latviešu strēlnieku likteņiem visjaunākajos laikos un par pulkvedi Jukumu Vācieti. Grāmata “Daugavas” apgādā iznāca 1956.gadā, saceldama vislielāko skandālu trimdas latviešu grāmatniecībā. Izdot Sarkanarmijas pirmā virspavēlnieka grāmatu! Pulkvedis Aleksandrs Plesners vien publicēja par to septiņus rakstus, nosaukdams šo grāmatu par Trojas zirgu latviešu sabiedrībā un pieprasīdams to sadedzināt. Te nu derēja tēva mācītā savaldība. Uldis Ģērmanis divos rakstos paskaidroja savu nolūku dot ar šo darbu triecienu melīgajai padomju historiogrāfijai. Viņu aizstāvēja arī studentu korporācija “Fraternitas Livonica”. Viņš taču jau savu fukša darbu bija veltījis strēlnieku tematikai. Jāsaka, ka Uldis Ģērmanis to šķetinājis mūža garumā — arī viņa 1974.gadā aizstāvētā doktora disertācija ir par šo pašu tematiku — “Pulkvedis Vācietis un latviešu strēlnieki Pasaules karā un Oktobra revolūcijā”.

Jā. Uldi Ģērmani gandrīz izstūma no latviešu sabiedrības, un, kad 1958.gadā beidzot bija pielikts punkts “Latviešu tautas piedzīvojumiem” — Latvijas vēstures grāmatai, kas tik ļoti bija vajadzīga gan skolas bērniem, gan pieaugušajiem, tās ierosinātājs Miķelis Gopers to bija ar mieru publicēt vienīgi ar kādu pseidonīmu. Autors tam nepiekrita, un grāmata iznāca “Daugavas” apgādā Stokholmā. Vēlāk — arī ASV, Kanādā un citur, īsā laikā piedzīvojot septiņus izdevumus. Kā saka autors, tā pēc pavārgrāmatas un dziesmugrāmatas ir trimdā visvairāk izdotā grāmata. Tā pa latviešu tautas vēstures līkločiem vadājusi skolēnus Eiropā, Austrālijā un Amerikā un ir apbrīnojami saistoša lasāmviela ikvienam. Gunārs Saliņš 1959.gadā Toronto par to uzrakstīja pantiņu:

“Tavu vēstures storiju

Tā kā austeri noriju

Kopā ar bērniem mazgadīgiem.”

Par paša autora moto šai grāmatai varētu uzskatīt atziņu:

“Arī latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, bet viņa nepadevās un izturēja. Tāpēc ir gods būt par šīs tautas locekli. Mūsu uzdevums, lai kur mēs atrastos, ir cīnīties par mūsu tautas pastāvēšanu un viņas tiesībām. Šī cīņa ir mūsu laime, jo dod mērķi mūsu dzīvei.”

Rakstot autogrāfu savā trešajā grāmatā “Zili stikli, zaļi ledi”, autors man sacīja: “Lasiet lēnām, nesteidzieties! Es to ilgi esmu rakstījis.” Un nesteidzīgam lasītājam šai grāmatā par diviem Rīgas apciemojumiem 1966.gada rudenī atklājas gan autora vērojumi par sešdesmito gadu Rīgu un atskats pirmskara dzīvē, gan dažādas asociācijas un sasauksme ar literatūru, vēsturi un politiku. Arī daudz sarkasma, ironijas. “Ak, es jau nemaz nespētu dzīvot, ja nevarētu pasmieties par cilvēku muļķību, arī par savu dumību. Kā sportā pēc sasprindzinājuma ķermenim nepieciešama atbrīvošanās, tā dvēsele jāatslogo ar humora devu,” saka Uldis Ģērmanis.

Jubilāra ciemošanās dienas Latvijā īpaši bagātas darīja viņa daudzie gara bērni — Stokholmas “Memento” un Latvijas apgāda “Zinātne” sadarbībā laistas klajā tādas Ulda Ģērmaņa grāmatas kā “Zili stikli, zaļi ledi”, “Zināšanai” (kā autors saka, tā ir rokasgrāmata par mūsu un padomju lietām, par genocīdu pret latviešu tautu, padomju taktiku pret trimdiniekiem un citām lietām), “Ceļā uz Latviju” — par neatkarības idejas attīstību, “Jaunie laiki un pagātnes ēnas” — fakti un vērtējumi par laika posmu no 1991.līdz 1995.gadam. Un beidzot arī agri jaunībā iecerētā grāmata “Pakāpies tornī!” Šo grāmatu daudzi droši vien lasīs un pārlasīs, jo tā ir mūsu tautas dzīvā vēsture. Kā autors saka, fikcijas tajā nav ne par pieciem santīmiem. Visu attēlot tā, kā tas tiešām bijis, palīdzējuši gan paša pieraksti un sievai rakstītās vēstules, gan publikācijas laikrakstā “Tēvija” un dažādos ārzemju izdevumos. Tā izdevies restaurēt ne vien vēstures notikumus, bet arī zēnu uzvedības un runas manieri, frontes žargonu. Ka trāpīts desmitniekā, to apliecinājušas arī daudzās lasītāju vēstules, kas saņemtas, kad grāmatas I daļa 1986.gadā un II — 1990.gadā publicētas laikrakstā “Laiks” un vēlāk iznākušas “Grāmatu drauga” un “Memento” apgādā. Ar studēta vēsturnieka precizitāti Uldis Ģērmanis portretē ģenerāli Bangerski, kam bijis piekomandēts kā kara ziņotājs, un savus frontes biedrus, attēlo notikumu gaitu Kurzemes aplenkumā, pēdējās dienas Liepājā, pārdzīvojumus degošajā Drēzdenē (Tas dūmakainais dvēseļu mākonis, kas pacēlās un šūpojās virs Drēzdenes kūpošajām drupām un gruvešiem, prasīja piemiņas vārdus.) un juku pārņemtajā Berlīnē, kara beigas un aizbraukšanu no dzimtenes.

