Viņš teiktu: "Paldies! Es esmu saprasts"

Rīgas Latviešu biedrībā 28.martā svinīgi un priecīgi tika atvērta Ievas Zoles grāmata "Pēteris Pētersons"

"Mēs visi esam tik atšķirīgi, tik pretēji. Visi šai mazā zemītē. Un, ja mēs neapjēgsim šos divus mazos vārdiņus - kopā būt -, mēs sāksim viens otru nīst. Un tas būs mūsu gals. Kopā būt. Tas pat ir vairāk nekā mīlēt." - šīs rindas no lugas "Fēlikss un Felicita", kas bija liktas turpat Teātra zālē iekārtotās Pētera Pētersona radošajam mūžam veltītās izstādes centrā, varētu uzskatīt arī par grāmatas atvēršanas svētku moto. Lielā zāle bija pārpildīta - aktieri, režisori, mākslinieki, mūziķi un teātra kritiķi, filologi, mediķi un politiķi, akadēmiķi un studenti ... šai vakarā visus vienoja prieks par jaunās teātra zinātnieces Ievas Zoles ar lielu mīlestību un rūpību veidoto monogrāfiju, ko mūsdienīgā, gaumīgā veidolā laidis klajā apgāds "Jumava". Autore kā kvintesenci uz pēdējā vāka likusi vārdus: "Pēterī Pētersonā bija aizgājušā laika kultūra un dzīves garša, viņa radītais mākslā nereti pieteica savu laiku vai gāja tam pa priekšu, bet dzīvoja viņš šodien. Visiem pamanāms talantīgs režisors un dramaturgs Pēteris Pētersons. Pretrunām šķelts un gana neaizsargāts cilvēks. Runcis."

Bet to, kas starp pirmo un pēdējo vāku, to neaizmirstamā Spēlmaņa Imanta Skrastiņa režijā "dzīvās bildēs" rādīja Pētera Pētersona tuvākie līdzgaitnieki dzīvē un mākslā, kuru mūži tāpat ieausti šajā grāmatā. Pāri ikdienībai vakara noskaņu pacēla Imanta Zemzara klavieru etīde un Dinas Kuples lasītais Agnes monologs no dziļi personiskās izrādes "Bastards".

Alfreds Jaunušans atcerējās kopīgo braucienu uz Ameriku pirms gadiem divdesmit toreiz vēl padomju teātra darbinieku delegācijā, kad visi apbrīnojuši Pētera Pētersona Eiropas cilvēka manieres, prasmi kontaktēties ar jebkuru auditoriju. Bet visdzīvāk palikusi atmiņā izrādes "Man 30 gadu" tapšana: "Autora vienīgā prasība bija, ka Rozei jābūt Veltai Līnei, tā loma bija viņai domāta. Pirmo reizi teātra izrādei mūziku rakstīja Raimonds Pauls, ļoti labi strādāja dekorators Kārlis Miezītis. Visi aktieri bija iemīlējušies savās lomās, vienu no saviem labākajiem darbiem radīja Valdis Akurāters Tora lomā. Pēteris Pētersons arī nāca uz mēģinājumiem. Bet viņš sāka man teikt - tas nav labi un tas nav tā. Tad es viņu izdzinu no zāles. Beigās tomēr viss iznāca labi. Tai izrādei bija smarža!"

Raimondam Paulam nekas cits neatlika, kā sēsties pie klavierēm: Velta Līne vēlējās nodziedāt Rozes drastisko "Dziesmu par līko gurķi". Bet atmiņās viņas abas ar Zani Jančevsku dalījās par lugu "Tikai muzikants", kurā arī skanēja Raimonda Paula mūzika.

