Mans Pēteris Pētersons jeb Kādēļ un kā šāds darbs tapis

Patiesībā viss sākās universitātē ar pasniedzējas Silvijas Radzobes ieceri, ka topošiem kritiķiem jāpārzina visi Eduarda Smiļģa dzīves un daiļrades periodi. Tā kā periodu viņa dzīvē izrādījās mazāk nekā topošu kritiķu, tad "dažiem" tika piedāvāta iespēja rakstīt kursa darbus par Smiļģi kā prototipu literāriem tēliem. Reizes sešas izlasot "Bastardu", pēc arhīviem un intervēto cilvēku atmiņām izpētot 1964.gada notikumus Dailes teātrī, iepazīstoties ar Pēteri Pētersonu un uzrakstot pirmo kursa darbu, viņa daiļrade un liktenis kļuva man interesanti, un šķietami pabeigtais darbs — pusdarīts, jo izanalizēta taču faktiski bija tikai viena luga un viens viņa dzīves gads. Šobrīd vārds "interesanti" liekas neticami pelēks, bet man, 50 gadus jaunākai par Pēteri Pētersonu, par viņa daiļradi gan bija nominālas zināšanas un pat daži priekšstati, taču, kā lielai daļai jauno, Pētersons bija liela kultūras personība, sarežģītas izteiksmes cilvēks ar spožu režisora pagātni, jā, diemžēl neizlasītām lugām un redzamu sabiedrisko darbību.

Iemesls, kāpēc darbs pie Pētersona daiļrades izpētes no azartiskas zinātkāres un pacietīgas meklētkāres pārvērtās iekšējā pienākumā gan pret sevi, gan Pēteri Pētersonu, bija vienkāršs — es uzzināju par Uģa Pētersona traģisko nāvi un to, ka Pētersons Dailes teātra vadīšanu nevis pameta kādu radošu ieceru dēļ, bet viņu no turienes izmeta. Notikumi 1970. un 1971.gadā man likās vēl traģiskāki par to, ko es jau zināju. Teātra vēsture klusēja.

Šai brīdī tik daudz kas nostājās savā vietā un tapa par likumsakarībām — pētāmām, analizējamām, atklājamām. Gan Pētersona sarežģītā personība, gan izkāpinātā centrētība visā daiļradē uz vienu vienīgu konfliktu — starp mākslinieku un sabiedrību. Šai brīdī es Pētersona rīcību sāku attaisnot biežāk, nekā pienāktos, bet sevis attaisnošanai varu minēt vien zināšanas, ko guvu par viņu un visu Pētersonu dzimtu, un to nu jau arī ir vairāk, nekā pienāktos būt. Negaidīti personiskas, atklātas un atšķirīgas no teātra vēsturē "ierunātā" bija daudzās sarunas gan ar Pēteri Pētersonu, gan viņa dzīvesbiedri Noru.

(..) Vēl noteikti jāpiemin mana bijība un skaudība (tā baltā) pret Talantu, Zināšanām un to kultūras pasauli, kurā Pētersons uzauga un kuru vēlāk veidoja ap sevi.

Pētera Pētersona aktieri bieži piemin domubiedru teātra principu, kur viņiem ir nācies nepārtraukti augt līdzi savam režisoram — lasot, mācoties saskatīt kopsakarības, iepazīstoties kā ar klasiku, tā jaunākiem kultūras un mākslas procesiem. Ar Pēteri Pētersonu bija jāaug arī man — ne tikai līdz niansēm iedziļinoties Čaka, Majakovska, Raiņa vai Dostojevska daiļradē, bet arī Latvijas kultūras un politiskās vēstures vairāk nekā 90 gados.

(..) Manuprāt, šī daudzpusīgā, mainīgā, talantīgā režisora, dramaturga, teātra teorētiķa, teātra kritiķa, sabiedriskā darbinieka, tulkotāja daiļrade būtu jāanalizē un jāpēta daudziem, lai patiesība šķiltos no vairāku koncepciju savstarpējas mijiedarbes, krustošanās, sadursmēm. Jo dramatiskā potenciāla — kritērija, ko Pētersons izvirza visiem mākslas darbiem, — viņā pašā ir daudz.

Tādēļ mans darbs ir tikai mans skatījums uz aizgājušo laiku, Pētera Pētersona daiļradi un personību, kaut arī tā tapšana nebūtu iespējama bez recenzijām, arhīvu materiāliem un neskaitāmām sarunām — ar aktieriem Dinu Kupli, Ausmu Kantāni, Imantu Skrastiņu, Uldi Pūcīti, kritiķēm Andu Burtnieci, Liliju Dzeni, Silviju Radzobi, scenogrāfu Ilmāru Blumbergu, dzejnieku Imantu Ziedoni, dramaturgu Gunāru Priedi, skolasbiedriem Juri Stauni un Leonīdu Rozi, tuviniekiem — Eleonoru un Karinu Pētersonēm, Annu Auzeri–Pētersoni, Ilzi Jurkāni un, protams, daudziem vakariem, pavadītiem, runājoties ar Pēteri Pētersonu.

Ieva Zole. Pēteris Pētersons. Jumava, 2000.