PIRMS NOTIKUMA

Un dvēselē dzeļ tāluma ilgas un ticība gaišumam

Māras Zālītes un Raimonda Paula muzikālā poēma “Meža gulbji” Ar vārdiem, kas ir tik vienkārši un patiesi kā pasakā, ar dziesmām un skaņu rakstiem, kas šo dzeju saauž ar skatuves tēliem un telpu, skatītāju uzrunā mūzikls “Meža gulbji”, kas pirmo reizi vēra priekškaru vakar, 15. novembrī.

Dzejniecei Mārai Zālītei šis ir trešais kopdarbs ar Dailes teātri pēc uzvedumiem “Tiesa” un “Sauciet to par teātri”. Otro reizi autore sadarbojas ar režisoru Arni Ozolu. Bet folkloras, tautas gudrās un poētiskās dvēseles klātbūtne viņas daiļradē allaž bijusi tik būtiska, ka pati dzeja brīžam šķiet kā tautas dziesma.

Raimonda Paula mūzikas ritmos un noskaņās uz Dailes teātra skatuves raženu mūžu dzīvojuši gan Rūdolfa Blaumaņa un Rutku Tēva varoņi un Vizmas Belševicas dzeja, gan Bruknera, Ibsena un citu Rietumu klasiķu literārie tēli. Autoram sevišķu gandarījumu sagādājis “Branda” uzvedums, kur viņa sacerētā mūzika vislabāk sadzīvojusi ar dramaturģisko vielu un aktieru tēlojumu. Jāsaka, ka arī Mārai Zālītei tieši šis “Branda” iestudējums šķiet vispilnīgākais lugas pārkausējums skatuves darbā.

“Meža gulbji” paceļas spārnos ne vien ar Maestro nošu rakstu, bet arī ar viņa paša piedalīšanos izrādēs. Līdz pat 8. decembrim viņš ik vakaru muzicēs kopā ar Aivaru Hermani, Māri Briežkalnu, Raimondu Macatu un Eduardu Glotovu.

Tieši pirms 75 gadiem Eduarda Smiļģa izlolotais Dailes teātris sevi pieteica jaunās Latvijas valsts sabiedrībai ar Raiņa “Uguni un nakti” un izskanēja Spīdolas aicinājums nenogrimt ikdienas seklumā, mainīties uz augšu un apjaust skaistuma spēku. “Meža gulbju” mazā Elīza mums liek apjaust trauslā dvēseliskuma, uzticības un pacietības lielo spēku. Pārvarēt klusējot ļaunuma varu, noārdīt to ar dvēseles gaismu un iedegt pasaulei kaut vienu gaišu svecītes liesmiņu. Kopā ar Raimonda Paula mūziku labais šīs izrādes finālā gavilēt gavilē.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore  

“Meža gulbji” ir mana mīļākā bērnības pasaka. Esmu laimīga, ka man bijis lemts tajā atgriezties. Pasaku gudrās zīmes esmu sev tulkojusi, arī pieaugusi būdama. Nu man liekas, ka ne drosmīgie pūķu galvu cirtēji, ne brašie velnu un jodu kāvēji nav tik lieli varoņi kā mazā vienpadsmit brāļu māsiņa Elīza. Kāpēc?

Brašie velnu un jodu kāvēji nīdē ļaunumu ārpus sevis. Tomēr tā ir iluzora uzvara. Cirst tumsai ar zobenu vai gāzt ar milnu ir neauglīgi — tumsa sabiezē vēl vairāk. Likt naidam pretī naidu — ir sena traģiska kļūda — naids divkāršojas. Kādēļ aizmirstam, ka tumsa baidās vienīgi no gaismas, ka naids atkāpjas vienīgi mīlestības priekšā? Jā, šīs patiesības ir visgrūtāk īstenojamas. Tomēr vienmēr kāds to spēj. Tomēr kāds to izdara. Kā Elīza, asās, dzelošās nātres pārvēršot mīkstos un maigos kreklos. Lai mēs kļūtu atkal par cilvēkiem.

Ņoti vēlētos, lai no nātrēm, kas slejas visapkārt, arī es spētu novīt siltu kreklu kādam no maniem brāļiem. Lai tāds krekls būtu šis darbs.

P.S. Dāņu tautas dziesma otrajā cēlienā ir mana pateicība H.K.Andersenam.

Māra Zālīte

Mēs gribējām sagādāt prieku mūsu skatītājiem un paši sev. Tāpēc uzdrošinājāmies ķerties pie šī darba. Bija bail, vai spēsim. Varbūt mūzika ir cilvēces ģeniālākais izgudrojums.

Maģija, kas sagādā baudu... Kāpēc tā — es nevaru atbildēt. Es saku — man patīk, un tas ir viss. Un ļaujos melodijai. Bet dzeja? Kādēļ ritms un atskaņas? Lai uz mirkli aizmirstu īstenību un paceltos fantāzijas spārnos... Un pasaka? Vai tās nav nostaļģiskas atmiņas par bērnību, kura zudusi uz visiem laikiem... Visiem, izņemot bērnus. Vienkāršas atziņas par labo un ļauno, kuras grūti ielāgot pieaugušajiem. Filozofijas pamats. Meža gulbji, nocietinātām sirdīm, lido pāri jūrai un nes līdzi vārgu meiteni, gandrīz bērnu... viņi nenojauš, kāds spēks ir tepat līdzās... Var palasīt gan Veco, gan Jauno Derību un klusībā palikt pie sava. Tā jau tikai pasaka...

Dusi bērniņ! Raganu pasaulē nav, ir tikai dažādas intereses. Un pavisam netālu Apokalipse.

Arnis Ozols

Attēlos: Ministra lomā — Āris Rozentāls (augšā pa kreisi). Jaunais princis un princese Elīza — Gundars Vētra un Laine Ligere (augšā vidū). Mākslinieka Iva Zennes veidotais programmas vāks (augšā pa labi). Ķēniņš un Pamāte — Pēteris Liepiņš un Leonarda Kļaviņa (apakšā pa kreisi). Izrādē muzicē Raimonds Pauls (apakšā pa labi).

Foto: Jānis Deinats
un Māris Kaparkalējs, "LV"