PIRMS NOTIKUMA

Šo svētdien — Pirmā Advente

Dr. theol. Jura Rubeņa,

LU Teoloģijas fakultātes Jaunās un Vecās Derības katedras docenta, sprediķis, sākot kārtējā Baznīcas gada ciklu

Kas ir mans spēks

Marijas pasludināšana, kā mēdz dēvēt Lūkas evaņģēlija pirmajā nodaļā aprakstīto notikumu, ir viens no mākslinieku iemīļotākajiem motīviem. Katrs no mums būsim savā dzīvē redzējuši dažādus šī motīva attēlojumus gleznās. Tas, acīmredzot, ir tāpēc, ka šis notikums — līdzās krustā sišanai — pieder pie nozīmīgākajiem Evaņģēlija vēstī. Šajā notikumā katrs jūtam, ka te izšķiras kas būtisks cilvēces likteņos, jo Dieva cilvēktapšana ir mūsu cilvēktapšanas sākums.

Lasot tekstu, mēs pievēršam uzmanību šim zīmīgajam Adventa cilvēkam — Marijai. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka Marija te ir vairāk nekā viens konkrēts cilvēks, viņa simbolizē cilvēku vispār, un tāpēc viņas tēls mūs tik dziļi uzrunā. Adventa vēsts par Jēzu Kristu, viņa piedzimšanu ir šāds sveiciens ikvienai dvēselei: Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ir ar tevi! Dievs grib būt ar tevi! Tu savā cilvēcībā esi apžēlota. Mēs, protams, apzināmies, ka Marija bija pavisam sevišķs cilvēks. Tomēr neaizmirsīsim, ka viņa bija reāls cilvēks, līdzīga daudziem no mums savās rūpēs, pienākumos, aizņemtībā, cerībās, ilgās... robežās. Un nāk kāds brīdis, kad arī tu savā ceļā tiec uzrunāts. Eņģelis Gabriels ar vārdu “mans spēks ir Dievs” tevi uzrunā. Ko tas nozīmē, ka cilvēku uzrunā eņģelis? Tas nozīmē, ka cilvēks ierauga dzīves patieso jēgu, uz kuru tas ir aicināts, bet kas neatklāta un nezināma bieži ir bijusi apslēpta ikdienišķās dzīves tumsā.

“Esi sveicināts!” Tā mūsu dzīvē sevi piesaka jauna pasaule. Esi sveicināts, vai tu pazīsti mani, atceries mani? Tie ir vārdi no Dieva, kas mūs sasniedz Adventā.

Marijas reakcija ir ļoti saprotama, tā līdzinās tam, ko piedzīvojam mēs. “Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: Kas tas par sveicienu?” Ko tas nozīmē? Kas mūs tā var uzrunāt? Kam ir tiesības mūs tā uzrunāt?

Tas ir viņš. Eņģelis ar vārdu “mans spēks ir Dievs”.

Mūsu izbrīns var būt dažāds. Izbrīns no negaidītā, izbrīns no necerētā, izbrīns par to, ka mūs vispār vēl kas var uzrunāt. Varbūt mums bieži ir bail no šādas uzrunas, jo tā nozīmē, ka mierīgā (garlaicīgā, tukšā), bet drošā dzīve beigsies, jo tajā dzims kas pavisam jauns — Jēzus.

Nebīsties, tevi ir sasniedzis Jēzus. Tas, kas tevī notiek, saucas Jēzus. Kaut kam jādzimst tevī. Ir pienācis tavs laiks.

Bet kā tas var notikt? Tas ir nākamais jautājums. Tā taču parasti nenotiek. Tas ir neiespējami. Tas runā pretī visiem mūsu izpratnes likumiem un dabiskajai lietu kārtībai, kas saka, ka viss patiesībā nāk tikai no cilvēka. Un tomēr — tu esi sasniegts.

Kas ir zīmīgs šajā vēstī Marijai un ikvienā Adventa uzrunā? Te ir tikai piedāvājums, un tam var pateikt “jā”, bet arī “nē”. Toreiz visas pasaules nākotne bija atkarīga no šī viena cilvēka atbildes. No viena pasacītā “jā” mēs tagad dzīvojam. Mēs dzīvojam no tā, ka reiz viens cilvēks vajadzīgajā brīdī pasacīja “jā”. Un patiesībā ikviens “jā” Dievam dod iespējas dzīvot daudziem. Pasaules liktenis tik bieži ir atkarīgs nevis no cilvēku lieliem darbiem, nevis no tā, cik un ko mēs izdarām, bet, vai mēs pasakām “jā” vai “nē” kādam, kam vārds “mans spēks ir Dievs”, ja saprotam, ka tā un tikai tā dzims mūsu nākotne. Nākotne, kas notiek, ja ļaujam sevī runāt Dievam.

Marijas lielais vārds ir — “Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda”.

Katrā Adventa laikā mēs esam nolikti Marijas vietā. Mēs gan esam citādāki, un tomēr debesis mūs sveicina. Nāk Kāds, kurš apliecina — mans spēks ir Dievs (kas ir tavs spēks?) un saka — tevī var kas dzimt, ja tu to gribi, ja tu atveries Gara darbam. Tas būs kas tāds, par ko tu neko nevari zināt. Tas ir neiespējamā piepildījums, atbilde tavām slēptākajām ilgām, ja vien tu sadzirdi. Un tu vari sacīt “jā” vai “nē”.

Ieklausies arī šobrīd, tā tiek sacīts tieši tev. Esi sveicināta, tu apžēlotā, esi sveicināts, tu apžēlotais. Dievs ir ar tevi! Esi sveicināts. Vai tu dzirdi, kas tevi sveicina?

Advents (lat. adventus, atnākšana) — 4 Adventa svētdienas priekš Ziemas svētkiem sludina par Jēzus Kristus atnākšanu: 1. viņa piedzimšana Izraeļa vidū; 2. tiesāšana pastarā dienā; 3. pastāvīga viņa atnākšana draudzē un ticīgo sirdīs. Adventa laikā baznīcās lasītie bībeles teksti vairāk vai mazāk izteic šīs domas. Vēsturiski Adventa svētīšanu sastopam 6.g.s., bet jau no 4.g.s. noteikts 5 nedēļu Adventa gavēnis. Gregors VII ierobežoja to uz 4 ned. (Latviešu konversācijas vārdnīca, 1927—28, I sēj., 62.sleja.)

Četras pēdējās svētdienas pirms Ziemsvētkiem kristīgās baznīcas kalendārā tiek dēvētas par Adventes svētdienām. Šī kalendāra ietekmē par Adventes laiku tiek sauktas visas dienas no Andreja līdz Ziemsvētkiem, t.i., no 30.novembra līdz 23.decembrim. Ziemeļu zemēs tās ir drūmākās nedēļas gadā ar visīsākajām un tumšākajām dienām. Tātad īstākais gaidīšanas laiks. Pagānu tautām — gaidot Saules atgriešanos, kristiešiem — Kristus atnākšanu (latīņu vārds "adventus" — "atnākšana"). Šai Saules vai Kristus gaidīšanas laikā skaļas izpriecas nebija atļautas. Vakarus tāpēc izmantoja klusām nodarbībām — teiku teikšanai, pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai. (Kurzemes novada Saldus kalendārs, 1994, 50.—51.lpp.)