23. novembra sēde

Ministru prezidenta kandidāta iesniegums

Dokuments nr. 31

Par Ministru kabineta sastādīšanu un tā iecerēto darbību

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai

Jūsu Ekselence!

Š.g. 7. novembrī Latvijas Republikas Valsts Prezidents ar rīkojums nr. 4 uzaicināja mani sastādīt Ministru kabinetu.

Atbilstoši likuma “Par Ministru kabineta iekārtu” 4. panta prasībām paziņoju tā sastāvu un aicinu Jūs celt to priekšā Saeimai tuvākajā sēdē.

Ieverojot šī jautājuma svarīgumu valstij, lūdzu Jūsu Ekselenci aicināt Saeimas Prezdiju iekļaut jautājumu par uzticības izteikšanu manis sastādītajam Ministru kabinetam š.g. 23. novembra sēdes darba kārtībā kā pirmo pēc Prezidija ziņojumiem.

Ar cieņu, — Māris Grīnblats

Rīgā, 1995. gada 21. novembrī

(Saeimas Kancelejā — 22. novembrī plkst. 15.00)

 

Pielikumā:

1) Ziņojums par Ministru kabineta sastādīšanu.

2) Deklarācija par kabineta iecerēto darbību.

Ziņojums par Ministru kabineta sastādīšanu un deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību

Sastādītā Ministru kabineta sastāvs

Ministru prezidents Māris GRČNBLATS

aizsardzības ministrs, Ministru prezidenta biedrs Andrejs KRASTIŅŠ

satiksmes ministrs, Ministru prezidenta biedrs Gundars BĒRZIŅŠ

vides un reģionālās attīstības ministrs, Māris GAILIS

Ministru prezidenta biedrs

ārlietu ministrs Valdis BIRKAVS

ekonomikas ministrs Inese VAIDERE

finansu ministrs Roberts ZČLE

iekšlietu ministrs Jānis ĀDAMSONS

izglītības un zinātnes ministrs Jānis GAIGALS

kultūras ministrs Guntars GODIŅŠ

labklājības ministrs Vladimirs MAKAROVS

tieslietu ministrs Dzintars RASNAČS

zemkopības ministrs Vents BALODIS

īpašu uzdevumu ministrs Aleksandrs KIRŠTEINS

Valsts ministri:

valsts ministrs Juris SINKA

Ārlietu ministrijā

valsts ieņēmumu valsts ministre Aija POČA

Finansu ministrijā

valsts ministrs ārējo resursu jautājumos Aivars BERNERS

Finansu ministrijā

ārējo ekonomisko sakaru valsts ministrs Guntars KRASTS

Ekonomikas ministrijā

darba lietu valsts ministrs Andris BĒRZIŅŠ

Labklājības ministrijā

vides aizsardzības valsts ministrs Indulis EMSIS

Vides un reģionālās attīstības ministrijā

mežu valsts ministrs Zemkopības ministrijā Arvīds OZOLS

(labots saskaņā ar dokumentu nr. 31a.)

Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību

Apzinoties nepieciešamību stiprināt Latvijas valsti, turpināt pāreju uz tirgus ekonomiku, uzņemties atbildību par sabiedrības sociāli neaizsargātākās daļas stāvokļa uzlabošanu, kā arī attīstīt Latvijas tradīcijās balstītu un ar Eiropas pieredzi saskaņotu demokrātiju un tiesiskumu, Nacionālā bloka partijas un Savienība "Latvijas ceļš" vienojušies izveidot valdību, kas īstenos šajā deklarācijā ietvertos mērķus un uzdevumus.

Valdības stratēģiskie mērķi

Latvijas valstiskās neatkarības nostiprināšana, nacionālas valsts atjaunošana atbilstoši Latvijas demokrātiskajām tradīcijām, okupācijas un kolonizācijas seku likvidēšana, parlamentāras iekārtas, latviešu tautas, valodas un tradīciju saglabāšana un attīstība.

Virzība uz iestāšanos Eiropas Savienībā, Rietumeiropas Savienībā un NATO. Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība, Baltijas valstu muitas ūnijas un kopēja tirgus izveidošana. Latvijas austrumu robežas un valsts drošības nostiprināšana.

Tautsaimniecības struktūras pārveidošana, saglabājot Latvijai tradicionālos nodarbošanās veidus, tai skaitā zemniecību kā vienu no latviskā dzīvesveida, vides sakopšanas, ainavas saglabāšanas, ģimenes un tikumības nostiprināšanas stūrakmeņiem.

Saimnieciskās rosības un uzņēmēju iniciatīvas veicināšana ar labvēlīgu nodokļu politiku, makroekonomisko stabilitāti, Latvijai labvēlīgu ārvalstu kapitālieguldījumu piesaistīšanu, iekšējā tirgus aizsardzību pakāpeniski samērojot ar Eiropas Savienības prasībām, banku un finansu sistēmas stabilizēšanu.

Katra cilvēka personīgās drošības un tiesību aizstāvības paaugstināšana.

Izvērsta sociālā politika, cilvēka cienīga dzīves līmeņa nodrošināšana katram sabiedrības loceklim, valdības atbalsts jaunajām ģimenēm un ģimenēm ar bērniem, lai stabilizētu tautas demogrāfisko situāciju un radītu priekšnoteikumus tās uzlabošanai.

Latvijas intelektuālā potenciāla veidošana, saglabāšana, attīstība un izmantošana valsts un sabiedrības interesēs, valdības, uzņēmēju, ģimeņu un privātpersonu atbalsts izglītībai un kultūrai kā nācijas pamatam, tās identitātes un pēctecības ķīlai.

Finansu un makroekonomiskā politika

Par svarīgākajiem finansu un makroekonomiskās politikas stratēģiskajiem mērķiem tuvākajos trīs gados valdība uzskata 1) finansu sistēmas attīstības saskaņošanu ar Eiropas monetārās savienības izveides principiem; 2) reālā iekšzemes kopprodukta palielināšanu ik gadus vismaz par 2—4 procentiem, nodrošinot valstī ekonomisko stabilitāti un radot labvēlīgu vidi investīcijām tautsaimniecības attīstībā; 3) tirdzniecības bilances līdzsvarošanu, stimulējot Latvijas preču un pakalpojumu eksportu; 4) naudas sistēmas un valūtas apmaiņas kursa stabilitātes nodrošināšanu.

1. Budžets un nodokļi.

1.1. Ne vēlāk kā 1997. gadā kārtējā budžeta gada izdevumi jānosedz ar ieņēmumiem.

1.2. Esošā parāda apkalpošanā nepieciešams rast optimāli lētu risinājumu.

1.3. Lai veicinātu tautsaimniecības attīstību:

1.3.1. noteikt, ka ar nodokļu sistēmu tiek pārdalīts ne vairāk par 35 procentiem iekšzemes kopprodukta;

1.3.2. sekmēt nodokļu likmju stabilizēšanos, atsevišķas izmaiņas pieļaujot tikai sakarā ar nodokļu sistēmas racionalizāciju, pieņemot ikgadējo valsts budžetu;

1.3.3. nodokļu sistēmai jāveicina nacionālā kapitāla uzkrāšanās un investīciju plūsmas palielināšanās tautsaimniecības nozaru atjaunošanā, mūsdienīgas ražošanas un pakalpojumu tehnoloģiskās bāzes attīstībā, samazinot valsts atkarību no ārējiem parādiem.

1.4. Nodokļu sistēmu pilnveidot sadarbībā ar citām Baltijas valstīm, lai radītu priekšnosacījumus vienotas Baltijas muitas zonas izveidošanai.

1.5. Latvijas muitas kodeksā izdarīt izmaiņas tā iekšējo pretrunu novēršanai.

1.6. Izveidot vienotu valsts robežas kontroles sistēmu ar automatizētu dokumentu apstrādi uz robežas.

1.7. Pilnveidot nodokļu iekasēšanas mehānismu:

1.7.1. izveidojot vienotu nodokļu maksātāju informatīvo sistēmu;

1.7.2. palielinot pašvaldību lomu nodokļu iekasēšanā;

1.7.3. paaugstinot Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku kvalifikāciju un personālo atbildību;

1.7.4. koncentrējot akcīzes nodokļa uzraudzību.

1.8. Pastiprināt budžeta līdzekļu izlietošanas kontroli, tai skaitā izstrādāt un attīstīt budžeta līdzekļu izlietošanas (naudas plūsmas) operatīvās vadības sistēmu, vienlaikus racionalizējot pamatbudžeta un speciālo budžetu struktūru.

1.9. Pilnveidot valsts īpašuma reģistrācijas un uzskaites sistēmu, iekļaujot tajā arī valsts iekšējās un ārējās saistības un prasības.

