PROBLĒMA

Par saviem uzvārdiem un svešiem vārdiem

Par nemīļām galotnēm. Par nemīļu rakstveidu

Dr.philol. Rasma Grīsle

Skumt sākušas atsevišķas Latvijas pases ieguvējas. Latvijā kropļojot uzvārdus! Nerēķinoties ne ar kādiem “argumentiem”, prasot rakstīt pēc izrunas un latviešu gramatikas!

Bet viņu ieteikumos savukārt citi redz latviešu valodas kropļošanu. Paraudzīsimies, ko saka vieni, ko — otri.

I.

Vispirms par galotnēm, jo tās visvairāk bojājot uzvārdus, sevišķi īpašās sieviešu dzimtes galotnes, kas atdalot pat laulātos. Ciešot abu dzimumu cittautieši un viņos ieprecējušies latvieši, kā, piemēram, kāds (vai kāda) Joes Dwight , tāpat Hildegard Zeppelin vai, citējot “Brīvās Latvijas” 433.nr. sludinājumu, Ingrīda Bluhm , ku®as vārds un uzvārds katrs šķiet savā ortogrāfijā un katrs savā locījumā (ar – m latviski nevar beigties nominātīvs).

Protams, citzemju ļaudis turienes apstākļos un valodās lai raksta un runā savus un citu (arī latviešu) personvārdus kā zinādami un kā savās ortografijās un skaņu sistēmās iespēdami. Izlemšana arvien ir atstājama katras tautas pašas (tās valodas lietpratēju) ziņā. Tāpēc arī latvieši iepriekš minētos vārdus savā valodā pienācīgi iedarina šādi: Džoijs Dvaits vai Džoija Dvaita, Hildegarde Cepelīne, Ingrīda Blūma, lai tie būtu latviski ērti lasāmi, rakstāmi un lietojami vajadzīgos locījumos. (Kopš 1960.gada iznākuši 16 rokasgrāmatās uz dažādām valodām attiecīgi “Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā” (Rīgā “Zinātnes” apgādā).)

Bet vārdu dzimtais izskats esot sagrozīts! — Tas tiesa, taču tikai tik, cik nepieciešams, lai tie iederētos latviešu valodā. Un “sagrozījums” ne tuvu nav tik liels, kā vārdiem iekļūstot, piem., krievu, grieķu vai kādā austrumnieku rakstībā. Turklāt — pirmoreiz rakstā minot tiešām svešu īpašvārdu, tā orīģinālformu, ja vajadzīgs, uzrādām iekavās. Piem.: “Rīgā ieradies A.Šacs (Schiotz) no Ņujorkas.” Tādējādi viss ir kārtībā: nav traucēta ne svešā vārda identificēšana, nedz darīts pāri latviešu valodai. To visu jau sen ir nokārtojuši un publikācijās tautai apgaismojuši pasaulē ievērojami latviešu valodnieki. (J.Endzelīns, piem., 1926.g. rakstā “Piezīmes valdības likumprojektam ‘Par vārdu un uzvārdu rakstību’”; 1935.g. “Cīņa par valodas kultūru Lietuvā” (Di III/1, 428, III/2, 263). P.Šmits 1929.g. “Par svešu īpašvārdu rakstību latviešu valodā” (RKr XIX 82).)

Bet jaunpilsoņi to acīm redzami nav lasījuši, nepilnīgi pārzin latviešu valodu un tāpēc saskata pārestības nevietā. Jo — kā beidzas sugasvārdi (ar – a , – e , – s , – š ), tāpat latviešu valodā beidzas uzvārdi, kas taču ir radušies no sugasvārdiem (paretāk no adjektīviem jeb kādeņiem, kā Baltais, Baltā ). Starpība tāda, ka sugasvārdiem ne katram, bet uzvārdam katram ir abu dzimšu formas vismaz dažos locījumos (ja vien tas nav nelokāms svešvārds, kā Pirro, Verdi ). Paraugi tādām abu dzimšu galotnēm sugasvārdos ir — gan ļoti parasti paraugi: klētnieks — klētniece, sējējs — sējēja, gans — gane, zaglis — zagle, gan neparastāki: balodis — balode (šūpoju, līgoju baloža bērnu, Es pate balode zariņa galā. 2083.tautasdziesmas variants Barona krājumā), kaimiņš — kaimiņa (ME II 133).

Uzvārdam valodā dabiski jāiekļaujas, un tā pirmnozīme atkrīt ( Resnis, Resne var būt gluži tieviņi)! Diemžēl ne katra uzvārda īpašnieks to grib saprast.

