"Tā ir grāmata par mums visiem"

Lilija Dzene:

Daba bija pārāk izšķērdīga, apdāvinādama Pēteri Pētersonu ar tik daudziem talantiem. Par daudz. Par daudz bija viņam to talantu. Reizēm viņi iekšā nesaticīgi grūstījās, gribēdami tikt viens otram priekšā, lauzās ārā, bieži vien vienlaicīgi — uz divām pusēm. Un grāmatā ir viss par viņa talantiem — rakstītāja, režisora, dzejnieka. Un man liekas, viens no kaislīgākajiem bija viņa aktiera talants. Vajadzēja tikai saslimt kādam aktierim, viņš bija gatavs savās izrādēs stāties jebkurā lomā. Noiet kādas pāris nedēļas no skatuves Ģirts Jakovļevs izrādē "Tikai muzikants", un Pētersons jau velk mugurā dermantīna mēteli, un mēs Varoņa mūža atmiņas klausāmies viņa izpildījumā.

Bet tie talanti, kuri pa brīžam netika ārā, tie viņā plosījās iekšā un reizēm sadzīvē izlauzās uz āru pavisam grūti ciešamās formās. Un tāpēc par viņu mēs tagad varētu runāt skaisti un daiļi, bet ne visi mēs varam teikt, ka ar viņu bija viegli. Es biju starp tiem, kas bija ilgi blakus, un man nekad nebija viegli. Es domāju, jāaiznes Ievai kāda bilde, un skatos, visās bildēs mēs skaidrojamies, mēs nepārtraukti par kaut ko skaidrojamies. Viņš man skaidro, es pretī, un tā visi tie lielie jautājumi acīmredzot arī palika neizrunāti un neizskaidroti. Un mēs bijām uz "jūs", kaut gan tik ilgi un labi pazīstami, jo man ar viņu vienmēr bija mazliet bailes. Es zināju — labi, labi, labi, bet ja nu kaut kas būs tāds pavisam ass, tad es zinu, ka Pētersons man trāpīs tieši pašā sāpīgākajā vietā, un ilgi sāpēs un ilgi dzīs. Un tāpēc mums vienmēr palika šī distance. Tie zobeni vai šķēpi vai kas, es redzēju, ka viņi tuvojas, bet viņi mani nekad, paldies Dievam, nesasniedza. Un tai pašā laikā es skatos, es jau arī izlasīju Ievas grāmatu, cik daudz es esmu rakstījusi par viņa izrādēm. Un tas man arī atgādina daudzas aizmirstas lietas. Viena no viņām ir tā, ko es varētu saukt par Runča pateicību. Tā bija tāda savāda pateicība. Reti, reti viņš man zvanīja, lai pateiktos, kā mēdz teikt, par labiem vārdiem. Bet bija tādas kartītes un vienmēr ar vienu, dažādās variācijās pateiktu saturu. Tā bija pateicība par to, ka es esmu saprasts, un nevis par to, vai kas patika vai nepatika, bet ka es esmu saprasts.

Ja man jāsaka mākslinieku auditorijā, ko es esmu no viņa visvairāk mācījusies, tad to, ka katrs mākslinieks visvairāk par visu gaida, lai viņš tiktu saprasts. Un, ja tas ir noticis, tad var sekot viss pārējais, arī manas iebildes. Tādās reizēs viņa pateicība izpaudās vienā veidā — tā bija viena dzeltena roze un tā bija maza kartīte, uz kuras bija uzrakstīti tieši šie vārdi "Es esmu saprasts. P.P."

Un tad vēl otrs. Šai grāmatā ir milzīgi daudz mūsu paaudzes vienotības, un arī tā nav tikai tāda draudzība, brālība. Tā izpaudās kopīgās lietās — vairāk teātrī, bet ļoti bieži arī Rakstnieku savienībā. Vajadzēja kaut ko — par kaut ko parakstīties, par kaut ko izlemt. Mūsu, tagadējo septiņdesmitgadnieku, paaudzei vajadzēja iekšēji vienoties. Bija arī reizēm bailes un reizēm nelikās svarīgi, un tad atskanēja kā tāds kaujas sauciens telefona zvans: "Nelauzieties! Lille, vajag!" Tad es sapratu, ka tas ir nopietni, un tad mēs visi bijām kopā. Vislabākais ir tas, ka mums bija, varbūt, daudzi nenokārtoti savstarpēji rēķini, bet mūsu leksikonā iztrūka vārds — izrēķināties.

Un pēdējais, ko es gribu teikt. Kad izlasīta un aizvērta pēdējā lapaspuse šai grāmatai ar nosaukumu "Pēteris Pētersons", es varu teikt, ka tā ir par mums visiem, kas bijām kopā ar viņu, un tāpēc man ir bezgalīga pateicība un cieņa Ievai par šo grāmatu. Lai kā mēs vienotos savā paaudzē, ir tomēr pats galvenais, ka mēs visi gribam, lai uz mūsu darbu paskatītos, lai ar mums rēķinātos, lai uz mums varbūt atsauktos un lai mēs būtu kaut kādā vērtē pie jaunākās paaudzes. Tā ir tā vislielākā balva.