 

2. Monetārā politika.

2.1. Veicināt Latvijas Bankas neatkarības saglabāšanos un nostiprināšanos.

2.2. Atbalstīt stingru monetāro politiku, paredzot izmantot tikai tādu naudas emisijas apjomu, kādu nosaka iekšzemes kopprodukta (ekonomiskās aktivitātes) pieauguma objektīvas vajadzības, kā arī nepieciešamība tālāk samazināt inflāciju. Inflācijas tempa samazināšanai sabalansēt fiksēto maksājumu palielināšanu vai atbrīvošanu no tiem ar nodokļu racionalizāciju.

2.3. Sagatavot likumprojektu, kurā būtu noteikts fiksēts naudas kurss attiecībā pret valūtu grozu (SDR vai citu).

2.4. Izveidot pastāvīgu sadarbības mehānismu starp Saeimu, Ministru kabinetu un Latvijas Banku, kas nodrošinātu regulāru informācijas apmaiņu un konsultācijas valsts līmenī par ekonomiskās politikas jautājumiem un to saistību ar monetāro politiku.

 

3. Banku sistēma un kredītpolitika.

3.1.Banku uzraudzības pilnveidošana:

3.1.1. izveidojot noguldījumu apdrošināšanas sistēmu un finansu grūtībās nonākušo banku sanācijas mehānismu;

3.1.2. attīstot zemes un cita nekustamā īpašuma tirgu.

3.2. Valdība apņemas:

3.2.1. sekmēt banku sistēmas konsolidāciju Latvijā, lai sasniegtu banku kapitalizācijas līmeni, kas atbilst tautsaimniecības stabilas attīstības prasībām;

3.2.2. veicināt Rietumu banku ienākšanu Latvijā;

3.2.3. valdības garantētus ārvalstu kredītus pieļaut tikai Valsts investīciju programmas ietvaros, kas ir valsts budžeta sastāvdaļa.

3.3. Valsts iekšējais un ārējais parāds kopā ar citām valsts saistībām nedrīkst pārsniegt 20 procentus no iekšzemes kopprodukta.

3.4. Valsts investīciju programmas īstenošanā uz līdzfinansēšanas pamatiem pēc iespējas lielākā apjomā valdība iesaistīs arī privāto finansu institūciju kredītus.

3.5.Valdība nostiprinās un attīstīs valsts veidotās finansu institūcijas, lai veicinātu eksportu, paplašinās to darbību perspektīvu investīciju projektu finansēšanā, sekmēs hipotekārās kredītsistēmas attīstību.

 

4. Finansu tirgus attīstība.

4.1. Vērtspapīru tirgus uzraudzības mehānisma izveidošana, lai garantētu tā drošību un stabilitāti. Vērtspapīru tirgus izveidošanas pamatprincipam ir jābūt investoru aizsardzībai. Lai to nodrošinātu, jāpanāk tirgus uzraudzība un atklātība attiecībā uz emitentiem, finansu starpniekiem, vērtspapīru cenas noteikšanu. Visi ieguldītāji ir jānodrošina ar vienādu tirgus pieejamību, vienādu un precīzu informāciju. Tas veicams, izveidojot Vērtspapīru tirgus komiteju.

4.2. Privatizējamo valsts uzņēmumu akciju tirgošanas veicināšana Fondu biržā.

4.3. Apdrošināšanas sabiedrību drošības paaugstināšana.

 

Ekonomiskā politika

Par ilglaicīgu valsts ekonomiskās politikas uzdevumu valdība uzskata turpināt Latvijas iekļaušanos Eiropas valstu ekonomiskajā apritē ar mērķi iestāties Eiropas Savienībā, veidojot tās standartiem atbilstošu saimniecisko likumdošanu, iekļauties GATT un Pasaules tirdzniecības organizācijas sistēmā.

Valdības tuvāko triju gadu pamatuzdevums ir saimnieciskās rosības un uzplaukuma veicināšana ekonomiskās vides stabilitātes apstākļos. Neatliekami uzsākama valsts ilglaicīgas ekonomiskās stratēģijas izstrādāšana valdības noteikto tuvāko un tālāko mērķu sasniegšanai, paredzot attiecīgas institūcijas tās veidošanai un realizācijai.

Svarīgs valdības uzdevums ir vienotā Baltijas tirgus izveides sekmēšana, Baltijas muitas ūnijas izveide.

 

1. Ražošanas un pakalpojumu sfēras attīstība.

1.1. Latvijas ražotāju atbalstīšana:

1.1.1. radot stabilu un drošu ekonomisko vidi, atbilstoši tam sakārtojot saimniecisko likumdošanu, īpaši nodokļu un muitas procedūru jomā;

1.1.2. atvieglojot pieeju informācijai par ārējiem tirgiem, Eiropas Savienības kvotām, potenciālajiem partneriem, palīdzot veidot ārējos ekonomiskos sakarus, maksimāli iesaistot šai darbā Latvijas vēstniecības ārzemēs, nosakot un koordinējot atbildīgo vietējo institūciju darbu šai virzienā;

1.1.3. nodrošinot valsts palīdzību informācijas ieguvei par starptautiskajiem standartiem un kvalitātes sistēmām, pilnveidojot un finansējot attiecīgos dienestus;

1.1.4. realizējot eksporta veicināšanas programmas pasākumus, tai skaitā veidojot kredītgarantiju, eksporta apdrošināšanas un finansēšanas fondus (banku) ārēji konkurentspējīgas vai importu aizvietojošas produkcijas ražošanas un pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai, izstrādājot un realizējot speciālas valsts atbalstītas programmas, piemēram, iepakojuma un dizaina uzlabošanai Latvijas precēm;

1.1.5. sekmējot mazā un vidējā biznesa attīstību (tai skaitā lauksaimniecībā) ar labvēlīgu nodokļu politiku, veidojot īpašus finansēšanas un kredītgarantiju fondus, sniedzot valsts atbalstu uzņēmēju apmācīšanā un projektu izstrādāšanā;

1.1.6. uzņemoties darbaspēka pārkvalificēšanas prognozēšanu un organizēšanu.

1.2. Infrastruktūras intensīvāka attīstīšana, finansējot to no valsts investīciju programmas, vienlaicīgi maksimāli piesaistot tiešās vietējās un ārvalstu investīcijas, kā arī izmantojot koncesiju mehānismu.

1.3. Valsts ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocību maksimāla izmantošana, veicinot to nozaru attīstību, kurām pieejamas vietējās izejvielas, kā arī nozares, kas saistītas ar tranzīta koridoru un ostu apkalpošanu.

1.4. Starptautisko kredītu novirzīšana vismodernāko tehnoloģiju un tehnikas iegādei saskaņā ar valsts programmām, vislabvēlīgākā nodokļu un muitas režīma noteikšana to iepirkšanai un ievešanai.

1.5. Aktīva investīciju piesaistīšanas politika, radot tām labvēlīgu un stabilu saimniecisko likumdošanu, nodrošinot maksimāli iespējamo politisko un makroekonomisko stabilitāti, samazinot investīciju risku, tai skaitā ar to apdrošināšanu, veicinot zemes tirgus izveidošanos.

1.6. Valsts īpašumu pārvaldīšanas sakārtošana, valsts īpašumā vai kontrolē esošo uzņēmumu komercializācijas un ekonomiski pamatotas darbības nodrošināšana, konkretizējot atbildīgo valsts institūciju pienākumus un atbildību, izslēdzot funkciju dublēšanu.

 

2. Privatizācijas procesa intensifikācija.

2.1. Lielo valsts uzņēmumu privatizācija un pārstrukturēšana, nodrošinot privatizētā īpašuma maksimāli efektīvu izmantošanu, valstiski risinot jaunu darba vietu radīšanu un veco iespējamu saglabāšanu.

2.2. Sertifikātu pielietošanas mehānisma pilnveidošana, īpaši dzīvokļu privatizācijā, izdarot nepieciešamās korekcijas likumdošanā un pusgada laikā precizējot sertifikātu pielietošanas iespējas lielo uzņēmumu privatizācijā.

2.3. Privatizācijas procesa sakārtošana, lai nepieļautu, ka liela daļa Latvijas īpašumu nonāk to valstu kontrolē, ar kurām Latvijai nav noslēgti savstarpējie investīciju aizsardzības līgumi.

2.4. Atvieglojumi privatizācijas noteikumu sastādīšanā mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, tai skaitā iznomāto telpu iegādei no pašvaldībām.

2.5. Privatizējamo uzņēmumu parādu turpmākas kapitalizācijas iespējas.

2.6. Atsevišķu infrastruktūras nozaru privatizācijas iespēju izvērtēšana ar mērķi taupīt valsts budžeta līdzekļus.

2.7. Privatizācijas rezultātā iegūto līdzekļu izmantošanas racionalizācija.

 

3. Konkurences nodrošināšana, pilnveidojot likumdošanu, paaugstinot monopoluzraudzības struktūras statusu un pilnveidojot tās darbību.

