Latvijas Republikas proklamēšanas 77. gadskārtā.

Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses runa

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, godātais Ministru prezidenta kungs, godātais Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas prezident Martinesa kungs! Godātie deputāti, godātie ekselences, dāmas un kungi!

Šodien Latvijas tauta, kā arī ikviens latvietis, lai kurā pasaules malā viņš atrastos, svin Latvijas valsts proklamēšanas 77.gadskārtu.

Toreiz, 1918.gada 18.novembrī, astoņu politisko partiju pārstāvji, kā arī Latgales zemes padomes pārstāvis Nacionālajā teātrī paziņoja par Latvijas Republikas pasludināšanu. Tas prasīja no šiem cilvēkiem lielu drosmi un ticību, jo nebija vēl gandrīz nekā no tā, ar ko jau lepojās citas, tā saucamās vecās, valstis. Pirmais dokuments, kas tika pasludināts Tautas padomes un Pagaidu valdības vārdā, skanēja šādi:

“Latvijas pilsoņiem!

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:

1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu pamata;

2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā Latvijas Pagaidu valdību.

Latvijas Tautas padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.

Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents: Ulmanis

Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs: Zemgals

Rīgā 1918.g. 18.novembris.”

Šo dokumentu vajadzētu atcerēties šodien, kad politiskie spēki izvērš savstarpējas ķildas un mēdz aizrunāties līdz valsts nestabilitātei un pat Latvijas kā neatkarīgas valsts bojāejai.

Mums atšķirībā no 1918.gada 18.novembra ir Satversme, kura veiksmīgi darbojas, ir savs likumdevējs — Saeima — un Valsts prezidents. Valdība gan pašlaik sakarā ar 5.Saeimas pilnvaru izbeigšanos nolikusi savas pilnvaras, bet jaunā valdība diemžēl vēl ir tikai tapšanas stadijā.

Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmajos 22 pastāvēšanas gados nomainījās 17 valdības, no kurām viena, ja neskaita Andrieva Niedras valdību, noturējās tikai piecus mēnešus, un te nu jāatceras, ka jaunas Saeimas vēlēšanas netika izsludinātas un Latvija kā neatkarīga valsts negāja bojā tāpēc, ka valdības bieži mainījās.

Kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas Latvija ir centusies atgriezties pasaules un it īpaši Eiropas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Mūsu attiecības ar ārvalstīm jau ir nostiprinājušās. Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas un tās sistēmas organizāciju dalībvalsts, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, Eiropas Padomes un Baltijas jūras valstu padomes dalībniece, kā arī līdzdarbojas vēl citās mūsu valstij nozīmīgās starptautiskajās organizācijās. Latvijas Republika kopš 1995.gada 10.februāra ir pilntiesīga Eiropas Padomes dalībvalsts. Un zīmīgi ir tas, ka tieši patlaban mūsu valstī viesojas un šajā Saeimas sēdē piedalās Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas prezidents Migels Anhels Martinesa kungs, kuru sveikt Saeimas namā man ir liels prieks un gods un kuram mēs varam pateikties par atbalstu Latvijas uzņemšanai šajā svarīgajā Eiropas valstu forumā.

Pēc 6.Saeimas vēlēšanām visi Saeimā iekļuvušo partiju vadītāji ar parakstiem apliecināja savu apņēmību strādāt, lai Latvijas Republika kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Pirmais solis šajā virzienā, ko, uzsākot savu darbu, spērusi 6. Saeima, ir Eiropas lietu komisijas izveidošana. Cerams, ka šajā komisijā ievēlēto deputātu, kā arī visas 6. Saeimas darbība būs pietiekami aktīva un pārdomāta, lai Latvijas likumus pakāpeniski saskaņotu ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Savukārt nozīmīgs darbs, kas vērsts uz Latvijas tuvināšanos Eiropas Savienībai un ko veikusi 5.Saeima, ir Pilsonības likuma izstrādāšana un pieņemšana. Saskaņā ar Pilsonības likumu naturalizācijas kārtībā par Latvijas pilsoņiem ir kļuvuši gandrīz 1000 Latvijas iedzīvotāju.

