Mēs visi domājam tikai par vienu — par to, ka ir tikai viena Latvija

Valsts prezidenta uzruna
Latvijas valsts dibināšanas 77. gadadienas
svinīgajā sarīkojumā Nacionālajā teātrī
1995.gada 18.novembrī

Ekselences! Dāmas un kungi! Visi tie, kas šodien dzird, skatās un klausās, un domā par 18.novembri!

Es sveicu jūs šais gadskārtējos svētkos! Ir dziļi satraucoši atkal atrasties šai zālē uz šīs skatuves, kur notika vēsturiskās 1918.gada 18.novembra norises.

Nav šaubu — šodien mēs visi domājam tikai par vienu — par to, ka ir tikai viena Latvija. Tā, ko smagās kaujās izkaroja strēlnieki, ko grūtībās cēla un veidoja mūsu tēvutēvi. Tā, kuras vārdā daudzi atdeva dzīvības karalaukā un nometnēs. Tā, ar kuras vārdu tūkstošiem devās trimdā un kuras vārdā daudzi arī atgriezās.

Ticot Latvijai, tika nomests svešas varas jūgs un celtas barikādes.

Tomēr mēs jūtam un redzam — šodien jau ir cita Latvija — traģiskas, skarbas un romantiskas atmošanās ceļu izgājusi, pasaulē no jauna ir un joprojām tiek pieteikta Latvija. Arī paši esam citi. Skaidri sapratuši, ka ar vēlēšanos vien brīvu un plaukstošu Latviju neuzcelsim un ka no citām debesīm sev arī sauli nenonesīsim.

Tādēļ šovakar es aicinu uz pārdomām un nāku pie jums ar savām pārdomām, kas bija 18.novembris.

Tā bija uzdrīkstēšanās, kad mūsu priekšteči paziņoja, ka Latvija ir valsts.

Tā bija kā liela vēsturiska māja, kurā dzirnakmens nepārtraukti sāka malt Latvijai brīvības enerģiju.

Tā bija diena, kad dažādi politiskie spēki, atšķirīgi un daudzkrāsaini, atrada kopīgu valodu un nostājās līdzās, raudzīdamies nākotnē.

Kas viņus gaidīja?

Grūtības, trūkums, karš, nepārtraukti politiskie un saimnieciskie šķēršļi, pretinieku draudi, draugu vājums un intrigas.

Bet viņi saklausīja latviešu nācijas brīvības gribu un neatkarības prasību kā varenu tautas sirdi! Viņi atrada šo recepti šķēršļu un grūtību pārvarēšanai. Un šī recepte bija darbs un cīņa.

18.novembris ir diena, kad mūsu senči uzticējās un sekoja nākotnes redzējumam, tautas sirds aicinājumam Arī šodien Latvija gaida tādu nākotnes redzējumu no saviem stiprajiem cilvēkiem. Un stiprs šodien ir katrs ražena darba darītājs, kas, citus celdams, sevi ceļ un valsti tur.

Kāds tad ir mūsu nākotnes redzējums, kāds varētu būt pareģojums šodien? Un kāds ir jautājums, kuru 18.novembris uzdod mums katram atsevišķi un sabiedrībai kopumā?

Vai esam darījuši visu, lai attaisnotu svētās, izlietās asinis un turētu tīrus mūsu priekšteču ideālus, par savu galveno uzdevumu izvirzot Latvijas valsts tālāku veidošanu un stiprināšanu?

Jā. Mūsu paaudze ir apņēmusies neatlaidīgi iet šo svēto ceļu, turpināt
senču iesākto, īstenot novēlējumus.

Tad kāpēc dažkārt mūs māc samulsums? Vai tā pamatā ir zināma disonanse starp materiālajām un garīgajām iespējām? Kad materiālās iespējas tek sīkiem solīšiem un netiek līdzi garīgai brīvībai, kura iet platā solī kopā ar visu pasaules cilvēci.

Jā un nē.

Jo nav viegli no dziesmotas revolūcijas ieiet ikdienišķā politiskā rutīnā, nogurdinošā darbā, kura augļus mēs pieredzēsim tikai nākotnē. Ne vienmēr var tik skaidri nošķirt objektīvas grūtības no neprasmes vai arī negribēšanas.

Mūsu neatkarības un patstāvības ideāls ir tā spožā vadzvaigzne, tā mūžīgā Latvija, kas ved mūs šodien cauri šaubām un pagurumam.