4. Enerģētiskās politikas pilnveidošana, nodrošinot Latvijas enerģētiskās neatkarības palielināšanu.

4.1. Stabilu un skaidru apstākļu nodrošināšana enerģētikas sektorā ar mērķi veicināt energoefektivitātes palielināšanu.

4.2. Ekonomiskās aktivitātes veicināšana un patērētāju aizsardzība, paredzot uzņēmēju tiesības un pienākumus dabiskā monopolstāvokļa vai konkurences apstākļos.

4.3. Tirgus orientētu cenu un tarifu veidošana, kas veicina resursu efektīvu izmantošanu visā energoapgādes jomā, ietverot tajos vides aizsardzības pasākumu izmaksas.

4.4. Subsīdiju izsniegšana tikai ģimenēm ar zemu ienākumu līmeni, bet ne enerģijas ražotājiem.

4.5. Investīciju piesaistīšana ar mērķi sakārtot energosaimniecību, nodrošināt tai kvalitatīvu ekspluatāciju un attīstību, tai skaitā piesaistot stratēģiskos investorus, kas var nodrošināt resursu piesaisti.

4.6. Izmantojamā kurināmā diversifikācija ar mērķi samazināt atkarību no viena veida energoresursiem, tai skaitā intensīvāka vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošana. Rietumu energoresursu piesaiste ar mērķi samazināt atkarību no Austrumu piegādātājiem, tai pašā laikā maksimāli saglabājot lētākos ieguves avotus.

4.7. Energoekonomisku un energotaupošu tehnoloģiju un materiālu pielietošana, resursu maksimāla taupīšana, enerģijas lietotāju izglītošana šai virzienā.

4.8. Savu naftas resursu izpēte un apgūšana.

4.9. Ciešākas sadarbības veidošana ar Baltijas valstīm elektropārvades sistēmu un gāzes vadu efektīvākai izmantošanai.

 

Saimnieciskā politika laukos

Lauksaimniecība

Latvijas lauksaimniecības uzdevumi ir ne tikai nozares ražošanas veicināšana, bet arī lauku vides veidošanas un sociālā stāvokļa uzlabošana. Valdība veidos tādu lauksaimniecības politiku, lai:

1) nodrošinātu valsts iedzīvotāju apgādi ar Latvijā ražotiem galvenajiem pārtikas produktiem, vienlaicīgi uzlabojot vietējo ražojumu kvalitāti, izmantojot Latvijas lauksaimniecības iespējas atbilstoši klimatiskajiem apstākļiem un nodrošinot nozares līdzdalību starptautiskajā darba dalīšanā;

2) lauku iedzīvotājiem būtu iespējas atrast arī citus nodarbes veidus un ienākumu avotus, sekmējot apdzīvotības decentralizāciju;

3) saglabātu Latvijas laukiem raksturīgo dzīves vidi, ievērojot vēsturiski izveidojušās reģionālās atšķirības, īpatnības un dabas resursu bagātību.

Iekļaujoties Eiropas Savienībā, valdība apņemas maksimāli ievērot Latvijas lauku un lauksaimnieku intereses, pakāpeniski harmonizējot likumdošanu ar ES prasībām un piemērojoties ES kopējās lauksaimniecības politikas attīstībai.

1. Ilglaicīgas lauksaimniecības politikas noteikšana ar likumu par lauksaimniecību, paredzot lauku un lauksaimniecības attīstības tendences un tās īstenošanas politiku Valdības Ziņojuma (Gada likuma) veidā.

2. Lauksaimniecības produktu iekšējā tirgus garantēta aizsardzība un kvalitatīvās pārtikas ražošanas ieviešana Latvijā, harmonizējot nacionālo standartu prasības ar starptautiskajiem noteikumiem.

3. Subsīdiju un kreditēšanas mehānisma pilnveidošana, paredzot:

3.1. lauksaimniecības veicināšanu, tās kreditēšanai attīstot hipotekāro aizdevumu sistēmu;

3.2. subsīdijas augkopības un lopkopības specializācijai un kvalitatīvas produkcijas ražošanai;

3.3. aizdevu procentu subsīdijas noteiktu programmu ietvaros;

3.4. eksporta barjeru pārvarēšanas atbalsta programmu izstrādi (īstermiņa kreditēšana, ārvalstu ievedmuitu izdevumu kompensācija);

3.5. lauku infrastruktūrai un sociālo problēmu risināšanai mērķētu projektu izstrādi un ieviešanu;

3.6. racionālas zemes izmantošanas veicināšanu;

3.7. Eiropas Savienības tiešo maksājumu un reģionālo (strukturālo) fondu pielietošanas iespēju un izdevīguma izvērtēšanu.

4. Zemnieku saimniecību specializācijas un lauku uzņēmēju brīvprātīgās kooperācijas veicināšana.

5. Likumdošanas sakārtošana, lai nepieļautu pārstrādes uzņēmumu īslaicīgu nenorēķināšanos par piegādāto produkciju zemnieku saimniecībām un statūtsabiedrībām.

6. Zemes tirgus veicināšana lauku apvidos:

6.1. attīstot hipotekāro ķīlu pārdošanas sistēmu;

6.2. vienkāršojot birokrātiskos procesus zemes īpašuma tiesību atjaunošanā un tiesiskajā nostiprināšanā;

6.3. sekmējot valstij un pašvaldībām piekrītošo zemju izmantošanu.

7. Lauksaimniecības pārvaldes valsts institūciju reorganizācija.

Mežsaimniecība

Meži ir Latvijas lielākā atjaunojamā dabas bagātība. Meža resursu apjoma un kvalitātes pieaugums ir vairāku mežkopju paaudžu darba rezultāts. Pašreiz Latvijas meži nodrošina darba vietas mežsaimniecībā, mežrūpniecībā un koksnes pārstrādē un dod būtisku ieguldījumu Latvijas ekonomikā, it īpaši ārējās tirdzniecības attīstībā. Meža un koksnes produkcija ir lielākā grupa Latvijas eksportā un ir pierādījusi konkurētspēju un reālu pārorientāciju uz Rietumu tirgu.

Latvijas mežu bagātības, kas aizņem 42% no kopējās valsts teritorijas, ir būtiskākais elements ekoloģiskās stabilitātes un vides kvalitātes nodrošināšanā. Meža nenoplicinošas apsaimniekošanas politikas un tās stabilitātes nodrošināšana ir valsts uzdevums. Šis jautājums pēdējā laikā ir kļuvis īpaši svarīgs arī starptautiskajā mērogā.

Mežsaimniecība, mežrūpniecība un koksnes pārstrāde nodrošina darba vietas valsts lauku rajonos, tādējādi kalpojot par sociālās drošības garantu iedzīvotājiem pašreizējo sociāli ekonomisko pārmaiņu laikā.

Valdības politikas galvenais virziens mežsaimniecībā ir visu šo trīs funkciju — ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās — harmonizācija.

Lai nodrošinātu mežsaimniecības un kokapstrādes attīstību, valdība apņemas:

1. īstenot vienotu valsts meža politiku un likumdošanu visos mežos neatkarīgi no to īpašuma statusa, nostiprināt Valsts meža dienesta valstiskās funkcijas;

2. turpināt iekļaut modernos meža ekoloģijas principus meža apsaim-niekošanas politikā un tiesību aktos;

3. radīt apstākļus modernu tehnoloģiju ieviešanai kokapstrādē un koksnes pārstrādē, lai nodrošinātu konkurētspējīgas produkcijas ražošanu;

4. stimulēt uzņēmējdarbību lauku rajonos atbilstoši resursu izvietojumam, kā arī mazo un vidējo pārstrādes uzņēmumu attīstības veicināšanu tuvāk izejvielu resursiem;

5. veicināt augstākas pārstrādes pakāpes produkcijas ražošanu un eksportu, vienlaicīgi meklējot iespējas vietējā tirgus attīstībai, pārstrādes atlieku lietderīgai izmantošanai lauku rajonu enerģētikā, plātņu un celulozes ražošanā, paredzot stimulējošu nodokļu sistēmu;

6. piesaistīt perspektīvas mērķinvestīcijas;

7. izstrādāt un ieviest starptautiski harmonizētu kvalitātes un sertifikācijas sistēmu;

8. atbalstīt privāto mežu īpašniekus izglītībā un citos ar meža apsaimniekošanu saistītos jautājumos;

9. veidot Latvijas meža politikas pārstāvniecību un Latvijas uzņēmēju interešu atbalstu starptautiskā mērogā.

 

Transports un sakari

Galvenais uzdevums ir nodrošināt efektīvas transporta sistēmas attīstību, lai nodrošinātu pieprasījumu pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem un sakariem ar noteiktu drošību, stiprām garantijām un pieņemamām izmaksām.

Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis ir viens no objektīviem priekš-noteikumiem, lai konkurences apstākļos tā panāktu sev atbilstošu vietu tranzītvalstu vidū ar sakārtotu likumdošanu, attīstītu infrastruktūru un izglītotiem speciālistiem.

Šo uzdevumu sasniegšanai valsts transporta politikā valdība izvirza šādus galvenos mērķus un to realizācijas pamatprincipus.

1. Konkurentspējīgu transporta koridoru darbības nodrošināšana visā valsts teritorijā, izstrādājot valsts tranzīta politiku, kas paredz vienotas transporta koridoru tarifu un nodokļu politikas izveidošanu, kas ļaus nodrošināt Latvijas transporta koridoru konkurētspēju pieaugošās starptautiskās konkurences apstākļos.

Transporta koridori pavērs lielākas iespējas valsts transporta infrastruktūrai, vietējiem pārvadātājiem, telekomunikāciju sistēmai piedalīties starptautiskajā pārvadājumu procesā un veicinās citu tautas saimniecības nozaru attīstību.

2. Energoresursu tranzīta un uzglabāšanas jaudu attīstīšana un atjaunošana, veidojot konkurētspējīgu nodokļu un tarifu politiku, piesaistot tiešās vietējās un ārvalstu investīcijas to attīstībai, izstrādājot kopīgu attīstības stratēģiju visam tranzīta koridoram, nevis tikai atsevišķiem tā posmiem. Šo politiku iespēju robežās koordinēt ar Baltijas valstīm, maksimāli izmantot starptautisko nolīgumu (Eiropas Enerģijas hartas) priekšrocības šai jomā.

3. Valsts iedzīvotāju pieprasījuma apmierināšana pēc visu veidu transporta pārvadājumiem, nodrošinot laukos un valsts attālos reģionos dzīvojošos iedzīvotājus ar autobusu un dzelzceļa pasažieru transporta pārvadājumiem, izveidojot vienotu subsidēšanas mehānismu pilsētu, piepilsētu un starppilsētu attiecīgo transporta veidu pasažieru pārvadājumiem.

4. Starptautisko pārvadājumu attīstīšana.

5. Valsts transporta infrastruktūras ( autoceļu un autoostu, dzelzceļu un dzelzceļa staciju, jūras ostu, lidostu un cauruļvadu uzturēšana, atjaunošana un attīstīšana.

6. Investīciju piesaistīšana kompleksai transporta attīstībai, radot nosacījumus Latvijas transporta sistēmas integrācijai Eiropas Savienības transporta sistēmā. Paredzēt valsts garantētus kredītus un investīcijas, privātkapitāla, kā arī jaunu infrastruktūras finansēšanas mehānismu pielietošanu, kuru piesaistīšanai izstrādāt attiecīgus likumdošanas aktus.

Valsts transporta infrastruktūras efektīvākai izmantošanai nepieciešama transporta koridoru pilnveidošana starptautiskajai satiksmei, attīstot dzelzceļus, ostas, lidostas, cauruļvadus un autoceļus, savstarpēji sasaistot transporta tīklus, paplašinot kombinētos pārvadājumus.

7. Pilsētu un lauku iedzīvotāju pilnīga nodrošināšana ar telefonu sakariem, īstenojot telekomunikāciju modernizācijas projektus, kuros jāparedz lauku un valsts attālos reģionos dzīvojošo iedzīvotāju pieprasījuma apmierināšana pēc sakaru līdzekļiem reģionālās attīstības programmas ietvaros, kā arī maksimāli jāizmanto valsts zinātniski tehniskais potenciāls un vietējo ražotāju iespējas telekomunikāciju produkcijas izgatavošanā.

8. Ceļu satiksmes drošības līmeņa paaugstināšana un starptautiski noteikto ekoloģisko standartu prasībām atbilstošu transporta pakalpojumu nodrošināšana, ceļu satiksmes procesa kontroles pastiprināšanai un ceļu satiksmes dalībnieku atbildības palielināšanai izstrādājot attiecīgus juridiskus aktus, kā arī ceļu satiksmes dalībnieku dažādu līmeņu obligātās apmācības programmu, kurā ietverams arī apmācības kurss par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu satiksmes nelaimes gadījumos cietušajiem.

9. Transporta nozaru speciālistu izglītības un apmācības vienotas sistēmas izveidošana, valsts transporta nozares intelektuālā potenciāla nostiprināšanai uzsākot Latvijas transporta institūta izveidošanu un paredzot valstī darbojošos transporta nozaru augstāko mācību iestāžu daļēju reorganizāciju.

10. Kuģu hipotēku sistēmas attīstīšana kuģu flotes paplašināšanai un uzlabošanai.

11. Jūrniecības nozares tālāka attīstīšana, paredzot valsts investīcijas atsevišķu ostu modernizācijā, nosakot valsts politiku ostu attīstībā, izstrādājot valsts investīciju programmu kuģošanas drošības nodrošināšanai Latvijas ostās un valsts teritoriālajos ūdeņos, kā arī atsevišķu ostu hidrotehnisko būvju rehabilitācijai.

12. Zvejniecības attīstības pamatvirzienu noteikšana un zvejniecības flotes racionālāka izmantošana.

Maksimāla Latvijas kuģu reģistra noteikumu liberalizācija, lai piesaistītu ārzemju kuģu īpašniekus.

13. Dabīgo monopolu kontrole, ar tarifu padomes palīdzību nepieļaujot vai ierobežojot transporta nozaru monopoluzņēmumu nepamatotu tarifu paaugstināšanu.

14. Bīstamo kravu pārvadāšanas pilnveidošana, minimizējot transporta kaitīgo ietekmi uz vidi.

15. Efektīvas transporta statistikas un informācijas sistēmas izveide.

16. Harmonizētas transporta likumdošanas un institucionālo noteikumu sistēmas izveide.

 

Reģionālā attīstība un vides aizsardzība

Pēckara gados centralizētās plānošanas un politisku motīvu dēļ Latvijā izveidojusies deformēta teritoriāli ekonomiskā struktūra, ko, no vienas puses, raksturo pārmērīga iedzīvotāju un ražošanas koncentrācija Rīgas reģionā un, no otras, vāji attīstīta ražojošā sfēra un infrastruktūra, zems iedzīvotāju blīvums pārējā valsts teritorijā, kur neregulāri izvietoti atsevišķi industriālie centri. Dzīves apstākļi Latvijas teritorijā ir ārkārtīgi dažādi, pēdējo gadu ekonomikas attīstība šīs atšķirības ir vēl vairāk pastiprinājusi. Šāda situācija neatbilst ne valsts iedzīvotāju interesēm, ne tautsaimniecības attīstībai. Tāpēc par reģionālās attīstības galveno mērķi uzskatāms optimāls ražošanas faktoru un sociālās infrastruktūras izvietojums visā Latvijas teritorijā, decentralizēta, līdzsvarota valsts teritorijas attīstība.

Reģionālā attīstība saistāma ar videi draudzīgu saimniekošanas veidu, kas nodrošināms gan ar ekonomiska rakstura vides aizsardzības normām, gan ar tiešās regulēšanas instrumentiem. Vides aizsardzības mērķis — vides kvalitātes būtiska uzlabošana teritorijās ar paaugstinātu riska pakāpi, nepieļaujot tās pasliktināšanos pārējās teritorijās, saglabājot esošo bioloģisko daudzveidību un nodrošinot dabas resursu lietderīgu un ilgstošu izmantošanu.

1.Reģionālās attīstības koncepcijas iedzīvināšana un Reģionālās attīstības likuma izstrāde.

2. Ražošanas faktoru un sociālās infrastruktūras izvietojuma optimizēšana Latvijā: 2.1. Rīgas atslogošana, savienojot to ar attīstību Eiropas pilsētas virzienā,

2.2. pārējās teritorijas paātrināta attīstība, veidojot attīstības centrus ārpus galvaspilsētas;

2.3. valsts reģionālās struktūras pilnveidošana decentralizācijas virzienā (tai skaitā pārvaldes institūciju decentralizācija);

2.4. adekvātas reģionālās statistikas izveidošana un attīstības reģionu noteikšana;

2.5. valsts tiešo investīciju virzība lauku rajonu attīstībai;

2.6 mazo un vidējo uzņēmumu attīstības prioritāte (kredīti, nodokļi, investīciju atlaides) lauku novados;

2.7. īpašu valsts programmu izstrāde un īstenošana depresīvo reģionu attīstībai.

3.Būvniecības politikas pilnveidošana:

3.1. jaunu būvnoteikumu ieviešana, harmonizējot tos ar Eiropas un pasaules normām;

3.2. mājokļu programmas izstrāde, ievērojot maznodrošināto intereses;

3.3. vietējo būvmateriālu ražošanas un iekšējā būvtirgus veicināšana;

3.4. dzīvokļu rekonstrukcijas un celtniecības kreditēšanas mehānismu attīstīšana.

