Dr. habil. philol. E. Kagaine un Dr. habil. philol. O. Bušs:

Latviešu valoda visu faktu aplūkojumā attīstības procesā

Valodas diahroniskā izpēte plašākā nozīmē ir visu valodas faktu aplūkojums to attīstības procesā. Tomēr parasti ar diahronisko valodniecību saprot nedaudz šaurāku jēdzienu, apmēram to pašu, ko ar vēsturiski salīdzināmo valodniecību, nosacīti atstājot ārpusē literārās valodas vēsturi. Savukārt diahroniskajā valodniecībā kā apakšnozares (vai varbūt palīgnozares), bez kurām nav iespējama valodas vēsturiskā izpēte, iekļaujas dialektoloģija un toponīmika jeb vietvārdu izpēte.

Pirms konkrēto problēmu un uzdevumu īsa apskata gribētos atļauties nelielu sānsoli mākslas dārziņā. Mūsu parīziete Valentīna Zeile šogad Rīgā savas izstādes atklāšanā teica, ka Rietumeiropā esot vērojama reālistiskās mākslas atdzimšana, tā arvien vairāk atgūstot autoritāti uz visdažādāko modernistisko strāvojumu rēķina. Ja velkam paralēles ar valodniecību, tad jāsaka, ka valodniecībā šādai klasiski reālistiskai ievirzei atbilst vēsturiski salīdzināmā valodniecība ar visām tās palīgnozarēm. Visdažādākie modernie valodniecības virzieni uzzibsnī un atkal izplēn, bet vēsturiski salīdzināmā valodniecība arī tajos brīžos, kad neatrodas popularitātes viļņa virspusē, tomēr veido tās pamatvērtības, pēc kurām starptautiskā zinātnes sabiedrība spriež par valodniecības līmeni vienā vai otrā valstī.

Valodas vēstures, dialektoloģijas un toponīmikas pētījumiem ir būtiska nozīme ne tikai kā lingvistiskās informācijas avotam, bet arī kā etnoģenēzes un etnosa vēstures komplekso pētījumu sastāvdaļai. Tā, mūsu valodniecības klasiķis J. Endzelīns jau 1920. gadā raksta: “Visi vietu vārdi ir ļoti vajadzīgi valodniekiem un vēsturniekiem zinātniskiem pētījumiem; tikai tad, kad būs savākti un izdoti visi vietu vārdi, varbūt būs iespējams tuvāki noteikt seno Latvijas cilšu robežas.” (Endzelīns J. Darbu izlase III1, R., 1979, 83. lpp.)

Jebkuras valodas diahroniskās izpētes gaitā vispirms top tās fundamentālo pētījumu un vārdnīcu pamatkopums, kas ir absolūti nepieciešams zinātniskā analfabētisma likvidācijai un līdz ar to arī jebkuras valodniecības nozares tālākai attīstībai jau augstākā starptautiskā līmenī. Pamatojoties uz mūsu pašu un tuvāko kaimiņu — lietuviešu, igauņu un somu — pieredzi, mēģināsim vispirms formulēt, kas veido šādu pētījumu un vārdnīcu pamatkopumu (ievērojot mēra sajūtu, nepiesauksim lielvalstu pieredzi, jo, piemēram, uzlūkojot Anglijas vietvārdu vārdnīcas 90 sējumus, nepamatoti var rasties mazvērtības komplekss). Pēc tam varēs secināt, kas no šī analfabētisma likvidācijai nepieciešamā kopuma mums jau ir (un neesam jau nebūt tukšinieki), pie kā vēl strādājam vai tikai strādāsim un kādas ir reālās iespējas šos darbus paveikt.

Jebkuras valodas diahroniskās izpētes pamatrezultāti būtu apkopojami kādos astoņos, deviņos vai varbūt desmit izdevumos. Tie ir:

• pilna tipa izlokšņu vārdnīca;

• valodas atlants jeb dialektu atlants ar vismaz trim daļām — “Leksika”, “Morfoloģija”, “Fonētika”;

• valodas vēsturiskā gramatika;

• apkopojoša dialektu gramatika;

• etimoloģiskā vārdnīca;

• vietvārdu vārdnīca;

• valodas vēsture.

Šaurāk specializēts, bet valodas diahroniskai izpētei ārkārtīgi nozīmīgs darbs ir hidronīmu jeb ūdeņu nosaukumu etimoloģiskā vārdnīca, jo tieši starp hidronīmiem ir saglabājušies ļoti senu valodas attīstības posmu liecinieki. No dažādu tipu personvārdu vārdnīcām valodas vēsturei nozīmīgākā ir iespējami pilnīga uzvārdu vārdnīca, savukārt no šaurāk specializētiem darbiem jāpiemin izlokšņu vai izlokšņu grupu vārdnīcas, kas ir ļoti nozīmīgas apvienotās izlokšņu vārdnīcas izveidē.