Un visā augumā nostājas pats stāstītājs, kas romānā nes Jura Bernarta vārdu un skuķiem tiek reklamēts kā “prīmā iztrenēts sportists, smalki študierēts Rīgas puika, kas raksta avīzēs kā neviens”. Tikai tēvs viņu allaž mudina pievaldīt “to bezkaunīgo muti”, un arī kaimiņiene brīnās, kur tādam makten skolotam cilvēkam “mute kā Aleksandra vārti”. Kā visos Ulda Ģērmaņa darbos, dzīves tēlojumā dominē humora stīga. Un kā spēlējoties tiek pateiktas nopietnas lietas. Tā, kad mūsu kara ziņotājs savā nesteidzīgajā manierē kopjas un pošas, viņš atgādina runci, un autors raksta: “Kaķis jau no sākta gala bija Jura Bernarta iemīļotākais un iecienītākais dzīvnieks. No tā varēja mācīties ne vien sevis apkopšanu, bet arī prasmi atslābināties un koncentrēties, spēju patstāvīgi izrīkoties un nepakļauties citu pavēlēm.”

Atstāt liecības! — to Uldis Ģērmanis uzskata par savu svarīgāko vēsturnieka un pilsoņa pienākumu. Dzejnieka vārdiem sakot — ne jau mēs šo dziesmu sākuši, ne jau mēs to pabeigt nākuši. Kas mēs būtu bez viņiem — saviem senčiem un viņu krātās dzīves gudrības, kas būs mūsu bērni, ja mēs viņiem nespēsim atstāt sava laika liecības!

— Būtu es 10—15 gadus jaunāks, noteikti atgrieztos dzimtenē, — saka Uldis Ģērmanis. — Astoņdesmit gados sākt dzīvi no jauna būtu grūti. Bet mums katram savā vietā jādara viss, ko varam darīt, lai sekmētu Latvijas attīstību uz patiesu neatkarību un demokrātiju. Es priecājos par katru uzlabojumu, kaut mazu korekciju savā tuvākā apkaimē un sabiedrībā. Cilvēki kļūdīsies vienmēr, un muļķība no pasaules nav izdeldējama. Bet savas mulķības un nomaldi jāsaskata un jāatzīst, lai no tiem varētu atbrīvoties.

Allaž lepodamies ar savu tautu, kas pratusi nepadoties un izturēt, pat visgrūtākajos laikos tiekties pēc gara gaismas un nepazaudēt savu valodu un nacionālo identitāti, Uldis Ģērmanis savos rakstos biežāk gan vētī to, kas peļams, izsmej to, kas smejams. Bet par to labo, kas mūsos ir, lai runā citi.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

A t t ē l o s:

Lapas kreisajā pusē: Latvijas Zinātņu akadēmijā, pēdējā ciemu reizē; no LZA prezidenta Tāļa Millera rokām saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa dokumentālo apliecinājumu; kopā ar citiem Akadēmijas locekļiem (no labās) — Vilis Samsons, Marģeris Līdaka, Indulis Ronis, Tālis Millers, pats gratulētais, Viktors Hausmanis, Pēteris Zvidriņš, draugs Eduards Berklavs, Jānis Stradiņš.

Zemāk: 1923. gadā, Rīgas pilsētas 23. pamatskolas 1. klasē; 1966. gadā, pie savas Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas (2. vidusskolas).

Foto slejā pa labi: kopā ar māti Augusti Ģērmani (1923. gadā); pie mātes māsas Mildas Brechmanes–Štengeles (1966. gadā); Latvijas PEN kluba sanāksmē Stokholmā ar Klāru Kalniņu (1962. gadā); LZA Vēstures institūtā ar akadēmiķi Aleksandru Drīzuli (1966. gadā); Liepājas ostā pēc atgriešanās no Potsdamas ar ģenerāli Rūdolfu Bangerski (1945. gada 10. martā); Rīgas Starptautiskajā lidostā ar sagaidītājiem Eduardu Berklavu un Annu Seili (1995. gada oktobrī).

Foto: no Ulda Ģērmaņa personiskā albūma un Gunāra Birkmaņa tvēruma