4. Valsts un pašvaldību sadarbības mehānisma noteikšana likumdošanā reģionālās attīstības jomā.

5. Pašvaldību budžeta veidošanas mehānisma pilnveidošana, lai pilnībā nodrošinātu likumdošanā noteikto funkciju izpildi.

6. Finansu izlīdzināšanas fonda mehānisma pilnveidošana, valsts un pašvaldību, kā arī pašvaldību savstarpējās sadarbības veicināšana.

7. Pašvaldību tiesību palielināšana nodokļu iekasēšanā un ekonomisko sviru izmantošanā savas teritorijas attīstībā.

8. Pašvaldību īpašuma attiecību un tiesību sakārtošana.

9. Iedzīvotāju līdzekļu piesaistīšana teritorijas attīstībai.

10. Valsts līdzdalība konsultatīvo dienestu, informācijas un izglītības centru izveidē Latvijas novados.

11. Latvijas reģionālpolitikas harmonizācija ar Eiropas Savienības reģionālpolitiku, nodrošinot ES veicinošo pasākumu un fondu izmantošanu.

12. Vides aizsardzībā veicami šādi galvenie uzdevumi:

12.1. bīstamo un sadzīves atkritumu drošas apsaimniekošanas sistēmas ieviešana;

12.2. aptveroša, patiesa informācija par vides kvalitāti;

12.3. Baltijas jūras un iekšējo ūdenstilpju piesārņotības samazināšana;

12.4. videsizglītība;

12.5. resursu taupība.

Tiesību sistēma un tiesa

Valdības darbības pamats tieslietu nozarē ir Satversmes principu negrozāmība, Latvijas Republikas tiesību principu pēctecība un tiesību aktu hierarhijas noteikšana.

Valdība turpinās iesāktās reformas tiesu varas nostiprināšanā, tiesību un tiesiskās informācijas sistēmas sakārtošanā, ievērojot minētos nosacījumus un atceļot vēl arvien spēkā esošās padomju tiesību normas.

 

1. Valdības uzdevumi tiesību sistēmas sakārtošanā.

1.1. Tiesību aktu tuvināšana Eiropas standartiem, ievērojot Latvijas Republikas tiesisko pēctecību un Latvijas dekolonizācijas īpatnības. Pilnveidojams likumu jaunrades darbs, uzlabojot projektu juridisko ekspertīzi un saskaņojot tos ar spēkā esošajiem likumiem tiesību sistēmas ietvaros. Papildināms finansējums kvalificētu lietpratēju iesaistīšanai likumu jaunrades un tiesību sistēmas sakārtošanas jomā. Jāpilnveido pastāvīga sadarbība ar Latvijas universitātes Juridisko fakultāti un Policijas akadēmiju tiesību aktu jaunrades jautājumos.

1.2. Administratīvā procesa likuma, Civilprocesa kodeksa, Kriminālkodeksa, Kriminālprocesa kodeksa, Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Sodu izpildes kodeksa un Komerclikuma projektu savstarpēja saskaņošana, pilnveidošana un iesniegšana Saeimā. Pretkorupcijas un organizētās noziedzības apkarošanas tiesību aktu pilnveidošana, pirmkārt, īpašuma deklarēšanas principu noteikšana un ieviešana.

1.3. Tādi grozījumi likumos, kas paātrinātu atjaunoto īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatās un samazinātu šā procesa birokrātiskos šķēršļus.

1.4. Brīvo juridisko profesiju darbību regulējošo tiesību aktu pilnveidošana, lai paaugstinātu juristu atbildību un kvalifikāciju un samazinātu organizētās noziedzības ietekmi šo profesiju pārstāvju aprindās.

 

2. Valdības uzdevumi tiesu sistēmas nostiprināšanā.

2.1. Pēc Satversmes tiesas izveidošanas valdībai jānodrošina tās tehniskās un materiālās darbības iespējas.

2.2. Jānotiek pastāvīgai sadarbībai ar Latvijas Tiesnešu apmācības centru un Latvijas universitātes Juridisko fakultāti tiesnešu un tiesu personāla kvalifikācijas paaugstināšanā.

2.3. Jāizveido tiesu juridiskās informācijas sistēmas tīkls (kompjuterizācija). Tiesas jānodrošina ar kvalificētiem tiesnešiem (īpaši Latgalē) un tiesu personālu, kā arī nepieciešamo materiāli tehnisko bāzi un telpām.

2.4. Nodrošināma tiesu spriedumu izpilde. Paaugstināma tiesu izpildītāju kvalifikācija un atbildība, kā arī stingrāk kontrolējama to darbība.

 

3. Valdības uzdevumi Tieslietu ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošo iestāžu darbības uzlabošanā.

3.1.Pilnveidojama oficiālās tiesiskās informācijas izplatīšana un sakārtojama tās finansēšana.

3.2. Izveidojama un modernizējama vienota reģistru sistēma.

3.3. Turpināma uzņēmumu reģistra reorganizācija —— lietu sakārtošana, revīzija, sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai izveidotu Nodokļu maksātāju reģistru. Uzņēmumu reģistra darbinieku kvalifikācijas un atbildības paaugstināšana.

3.4. Reliģijas lietu jautājumi risināmi labvēlīgi Latvijai tradicionālajām reliģijām.

3.5. Arhīviem jānodrošina to rīcībā esošo dokumentu norakstu un izziņu izsniegšana, lai varētu īstenot zemes reformu.

3.6. Valsts valodas centra un Valsts valodas inspekcijai jāsagatavo tādas izmaiņas tiesību aktos, kas aizsargātu (īpaši Latgalē) latviešu valodu kā latviskās kultūras telpas pamatu un dotu reālu iespēju Valsts valodas inspekcijai operatīvi novērst likumpārkāpumus šajā jomā, saukt vainīgās personas pie atbildības un novērst pārkāpumu cēloņus.

3.7. Vienkāršojama Tieslietu ministrijas struktūra ar nosacījumu, ka tās pakļautībā un pārraudzībā esošajās iestādēs reorganizācija vai likvidācija iespējama tikai tad, ja to pārstrukturēšana veicinās ātrāku un kvalitatīvāku darba rezultātu vai ja šo iestāžu uzdevumi ir sasniegti, vai nav sasniedzami. Jautājumos, kas saistīti ar darbinieku, īpaši civildienesta ierēdņu darbību, paaugstināma to atbildība un kvalifikācija.

 

Iekšlietu sistēma

Valdības stratēģiskie mērķi iekšlietu sistēmā ir nodrošināt stingru un visaptverošu likumības ievērošanu, sabiedrisko kārtību un drošību, tādējādi panākot katra Latvijas pilsoņa un iedzīvotāja drošību un tā tiesību aizsardzību.

1. Pastiprināt cīņu pret noziedzību, paaugstināt katras policijas iestādes, katra policijas virsnieka, katra ierindas policista personisko atbildību par noziegumu un likumpārkāpumu nepieļaušanu, noziegumu atklāšanu, noziedznieku atrašanu. Izstrādāt nacionālo programmu cīņai ar noziedzību, kurai jābalstās uz rūpīgu kriminogēnās situācijas un noziedzības attīstības prognožu izpēti.

2. Kriminālpolicijas organizētās noziedzības birojam un Ekonomikas policijai jākļūst par centrālām un virzošām iestādēm organizētās noziedzības, ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanā, reizē panākot efektīvu teritoriālās policijas darbu šo noziegumu un tā latento formu atklāšanā. Nesaudzīgi tiks apkaroti noziegumi uz robežas, nodokļu nemaksāšanā, policistu, muitnieku, robežsargu vidū.

Mērķtiecīgi tiks strādāts, apkarojot noziegumus, kas saistīti ar reketu, spridzināšanu, automašīnu un dzīvokļu zādzībām. Tiks veikti pasākumi un izstrādāta likumdošana noziedzīgā ceļā iegūtā īpašuma un finansu līdzekļu atgūšanai, kā arī drošai liecinieku un cietušo aizsardzībai krimināllietās.

3. Izstrādāt un pieņemt jaunu Policijas likumu, Cietumu administrācijas likumu un Ugunsdrošības likumu. Ieviest speciālo civildienestu policijas dienestā, cietumu administrācijas dienestā un ugunsdzēsības un glābšanas dienestā saskaņā ar šiem likumiem. Apmācību kvalitātes un profesionālo prasību paaugstināšana, sistemātiska darbinieku atestācija, nosakot atestējamo kategorijas un izvirzot konkrētus atestācijas kritērijus. Atalgojuma sistēmas uzlabošana un efektīvas prēmēšanas sistēmas ieviešana atbilstoši katra personiskajiem darba rezultātiem. Paaugstināt prasības, pieņemot dienestā.