Vislielākās cietējas un ka®otājas personvārdu jomā izrādās dažas latviešu pašu tautietes, kā, piem., “Emīlija Klucis”. Viņa sūdzējusies — īsti gan jāsaka: viņš (E.Klucis) sūdzējies — pakāpeniski līdz pat cilvēktiesību komisijai. Pieredzētā necilvēcība esot tāda, ka Latvijas ierēdņi blakus vārdam Emīlija par varītēm gribot rakstīt uzvārdu sieviešu dzimtē: Kluce un turklāt locīt! Bet uzvārds jau neesot nekāda kārts, ko gan varētu locīt. — Taču latvieši kārti loka ne vien kociski (liecot vai šūpojot), bet arī valodiski (mainot galotnes pēc vajadzības: kārts, kārtij, kārti utt.).

Vēl “E. Klucim” šāds brīnums: ja esot jāraksta sieviešu dzimtē Kluce , kāpēc tad arī ne kārte, gove ? — Nu tāpēc ne, ka labs nav jālabo. Proti, gan kārts , gan govs jau paši par sevi ir sieviešu dzimtes vārdi un varētu bez kādas galotņu maiņas būt sieviešu uzvārdi arī ( tieva kārts, Anna Kārts ). Tātad E.Kluča piesauktie neliterārie jauninājumi kārte, gove var mierīgi palikt un ganīties izlokšņu krūmos.

Cits piemērs. — Kāda patriotiska tautiete no svešatnes, kur viņa ieguvusi karalisku uzvārdu King , neļāvās latviski būt Kinga , jo nedrīkstot uzvārdu kropļot. — Nedrīkst gan. Taču jāatceras, ka “labs zābaks neder abām kājām”. Kas angļiem labs, var nebūt labs latviešiem — un otrādi. Angļu valodai Kinga varētu būt nederīgs kroplis (un neba kāds to tur ieteic), bet latviešiem savukārt bezgalotnes King tāpat kā jau minētais “Bluhm” ir bīstams kroplis. Kāpēc bīstams, to ir pateicis jau minētajā 1929.gada publikācijā P.Šmits: “Svešu uzvārdu rakstībai ir pat sava polītiska nozīme. Ja latvieši sāktu uzvārdus rakstīt svešās rakstībās un bez galotnēm, tas būtu solis uz latviešu pārtautošanu.”

Tomēr uz šādu soli kādiem niez pirksti un papēži. Tāpat uz vāciskas cilmes aizguvumu un barbarismu kaitīgu atdzīvināšanu un anglicismu grābstīšanu. Bet aizguvēji, liksim vērā, arvien tiek atzīti kultūrā zemāki nekā vārdu un teicienu “aizdevēji”. Svešie sārņi latviešu valodu slāpē un lūko aizmidzināt. (Kā Saulcerīti. Krā! Krā!) Un īstā laikā šādi aizguvumi varēs būt liecinieki pret mums atkārtoti celtā, valodnieciski motīvētā apsūdzībā, ko Endzelīns gan atspēkoja (Di II 545 — 547), proti, apsūdzībā, ka mēs esot tikai kultūras “konsumenti” (patērētāji, iztērētāji) un tāpēc pat bīstami citiem.

Nelaime mums lavījas virsū tāda, ka latviešu valodai piemītošus likumus uz saskaņā ar tiem dižu lietpratēju izkoptas valodas un rakstības tradicijas, īsi sakot, latviešu valodas latviskumu nu daži grib atmest — aizstāt arī personvārdu jomā ar mums nederīgiem citu valodu paradumiem. Jo citur pierastais personvārda, īpaši uzvārda, mīļais, dārgais, godā turamais un nekādi neaiztiekamais veidols esot jāpatur arī latviešu valodā.

Tā, varētu teikt, viņi ar saviem vārdiem vēlas latviešu valodā nevis iekļauties, bet iekundzēties, cilvēktiesības piesaukdami. Diemžēl viņu uzvārdi ir jāraksta, jālasa un jārunā arī citiem cilvēkiem, latviešiem, kas negrib upurēt savas cilvēktiesības: lietot dzimto valodu nekropļotu — visnotaļ ar galotnēm, kādas vajadzīgas arī uzvārdiem abās dzimtēs.

Jo valodu Dievs latviešiem ir devis tādu, ka lietvārdi, tātad arī uzvārdi, ir jāloka, t.i., jālieto ar nozīmīgi mainīgām galotnēm. Proti, latviešu valoda ir bagāti fleksīva, galotnēm bagāta, tāpat kā, piem., leišu, latīņu un sengrieķu valoda.

