"Šajā grāmatā ir tēva mūžs, mūsu dzimtas un tautas vēsture"

Pēteris Pētersons ar meitu Karinu ap 1959.gadu

Karina Pētersone:

Tiem, kas pazīst Ievu, ir lasījuši viņas maģistra darbu un zina, kā Ieva strādā, šī grāmata nav nākusi negaidīti. Bet es gribētu parunāt par to, kas tomēr bija negaidīts un varbūt pat vairāk nekā gaidīts šajā grāmatā. Ir dažas tādas lietas, kas man joprojām liekas grūti izskaidrojamas.

Es pati Ievu nepazinu līdz pat spilgtajam un jo īpaši liktenīgajam 98.gadam. Mamma bija stāstījusi, kā viņa ar aizkustinājuma asarām ir lasījusi Ievas maģistra darbu, un tante Anna kādreiz mēdza izteikties: "Nu, man ir jāsatiekas ar to Runča biogrāfi." Pirmā saruna mums ar Ievu bija 98.gada oktobrī. Atskanēja mobilā telefona zvans, Ieva stādījās man priekšā un teica, ka viņa nevarēs atnākt uz bērēm, jo 10.oktobrī ir aizgājusi no dzīves viņas mamma un bēres būs tajā pašā dienā — 12.oktobrī, kad mēs atvadījāmies no Runča un Noras. Tajā brīdī es sapratu, ka mūs ar Ievu saista kopā kaut kas ļoti liktenīgs un varbūt pat vairāk, nekā tobrīd varēja iedomāties. Es nevarēju iedomāties, ka Ieva saņems savās rokās ne tikai visus Runča radošos brīžus, ne tikai visu viņa darbu vēsturi, bet beigās arī visu mūsu ģimeni, visu to, kas likās zināms vairs tikai tantei Annai, varbūt mazliet Ilzei un vēl man. Un beigu beigās iznāca tāpat kā toreiz ar Pētersonu dzimtas izstādi Nacionālajā bibliotēkā. Šajā grāmatā ir mūsu dzimtas un arī tautas vēsture. Ieva nav baidījusies aptvert gan tēva mūžu, gan īstenībā visu to, kas ir noticis ar mūsu tautu pagājušajā gadsimtā. Un par to es cieņā noliecu galvu Ievas Zoles priekšā.

Šajā grāmatā man bija kaut kas tiešām negaidīts, kā šī šķietami klusā un trauslā būtne, kādu mēs pazīstam Ievu, pratusi tādā ciešā tvērienā saķert mūs, tos mūžīgi izvairīgos un aizņemtos, mūžīgi skrejošos un tādus inteliģenti aptuvenos cilvēkus, kuri ļoti reti kad izsakās tieši, un, es domāju, pāri visam viņai izdevies satvert Runci, un viņš tiešām ir daudz ko pastāstījis. Ieva ir strādājusi ļoti precīzi un arī nežēlīgi, jo visiem tiem, kas mēs esam dzirdējuši, kā Runcis stāsta, ir bijis liels vilinājums iekrist šajā viņa stāstītāja izliktajā slazdā. Bet Ieva nav iekritusi, viņa ir noturējusi savu roku virs rakstītā. Un tomēr mums bija ļoti interesanti redzēt, atpazīt tajā vijumā visus tos bezgala daudzos, neaizmirstamos Runča stāstus, kurus mēs, bērni, visi tik labi zinām. Kad aizgāja ciemiņi, viņš nekad neļāva uzreiz mums iet gulēt. "Bērni, bērni, vēl pasēdēsim!" Un tad nāk viena pēc otras tās brīnišķīgās epizodes par ķēvi Blesi, par siena laikiem, par teātri, par visādām ēverģēlībām. Ieva nevis reproducējusi šīs brīnišķīgi stāstītās epizodes, bet visu saaudusi ārkārtīgi precīzā biogrāfiskā vijumā.

Par Runci. Es domāju, viņš var būt gandarīts par šo grāmatu. Viņš var būt dziļi gandarīts par daudzām lietām, piemēram, par to, kā šī māja ir uzposta, kā tā ir atguvusies. Ne jau bez Runča tas ir noticis. Viņš te vadāja banku sanāksmes rīkotāju komisiju. Un droši vien lika lietā savu milzīgo režisora suģestiju un spēju aizraut.

Es domāju, ka ar šīs grāmatas iznākšanu turpinās, varbūt noslēdzas tāds kā Runča mūža kanonizācijas process. Varbūt tas uzsākās viņam vēl dzīvam esot, un es to ļoti labi izjutu viņa 75 gadu jubilejā, ko viņš sava pēdējā mūža gada maijā vēl kopā ar mums visiem nosvinēja.

Tas bija Runcim tik neraksturīgi harmonisks notikums, pirmo reizi bez nevienas negācijas, bez neviena sarūgtinājuma. Tas bija it kā pilnīgi viņa izlīgums ar visu, kas mūžā ir noticis, un arī tāds liels gandarījums.

Viņš ir bijis represēts cilvēks, bet viņš nekad tāds neizskatījās. Viņam nepiemita represēta cilvēka izturēšanās, domāšana. Tomēr viņam bija tāds dziļš aizvainojums. Viņš neko neprasīja un negaidīja, tomēr viņam bija vajadzīgs kaut kāds reabilitācijas akts. Un man ir tāda sajūta, ka šī grāmata lielā mērā tāda arī ir.

Un beidzot, es gribētu dalīties vienā tādā ļoti personiskā pieredzē. Ceru, ka tēvs man piedos. Neilgi pirms viņa aiziešanas es saņēmu viņa vēstuli. Tajā vēstulē bija daudz kas, tur bija arī novēlējumi, bet, cita starpā, tur bija tādi vārdi: "Dzīve, mans bērns, ir pārbaudījums, un to es esmu godam izturējis."