4. Iekšlietu ministrijas centrālā aparāta reorganizācija un štatu pārskatīšana saskaņā ar Iekšlietu ministrijas nolikumu, tā struktūru sakārtošana, funkciju precizēšana, civilās kontroles pastiprināšana.

5. Policijas iestāžu — Drošības policijas un Kriminālpolicijas struktūrvienību — Ekonomikas policijas, Organizētās noziedzības apkarošanas biroja un Narkotiku apkarošanas biroja kompetences un funkciju precizēšana un norobežošana, reizē paaugstinot atbildību katrā darbības jomā.

6. Izstrādāt un realizēt detalizētus sadarbības modeļus starp Iekšlietu ministriju, Zemessardzi, robežapsardzi, Valsts ieņēmumu dienestu un citām struktūrām valsts un reģionālā līmenī noziedzības un citu likumpārkāpumu apkarošanā, to funkciju precizēšana un darba koordinācijas uzlabošana.

7. Kontroles pastiprināšana, ierobežojot nelegālo imigrantu iekļūšanu valstī, kā arī atklājot un deportējot iekļuvušos. Pabeigt nelegālo imigrantu uzturēšanās centra ierīkošanu Olainē, nostiprināt un pilnveidot Imigrācijas policiju. Realizēt stingru pretimigrācijas politiku, ieviest un sakārtot nepilsoņu personu apliecinošo dokumentāciju un izveidot datorizētu ceļotāju plūsmas kontroli uz robežas.

8. Finansu un tehnikas līdzekļu novirzīšana struktūrām, kuras reāli apkaro noziedzību, investīciju palielināšana operatīvās un ekspertu tehnikas, datortīklu, mobilo sakaru līdzekļu un to tīklu un transporta jomās, iekšlietu sistēmas datorizācija un informācijas tīkla izveidošana kopā ar citām juridiskām iestādēm, reizē nodrošinot tās efektīvu aizsardzību. Vienotas informācijas bāzes izveide par administratīviem pārkāpumiem. Finansu līdzekļu izlietojuma analīze un kontrole, to samazinājums neefektīvi strādājošām struktūrām. Transporta policijas reorganizācija par Dzelzceļa policiju, tās darba efektivitātes analīze un uzlabošana.

9. Progresīvās soda izciešanas sistēmas ieviešana, kameru būve, cietumu rekonstrukcija. Profesionālās apsardzes ieviešana līdz ar Iekšlietu ministrijas spēku reorganizāciju.

10. Izstrādāt programmu cilvēku un īpašuma aizsardzībai no uguns un stihiskām nelaimēm, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu veidot par galveno un atbildīgo institūciju šajā jomā, nostiprināt ugunsdzēsības materiāltehnisko bāzi, it sevišķi lauku rajonos.

 

Ārpolitika

Valdības ārpolitiskās darbības mērķis ir aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, pilsoņu un iedzīvotāju intereses un veicināt valsts saimniecisko attīstību, veidojot attiecības ar citām valstīm uz līdzvērtīgu partnerattiecību principa pamata.

Valdības galvenie uzdevumi ārpolitikā:

1. virzoties uz iestāšanos Eiropas Savienībā, attīstīt Baltijas valstu saimniecisko un politisko sadarbību, veicināt reģionālo sadarbību ar Ziemeļvalstīm, veidojot ar tām un pārējām Baltijas valstīm kultūrpolitisku un ekonomisku telpu;

2. saskaņot likumdošanu un kvalitātes standartus ar ES, ievērojot nacionālās intereses un pilsoņu labklājības nodrošināšanu. Panākt Eirolīguma ratifikāciju ES valstu parlamentos. Pārejas periodam sagatavot rīcības programmu iedzīvotāju un uzņēmēju aizsardzībai, informēšanai un piemērošanās procesam;

3. turpināt aktīvu darbību Eiropas Padomē, Rietumeiropas Savienībā un citās starptautiskās organizācijās;

4. virzībā uz NATO, sadarbojoties ar Aizsardzības ministriju, saskaņot visu diplomātisko un militāro darbu programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros, koordinējot sadarbību ar RES un Baltijas valstīm un pārveidojot bruņotos spēkus atbilstoši NATO normām un principiem, kā arī piedaloties starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās;

5. turpināt attīstīt divpusēju attiecību tīklu; atcelt vīzas Ziemeļvalstu, ES valstu, ASV un Kanādas pilsoņiem;

6. pastiprināt saimniecisko interešu nozīmi ārpolitikā. Veidot ārējai tirdzniecībai labvēlīgu ekonomisko vidi. Veicināt ārzemju kapitālieguldījumus kā drošību pastiprinošu faktoru. Radīt priekšnoteikumus eksporta attīstībai un tranzīta palielināšanai; iesaistīties GATT (Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību) un Pasaules tirdzniecības organizācijā (WTO);

7. aktīvi veicināt latviešu trimdinieku un to pēcnācēju atgriešanos Latvijā;

8. turpinot sarunas ar Krieviju un izmantojot daudzpusēju diplomātiju, panākt 1940. gada okupācijas atzīšanu un tās seku novēršanu pilsoņu īpašuma tiesību, teritoriālo un repatriācijas jautājumu risināšanā.

 

Valsts aizsardzība

Valsts aizsardzības sistēma tiks veidota, pamatā orientējoties uz Latvijas aizsardzības struktūru optimizāciju, kā arī iesaistīšanos Eiropas un pasaules kolektīvajās drošības sistēmās. Svarīgākais solis šajā virzienā ir Baltijas valstu kopējās aizsardzības sistēmas izveidošana un aktīva darbība programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros.

Valsts aizsardzības sistēmas tālākai izveidošanai un nostiprināšanai nepieciešams:

1. nosakot prioritātes un sadalot atbildību, izveidot optimālu štatu izvietojumu, kas ļautu samazināt kopējo štatu vietu skaitu aizsardzības sistēmā:

1.1. veidot obligāto valsts dienestu kā militārās pamatapmācības bāzi, militāro apakšvienību specifisko uzdevumu pildīšanā obligātā dienesta karavīrus iesaistot tikai obligātā dienesta pēdējos 3 — 6 mēnešos, paralēli tam samazinot obligātā dienesta laiku;

1.2. veidot aktīvus sauszemes un jūras bruņotos spēkus, pakāpeniski ieviešot profesionalizāciju NBS mobilajos formējumos;

1.3. teritoriālās aizsardzības sistēmu veidot, balstoties uz Zemessardzes struktūru;

1.4. iesaukumu, rezervju uzskaiti un apmācību risināt uz pastāvošo Zemessardzes apakšvienību bāzes, pabeidzot valsts dienesta pārvalžu reorganizāciju;

2. samazināt Aizsardzības ministrijas kā politiskās vadības un kontroles iestādes apjomu, būtiski samazināt Aizsardzības ministrijas atestēto ierēdņu skaitu;

3. veikt Nacionālo bruņoto spēku sakārtošanu un pilnveidošanu, orientējoties uz NATO valstu strukturālajiem un taktiskajiem principiem, nodrošināt NBS spēju sadarboties ar NATO un citiem starptautiskajiem Rietumu drošības sistēmās ietilpstošajiem bruņotajiem spēkiem;

4. pilnveidot apmācību sistēmu visos Nacionālajos bruņotajos spēkos ar mērķi izveidot vienotu militāro pamatmācību, kā arī instruktoru apmācību un virsnieku apmācību sistēmu;

5. veidot vienotu, stingru atestācijas sistēmu visiem Nacionālo bruņoto spēku virsniekiem un instruktoriem;

6. nostiprināt disciplīnu Nacionālo bruņoto spēku apakšvienībās, vēršoties pret ārpusreglamenta attiecībām un citām apakšvienību iekšējam morālajam klimatam kaitējošām parādībām, paaugstināt komandieru un virsnieku atbildību par disciplīnas pārkāpumiem viņiem pakļautajās apakšvienībās;

7. kā prioritāros virzienus bruņoto spēku nostiprināšanā noteikt:

7.1. robežaizsardzību, orientējot to uz ´ZaļāsŖ austrumu, dienvidaustrumu un jūras robežas apsardzību, pakāpeniski nododot kontrolpunktus reformētās Imigrācijas policijas pārziņā;

7.2. Zemessardzi;

7.3. Baltijas bataljona sagatavošanu;

8. pastiprināt darbu ar mērķi paaugstināt prestižu dienestam bruņotajos spēkos, tai skaitā attīstīt esošās un veidot citas jaunatnes militāri patriotiskās audzināšanas formas.