Kas no tā mums jau ir? Pilnīgi pabeigtā veidā jau ir vienīgi dialektu gramatika, proti, J. Endzelīna “Latviešu valodas gramatika” (arī to tagad būtu iespējams papildināt, bet to jau var uzskatīt par izpētes augstāko līmeni). Daļēji J. Endzelīna gramatika, it sevišķi kopā ar monogrāfiju “Baltu valodas skaņas un formas”, veic arī vēsturiskās gramatikas funkcijas. Šobrīd pie vēsturiskās gramatikas sistematizēta izklāsta strādā profesore M. Rudzīte, un kā šī darba pirmais posms 1993. gadā ir iznākusi “Latviešu valodas vēsturiskā fonētika”.

Trijos gadījumos jau eksistē izdevumi vai vismaz manuskripti, kas daļēji atbilst formulētajam nosaukumam, tomēr dažādu iemeslu dēļ nav pietiekami pilnīgi, un tāpēc attiecīgajos virzienos darbs jāturpina. Mums tātad jau ir K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca” (I—IV, R., 1923—1932), K. Karuļa “Latviešu etimoloģijas vārdnīca” (I—II, R., 1992) un V. Staltmanes latviešu uzvārdu vārdnīcas rokraksts. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīca” ir izcils leksikogrāfisks darbs, taču pēdējā pusgadsimta laikā ir apzināts milzum daudz jaunu leksikas materiālu no izloksnēm, tāpēc tikai līdz ar jaunas maksimāli pilnīgas apvidvārdu vārdnīcas iznākšanu šo nišu izpētes programmas minimumā varēs uzskatīt par aizpildītu; savukārt K. Karuļa “Latviešu etimoloģijas vārdnīca”, kā uzskata arī tās autors, ir vairāk populārzinātniskas ievirzes darbs. Iespējami plaša, un gribētos teikt, akadēmiska latviešu valodas etimoloģiskā vārdnīca vēl joprojām ir ieceres stadijā. V. Staltmanes “Latviešu uzvārdu vārdnīca” nebūs sevišķi pilnīgs darbs materiālu apkopojuma ziņā. Labu paraugu, kā būtu jāgatavo un jāveido šāda vārdnīca, snieguši mūsu lietuviešu kolēģi ar izdevumu “Lietuviu pavardžiu žodynas” (I—II, Vilnius, 1985—1989).

Ja šos vēsturiskajā valodniecībā absolūti nepieciešamos darbus izvērtē no gatavības pakāpes viedokļa, tad ir pamats izdalīt četras grupas. Pirmajā no tām ietilpst jau pabeigtie darbi, otrajā — darbi, kas top šobrīd LR Zinātnes padomes finansēto tēmu ietvaros, trešajā — tie darbi, kas tiek rakstīti vai vismaz gatavoti priekšdarbu līmenī uz individuālā entuziasma pamatiem, un ceturtajā — tie, par kuriem pagaidām varam runāt tikai nākotnes formā.

Pirmo grupu pagaidām, kā jau minēts, lepnā vientulībā veido J. Endzelīna “Latviešu valodas gramatika” (R., 1951; pirmpublicējums “Lettische Grammatik” — 1922. gadā); te jāpiebilst, ka 50—to gadu beigās publicēta “Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (I—II, R., 1959—1962) ir pavisam cita žanra darbs, kas orientēts uz sinhroniju, nevis diahroniju.

Otrā grupa — finansēto tēmu ietvaros veicamie darbi — ir jau kuplāka. Šajā trīsgadē to veido trīs projekti. E. Kagaines vadībā tiek gatavota pilnā izlokšņu vārdnīca; šobrīd paraugšķirkļi pamazām pārtop par vārdnīcas pirmā sējuma reālu manuskriptu. Latviešu valodas dialektu atlanta tapšanai ir jau apmēram pusgadsimtu ilga vēsture, pēdējos gadu desmitos visilgāk šo darbu vadījusi B. Laumane, pirms dažiem gadiem atbildību pārņēma A. Stafecka. Dialektu atlantam savā ziņā ir līdzīgs liktenis ar trešo šajā grupā ietilpināmo darbu — “Latvijas vietvārdu vārdnīcu”, kuras pirmos divus sējumus sagatavoja jau J. Endzelīns, pēc tam šo darbu ilgus gadus vadīja V. Dambe un šobrīd — O. Bušs. Šī likteņa kopība izpaužas tajā faktā, ka gan dialektu atlantam labi pasen ir jau pabeigts leksikas sējums, gan arī vietvārdu vārdnīcai ir vairāki pabeigti sējumi rokrakstā, taču izdošanas problēmas dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ pagaidām nav izdevies pārvarēt.

