LZA korespondētājlocekle V. Skujiņa un Dr. philol. I. Druviete:

Par valsts valodas normalizāciju un bagātināšanu

Latvijas valodas politikā vienlīdz svarīgi ir trīs darbības virzieni: juridiskais (likumu un normatīvu aktu izstrādāšana valodas situācijas valstiskai regulēšanai), pedagoģiskais (valsts valodas, minoritāšu valodu un svešvalodu mācīšana) un lingvistiskais (valsts valodas normalizācija un bagātināšana). Tikai tad, ja darbība visos virzienos būs intensīva un saskaņota, latviešu valodai noteiktais valsts valodas statuss būs neatgriezenisks.

Lai valoda spētu uzvarēt asajā valodu konkurences cīņā, tai jāattīstās līdzi laikmetam. 20. gadsimta beigās konkurētspējīgas ir tikai valodas ar izkoptu literārās valodas formu. Tas nozīmē, ka valoda nepārtraukti jāuztur darba kārtībā — katram jaunam jēdzienam jārod apzīmējums, regulāri jāpārskata kodificēto valodas normu atbilstība reālajam lietojumam, kā arī jāgādā, lai ikviens valodas runātājs varētu pilnveidot savu valodas prasmi.

Sabiedrība tātad apzināti kopj un bagātina valodu, un veic to ar lietišķās valodniecības speciālistu starpniecību. Valodnieki, pamatojoties gan uz tradīciju, gan jaunākajām sociolingvistikas atziņām, vienojas par valodas attīstības pamatvirzieniem un kolektīvi pieņem lēmumus valodas normalizācijā. Praktiskie ieteikumi valodas kopšanā tiek apkopoti tā sauktajos normu avotos, kas tiek regulāri atjaunoti un ir pieejami ikvienam. Tāds ir universālais modelis, kas tiek izmantots lielākajā daļā pasaules valstu.

Bet kā ir Latvijā, 1995. gadā? Te mums vairs nelīdz atsauce uz izcilajiem agrāko gadu valodas kopējiem, bagātīgo vārdnīcu, gramatiku un rokasgrāmatu klāstu pirms 100, 50 vai 15 gadiem. Valoda mainās, un normu avoti vienmēr jāveido no jauna. Pašlaik stāvoklis ir kritisks. Ikvienam valodas lietotājam nepieciešamās populārās valodas uzziņu literatūras tikpat kā nav. Visvairāk trūkst dažādu tipu vārdnīcu un gramatikas grāmatu.

Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, kaut arī vārdos visi atzīst šādu izdevumu nepieciešamību, tirgus ekonomikas apstākļos tie izrādās neizdevīgi, tāpēc finansētāji parasti neatrodas. Vienīgā šādu darbu izdošanā ieinteresētā valsts institūcija ir LR Valsts valodas centrs, bet tā budžets ļauj izdot labi ja vienu darbu gadā (jāatgādina, ka pilnīgi pabeigtās “Latviešu pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas” izdošanai nepieciešamie līdzekļi izdevniecībai “Avots” pārskaitīti jau 1993. gadā). Otrkārt, valodnieku Latvijā ir nesamērīgi maz, nepētītu jomu daudz, un nevienu nevar piespiest veidot normatīvus izdevumus, ja zinātniskās intereses saistītas ar pavisam citu sfēru. Treškārt, normu avoti jāizstrādā kolektīvi un jāakceptē vēlētā institūcijā, jo valodas kopšanā subjektīvisms ir pilnīgi nepieļaujams, bet pašlaik vēl nav izstrādāta procedūra normu avotu oficiālai apstiprināšanai.

Tomēr šāds stāvoklis ilgi turpināties nedrīkstētu. Valodas politikas lingvistiskā aspekta ignorēšana agri vai vēlu radīs sarežģījumus juridiskajā un pedagoģiskajā jomā. Tāpēc valodas standartizācijā nepieciešams valsts pasūtījums, autoratlīdzība konkursa ceļā noteiktiem valodnieku kolektīviem, kas izstrādātu visnepieciešamākos normu avotus, kā arī garantijas šo darbu izdošanai. Šī ir joma, kur nepieciešama aktīva valsts institūciju darbība un finansiāls atbalsts.