 

Izglītības attīstības politika

Izglītības attīstība ir viens no galvenajiem Latvijas valdības uzdevumiem, jo tā ir latviešu nācijas pastāvēšanas un uzplaukuma priekšnoteikums. Latvijas izglītības sistēmas tālākattīstības mērķis ir nacionāla Eiropas tipa tautas izglītība, kura kļūst par pamatu personības veidošanā ar valstiskās un nacionālās identitātes izpratni, kā arī sekmē patstāvīgu lēmumu izstrādi, pieņemšanu un īstenošanu, ļauj elastīgi reaģēt uz darbaspēka tirgus prasībām, dod iespēju izmantot zinātnes un tehnikas sasniegumus, attīstot iemaņas pastāvīgi pilnveidot savas zināšanas.

Izglītības pārvaldē īstenojami trīs pamatprincipi: sistēmas sakārtošana, radošas attieksmes veicināšana un pārveides finansiālā atbalsta nodrošināšana.

Lai īstenotu izglītības politiku, tuvākajos gados veicami šādi uzdevumi.

1. Valsts budžeta izdevumu noteikšana izglītībai pašreizējā posmā tādā līmenī, lai būtu iespējams nostiprināt un pilnveidot valsts finansēto izglītību. Izglītības finansējuma prioritāte valsts budžetā.

2. Valsts finansējums pamatizglītībai, vidējai un augstākai izglītībai. Pāriet no mācību iestāžu finansēšanas principiem uz atsevišķu izglītības programmu finansēšanu. Daļēji valsts finansējums arī akreditētajām privātajām mācību iestādēm.

3. Izglītības darbinieku algu līmeņa pielīdzināšana civildienesta ierēdņu algu līmenim, sakārtojot visu valsts finansēto iestāžu darbinieku algu klasifikāciju. Pienākums periodiski nokārtot atestācijas eksāmenu (skolotājiem un skolu vadītājiem) vai izturēt konkursu (augstskolu mācībspēkiem) atalgojuma noteikšanai. Valsts nodrošināta iespēja paaugstināt kvalifikāciju.

4. Precizēt izglītības pārvaldes iestāžu funkcijas atbilstoši valsts pārvaldes reformas koncepcijai. Nodrošināt vienotu izglītības sistēmu valstī. Vidējās izglītības posmā ieviest izglītības programmu papildu sistēmu. Profesionālo izglītību attīstīt uz plašas vispārīgās izglītības bāzes, ievērojot darba tirgus pieprasījumu.

5. Valsts pasūtījuma sastāvdaļa ( priekšmets skolu mācību plānos ( ´Tautas ētiskie un tikumiskie principiŖ vai ´ĒtikaŖ, dodot skolēniem tiesības un iespējas šī priekšmeta vietā apgūt ´Ticības mācībuŖ. Mācību iestāžu patstāvība izglītības programmu izveidē.

6. Izglītības valsts finansējums — izglītībai valsts valodā. Atbalsts arī nacionālo minoritāšu skolām, kurās daļa priekšmetu tiek mācīti minoritātes valodā.

7. Studentu kreditēšanas sistēmas izveide un ieviešana.

8. Izglītības informācijas tīkla izveide. Izglītības iestāžu pieslēgšana vienotam datoru tīklam.

9. Zinātnes un augstskolu integrācijas mehānisma reāla iedarbināšana, to cieši saistot ar augstskolu un studiju programmu kreditāciju un finansēšanas principu pilnveidošanu. Vienlaikus noteikt īpaši atbalstāmās zinātnes nozares, kuru attīstībai saglabājamas atsevišķas institūcijas.

10. Izglītības fondu attīstība. Skolu tīkla optimizāciju veikt rajonu līmenī,x ņemot vērā reģionālo specifiku.

11. Lauku rajonu izglītības tīkla veicināšana, mazo sākumskolu atjaunošana saskaņā ar iedzīvotāju vajadzībām. To problēmu atrisināšana, kas bērniem liedz apmeklēt skolu (piemēram, “skolu autobuss”). Papildpalīdzība lauku skolēniem — likumā noteikts pašvaldību un valsts kopuzdevums.

12. Pieaugušo izglītības sistēmas attīstīšana, ievērojot darba tirgus pieprasījumu.

13. Jaunatnes politikas izstrāde un finansiāls atbalsts.

14. Bērnu invalīdu un bāreņu izglītības veicināšanas valsts programma.

15. Sporta attīstības veicināšana.

 

Kultūrpolitikas uzdevumi

Ievērojot kultūrpolitikas pamatnostādnes (Saeimas paziņojums par Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādņu apstiprinājumu 1995. gada 28. septembrī) valdība apņemas:

Nodrošināt kultūrprocesa administratīvo un informatīvo struktūru darbību:

1.1. izveidot optimālu Kultūras ministrijas struktūru (esošās kultūras situācijas analīze, paralēlismu novēršana kultūras darbībā, nacionālās kultūras izdzīvošanas un saglabāšanas iespēju garantēšana);

1.2. atbalstīt kultūrizdevuma regulāru finansēšanu, lai nodrošinātu informācijas publiskumu kultūrpolitikas jautājumos, veicinātu informācijas apmaiņu kultūrpolitikas realizētājiem;

1.3. izvērtēt kultūras augstskolu un vidējo mācību iestāžu darbību saistībā ar reālo pieprasījumu un kultūras attīstības perspektīvām;

1.4. nodrošināt valsts un pašvaldību līmenī iespēju praktiski realizēt kultūrpolitiku;

1.5. veicināt valsts attiecības ar Latvijas tradicionālo mazākumtautību kultūrautonomijām;

1.6. turpināt aizsākto kultūras programmu (Nacionālās bibliotēkas celtniecība, Nacionālās operas otrā kārta, Rīgas 800 gadu jubilejas programma, u. c.) īstenošanu;

1.7. atbalstīt un veicināt nozīmīgu kultūrprojektu (Latvijas Institūts, Bibliotēku sistēma u. c.) realizāciju;

1.8. sakārtot Latvijas likumdošanu kultūras jomā, saskaņojot ar Eiropas kultūratbildības principiem;

2. noteikt iespējamos kultūrpolitikas finansēšanas avotus:

2.1. garantēt valsts noteikto kultūrai paredzēto budžeta daļu;

2.2. atbalstīt kultūru veicinošo fondu darbību, sekmēt mecenātismu;

2.3. realizēt tādu nodokļu politiku darbību, kas piesaistītu kultūras finansēšanai uzņēmēju un privātpersonu līdzekļus.

 

Sociālā politika

Neatkarības posmā Latvijas sabiedrībā vērojamas vairākas negatīvas iezīmes. Strauji pieaudzis sociāli mazaizsargāto cilvēku skaits, kas nespēj sevi nodrošināt ar pietiekamiem iztikas līdzekļiem ( īpaši pensionāri, invalīdi, daudzbērnu ģimenes. Sabiedrības noslāņošanās posmā samazinājās vidējā slāņa īpatsvars. Nepietiekamus ienākumus gūst skolotāji, medicīnas un sociālās aprūpes darbinieki, kā arī radošā inteliģence. Ekonomikas pārstrukturēšanas procesā netika veidota ģimeņu veicināšanas programma. Samazinās dzimstība un veidojas latviešu nācijas izdzīvošanu apdraudoša demogrāfiskā situācija. Valsts ar vecajām administratīvi komandējošajām metodēm nav spējīga realizēt efektīvu, daudzpusīgu, uz indivīdu un ģimeni orientētu sociālo politiku.Valdība apzinās, ka pārejas posmā rūpes par sociāli jūtīgiem un neaizsargātiem iedzīvotājiem ir jāuzņemas sabiedrībai, pašvaldībām un valdībai, veicinot katra cilvēka līdzdalību un līdzatbildību par savu sociālo drošību.

Šai nolūkā valdība vistuvākajā laikā apņemas:

1. Ieviest uz sociālo apdrošināšanu balstītus likumus:

“Par valsts pensijām”;

“Par apdrošināšanu bezdarba gadījumā”;

“Par slimības un maternitātes pabalstiem”;

“Par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām”;

“Par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu”.

Sociālās apdrošināšanas izmaksām ir jābūt atbilstošām iemaksām ( tas veicinās strādājošos veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā, nevis domāt par savu ienākumu slēpšanu.

2. Nodrošināt periodisku pensiju indeksāciju atkarībā no veikuma aktīvo darba gadu laikā. Papildus valsts pensijām ieviest citus pensiju veidus:

— darba devēja pensijas;

— piemaksu pensiju fondu no privatizējamo uzņēmumu kapitāla daļām;

— privāto pensiju fondu.

Izstrādāt un ieviest likumus:

“Par privātajiem pensiju fondiem”;

“Par privāto pensiju fondu valsts uzraudzību”;

“Par sociālās apdrošināšanas maksājumiem”.