Gunārs Priede nopriecājās par amizanto nodaļas virsrakstu "Šāviens tukšā istabā jeb Pētersons un Priede" un izteica apbrīnu par jaunās autores spēju iejusties teātra dzīvē ar visiem tās sarežģījumiem: "Ievas taču toreiz nebija, un pēc tam viņa bija maziņa. Kā viņa visu tik labi zina! Pat manās haotiskajās atmiņās viņai izdevies ienest kaut ko no teātra zinātnes." Bet atmiņas - tās raisa katra grāmatas lappuse. Jau sākot ar vecākiem. Gunārs Priede atceras Pētera mātes Eiženijas Pētersones laipno viesmīlību un apbrīnojamo prasmi uzturēt sarunu.

Kārlis Zariņš augstu vērtē Pētera Pētersona vokālista dotības un atceras lielo sadziedāšanos kāpņu telpā, kad Runcis reiz izcēlis viņu no gultas ceturtajā rīta stundā. Reiz viņiem izdevies pārdziedāt visu tramvaju, kad braukuši mājās no Dziesmu svētkiem.

Gunārs Meierovics Pēteri atceras no kopīgajiem skolas gadiem Franču licejā: "Mums bija dažu gadu starpība. Padsmitnieku gados tas likās garš mūža gabals. Bet Runcis piederēja visam licejam. Kad 1991.gadā atgriezos Latvijā, viens no pirmajiem gājieniem man bija pie viņa. Un mums likās, ka to ilgo atšķirtības gadu nemaz nav bijis. Reiz atkal viņš mums, diezgan lielai kompānijai, nodziedāja priekšā veselu operu, orķestri ieskaitot. Dabūjām klausīties kādas divas stundas. Runcis nodzīvoja pilnvērtīgu, bagātu dzīvi. Viņš bija ģēnijs."

Kā Pētera Pētersona jaunības draugs atmiņās dalījās arī profesors Nikolajs Skuja: "Esam kopā līksmojuši pie nedziestošiem Jāņu ugunskuriem. Ar mums bieži bija kopā arī Ēvalds Valters. Un Runcis varēja dziedāt arī ļoti maigi piemēram, kad Dziesmu svētku izskaņā tika kopīgi dziedāta tautas dziesma "Pūt, vējiņi!""

Apgāda "Jumava" vadītājs un Rīgas domnieks Juris Visockis atceras nopietni komiskos Karinas un Pētera Pētersonu dialogus, kad viņi abi bija Rīgas domes locekļi un tēvam nācās darboties meitas vadītajā komisijā. Kā visi runātāji, viņš uzteic autori un mudina darbu turpināt: "Jātop Atmiņu grāmatai. Tik daudzi cilvēki glabā atmiņas par Pēteri Pētersonu. Tik daudz kā laba dzirdējām šovakar. Ir jābūt vēl vienai grāmatai!"

Ieva Zole saka paldies savai mātei, kas viņai ieaudzinājusi mīlestību uz grāmatu un teātri, pateicas it visiem, kas dalījušies ar viņu atmiņās un palīdzējuši grāmatai tapt. Bet vislielākā pateicība profesorei Silvijai Radzobei, jauno teātra zinātnieku skolotājai un audzinātājai. Par viņas lomu šī pētījuma tapšanā Ieva raksta grāmatas ievadā. Profesore lietpratīgi analizēja savas talantīgās audzēknes lielo darbu, īpaši uzteicot autores pētījumu un izteikto secinājumu zinātnisko pamatotību.

Kā Alfreda Jaunušana minētajā izrādē "Man 30 gadu" arī šajā vakarā valdīja īpaša noskaņa, tam bija smarža. Tā zālē iemājoja ar kopīgi dziedātu dziesmu, ziediem, smaidiem un asarām.

Autore savu sakāmo pateikusi grāmatas ievadā, kas tālāk tiek citēts. Pēc ieraksta diktofonā — teātra zinātnieces, esejistes Lilijas Dzenes un Pētera Pētersona meitas, kultūras ministres Karinas Pētersones teiktais.

Aina Rozeniece,"LV" nozares redaktore