Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas prezidenta Migela Anhela Martinesa runa

Dāmas un kungi! Dārgie draugi!

Šī ir ļoti nozīmīga diena Latvijai, un tādēļ tā ir nozīmīga diena arī visai Eiropai un it īpaši Eiropas Padomei. Mēs esam šeit sapulcējušies, lai atzīmētu jūsu valsts neatkarību, citiem vārdiem sakot, lai svinētu jūsu valsts dzimšanas dienu.

Esmu ārkārtīgi pagodināts, ka varu piedalīties jūsu svētkos, kur valda svinīga gaisotne un pulcējas prominenta sabiedrība. Tas ir liels gods arī Parlamentu asamblejai, kuru es vadu jau gandrīz četrus gadus. Tādēļ pirmām kārtām es gribētu izteikt jums pateicību un visdziļākās simpātijas. Manas uzrunas galvenais motīvs ir Eiropas solidaritātes ideja.

Patiesi šī ir ārkārtēja iespēja būt kopā ar jums un vienlaikus būt kopā ar visiem Latvijas dēliem un meitām, dalīties ar jums priekā un lepnumā par to, kas notika pirms četriem gadiem, kā arī par jūsu valsts noieto ceļu, kuru jūs turpināt iet arī tagad. Tā ir lieliska iespēja — justies kā vienam no jums. Starp citu, tas, vismaz man, nākas ļoti viegli, tāpēc ka mums ir tik daudz kopīga, gan runājot par pagātnes notikumiem, gan cerīgi domājot par nākotnē veicamajiem uzdevumiem.

Es jau sacīju, ka manas uzrunas vadmotīvs ir solidaritātes ideja. Taču vēlētos tūdaļ paskaidrot, ka ar jēdzienu “solidaritāte” es nedomāju kaut ko abstraktu vai retorisku. Es to saprotu kā apzināšanos, ka mēs esam lieliska pasākuma partneri, ka mēs kopā esam iesaistījušies aizraujošā Eiropas projektā, kur Latvijai neapšaubāmi ir svarīga loma. Patiesībā jūsu zeme kā valsts ir ļoti jauna, tik jauna, ka, iespējams, mēs visi vēl labi atceramies kā kaut ko personisku tos dramatiskos apstākļus, kādos radās jūsu valsts. Spriedze, vardarbība, cīņas. Tik tiešām, atsaucot atmiņā šos skaudros brīžus, ir jāpiemin tie jūsu cilvēki, kuri atdeva savas dzīvības par Latviju un tādēļ paši vairs nespēj to redzēt, bet ļauj mūsu acīm skatīt viņu nestā upura augļus. Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka manas acis vienmēr ir plaši atvērtas, tāpēc ka apzinos — es skatos un vēroju nevis tikai pats par sevi, bet arī visus tos, kuri man devuši šo iespēju, paši aizejot uz mūžīgiem laikiem.

Jā, Latvija ir ļoti jauna valsts, bet to veido pieredzējuši, nobrieduši un saliedēti cilvēki, un tas ir bezkompromisu kolektīvas politiskās gribas rezultāts — gribas dzīvot neatkarīgā valstī, turklāt dzīvot atbilstoši vispāratzītām normām un vērtībām. Tās ir demokrātija, plurālisms, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums. Jau pašā sākumā neatkarības modeli izstrādāja jūsu vadītāji, un tā pamatā bija sabiedriskā doma, kas turklāt bija cieši saistīta ar nākotnes Eiropas veidošanas procesu. Tātad neatkarīgā Latvija neradās, tiecoties pēc provinciālas izolācijas, drīzāk tās vēlme bija kļūt par Eiropas struktūru un institūciju sastāvdaļu. Un šeit man jāteic, ka es kā spānis lieliski saprotu jūsu attieksmi. Es saprotu, cik lielā mērā jūs, tāpat kā mēs pirms dažiem gadiem, savu taisnīgo tiekšanos pēc brīvības, stabilitātes un labklājības saistījāt ar Eiropu. Jūs līdzīgi daudziem citiem nevēlējāties tikai atrasties Eiropā, jo to jau apstiprina ģeogrāfiskā karte, jūs vēlējāties būt Eiropā. Tas nozīmē — dzīvot tā, kā cilvēki Eiropā dzīvo jau gadu desmitiem. Un es vēlreiz atkārtoju — gluži vienkārši tas nozīmē dzīvot brīvā, stabilā un plaukstošā sabiedrībā.

Čstenībā attālums un laiks, lai arī pavisam neilgs, bieži vien deformē mūsu reālo izpratni par vēsturisko attīstību. Daudzi no jums un daudzi no mums var iedomāties, ka pašreizējais Eiropas projekts ir jau ļoti novecojis. Gluži otrādi, tas ir pat ļoti jauns, ļoti mūsdienīgs. Eiropas veidošanas process, kurš noris un kurā jūs vēlaties piedalīties — un jums ir tiesības uz to, — būtībā sākās tikai pēc Otrā pasaules kara, pirms piecdesmit gadiem. Un tieši tik garu mūžu daudzi no mums esam nodzīvojuši.

Nevajadzētu arī aizmirst to, ka šodienas Eiropa piedzima, uz visiem laikiem aizraidot nebūtībā citu Eiropu. Tas ir rezultāts, ko deva Eiropas paškritiskā attieksme pret pagātni, kuras atkārtošanos mēs nekad vairs negribētu piedzīvot, — pret totalitārismu, militāru okupāciju, karu, pazemojumiem, bēgļiem, rasismu, neiecietību, deportācijām, koncentrācijas nometnēm, masveida iznīcināšanu. Tam visam Eiropa pateica — nekad vairs, un mēs sākām meklēt līdzekļus un dibināt kontaktus, lai tik tiešām bijušais murgs nekad vairs neatkārtotos. Varbūt slikti bija tas, ka pārāk daudziem cilvēkiem vajadzēja gaidīt uz to brīdi, kad “nekad vairs” sāka konkrēti attiekties arī uz viņiem. Piemērs tam ir Latvija un Spānija, kurām vajadzēja gaidīt. Taču svarīgi ir tas, ka abas mūsu valstis vēlas piebiedroties pārējām valstīm, kurām ir klājies daudz labāk.

Es ticu, ka Latvija, tāpat kā mūsdienu Eiropa, dzima, pamatojoties uz lozungu: “Nekad vairs!” Nekad vairs pagātni! Šā lozunga īstenošanai vajadzīga gudrība, bagāta iztēle, cieša ticība tagadnei un nākotnes plāniem. Šajā darbā un šajā jūsu vēstures jaunajā posmā mēs esam bijuši klāt, un mēs esam šeit no Eiropas Padomes, lai sniegtu jums atbalstu un palīdzību.

Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas prezidents Migels Anhels Martiness un Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse Foto: Arnis Blumbergs

Migels Anhels Martiness pirms došanās uz Saeimas tribīni. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"