Vēl vienkāršā veidā pārliecināsimies, cik galotnes svarīgas. Labums no tām ir vismaz trejāds. 1) Galotnes norāda uz personas dzimumu kā sugasvārdos ( dārznieks, dārzniece ), tā īpašvārdos ( Ints Dārznieks, Inta Dārzniece ). 2) Galotnes norāda uz vienskaitli vai daudzskaitli (“klasē ir viens z/Zvanītājs , skolā ir vairāki z/Zvanītāji ”). 3) No galotnēm dabūjam atbildi uz teikuma sakarā uzdodamiem jautājumiem: kas? — jaunais b/Briedis , kā? — jaunā b/Brieža , kam? — jaunajam b/Briedim utt.

Ja atmestu galotnes un teiktu, piem., “ ez kurm al ”, tad varētu tikai minēt, nevis saprast, kas īsti domāts. Runa it kā būtu par ezi un kurmi (kas var būt dzīvnieki, to personifikācijas vai “zooloģisku” uzvārdu īpašnieki). Varbūt ir domāta paruna par nepatīkamu ienācēju: “ezis kurmja alā”. Bet varbūt ar alutiņu gadījusies liksta “ezis kurmim alū” vai “ezim kurmis alū”, jeb vai vēl kas cits.

Tikpat neērti ir nelokāmi citvalodu īpašvārdi, piem., kas beidzas ar – o ( Oto, Hugo, Bruno; Tokio, Kairo ). Tāpēc no tiem jau sen tautas valodā ir radies Atis, Uģis, vēlāk arī Brunis, Tokija, Kaira. Tie ir kļuvuši lokāmi un novērš neskaidrības, kādas rada nelokāmie. Piem., ko nozīmē “sit Bruno” (sit Brunis, Brunim, Bruni)?

Bet kā tad tais valodās, kur vārdus tikpat kā neloka? Tur nozīmes skaidrību panāk gan ar artikuliem un prievārdiem, nevis ar galotnēm (apmēram, kā kad teiktu “tas ez tam kurm iekš al”), gan ar negrozāmu vārdu kārtu teikumā. Daži sugasvārdi ( tiepša, kauka, bende ) un visi uzvārdi ar – a , – e , var būt abu dzimšu un atšķirties vienīgi datīvā (tiepšam Lindem, tiepšai Lindei). Bet vārdi ar – is var būt vienīgi vīriešu dzimtes ( pārzinis Inesis Kreilis ), tāpat ar – š ( kumeļš vārdā Vējš ).

Sievietei vīriešu dzimtes nosaukums ir savā ziņā pazeminājums. Uz meitenēm vai sievietēm dažkārt attiecina vīriešu dzimtes nosaukumus, un tiem tad arī visi apzīmētāji ir vīriešu dzimtē. Tas notiek, 1) runājot par mazām meitenēm vai pusaudzēm (tas mazais meitēns , tavs Annis , tāds skuķis ). Nepieaugušu radību nosaukumi senāk nebijuši ne vīriešu, ne sieviešu, bet gan nekatras dzimtes, kas latviešu valodā ir zudusi, iekļaudamās vīriešu dzimtē. Mums, piem., bērns, teļš, jērs, kumeļš ir vīriešu, bet vācu valodā nekatras dzimtes (das Kind , das Kalb u.tml.). 2) Uz pieaugušu sievieti parupji, it kā atņemot viņai sievišķību, tiek attiecināti “vīrietiskoti” sugasvārdi meitietis, sievietis, sievišķis nievīgā nozīmē (“vai kaza kāds lops, vai sievišķis kāds cilvēks”. ME III 852). Komiskā Lavīze Blaumaņa lugā saka: “Es pats to sivēnu nomiegšu”.

Tātad latviski un cilvēktiesiski pareizi, ar atskārtu un sievietes cieņu arvien būtu tomēr sakāms un rakstāms, piem., Emīlija Kluce, Lita Beire, un sievietes uzvārds pienācīgi būtu sieviešu dzimtē!

  II.

Savukārt svešvalodu uzvārdus rakstām ar latviskām galotnēm un pēc izrunas, nevis orīģinālformā (ko var gan uzrādīt iekavās, ja vajag). Un tāpat rakstām arī citus īpašvārdus un vispār svešvārdus. Piem.: Šekspīrs (Shakespeare), Bairons (Byron), Vīne (Wien), Buloņa (Boulogne), džezs (jazz), asimilācija (assimilatio). Tādējādi gan sveši, gan latviešu pašu vārdi ir rakstāmi un lasāmi pēc viena principa, pēc vieniem noteikumiem.