3. Izveidot sabiedrisku nacionālo fondu Latvijas jauno un daudzbērnu ģimeņu kreditēšanai un atbalstam, latviska dzīves veida attīstībai. Uzskatām, ka ģimeņu aizsardzību var veikt, nosakot nodokļu atvieglojumus, pārstrukturējot vispārējos un mērķētos pabalstus ģimenēm. Nodrošināt ģimenes sociālo aizsardzību, kā arī ģimenes plānošanas programmu valsts finansējumu.

Sadarbībā ar pašvaldībām realizēt likumu “Par sociālo palīdzību”, sniedzot savlaicīgu un efektīvu palīdzību indivīdam un ģimenei, veicinot pašpalīdzību kā veidu visu reālo iespēju izmantošanai.

4. Sekmēt uzņēmējdarbību reģionos ar paaugstinātu bezdarba līmeni, veicināt jaunu darba vietu izveidošanu, vienlaikus aktivizējot bezdarbnieku profesionālo pārkvalificēšanu, sabiedriskos darbus pie vidējiem un sīkiem uzņēmējiem. Radīt veselībai nekaitīgu darba vidi un nodrošināt vienveidīgu darba likumdošanas piemērošanu.

5. Valsts programmu ietvaros īstenot invalīdu sociālo rehabilitāciju ( darbā iekārtošanu, nodrošināšanu ar kompensatorām ierīcēm, uzņēmējdarbības veicināšanu (invalīdu arteļi).

 

Veselības aprūpe

Veselības aprūpes nodrošināšanas sistēmai organiski jāiekļaujas vispārējās tirgus ekonomikas principos. Pārejas perioda sarežģītajā situācijā nepieciešams nodrošināt kvalitatīvu un efektīvu veselības aprūpes tiesību aktu izstrādi, veselības aprūpes plānošanu, finansēšanu un uzraudzību pār līdzekļu izlietošanu. Valdība apņemas sadarbībā ar pašvaldībām un medicīnas profesionāļu sabiedriskajām organizācijām koordinēt un kontrolēt tirgus elementu pielietojumu veselības aprūpē. Vienlaicīgi jāattīsta un jāstimulē ārstu profesionālā pašpārvalde.

Veselības aprūpes finansēšana jāveido uz obligātās veselības apdrošināšanas bāzes, saglabājot stratēģisko veselības aprūpes programmu finansējumu no valsts budžeta un alkohola akcīzes nodokļa. Pārejas posmā jāatbalsta brīvprātīgā veselības apdrošināšana kā veselības aprūpes finansēšanas sastāvdaļa.

Vistuvākajā laikā nepieciešams:

— izstrādāt un pieņemt likumu par obligāto veselības apdrošināšanu;

— izdarīt izmaiņas nodokļu likumdošanā, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa apjomu proporcionāli veselības apdrošināšanas obligātā maksājuma apmēram, kā arī optimizēt pārējo nodokļu politiku;

— izstrādāt un apstiprināt kārtību, kas nosaka veselības apdrošināšanu pensionāriem, nestrādājošiem invalīdiem un citām sociāli neaizsargātām iedzīvotāju kategorijām uz valsts un pašvaldību līdzekļu rēķina;

— nodrošināt pacientam brīvu ārsta un ārstniecības iestādes izvēli;

— no valsts budžeta finansēt veselības aprūpes programmas

onkoloģijā,

psihiatrijā,

narkoloģijā,

mātes un bērna veselības aprūpē un ģimenes plānošanā,

sirds un asinsrites sistēmas slimībās,

gastroenteroloģijā,

nefroloģijā,

endokrinoloģijā,

ambulatorajā un stacionārajā rehabilitācijā,

katastrofu medicīnā,

bīstamo infekcijas slimību ierobežošanā,

ftiziatrijā un plaušu slimībās,

veselības veicināšanas un slimību profilakses jomā;

— paplašināt primārās veselības aprūpes apjomu, veicinot ambulatorās medicīnas privatizāciju un vispārējās prakses ārstu dienesta veidošanu;

— izstrādāt, apstiprināt un veikt valsts, pašvaldību un privāto veselības aprūpes iestāžu un tajos esošo medicīnisko tehnoloģiju akreditēšanu;

— pieņemt likumus par ārstniecību, ārstu praksi, ārstu pašpārvaldi;

— regulāri informēt iedzīvotājus par veikto reformu būtību un iespējām saņemt medicīnisko palīdzību;

— plānot un veikt valsts pasūtījumu medicīniskās izglītības iestādēm.

Deputātu balsis, balsojot par Māra Grīnblata sastādītoto potenciālo valdību

Datums: 1995.gada 23.novembrī — 09:55:59

Balsošanas motīvs: balsojums par uzticību Māra Grīnblata sastādītajai jaunajai valdībai

Rezultāts (100): Par — 48; Pret — 51; Atturas — 1; Nebalsoja — 0;

1. Dzintars Ābiķis — Par

2. Jānis Ādamsons — Par

3. Andris Ameriks — Pret

4. Raitis Apalups — Pret

5. Pēteris Apinis — Par

6. Romāns Apsītis — Par

7. Vents Balodis — Par

8. Edgars Bāns — Pret

9. Aleksandrs Bartaševičs — Pret

10. Martijans Bekasovs — Pret

11. Indulis Bērziņš — Par

12. Valdis Birkavs —Par

13. Ilmārs Bišers — Pret

14. Jānis Bunkšs — Par

15. Juris Celmiņš — Pret

16. Alfreds Čepānis — Pret

17. Kārlis Čerāns — Pret

18. Ziedonis Čevers Pret

19. Imants Daudišs — Par

20. Oļegs Deņisovs — Pret

21. Roberts Dilba — Pret

22. Juris Dobelis — Par

23. Vladilens Dozorcevs — Pret

24. Kārlis Jūlijs Druva — Par

25. Oļģerts Dunkers — Pret

26. Indulis Emsis — Par

27. Aivars Endziņš — Par

28. Guntis Eniņš — Par

29. Māris Gailis — Par

30. Gunta Gannusa — Pret

31. Modris Goba — Pret

32. Aleksandrs Golubovs — Pret

33. Anatolijs Gorbunovs — Par

34. Viesturs Gredzens — Pret

35. Oskars Grīgs — Par

36. Ojārs Grinbergs — Pret

37. Edmunds Grīnbergs — Pret

38. Māris Grīnblats — Par

39. Guntars Grīnblats — Par

40. Ervids Grinovskis — Par

41. Aigars Jirgens — Par

42. Roberts Jurdžs — Par

43. Jānis Jurkāns — Pret

44. Ernests Jurkāns — Pret

45. Juris Kaksītis — Pret

46. Viktors Kalnbērzs — Pret

47. Jānis Kalviņš — Par

48. Ēriks Kaža — Pret

49. Jānis Kazāks — Pret

50. Aleksandrs Kiršteins — Par

51. Pauls Kļaviņš — Par

52. Odisejs Kostanda — Pret

53. Andrejs Krastiņš — Par

54. Ilga Kreituse — Pret

55. Aivars Guntis Kreituss — Pret

56. Vilis Krištopans — Par

57. Valdis Krisbergs — Pret

58. Janīna Kušnere — Pret

59. Ludmila Kuprijanova — Attur.

60. Ivars Jānis Ķezbers — Pret

61. Jānis Lagzdiņš — Par

62. Aristids Jēkabs Lambergs — Par

63. Kristiāna Lībane — Par

64. Modris Lujāns — Pret

65. Jānis Mauliņš — Pret

66. Andrejs Naglis — Par

67. Valdis Nagobads — Pret

68. Leopolds Ozoliņš — Par

69. Andrejs Panteļējevs — Par

70. Normunds Pēterkops — Par

71. Aleksandrs Pētersons — Par

72. Modris Plāte — Pret

73. Andrejs Požarnovs — Par

74. Aida Prēdele — Par

75. Pauls Putniņš — Par

76. Jānis Rāzna — Pret

77. Andris Rubins — Pret

78. Jānis Rubulis — Pret

79. Māris Rudzītis — Pret

80. Anta Rugāte — Par

81. Andris Saulītis — Pret

82. Atis Sausnītis — Pret

83. Antons Seiksts — Par

84. Anna Seile — Par

85. Juris Sinka — Par

86. Leonards Stašs — Pret

87. Jānis Straume — Par

88. Jānis Strods — Pret

89. Pēteris Tabūns — Par

90. Leonards Teniss — Pret

91. Andris Tomašūns — Par

92. Anatolijs Tučs — Pret

93. Dainis Turlais — Pret

94. Jānis Urbanovičs — Pret

95. Gundars Valdmanis — Pret

96. Juris Galerijs Vidiņš — Par

97. Māris Vītols — Par

98. Juris Zaķis — Pret

99. Elmārs Zelgalvis — Pret

100. Roberts Zīle — Par