Individuālā (senāk varbūt teiktu — sabiedriskā) kārtā, kā jau minēts, ar prof. M. Rudzītes pūlēm top “Latviešu valodas vēsturiskā gramatika”. Otrs darbs, kas vismaz pagaidām minams starp individuālajiem, ir “Latvijas hidronīmu etimoloģiskā vārdnīca”, kam šobrīd priekšdarbus, materiāla apzināšanu un apkopošanu, veic L. Balode.

Savukārt ceturto grupu veido trīs nepieciešami darbi, kas vēl nav pat iesākti: akadēmiska etimoloģiskā vārdnīca, valodas vēsture un arī uzvārdu vārdnīca, kas Latvijas konkrētajos apstākļos uzvārdu lielākās daļas relatīvā jaunuma dēļ ir nedaudz marģinālāks uzdevums, tomēr arī neizbēgami darāms. Jau minētie K. Karuļa un V. Staltmanes pētījumi, protams, veido labu pamatu, uz ko balstīties nākošajiem akadēmisko izdevumu gatavotājiem, tomēr vēl darāmā darba apjoms būs daudzkārt lielāks par līdz šim paveikto. Savukārt, lai uzrakstītu respektējamu “Latviešu valodas vēsturi”, tās autoru (—a) rīcībā jābūt jau gandrīz visiem šiem minētajiem darbiem, bet jo īpaši vēsturiskajai gramatikai un etimoloģiskajai vārdnīcai (vai vismaz labi sagatavotai šīs vārdnīcas kartotēkai).

Runājot par latviešu valodas diahroniskās izpētes nozīmīgākajiem uzdevumiem, īpaši svarīgi likās koncentrēt uzmanību uz šo absolūtā minimuma programmu. Taču šis minimums dos pamatu vēl dziļākiem, detalizētākiem un izsmalcinātākiem pētījumiem, kas aptvers plašāku lingvistisko kontekstu. Pirmām kārtām te būtu jāmin līdzdalība lielajā starptautiskā projektā — Eiropas valodu atlanta (Atlas Linguarum Europae) sagatavošanā, kā arī iecerētā sadarbība ar lietuviešu valodniekiem un baltu valodu atlanta veidošana. Runājot par starptautisko sadarbību, jāņem vērā, ka latviešu valodas diahroniskā izpēte kā būtiska sastāvdaļa iekļaujas baltistikā, bet baltistika savukārt labi zināmā baltu valodu arhaisma dēļ izraisa interesi visur tur, kur pēta indoeiropiešu valodas (jaunākā liecība par šo interesi ir š. g. novembrī notikusī konference Bavārijā, kurā viena sēde bija veltīta tieši latviešu valodai).

Visai plašs un daudzveidīgs ir to tēmu loks, kurām vēsturiskās valodniecības speciālisti pievērsušies individuāli. Piemēra dēļ minēsim tikai dažas gluži voluntāri izvēlētas tēmas: “Latgalisko izlokšņu fonētika un fonoloģija” (A. Breidaks), “Latvijas somugriskie vietvārdi” (K. Boiko), “Sēliskās izloksnes” (M. Poiša), izlokšņu leksikas pētījumi dažādos aspektos (B. Bušmane, I. Ēdelmane, arī vairāki jaunākās paaudzes valodnieki).

Lielo fundamentālo darbu tapšana neizbēgami ir visai ilgs process. To rāda ne tikai mūsu pieredze. Ņoti uzskatāms piemērs ir “Lietuviešu valodas vārdnīca” (“Lietuviu kalbos žodynas”), kuras 1. sējums iznāca 1940. gadā, bet pēdējais acīmredzot parādīsies ne ātrāk par šī gadsimta beigām. It sevišķi šāda lielo darbu tapšana ieilgst, ja pie tiem strādā tikai divi trīs cilvēki, kā tas šobrīd diemžēl ir visās diahronijas tēmās (optimums — vismaz lielajām vārdnīcām — būtu apmēram 10 cilvēku, kā to, starp citu, liecina Somijas pieredze). Jāpiebilst, ka, kaut gan arī Somijā pēdējos četrus gadus vērojama diezgan smaga saimnieciskā krīze, tomēr Vietējo valodu pētniecības centrā Helsinkos, kas pēc struktūras un funkcijām ir ļoti līdzīgs mūsu Latviešu valodas institūtam, strādā trīsreiz vairāk valodnieku nekā mūsu institūtā, un šī pētniecības institūta gada budžets, pārrēķinot dolāros, ir aptuveni 2 miljoni.

Nav jau ne liela prieka, ne lielas jēgas tūkstoš un pirmo reizi runāt par naudu, un varētu patiešām to nedarīt, jo patiesībā īsts zinātnieks jau nespēj nestrādāt un galu galā būs ar mieru vēl piemaksāt pat no savas kabatas, ja tikai ar to varēs paātrināt pētījuma tapšanu. Taču pētījumi — it sevišķi lielie un fundamentālie — būs iespējami tikai tad, ja būs nodrošināta izlokšņu materiāla (arī vietvārdu) vākšanas un papildināšanas nepārtrauktība.

