ATGĀDNES, ATCERES

Latvijas brīvības dižākajam simbolam — jau 60

Izcilākais brīvības cīņu piemineklis Latvijā. Tapis ar Latvijas tautu apbrīnojamu entuziasmu un atbalstu. Pirms tam bija plašs konkurss. Daļa pretendentu metu redzama attēlā. Cīņa bija sīva. Uzvarēja Kārlis Zāle. Ilgi meklēja vietu, kur celt pieminekli (..) Un nu valsts prezidents Alberts Kviesis jau runā pamatakmens likšanas svinībās. Aizritēja četri spraigi darba gadi.

Pienāca 1935. gada 18. novembris. Pieminekļa atklāšanas diena. Skan Doma baznīcas zvani. Tiem piebalsojas citi dievnami. Raiņa un Kalpaka bulvārī, tuvējā Brīvības bulvārī ierindās stājas Latvijas tautas pārstāvji. Karavīri. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Latvijas brīvības cīnītāji. Studenti. Skauti un gaidas. Mazpulki. Studentu korporāciju pārstāvji. Uz pieminekļa atklāšanu ierodas valdība. Valsts prezidents Alberts Kviesis. Ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis. Kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis.

Pieminekļa skulpturālās grupas pārklātas ar pelēku audeklu.

Pulksten 10.00 valstsvīri iet garām goda sardzēm. Pieminekļa pakājē uzcelta tribīne. Pēc brīža tajā redzam abus prezidentus. Tribīnei tuvumā —goda vietās — valdības vadītāji. Diplomāti. Brīvības pieminekļa komiteja. Kārlis Zāle, Ernests Štālbergs (arhitekts, līdzautors), Ragnārs Mirsmedens. Visiem goda viesiem galvās īpaši cilindri.

Runā Valsts prezidents Alberts Kviesis:

“Ir pagājuši četri gadi kopš tās dienas, kad mēs pulcējāmies šinī pašā vietā likt pamatakmeni Brīvības piemineklim. Šo četru gadu laikā tas pēc mūsu dižā mākslinieka iecerētiem tēliem, čaklu un spējīgu meistaru roku vadīts un veidots, pakāpeniski ir audzis uz augšu, līdz beidzot izaudzis visā savā diženumā — tagad gatavs atklāšanai. Ir veikts liels kultūras darbs, kas dara godu mūsu mākslai un meistarībai. Tas dara godu arī visai tautai, kas var būt lepna uz to, ka jaunā Latvijas valsts, kas nodibinājās neparasti grūtos apstākļos un kurai savas pastāvēšanas laikā ir bijis jāveic sarežģīts vispārējas valsts celtniecības darbs, iet drošiem soļiem uz priekšu arī gara kultūras laukā. (..)

Ziedotāju saime, bez tautību un sociālā stāvokļa izšķirības, ir varen kupla, viņu skaits nemaz nav aprēķināms. Ar savu tiesu piedalījušies mūsu rūpnieki, tirgotāji, lauksaimnieki, inteliģence. No sava mazumiņa devuši arī strādnieki un skolu jaunatne. Visu ziedotāju, bet sevišķi to sirdīs, kam rocība nav tik pilna, atmirdzēja karsta tēvzemes mīlestība. Un rezultātā sanāca milzīga summa — pāri par Ls 1 200 000,–.

Ziedojumu vākšanas veidi bija dažādi. Tie bija tas ceļš, pa kuru no laipno ziedotāju sirdīm sanāca visi vajadzīgie līdzekļi pieminekļa uzcelšanai, pat ar lielu uzviju. Komitejas aicinājuma vārdus nesa un atkārtoja gadu no gada mūsu apakškomiteju locekļi un ziedojumu vācēji. Arī viņu skaits iet tūkstošos; viņu rindas pušķo gan sirmas galvas, gan jaunatnes smaids. Man ir liels prieks, ka daudzi šie darbinieki kopā ar mums šodien te var apzināties līdzdalību lielajā vēsturiskajā darbā. Paldies ziedotājiem, paldies ziedojumu gādātājiem, bet jo sevišķi vēl Rīgas pilsētai par visu, kas jau darīts un ko tā vēl darīs.

Tepat tuvumā es redzu arī tos, ar kuru sviedriem un kuru rokām tik sekmīgi, laikā un kārtīgi izpildīts lielais darbs, — pieminekļa celšanas darbu izpildītājus. Pateicība un gods jums par šo darbu. (..)”

Krīt pārsegs. Dārd divdesmit viena artilērijas zalve. Pieminekli iesvēta arhibīskaps Teodors Grīnbergs. Iesvētē piedalās teologi Kārlis Kundziņš, Pēteris Apkalns un Edgars Bergs. Skan patriotiskas dziesmas. Pēc tam armijas vienību parāde. Tauta pārpildījusi visas ielas un laukumus ap Brīvības pieminekli.