Šā gada martā Saeima, pieņemot Pilsonības likuma grozījumus, paplašināja pilsoņu loku, un, pateicoties tam, par Latvijas pilsoņiem ir kļuvuši vairāk nekā 13,5 tūkstoši cilvēku. Ar Saeimas lēmumu Latvijas pilsonībā uzņemtas 25 personas, kurām ir īpaši nopelni Latvijas labā. Pilsonības likuma grozīšana, padarot to stingrāku, būtu tāds solis, kas mūs attālinātu no Eiropas Savienības. Un nevajadzētu šeit atsaukties uz referendumu un tautas gribu! Tautas izvēli bieži vien nosaka tās priekšstāvji un viņu paustās idejas. Tāpēc jābūt skaidrībā par to, ko mēs vēlamies, un tas arī nepārprotami jāpasaka. Divkosība šeit nav pieļaujama.

Likumdošana ir spērusi soli uz priekšu, un tagad arvien vairāk latviešu, kurus liktenis savulaik aizveda prom no Dzimtenes, atkal ierodas šeit, ne tikai lai pakavētos atmiņās un iepazītu tēvu zemi un pēc tam brauktu atpakaļ uz savu mītnes zemi, — viņi atgriežas, lai šeit dzīvotu un palīdzētu savas valsts nostiprināšanā. Ir pieņemts Repatriācijas likums. Mums jāgādā, lai atgriešanās šiem cilvēkiem būtu pēc iespējas mazāk sāpīga, lai viņi šeit nejustos kā negaidīti ciemiņi, kurus dažādas organizācijas izmanto savās interesēs.

Ejot uz Eiropas Savienību, mums jādomā arī par Latvijas attiecībām ar kaimiņvalstīm, vispirms ar Lietuvu un Igauniju. Diemžēl jāatzīst, ka 1995.gads pagaidām nav atnesis Baltijas valstu tālāku politisko un ekonomisko saliedēšanos. Drīzāk varam runāt par pretējo. Šajā jomā jaunajam Ministru kabinetam būs daudz kas jāpaveic. Pasaule mūs uztver kā vienotas valstis — Baltijas valstis.

Tāpat Latvijai ļoti nozīmīgas ir attiecības ar lielāko kaimiņvalsti — Krieviju. Novēlējumu, kādām vajadzētu būt attiecībām starp Latviju un Krieviju, mēs esam saņēmuši no tiem politiķiem, kuri par to domāja jau toreiz, 1918.gada 18.novembrī. Latvijas delegācijas deklarācijā, kas tika iesniegta Baltijas komisijai 1919.gada 10.jūnijā Parīzē, lasām: “Krievijas un Latvijas attiecību tuvināšanās var notikt nākotnē tikai dabīgas attīstības ceļā, pamatojoties uz divu valstu neatkarības un vienlīdzīgo tiesību principu.” Šodien, domājot par 1994.gada 30.aprīlī parakstīto Latvijas un Krievijas līgumu, šķiet, ka lielāka taisnība bija tiem politiskajiem spēkiem, kuri izšķīrās un nobalsoja par šā līguma un ar to saistīto vienošanos ratifikāciju.

Šogad mūsu valsts proklamēšanas gadadienu sagaidot, faktiski mēs esam bez sveša karaspēka klātbūtnes. Nav vairs Skrundas lokatora celtnes, kuras ēna visus šos gadus atgādināja par 50 okupācijas gadiem. Tomēr, runājot par pagātnes seku pārvarēšanu, ir vairāki iesākti, bet nepabeigti darbi. Pirmais — Latvijas Republikas 1939.-1940.gada okupācijas un aneksijas fakta starptautiska atzīšana. Latvijas tauta gaida šo vēsturisko taisnīgumu. Otrais — mēs neesam apzinājuši un apkopojuši datus par tiem Latvijas pilsoņiem, kurus nomocīja viena vai otra okupācijas vara. Trešais — nav pabeigts nacionālo partizānu reabilitācijas darbs. Cerams, ka, sagaidot nākamo valsts gadadienu, mēs par šiem jautājumiem runāsim kā par atrisinātiem un jau par vēsturi kļuvušiem.