Dialektoloģija ir viena no tām nozarēm, kas arvien papildinās ar jauniem faktiem, jo nekad tautas valodā nav iespējams savākt pilnīgi visu. Atšķirībā no dažām urbanizētākajām Rietumeiropas valstīm Latvijā daudzas izloksnes (kaut arī vairs ne visas kādreiz runātās) vēl ir dzīvas, taču līdz ar katru paaudzi un katru konkrēto izloksnes runātāju nebūtībā aiziet nozīmīga dialektoloģiska informācija. Tāpēc ir obligāti jārīko ekspedīcijas, jāieraksta valodas materiāli, bet pēc tam tie jāatšifrē un jāiekļauj valodas arhīvā. Un tas nu bez pietiekama finansējuma ar entuziasmu vien nekādi nav izdarāms. Pēc vairākiem pilnīgi “sausiem” gadiem pēdējos trīs gados Zinātnes padome nedaudz naudas tieši dialektoloģiskajām ekspedīcijām ir piešķīrusi. Ar vienu aci priecājoties par kaut vai minimālajām iespējām, ar otru tomēr jāraud par to, kas tā arī paliek neiespēts un aiziet zudībā uz visiem laikiem. Arī savāktā materiāla uzglabāšana, kārtošana, dublēšana un kompjuterizācija, kas notiek valodas arhīvā, ir iespējama tikai tad, ja ir finansiāls nodrošinājums. Pēc ļoti ilga pārtraukuma šogad Latviešu valodas arhīvs tieši programmas “Letonika” ietvaros ir saņēmis zināmu finansējumu, un patiešām ar prieku var vērot jaunu rosību arhīva apkopē un modernizācijā (darbs noris I. Jansones vadībā).

Ņoti svarīgs ir arī jautājums par darbu publicēšanu. Protams, strādājot normālā profesionālā līmenī, diahroniskās valodniecības speciālistiem ir samērā plašas iespējas iekļauties starptautiskajā apritē un publicēties baltistikai veltītos periodiskos izdevumos gan Lietuvā, Polijā, Itālijā un citās ārvalstīs, gan arī tepat Latvijā žurnālā “LZA Vēstis”, ar kuru diahronistiem izveidojusies laba sadarbība. Taču tas attiecas galvenokārt uz atsevišķiem rakstiem; smaga problēma joprojām ir plašāku materiālu krājumu, piemēram, izlokšņu aprakstu, tekstu apkopojumu, kā arī izlokšņu vārdnīcu izdošanas jautājums (šāda tipa darbi uz publicēšanu gaida turpat vai desmit gadus). Jāatzīst, ka dialektoloģijas darbu izdošana patiešām ir sarežģīts un dārgs process, arī atrast sponsorus izdodas visai reti, un te būtu nepieciešams ieviest zināmu sistēmu, varbūt kaut ko līdzīgu kultūras projektu konkursam, lai vismaz nozīmīgāko darbu izdošanai būtu finansiālas garantijas.

Pavisam minoras pārdomas izraisa pētnieku paaudžu nomaiņa, proti, vēsturiskās valodniecības speciālistu jaunās paaudzes katastrofāli retās rindas. Lai nopietni strādātu vēsturiskajā valodniecībā, pētniekam ir nepieciešamas ne tikai viņa profesionālās zināšanas valodniecībā, bet arī plaša erudīcija arheoloģijā, etnogrāfijā un folklorā, turklāt vēl daudzmaz brīvi jāorientējas ne mazāk kā piecās sešās svešvalodās. Šāda speciālista sagatavošana ir laikietilpīgs process arī vēl pēc augstskolas beigšanas. Taču perspektīvais, talantīgais mūsdienu students nebūs vienlaicīgi tāds muļķis, ka nāks vairākus gadus strādāt par zinātnes mācekli ar atbilstoši pieticīgu atalgojumu, lai galu galā kļūtu par augstas klases speciālistu ar algu zem statistiskās vidējās; palikdams ārpus zinātnes, viņš taču savu intelektuālo darbaspēku var pārdot daudz izdevīgāk.

Protams, tā vairs nav tikai diahroniskās valodniecības un arī ne tikai “Letonikas” nozaru, bet visas Latvijas zinātnes sāpe. Taču tā nu tas ir — ja vēl kādus trīs četrus gadus zinātnes finansējums un līdz ar to zinātnieka prestižs paliks līdzšinējā līmenī, tad sagaidāma zinātnieku jaunās paaudzes intelektuālā potenciāla jūtama lejupslīde.