Mūsu virzība uz iekļaušanos Eiropas Savienībā ir Latvijas ārpolitikas dominante gan tuvākajos, gan tālākajos gados un arī viens no mūsu neatkarības nopietnākajiem garantiem. Tomēr Latvijas iekšpolitikas galvenā dominante ir sabiedrības konsolidācija caur atklāti paustiem uzskatiem, atklātību un demokrātismu.

Pēc totalitārisma Latvija pamazām atgūst elpu. Brīvu cilvēku brīvu uzskatu izteikšana kļūst par ikdienišķu parādību. Taču sabiedrībā dažkārt vēl uzputo izbrīns un neizpratne, redzot, ka dziļi pretrunīgu uzskatu paudēji mēģina rast kopīgu spēka pielikšanas punktu it kā Latvijas interešu vārdā.

Šī Latvijas gadareize ir arī šķirtne starp vienu pabeigtu valsts darba posmu un otru, ko šodien sākam.

Palūkojoties atpakaļ, mēs daudz par ko varam būt gandarīti. Samērā īsā laikā Latvija ieguvusi tiesiskas valsts apveidus. Saeima savā pilnvaru laikā pieņēmusi vairāk nekā 600 likumus. Zemes likums, Pilsonības likums, Repatriācijas likums un daudzi citi likumdošanas akti ir labs un stabils juridisks pamats. Protams, ne visi likumi ir ideāli un dzīve tos koriģēs, bet noteikts sakārtošanas darbs ir padarīts.

Aktīvāka ir kļuvusi tiesiskās kārtības nostiprināšana un noziedzības apkarošana.

Vērā ņemami panākumi bijuši ārpolitikā. Latvija uzņemta Eiropas Padomē un kandidē uz Eiropas Savienību, arvien ciešāk ieiet līdztiesīgā starptautiskā apritē. Visu mūsu acu priekšā sagruva Skrundas monstrs. Mūsu karavīri sevi labi parādīja starptautiskajās mācībās Amerikā.

Notikuši ievērojami un spilgti kultūras pasākumi: skolēnu dziesmu un deju svētki, starptautiskais zēnu koru festivāls, Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētki. Mūsu izpildītājmākslinieki guvuši laurus izcilos konkursos, tēlotājmāksla aizvien drošāk iziet pasaulē.

Ikviens no šiem faktiem ir reāls
solis pretī reālai neatkarībai.

Tomēr tajā pašā laikā esam saņēmuši arī bargus dzīves cirtienus. Banku krīze, negodīgums un nemākulība Latvijas it kā plaukstošajā finansu biznesā liek mums visiem būt modrākiem, stingrākiem, just lielāku atbildību.

Šobrīd notiek nopietnas sarunas vairākos svarīgos jautājumos ar mūsu dienvidu un rietumu kaimiņiem. Bet tas netraucē Baltijas solidaritāti, tas ir izaicinājums mūsu valstsvīriem un diplomātiem, tas ir viņu gudrības un takta jautājums šo mezgla punktu atrisināšanā.

Latvijas likumdošanas politiskie mērķi ir vairāk vai mazāk sekmīgi sasniegti, taču saimnieciskajā likumdošanā varētu vēlēties lielāku stabilitāti. Ja savus saimnieciskos uzdevumus risinām kā šahā — uz precīza izmēra lauciņa ar skaidri formulētiem noteikumiem, tad rezultāti manuprāt būtu daudz labāki, ja noteikumi paliktu nemainīgi — kopš darba uzsākšanas brīža. Ja noteikumus maina ik pēc gājiena, tad rodas pretrunu labirints, kurā šad tad grūti atrast pozitīvu atbildi. Saimnieciskos likumus veidojot, pārāk bieži ir mainīti noteikumi spēles laikā.

Karsta dedzība un vēlme visu ātrāk sasniegt ne vienmēr ir novedusi pie pozitīva rezultāta.

Mēs vēl joprojām esam parādnieki tām nozarēm, kuras ekonomisku pārbaudījumu laikā cieš visvairāk. Tā ir sociālā un veselības aprūpe, tā ir kultūra un izglītība. Un nevajadzētu kautrēties atzīt, ka mums trūkst pienācīga dialoga starp valsti un inteliģenci, kas ir mūsu tautas radošais potenciāls. Pārāk pieticīgi tas tiek izmantots Latvijas vārda spodrināšanā, garīgo saišu veidošanā ar Eiropas un pasaules tautām. Mēs nevaram pakļauties tikai kaili pragmatiskām vienas dienas interesēm.

