Ar kopdomu un kopdarbību — Vidzemes piensaimnieki

Viens no lielākajiem uzņēmumiem Limbažos ir pienotava. Kā nu ne, vasarā šeit strādā vairāk nekā simts cilvēku. Patlaban gan darba ritms ir pieklusināts, kā jau rudenī, kad piena nav tik daudz. Un tad labs atspaids ir tālumnieku vestais. Šeit maksā labi — par litru augstākā labuma piena — 12 santīmus, par pirmās šķiras pienu — 9 santīmus. Jāteic, ka lielākā daļa iepirktā piena atbilst kvalitātes prasībām, tāpēc ir iespējams ražot Krievijas sieru, četru veidu jogurtu, sviestu — kopumā 20 produkcijas veidus. Limbažnieku ražojumi ir pieprasīti, tos iepērk 200 veikalu,lielpilsēta Rīga gan ir galvenā produkcijas noņēmēja. Bet kā bija pavisam nesen, pirms pāris gadiem? Stāsta pienotavas direktors Egons Miķelsons:

— Līdz šim bijām Valmieras pienotavas pakļautībā. Tas nozīmēja, ka mūsu saimniekiem nebija nekādas intereses attīstīt uzņēmumu, visa peļņa aizplūda projām. 1993.gada aprīlī sāka darbu Piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību savienība “Limbažu piens”, kurā apvienojās piecu pagastu sabiedrības. Tagad savienībā jau ir trīspadsmit pagastu sabiedrības un kopējais biedru skaits sasniedz 880. Atdalījāmies no Valmieras, pārņemot pat parādus 25 miljonu rubļu apmērā. Beidzot tie ir nomaksāti. Var teikt, ka tad sākās mūsu attīstība.

Jāpiebilst, ka Egons Miķelsons Limbažu pienotavā strādā jau 40 gadus. Viņa pieredze un savienības “Limbažu piens” jaunā prezidenta Dzintara Jaundžeikara organizatora dotības, spēja saskatīt jauno un ieviest to ražošanā, — devušas labus rezultātus. Iepirktas fasēšanas iekārtas gan Somijā, gan Holandē, līdz ar to iespējams produkcijas fasēšanai izmantot mūsdienīgus materiālus. Piemēram, kā liecina prakse, pircēji labprātāk iegādājas krējumu un jogurtu puslitra glāzītēs nekā tetrapakās. Kooperatīvo piensaimnieku sabiedrību savienība savas priekšrocības ir pierādījusi. Vispirms jau tā ir iespēja attīstīt ražošanu, iepērkot lielāku daudzumu izejvielu un iegādājoties modernas iekārtas. Piemēram, 1993.gada pirmajā pusē limbažnieki iepirka 7937,3 t piena, 1994.gadā — 13 689 t (vairāk nekā 74 procentus — no savienības biedriem), 1995.gada pirmajā pusē — 9306,2 t piena, 162,6 t krējuma (46,6 procentus — no savienības biedriem).

Ne mazāk svarīga ir iespēja atbalstīt savienības biedrus, palīdzēt viņiem materiāli. Tā palīdzēts četrām zemnieku saimniecībām iegādāties piena dzesētājus, izsniegti ilgtermiņa aizdevumi par Ls 8700 un īstermiņa par — Ls 14 107. Turpat 10 000 latu izlietoti sponsorēšanai, invalīdu atbalstam, 1170 latu — pensionāru sveikšanai svētkos un kultūras pasākumu organizēšanai. Vislielākās problēmas rada apgrozības līdzekļu trūkums. Ja to pietiktu, tad varētu vasarā iekrāt sviestu, lai to pārdotu ziemā. Patlaban vēl situāciju glābj iespēja pārdot sviestu Vācijai. Lai gan tas nav visizdevīgākais darījums, tomēr dod iespēju nedaudz nopelnīt un neaizkavēt piena naudu izmaksu.

Kā atzīst Dzintars Jaundžeikars, piensaimniecības nākotne — tā noteikti ir kooperācija, ko sekmētu labvēlīga nodokļu politika, — un investīcijas.

Ingrīda Rumbēna,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs