LZA īstenā locekle A.Blinkena, Dr.philol. M.Stengrevica un Dr.philol. J.Valdmanis:

Literārā valoda kā nacionālās kultūras nodrošinājums

Mēs varam lepoties ar savas valodas dziļajām saknēm, un mūsu uzdevums ir izpētīt šo sakņu vijumu un noskaidrot, kādas atvases tās dzinušas valodas stihiskajos veidojumos — izloksnēs, kā vēstures gaitā radušies daudzveidīgie Latvijas vietu nosaukumi, kā šīs saknes saistās ar mūsu radu valodām. Šo darbu jau vismaz 100 gadus veikuši izcili latviešu valodas pētnieki gan Latvijā, gan citur pasaulē, un šai laukā ir ļoti daudz paveikts. Protams, vēl joprojām ir iespējams atrast līdz šim neapgūtus avotus un izdarīt jaunus secinājumus mūsu valodas vēsturē.

Taču mūsu dienās, kad vairāku gadsimtu gaitā ir izveidojusies apzināti kopta, visai tautai kopīgā latviešu valodas forma — literārā valoda —, pats svarīgākais mūsu valodas zinātnes uzdevums ir tieši šīs kopīgās nacionālās literārās valodas vispusīga izpēte un kopšana, valodas funkciju daudzveidošana un nodrošināšana, lai latviešu valoda būtu un paliktu nacionālās kopības un kultūras pamats. Tieši literārā valoda, kas kopīga latviešu valodas lietotājiem visos Latvijas novados, ir tautas vienotāja un kultūras attīstības veicinātāja. Valodnieks Ernests Blese trīsdesmitajos gados rakstīja: “Jo stiprāka un pilnīgāka būs mūsu literāriskā valoda, jo stiprāka un pilnīgāka būs mūsu tautas kopības apziņa.”

Čpaši aktuāli šie vārdi ir tagad, kad latviešu valoda atguvusi valsts valodas statusu, oficiāli atbrīvojusies no krievu divvalodības, bet neoficiāli slīgst angļu valodas puskultūrā, tagad, kad latviešu tauta sašķēlusies neskaitāmās partijās un atskan pat aicinājumi dalīt latviešu valodu divās valodās. Literārās valodas vēstures un attīstības jautājumu vispusīgam un iespējami pilnīgam apskatam ir liela nozīme ne vien konkrētu valodas faktu un pārmaiņu iepazīšanā, bet arī valodas un sabiedrības kopsakarību un tautas vēstures izpratnē. Dažādu laikposmu valoda atspoguļo sava laika sabiedrības kultūras un saimnieciskās dzīves parādības, liecina par tautu un valodu saskarsmi, arī par valodnieku un valdošo aprindu valodas politiku, par attieksmi pret valodas kopšanu un valodu kā absolūtu vērtību.

Kādas ir galvenās problēmas un galvenie uzdevumi literārās valodas zinātnē un kopšanā? Kādi ir spēki, kas tos varētu risināt, un kādas ir materiālās un organizatoriskās puses nodrošināšanas iespējas?

Svarīgi ir apzināties, ka valodas tā sauktā sinhroniskā izpēte ir nepārtraukts un nebeidzams process. Katra diena nes jaunus vārdus, mainās vārdu nozīmes un nianses, mainās stilistiskās nokrāsas un sabiedrības attieksme pret vārdiem. Kaut gan lēnāk, notiek pārmaiņas arī gramatiskajā struktūrā, vārdu saistījumos un formās.

Kā zināms, valodā pašas svarīgākās ir divas puses — vārdu krājums kā valodas būvmateriāls un gramatika kā celtniecības māksla un prasme, lai šie ķieģelīši — vārdi — nekļūtu par bezjēdzīgu kaudzi.

Latviešu valodas vārdu krājums bagātīgi apkopots Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā”, taču tas nesniedzas pāri 20.gadsimta pirmajai pusei un tajā apzināti nav ietverti jau tolaik valodā lietotie un neapšaubāmi nepieciešamie svešvārdi, piemēram, literatūra, kultūra, ideja, politika u.c., kas veido t.s. kultūrslāņa atspoguļojumu valodā.

Patlaban tuvojas nobeigumam lielā 8 sējumu “Latviešu literārās valodas vārdnīca”, kas nāks klajā nākamā gada pirmajā pusē. Tā ir nozīmīgs solis latviešu leksikogrāfijā, jo ir pirmā filoloģiska tipa skaidrojošā vārdnīca, kas atspoguļo galvenokārt 20.gadsimta latviešu literārās valodas leksiku, dodot arī normatīvas norādes.

Šāda tipa vārdnīcas pasaules valodniecībā uzskata par kādas valodas pilngadības apliecinājumu, un tām ne vien jāatspoguļo literārā valoda, bet arī jākļūst par tās lietošanas skolotāju, ņemot vērā daudzveidīgo norāžu sistēmu — gan gramatiskos, gan stilistiskos raksturojumus, gan vārdu nozīmju precizējumus. Šo vārdnīcu veidojusi Latviešu valodas institūta leksikogrāfu grupa Melitas Stengrevicas (līdz 1992.g. Laimdota Ceplīša) vadībā.

Tomēr šī vārdnīca aptver gandrīz 100 gadu laikposmu, pirmajos sējumos daudzkas novecojis, valodā nācis daudzkas klāt. Vārdnīca nav piemineklis, bet vadonis darbībai. Tāpēc tūdaļ jāseko jaunai vārdnīcai, kā tas ir visās kultūras valodās, kur izdod arvien jaunas un jaunas vārdnīcas. Mēs redzam, ka pēdējos gados ļoti pazeminās valodas kultūras līmenis un runātāja atbildība par savu valodu, it īpaši leksikas stilistiskā izmantojuma ziņā. Valodas lietotāji neprot vairs nošķirt literāro leksiku no neliterārās, izmanto vulgārus vārdus pat oficiālās situācijās. Kopš Jura Alunāna laikiem latviešu rakstu valodā centās izskaust ģermānismus, un līdz Trešajai atmodai laimīgi bijām tikuši vaļā no tādiem vārdiem kā ķēķis, zapte, širce, paģērēt, smeķēt, bišķi, riktīgi, pleķis u.tml. Publicitāti nesasniedza arī žargonvārdi, piemēram, forši , ko gan lietoja skolēni un pusaudži, bet tagad šo vārdu lieto gandrīz visi, sākot ar ministriem un deputātiem un beidzot ar skaistumkaralienēm un ierindas žurnālistiem. Nākušas klāt lielākoties negatīvi stilistiski marķētas nozīmes senāk neitrāliem vārdiem (piem., biezais ), valodas praksē kādreizējo krievisko barbarismu vietā ienāk angliskie ( bodibildings, imidžs, meikaps utt.).

Tagad top jauna latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca — “Aktuālās leksikas vārdnīca”, kas, nevairoties arī no tautā lietotiem neliterāriem vārdiem, dotu tiem attiecīgas norādes. Te nepieciešams ļoti plašs materiālu vākšanas darbs un arī pietiekami liels darbinieku skaits, lai šī vārdnīca patiešām atspoguļotu pašreizējo valodu un reizē audzinātu valodas lietotāju. Nepieciešama liela datu bāze, lai vēlāk uz tās pamata, ievērojot marķējumus, veidotu sinonīmu, stilistiskās un citas vārdnīcas. Šādā lielā darbā nepieciešama koordinācija ar citu kolektīvu pētniekiem, lai darbi nedublētos.

Ne mazāk svarīga literārās valodas nozare ir gramatika, kas cieši saistīta arī ar leksiku, jo bieži gramatisko formu nosaka vārda semantika. Kopš pirmās latviešu gramatikas iznākšanas (1644.gadā) pagājuši vairāk nekā 350 gadu, vairāk vai mazāk nozīmīgas gramatikas rakstījuši daudzi autori dažādos laikos, no tām izcilākā ir J.Endzelīna “Latviešu valodas gramatika” (1951., pirmizdevums vācu valodā 1922.), kas ietver ne tikai literārās valodas materiālu, bet arī valodas vēsturi un dialektu parādības. Tieši literārās valodas parādības normatīvā skatījumā aplūko “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (I, II 1959—1961), pēdējos gadu desmitos izdotas vairākas skolas gramatikas un kāda praktiskā gramatika, atkārtoti izdota gadsimta sākumā sarakstītā J.Endzelīna un K.Mīlenbaha “Latviešu valodas mācība”.

Vai tas ir pietiekami? — Nē! Nav pietiekami, pirmkārt, tāpēc, ka pati valoda mainās, mainās gramatiskās formas un saistījumu veidi, piemēram, vārdu rekcija nolieguma konstrukcijās (ģenitīvu aizstājis akuzatīvs, kā tu manis neredzi vietā tu mani neredzi ) vai bezprievārdisku konstrukciju vietā stājušās prievārdiskas: Bulvāri mudžēja ļaužu (Brigadere) vietā Bulvāri mudžēja no ļaudīm . Otrkārt, mainās gramatikas teorētiskais vērtējums, zinātniskās izpētes metodes, rodas jauni gramatiku tipi, kas valodas gramatisko struktūru izgaismo dažādā skatījumā un dažādiem mērķiem. Tāpēc nevar vienu gramatiku valodai uzrakstīt uz visiem laikiem. Gramatikas pētniecībai jānorit nepārtraukti, jo tikai tad var precīzi noteikt jaunās tendences lietojumā, lietojuma biežumā un satura niansēs.

Attīstītās kultūras valodās svarīga vieta ir tā sauktajai preskriptīvajai jeb normatīvajai gramatikai. Tā norāda valodas parādības, kas atzīstamas par korektām, ieteicamām, sociāli akceptējamām. Mūsu dienās šāda tipa gramatikas būtu veidojamas kā dažādas rokasgrāmatas. Lietderīga būtu arī referenču gramatika — iespējami visu aptverošs valodas faktu materiāls, kas noder kā uzziņu grāmata.

Nepieciešamas arī pedagoģiskās gramatikas jeb skolas gramatikas, taču tās ieteicams izstrādāt labiem pedagogiem metodiķiem. Noteikti nepieciešama (pie mums nepietiekami novērtētā) teorētiskā gramatika, bez kuras var notikt tikai agrāk izdoto gramatiku reproducēšana. Šās gramatikas uzdevums ir atrast pēc iespējas noderīgāku jēdzienu sistēmu gramatisko parādību analīzei un veidu šo parādību aprakstam. Pagaidām mūsu nodrošinājums ar gramatikām ir tālu no ideāla, vismaz gramatiku tipu un teorētisko koncepciju ziņā, un gramatikas izstrāde jāatzīst par vienu no aktuālākajiem latviešu valodniecības uzdevumiem. Pašlaik latviešu valodas institūtā darbinieku grupa J.Valdmaņa vadībā gatavo jaunu zinātnisko latviešu valodas gramatiku, kas aptvers jaunākā laika parādības.

Šai gramatikai būtu jāatspoguļo reālās pārmaiņas gramatiskajā struktūrā, vairāk vietas atvēlot formālo un funkcionālo variantu skaidrojumiem. Tāda gramatika kopā ar iecerēto aktuālās leksikas vārdnīcu varētu kļūt par pamatu tālākai valodas kultūras stabilizācijai un kopšanai, kas arī ir viena no latviešu valodniecības prioritātēm. Lai valodas kultūras kopēju ieteikumi būtu iespējami objektīvi, jāizveido valodas kultūras teorētiskie pamati tieši pašreizējai Latvijas situācijai, izmantojot latviešu valodas normalizācijas un prakses pieredzi un ņemot vērā arī ekstralingvistiskos, psiholingvistiskos faktorus, un kritiski pārvērtējot kādreizējos aizliegumus un ieteikumus.

Šai ziņā būtiski nozīmīga ir literārās valodas vēstures izpēte, kam ir svarīga vieta ne tikai lingvistikā, bet arī kultūras vēsturē. Tā atklāj ne vien valodas dinamiku, bet arī sabiedrības lomu apzinātā valodas attīstīšanā un valodas un kultūras mijiedarbi. Pagaidām latviešu literārās valodas mūsdienu parādību analīze ir stipri atrauta no izpratnes, kā notikusi valodas parādību vēsturiskā attīstība vairāk nekā četru gadsimtu gaitā kopš pirmo grāmatu iznākšanas. Daudziem valodas lietotājiem nav pat priekšstata par to, kādas pārmaiņas notikušas ne tikai gramatiskajā struktūrā un leksikā, bet arī rakstībā. Pat filoloģijas studentiem sagādā grūtības lasīt tā saukto veco ortogrāfiju, nerunājot par daudzu vārdu un konstrukciju izpratni. Tikai retais zinās, ka 18.gadsimtā patruļnieku sauca par rundes gājēju vai vēl 19.gadsimta vidū rušināmaugus G.Braže sauca par apsitamiem augļiem , ka vēl pagājušā gadsimta beigās diskutēja, vai pareizāk ir teikt jābūt vai jāir . Tieši literārās valodas vēsture parāda saskari ar citu tautu valodām un kultūrām un arī sabiedrības attieksmi pret svešām ietekmēm un pret valodu kā tautas pastāvēšanas un attīstības nosacījumu. Visspilgtāk tas izpaudies tautai kritiskos brīžos, piemēram, pagājušā gadsimta Tautas atmodas laikā un arī Trešās atmodas laikā, kad brīvības cīņu degpunktā nostājas valodas problēma.

Latviešu literārās respektīvi rakstu valodas vēsturei pievērsušies daudzi valodnieki (A.Augstkalns, E.Blese, J.Endzelīns, D.Zemzare u.c.). Čpaši daudz te paveicis A.Ozols, taču mums trūkst pilnīga sistēmiska pārskata par visām valodas parādībām un arī par personībām, kas daudz devušas latviešu literārās valodas attīstībā un izpētē. Patlaban šo darbu veic gan Latviešu valodas institūtā (vad. A.Blinkena), gan arī Latvijas Universitātē (P.Vanags, J.Kušķis), vārdu vēsturē nozīmīgi ir K.Karuļa pētījumi, tiek gatavota veco tekstu datu bāze (M.Baltiņa, A.Spektors u.c.).

Letonikas pētījumu programmā jāietver latviešu literārās valodas vēstures izpēte, darbā iesaistot ieinteresētās personas un kolektīvus un darbu mērķtiecīgi koordinējot. Galvenie uzdevumi:

1) pētīt valodas attīstības teorētiskos jautājumus saistībā ar sabiedrības vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem un kultūru;

2) pētīt valodnieciskās domas veidošanos, kas ietekmējusi valodas normu virzību un attīstību;

3) pētīt vārdu semantiskās un stilistiskās pārmaiņas, ņemot vērā literārās valodas leksikas papildināšanos ar dialektu leksiku, kā arī problēmu par aizguvumu vietu un lomu literārās valodas sistēmā; pētīt vārddarināšanas līdzekļu pārmaiņas, kā arī pārmaiņas vārdu formās un saistījumos;

4) pievērsties latgaliešu rakstu valodas teksu izpētei kā latviešu literārās valodas vēsturiski nosacītam atzaram;

5) no jauna izdot ar komentāriem vecākos rakstu pieminekļus — tas ir darbs, kas saista valodas un kultūras vēsturi.

Jāpiemin, ka vecāko valodniecības pieminekļu — 17.gadsimta gramatiku un vārdnīcu — pārpublicēšanā un zinātniskā komentēšanā latviešu valodniekiem liels palīgs ir austrāliešu valodnieks Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis profesors Trevors Fennellis, kas par latviešu valodu publicējis jau 11 grāmatas.

Ikviena valoda jebkurā tās formā ir vērtība, bet tautas vietu kultūras pasaulē var nodrošināt tikai literārā valoda. Literārā valoda ir arī valsts valodas funkcionēšanas oficiālā forma, kurā tiek izstrādāti un pasludināti visu līmeņu valsts pārvaldes lēmumi, rīkojumi un likumi. Tāpēc šai valodas formai nepieciešams zinātniskais nodrošinājums un tās kultūras izkopšana.

Atcerēsimies Kārļa Skalbes vārdus: “Tauta, kurai nav savas kultūras, var tikai kalpot. Par pašnoteikšanos tai nav ko domāt.”

Literārā valoda ir kultūras rezultāts un tās garants.