Tā rakstām, tāpēc ka savā valodā tā spējam un tāpēc ka mūsu modernās rakstības prasmīgie izveidotāji arī šai ziņā ir bijuši polītiski tālredzīgi latviešu labad. Ber par to — vēlāk.

Visvairāk nemīl īpašvārdu rakstības pieskaņošanu izrunai tie steidzīgu rakstu rakstītāji, kam netīk pūles noskaidrot, kā izrunājams pašu apcerētas personas vai parādības nosaukums. Lai muļķa vai meklētāja lomā labāk paliek citi — visi, kam uzrakstītais balsī jālasa vai jāatstāsta. Bet šie “citi”, lai būtu cik labi valodu pratēji būdami, visai bieži nevar zināt, ku®ai valodai vai dialektam atsevišķs (īpaš)vārds piederīgs un vai tajā, piem., sch runājams kā š , sh vai sk . Tas tad jazin vai jāuzzin raksta autoram.

Kāpēc mēs rakstām, bet daudzās valstīs neraksta svešus īpašvārdus pēc izrunas? — Mēs savas valodas skaņās un rakstībā spējam samērā tuvu atdarināt orīģināla izrunu. Jo, pirmkārt, latviešu valodas skaņu sistēma ir daudzpusīga: bagāta nozīmīgiem skaņu pretstatiem, kādi nebūt nav sastopami ku®ā katrā valodā. Un tos tad liekam lietā kā savu, tā svešu vārdu uzrakstīšanai. Piem., mums patskaņi ir gan īsi, gan ga®i (pile : pīle), netrūkst tiem blakus arī divskaņu ( jukt : jaukt, pedoloģija ‘mācība par zemi, augsni’ : paidoloģija ‘mācība par bērnu’); līdzskaņi mums dažādās pozicijās ir gan balsīgi, gan nebalsīgi ( grābt : krāpt ), gan mīkstināti, gan nemīkstināti ( Iļģu muiža : ilgu laiku); netrūkst mums ne svelpeņu, ne šņāceņu ( zars ; sars, žaut : šaut ), tāpat afrikātu ( dzelt : celt, Džeks : čeks ). Dažkārt svešvārdu no latviskā var atšķirt ar (ikdienas rakstā gan neapzīmējamām) zilbes intonācijām (piem., kurināmā gāze , meitene Tāle ar stieptu ā, bet lietus gāze , debesu tāle ar lauztu ā saknē).

Otrkārt, iespēju rakstīt svešus īpašvārdus ērti pēc izrunas latviešiem dod sākumā lietpratīgi izveidotā (pirms ® un ch atmešanas vēl nesabojātā, precīzuma nepazeminātā) rakstība, ku®ai esot “tādi pārākumi”, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust” (šo atzinību izteicis vācu valodnieks Eduards Hermanns (avīzē “Latvis”, 1930.g. 13.apr.)).

Ar rakstību mums ir laimējies tādēļ, ka latviešu valodai šā tā pielāgotās vāciskās rakstības vietā jauna latviska radās tad, kad latviešiem jau bija pašiem savi augsti izglītoti valodnieki — Mīlenbachs, Šmits un it īpaši Endzelīns. Viņi veidoja un aizstāvēja rakstību, kas pamatos ir fonētiska (un arī etimoloģiska), konsekventa apzīmējumos un atbrīvota no vēsturiskas rakstības sloga, kādu smagi nes, piem., angļi, franči un vācieši. Mums viens tāds pret valodnieku gribu iebalsots slodziņš ir burts o, kas trejādi lasāms (kā nu ku®ā vārdā: “šo oktobri” /š uo o kt ų bri/ un kas mūs mulsina pat pašu vietvārdos, kā O kte, O ksle, Tosmare, Gr o st o na, kur pareizi jārunā divskanis uo , tāpat mulstam svārstīgas izrunas uzvārdos (K o kars, Bar o ns).