Pieticīgs un bikls ir mūsu darbs, informējot savu tautu un pasauli. Bieži vien lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem daudz tiek rādītas dzīves ēnas puses, bet “mākoņa sudraba maliņa” palaikam paliek nemanīta. Aiz mūsu zemes robežām, gan Austrumos, gan Rietumos, parādās tendenciozas, pat nepatiesas ziņas par Latviju, tās nereti nesastop pienācīgu pretsparu. Mūsu labā slava ir mūsu pašu rokās. Te mūsu asākos un analītiskos prātus gaida plašs darba lauks.

Par maz pūļu un līdzekļu mēs atvēlam mūsu lielākajam ilgtermiņa kapitālieguldījumam — izglītībai. Izglītota sabiedrība ir un būs galvenais Latvijas resurss. Jāmācās gan bērniem, gan pieaugušajiem. Mums ir jāgādā, lai cilvēki mācītos ikvienā Latvijas nostūrī. Jāmāca visu gadagājumu ļaudīm ne tikai zinību gudrības, bet arī iniciatīva, prasme izvēlēties, jāmāca demokrātija un tolerance.

Senā patiesība — Tēvzemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim! — arī tagad nav zudusi.

Patriotisms savā dziļākajā būtībā ir ļoti konkrēts. Kopības apziņu rada apzinīgs darbs.

Daudziem materiālā ziņā šis 18.novembris vēl ir nepiepildītu cerību diena.

Daudziem garīgā ziņā 18.novembris šodien ir brīvības apliecinājuma diena.

Gribētos, lai mēs visi šodien vienotos aicinājumā: nākotnē Latvijai jāsaglabā brīvība un jāpiepilda cerības.

Un jāatceras, ka septiņi simti septiņdesmit septiņu gadu laikā mūsu valsts brīnumainā kārtā atdzimusi gluži kā no pelniem. Jā, es nepārteicos. Septiņi ir maģisks skaitlis. Protams, mūsu valsts vecumu rēķinām kopš 1918.gada astoņpadsmitā novembra.

Bet, palūkojoties vēsturē dziļāk, redzam, ka ar neizdzēšamiem notikumiem mūsu tautas atmiņā ir iededzināts vēl kāds neaizmirstams skaitlis — septiņi simti gadu!

Viens gan šodien ir skaidrs — no garā un traģiskā vēstures satricinājuma esam izkļuvuši, esam izveidojuši savu valsti un stabili apliecinām sevi starptautiskajās institūcijās pasaules tautu saimē.

Garajos melnajos septiņi simti septiņdesmit septiņos gados tikai mazliet mazliet Latvijai iznācis dzīvot gaismā, būt brīvai un neatkarīgai. To atminos šovakar tādēļ, lai uzsvērtu, ka mēs dzīvojam izredzētā laikā. Mums ir dots šis laiks. Un es ticu, ka mūsu bērni un mazbērni mūsu ceļu turpinās‚ nostiprinās un noturēs brīvvalsti.

Gan tos, kam vairāk spīd veiksmes saule, gan tos, kam diena ir pelēkāka, lūdzu novērtēt šo vienreizējo izdevību, kuru mums devusi latviešu tautas nepārprotamā pastāvēšanas griba, pasaules tiesiskā sakārtotība, novērtēt izdevību, ko piešķīris Dievs un arī likteņa labvēlība.

18. novembris mūsu tautai ir virsotne, kurā pakāpjamies ik gadus, lai pārlūkotu mūsu noieto ceļu un turpmāko gājumu.

Gara acīm mēs skatām atbrīvošanas cīņu varonību valsts sākotnē, redzam jaunās Latvijas spītu un lepnumu. Atminamies tos laikus, kad 18.novembri drīkstēja pieminēt tikai čukstus vai klusējot.

Mēs atceramies cēlos un nesavtīgos cīnītājus, kuri atdeva dzīvības par Latviju. Atceramies Latvijas dēlus un meitas, kas tālajās pasaules malās vienmēr atgādināja: “Piemini Latviju!”

Un Latvija šodien nav viena. Mums ir daudz stipru un gudru draugu. Daļa no viņiem, pārstāvot savas valstis, atrodas šajā zālē.

Sveicu visus Latvijas pilsoņus, visus iedzīvotājus un draugus Latvijas valsts svētkos — 18. novembrī!