Akmenī iemiesotais ceļa rādītājs paaudžu paaudzēm

1935. gada 18. novembra vakarā, kad visa Latvija mirdzēja krāšņās neatkarības svētku ugunīs, Ministru prezidents Dr Kārlis Ulmanis radiofonā teica uzrunu, kas bija dzirdama daudzos novados:

“(..) Kad šorīt mūsu acu priekšā krita sega no Brīvības pieminekļa, tad mēs visi, kas tur bijām klāt, pārdzīvojām dziļu dvēseles saviļņojumu, redzēdami mūsu tautas vēstures pēdējo izšķirošo laikmetu uz mūžīgiem laikiem iemiesotu akmenī par ceļa rādītāju paaudžu paaudzēm. Izšķirošais laikmets allaž ir cīņu laikmets, un tikai cīņa dod uzvaru, vienalga, vai tā vesta šķēpiem un šautenēm, vai idejām un garīgiem ieročiem.

(..) Pieminekļa varenos tēlus nekad vairs neapsegs svešā plīvurs, un tāpat kā rīt un parīt un visā tālā nākotnē gar Brīvības pieminekli, to sveikdami, plūdīs ļaužu bari un iegūs to, kas uz viņa rakstīts, par savu īpašumu, tā arī gadu ritumā apziņa par tautas atbrīvoto dvēseli augs augumā un dos arvienu vairāk un vairāk latviešiem ticību un spēku veikt jaunus un lielus darbus.

Šis 18. novembris, Brīvības pieminekļa diena, mums ir divējādā ziņā sevišķi vērtīgs. Tas rāda, ko spēj tauta, ja visi viņas locekļi pieliek roku pie darba un katrs, kas savu arī cik mazu artavu ir nesis uz tautas brīvības altāri, lai brīvības dieves zvaigznes gaiši mirdzētu pie mūsu debesīm, katrs var ar pilnu tiesību un lepnumu teikt: tas ir arī mans piemineklis, to esmu palīdzējis celt, ar to arī savu darbu esmu ieskaitījis tautas grāmatā, ko varēs atšķirt vēl tūkstošu tūkstoši manas tautas brāļi un māsas. Un sevišķi mūs saviļņo tas apstāklis, ka šim piemineklim lemts būt pabeigtam laikmetā, kad arī tautas dzīvē noticis jau lielais lūzums uz vienību, par kuru tie, kuru tēli iekalti piemineklī, ir likuši savas galvas, nezinādami, bet ticēdami, ka būs brīva un vienota tauta, brīvā, neatkarīgā valstī. (..)

Tāds ir šis 18. novembris — darba gadu tas noslēdzis, darba gadu par tautu un valsti, darba gadu vienprātībā un saticībā, un visu to vaiņago brīvības dieves zvaigznes, kas nebeigs mirdzēt, kamēr dzīvi būs latvieši.

Vai lai es šodien runāju par nākotni? Draugi, man nav jums par jaunu jāsaka, ka, pa tagadējo ceļu staigājot, mēs ejam pretim arvienu jauniem bagātīgiem sasniegumiem. Jūs tagad tam ticiet, jo jūs paši arvienu drošāk un drošāk staigājiet pa mūsu kopējo ceļu. Un ja es šodien gribētu izteikt kādu vēlēšanos svētku dienai, tad tā varētu būt vienīgi tā, lai mūsu kopējā pārliecība un ticība arvienu būtu tik stipra un dzidra, ka mūsu gaitām drīkstam šodien un arvienu ar skaidru sirdsapziņu izlūgties svētību no tā, bez ku®a mēs nevaram pastāvēt.

Dievs, svētī Latviju!”

Šo Ministru prezidenta Dr. K. Ulmaņa runu pa radio un pie skaļruņiem gan Rīgā, gan ļoti daudzās vietās ārpus Rīgas noklausījās ļoti daudzi svētku dalībnieki, tā ka nemaz nebūs pārspīlēts, ja viņu skaitu aprēķināsim dažos simtu tūkstošos, jo Rīgā vien visas ielas, bulvāri un trotuāri tā bija ļaužu pārpildīti, ka braukšana pa centra ielām bija galīgi neiespējama. Un jāsaka, ka ļaudīm bija arī ko apbrīnot ļoti greznos namu, skatu logu un visādus citus dekorējumus gan ap Brīvības pieminekli, gan apstādījumos, pie Valsts Prezidenta pils, pie valdības nama, pie Universitātes, pie Rīgas pilsētas gāzes un elektrības iestādes un Daugavas. Patiesībā, Rīga vēl nevienu gadu nebija redzēta tik greznā svētku tērpā kā vakar, jo daudzie dekorējumi bija izgatavoti ar īsti māksliniecisku gaumi.

"Valdības Vēstnesis", 263.num.

1935. gada 19. novembrī