Godātie deputāti! Pēc 6.Saeimas vēlēšanām mēs bieži vien esam varējuši dzirdēt vai lasīt vārdus, ka “tauta nesaprata, par ko balso”, “balsoja apjucis pūlis” vai pat vēl ļaunāk — “tauta nav izglītota”. Vispirms jau mums katram pašam sev būtu jāatbild: kurš mums — ne tikai politiķiem, bet ikvienam, kas publiski pauž savas domas, — ir devis tiesības tā runāt vai tā novērtēt savu tautu?

Cilvēks pasaules izzināšanu sāk, iepazīstot savus vecākus un vecvecākus. Vai mēs savu iespēju robežās esam izdarījuši visu, kas ir mūsu spēkos, lai māte varētu pati audzināt savu bērnu līdz tam laikam, kamēr viņš nonāk skolā? Mēs visi esam ieinteresēti, lai skolā strādātu un jauno paaudzi audzinātu un izglītotu gudrākie un sirdsgaišākie cilvēki. Varam jau atsaukties uz to, ka šajā pašā zālē 1920.gada septembrī Tautas dzejnieks Rainis teica: “...Trūkst naudas, lai maksātu algu skolotājiem, trūkst naudas priekš mākslas, trūkst naudas patversmēm — visur viņas trūkst... Pie skolotāju atalgošanas tika izstrādāts projekts, ka skolotāji dabū algu no valsts, jo mūsu agrākie bagātie pagasti ir tā noplicināti, ka viņi nav spējīgi algot skolotājus. Skolotāji sūdzas it visur, kur tik sanāk kopā...” Lai Raiņa teiktais būtu tikai vēsture, nevis vēstures atkārtošanās, mums jāizvairās no tukšiem solījumiem, kurus nespējam pildīt. Materiālu rūpju nomākts cilvēks nevar būt gara gaismas nesējs, ja neredz, ka šīs rūpes patiešām iet mazumā.

Tam līdzās nostājas vēl viena smaga valsts problēma — cienīgu vecumdienu nodrošināšana tiem, kas to ir godīgi nopelnījuši. Risinājums visam ir meklējams mūsu valsts ekonomiskās dzīves attīstībā. Pāreja no sociālistiskās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku objektīvi ir smags process, tomēr gan deputātu, gan valdības uzdevums ir aktīvi sekot tam, lai valsts reformas nekļūtu par šķērsli cilvēka dzīvē, nedzītu viņu izmisumā. Mēs nedrīkstam aiz skaistiem reklāmstila vārdiem par iespējamo pārticīgo nākotni izlikties neredzam bieži vien rūgto ikdienas realitāti — pensijas, kuras ir uz pusi zemākas par pensionāra iztikas minimumu, milzīgo budžeta deficītu, kas arvien turpina pieaugt. Mums, deputātiem, pietiekami bieži ir jābūt pie trūkumcietējiem, pensionāru tuvumā, jāapzinās, ka pašlaik priekšplānā izvirzās sociālās palīdzības programmu īstenošana.

Šodien, mūsu valsts proklamēšanas gadadienā, šajā pelēcīgajā rudens laikā, kad cilvēkiem sāk zust vasarā uzkrātie spēki, mums jāprot atrast gaišumu un izturību. Spēka avots katram ir savs — mūsu bērni, tuvie, mīļie cilvēki, darbs un labestīga attieksme citam pret citu, bet visiem kopā — mūsu Latvija.

Godātie deputāti! Savas uzrunas nobeigumā man gribētos atgādināt latviešu filozofa un pedagoga Paula Dāles teikto: “Vēl laimīgāka ir tauta, ja tai daudz cilvēku, kuri ir un var būt dzīves valdnieki — valdnieki un uzvarētāji bez troņa, sceptera un citām ārējām goda un varas zīmēm, bet ķēnišķīgi bagāti un stipri savā garā, iekšējā spēkā un gudrībā, dvēseles brīvībā un ikdienas darbā.” Un es gribu novēlēt Latvijas tautai, lai viņa ir laimīga! Pateicos par uzmanību! (Aplausi.)