Komentāri

Par jauno Augstskolu likumu

Jānis Čakste, Izglītības un zinātnes ministrijas
Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktors, —
speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Vairāk nekā trīs gadus mēs esam strādājuši, lai sagatavotu šo likumu, kuru jūs šodien publicējat. Tā nepieciešamību noteica jaunu politisku un ekonomisku apstākļu izveidošanās Latvijā, kā arī šāda likuma trūkums valsts likumdošanā.

Mani apmierina, ka ar jaunā Augstskolu likuma palīdzību varēsim daudz pilnvērtīgāk reglamentēt augstskolu darbību Latvijā, kā arī atrisināt vairākus jautājumus, piemēram:

1) zinātnes un augstākās izglītības integrāciju augstskolās;

2) augstskolu finansēšanas metodikas pamatprincipu sagatavošanu;

3) augstskolu mācību un zinātniskā darba kontroli;

4) augstskolu autonomiju un citus.

Gatavojot likumu, iepazināmies ar Vācijas, ASV, Nīderlandes un citu valstu pieredzi. Augstskolu likums Vācijā reglamentē augstskolu darbību ar vāciešiem raksturīgo pedantismu un punktualitāti, bet Amerikā, jāsaka, augstskolām ir piešķirta absolūta autonomija. Mūsu apstākļiem gandrīz vairāk piemērots ir Nīderlandes variants. Vārdu sakot, apkopojot daudzu valstu un pašmāju speciālistu pieredzi, arī 5. Saeimas deputātu ieviestos papildinājumus un grozījumus sākotnējā tekstā, ir tapis jaunais Augstskolu likums.

Šis likums beidzot atrisinās arī privāto augstskolu statusu, lai gan tās patlaban būtu nosaucamas par mācību iestādēm vidusskolu beigušajiem, jo to vairākums neatbilst augstskolu statusam — tās ir koledžas tipa mācību iestādes. Tā kā šo mācību iestāžu vadības iebilst pret vietējiem ekspertiem, tad, lai novērstu potenciāli iespējamo neobjektivitāti, aicināsim ārzemju ekspertus noteikt šo mācību iestāžu statusu. Taču tas ir dārgs “prieks” — vienas mācību programmas novērtēšana vien izmaksā apmēram 2 tūkstošus latu. Taču ne jau tas būs galvenais šķērslis mazu privāto augstskolu veidošanai, galvenais ir likumā iestrādātais Eiropas Savienības standarts, kas augstskolai izvirza prasību, lai vismaz puse pasniedzēju sastāva būtu profesori un trīsdesmit procenti no pārējiem — docētāji ar grādu. Šis noteikums īpaši smagi var skart pašreiz jau licencētās augstskolas, jo profesoru un pasniedzēju ar zinātnisko grādu nemaz tik daudz Latvijā nav. Tā kā augstākās mācību iestādes aizvien ļoti smagi pārdzīvo jebkuru vietējā mēroga kontroli, tad ir izveidota īpaša SIA, kas aicinās ārzemju ekspertus novērtēt augstskolas darbu. Pēc tam Izglītības un zinātnes ministrijas īpaša darba grupa analizēs šo ekspertu vērtējumus un noteiks mācību iestādes statusu.

Jaunajā likumā atļauta arī tāda iespēja, ka nelielās augstskolas, kas izturējušas akreditāciju, var iekļauties citas augstskolas sastāvā. Tas arī veiksmīgāk atrisinātu akadēmiskā sastāva problēmas un kvalitāti.

Jāpiezīmē, ka jaunais likums nosaka šādus akadēmiskos nosaukumus: profesors un asociētais profesors; docents un vadošais pētnieks; lektors un pētnieks; asistents.

Ņoti būtiska ir tā likuma sadaļa, kur paredzēts atcelt muitas nodokli augstskolām. Piemēram, no ārzemēm atsūtītās grāmatas, zinātniskā aparatūra, augstskolai nepieciešamais inventārs un daudz kas cits netiks turpmāk aplikts ar muitas nodokli. Augstskolas tiek uzskatītas par bezpeļņas organizācijām un tāpēc turpmāk saņems nodokļu atvieglojumus.

Šajā likumā ir iestrādāti arī visi varianti, kā augstskolu apritē varētu tikt iekļauti zinātniski pētnieciskie institūti — tie var būt gan finansiāli neatkarīgi, gan ietilpt augstskolā kā struktūrvienība.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir augstskolu finansēšana un arī studiju kreditēšana. Šos jautājumus galīgi noregulēs Ministru kabineta noteikumi, kuri, cerams, tiks apstiprināti tuvākajā laikā.

Ja salīdzina jauno Augstskolu likumu ar 1992.gadā pieņemto likumu par zinātnisko darbību, tad daudzviet ir atrodamas pretrunas. Acīmredzot turpmāk tiks izstrādāti šī novecojušā likuma grozījumi.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"