Un vēsturisku rakstību valodās nav nemaz iespējams uzrakstīt svešus īpašvārdus visnotaļ pēc to izrunas. Vieglāk ir vārdus pārrakstīt burtu pa burtam, lai gan precīzi neiznāk, jo tipogrāfijās parasti nav visu diakritisko zīmju. Tāpēc lai nestāda mums kāds šādu rakstību par paraugu. Lūk, ko šai sakarā aizrāda P.Šmits:

“Mūsu tautai celsies daudz lielāks ļaunums no tā, ja mēs veicināsim pie svešiem īpašvārdiem nepareizu izrunu, nekā kad mēs šo vārdu izrunu pielāgosim savai ortogrāfijai. Tikai nevalodnieki un apstākļu nepazinēji var prātot par tādām lietām, ka visi sveši īpašvārdi esot jāraksta orīģinālu ortogrāfijā.” Viņš min arī piemērus Kajo (Caillaux) un Voons (Vaughan) šādā salīdzinājumā: “Ja anglis izrunās Rīgu par Raigu un Cēsis Sīzes , tad mēs tur dzirdēsim tikai angļu savādo izrunu, bet ja latvieša mutē Caillaux iznāks Kaillauks un Vaughan Vaugans , tad cittautieši to noturēs par neizglītības zīmi.”

Varētu piebilst: dažs to par neizglītības zīmi iztulkot karsti gribēs. Neaizmirsīsim, kā nesen uzstājās Žirinovska kungs, pasauli brīdinādams, lai Eiropas Padomē Latviju neuzņem. Jo latvieši esot tikai tāda ganu un kalpu tautiņa, ko lielie kaimiņi apmācījuši lasīt. Lasītāju domu gaitas atklāšanai viņam labs piemērs būtu bijis tāds “vaugans” (gans, kas saka: vau!). Žirinovska kungam toreiz par nelaimi tūdaļ latviešu mākslinieki parādīja augstu mūzikas kultūru. Un viņam bija pietrūcis piemēru latviešu kalpiskuma atklāsmei.

Kauns teikt, bet tādi piemēri diemžēl tagad ir atrodami valodas laukā, kur tie mankurtiski lodā arī īpašvārdu jomā. Pat latvisku, Endzelīna pamatīgi izpētītu un noskaidrotu Latvijas vietvārdu ( Alsunga, Ēdole u.c.) vietā nu sāk daudzināt baronu kalpības laiku vāciskos variantus (“Alšvanga, Edvāle”) un tāpat vieš atpakaļ tolaik muižās salašņātus, brīvvalsts laikā sekmīgi atmestus barbarismus ( placis, pleķis, deķis, biški, riktīgs, smeķēt, vinnēt utt.), kas diezin ar kā svētību un kam par prieku top skandināti raidījumos, iekļauti nosaukumos (“Kazarmju placis”) un pamazām pilnīgi tiek “atjaunoti amatā” — latvisko vārdu vietā... Droši vien tādējādi “Eiropa mūs labāk sapratīs” (kā ļautiņus, kas pat savas valodas un savas valodniecības vērtības vairs nespēj apjēgt un pārmantot, taču kuļas citiem pie kājām pie loga uz Eiropu).

Bet Dr. Ulafs Jāņsons gan saka, ka latvietim neesot negrozāmi lemts būt vientiesīgam. Ja tā, tad manuprāt arī valodas lietās vajadzētu apdomāt, ko darīt un ko nedarīt. — Nekādā ziņā nedot pašiem ar savu rīcību taisnības ieganstus netaisnīgiem mūsu tautas nopēlējiem. Neuzlūkot par valodas attīstību katru pārmaiņu un ieplūstošu nelatviskumu. Valodas lietās uzticēties mūsu valodniecības klasiķiem, īstiem zinātniekiem, kas latviešu valodas izpētē joprojām nav pārspēti.

Viņi arī uzvārdu un citu vārdu rakstības un lietošanas pamatjautājumus ir jau atrisinājuši mums derīgākajā veidā. Viņu principus tagadējie valodnieki ir parādījuši praktiski īstenotus jau minētās Norādījumu sērijas 16 rokasgrāmatās.

Neļausim lietpratēju celto un izkopto sagraut “nevalodniekiem un apstākļu nepazinējiem” vai slīpētiem nelabvēļiem!

Rakstā lietotie saīsinājumi:

Di — Jānis Endzelīns, Darbu izlase, I — IV (Rīgā 1971 — 1982).

ME — K.Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīca, I — IV (Rīgā 1923 — 1932).

RKr — Rakstu krājums, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdots, I — XXIII (1876 — 1940).

Publikācijā saglabāta autores principiālā nostāja atsevišķos latviešu valodas rakstības jautājumos, kas ne vienmēr saskan ar normatīvi pieņemto.

Raksta pirmā daļa publicēta žurnāla “Skola un Ģimene” šā gada 11.numurā. Turpat paredzēta arī raksta otrā daļa. “LV” red.