Ministru atbildes

Dokuments nr.21a

Par pašvaldību parādu savstarpējo ieskaiti

Latvijas Republikas Saeimai

Atbildot uz Saeimas deputātu 1995.gada 16.novembra jautājumu, Finansu ministrija paskaidro:

1. Jelgavas pilsētas domes piedāvātie priekšlikumi par parādu savstarpējo ieskaiti iekļauti Ministru kabineta 1995.gada 7.novembrī pieņemtajos noteikumos nr.323 “Noteikumi par 1992.-1994.gada valsts un Jelgavas pilsētas pašvaldības savstarpējo parādu dzēšanu” (“Latvijas Vēstnesis”, 1995.gads, nr.177).

2. Problēmas par 1992.-1994.gada valsts un pašvaldību parādu savstarpējo ieskaiti var atrisināt, tikai rūpīgi izanalizējot katras pašvaldības konkrēto situāciju. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pašvaldību departaments ir sagatavojis savstarpējo parādu saskaņošanas akta paraugu, ar ko Pašvaldību informatīvajā dienā 1995.gada 14.novembrī tika iepazīstināti rajonu un lielo pilsētu pašvaldību vadītāji.

1995.gada 28.novembrī Finansu ministre I.Sāmīte

Dokuments nr.33a

Par Latvijas — AMOCO/OPAB līgumu un Latvijas — Lietuvas attiecībām

LR 6.Saeimas Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcijas deputātiem I.Ķezberam, A.Kreitusam, J.Kaksītim, J.Celmiņam, V.Krisbergam

Atbildot uz Jūsu 1995.gada 22.novembra jautājumu, sniedzu Jums sekojošu informāciju:

Latvijas un ASV firmas AMOCO, Zviedrijas firmas OPAB savstarpējās saistības.

Latvija un firmas AMOCO/OPAB uzņēmušās saistības uzsākt naftas resursu izpētes darbus un veiksmes gadījumā veikt kopīgu resursu ieguvi Baltijas jūras kontinentālā šelfa daļā. Sakarā ar līgumā paredzēto tā spēkā stāšanās procedūru LR Ministru kabinets iesniegs pilnu līguma tekstu izskatīšanai un apstiprināšanai Saeimā.

Latvijas — Lietuvas attiecību kontekstā līgums respektē un garantē pilnīgu Lietuvas suverenitātes tiesību ievērošanu.

Notikumu hronoloģija sakarā ar jūras robežas noteikšanu ar Lietuvu.

1993.gada jūnijā tika parakstīts līgums starp Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku par sauszemes robežas atjaunošanu. Līguma sagatavošanas laikā Latvijas Ārlietu ministrija izteica priekšlikumu vienlaicīgi ar sauszemes robežu noteikt arī jūras robežu. Latvijas pozīcija — jūras robeža nosakāma kā sauszemes robežas turpinājums līdz Zviedrijas ekonomiskās zonas robežai.

No Lietuvas puses šāds priekšlikums netika akceptēts, tāpēc 1993.gada rudenī tika uzsāktas sarunas par Latvijas — Lietuvas valsts robežas jūras daļas delimitāciju. Latvijas delegāciju vadīja Ārlietu ministrijas Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības ministrs G.Meierovics, pieaicinot ekspertus no Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Aizsardzības, Zemkopības ministrijām, Hidrogrāfijas dienesta u.c. institūcijām. Gada laikā jūras robežas problēmas tika pārrunātas gan ekspertu līmenī, gan valsts un valdību vadītāju līmenī. Notika četri delegāciju sarunu raundi. Abu valstu Ministru prezidentu tikšanos laikā regulāri darbojās arī Ārlietu ministriju vadītās ekspertu grupas jūras robežas jautājumā. Galvenās domstarpības saistījās ar ekonomiskās zonas sadali. Ekonomiskās zonas robežas atbilstoši pirmskara praksei nav bijušas noteiktas. Vienošanās panākšanu apgrūtināja iespējamo naftas atradņu esamība strīdus zonā. Šis periods raksturojams kā abpusēji samērā kooperatīvs, bez pārspīlētas tendences politizēt minētos jautājumus. 1994.gada 25.novembrī Rīgā kārtējās ekspertu tikšanās laikā tika fiksētas pušu pozīcijas:

panākta vienošanās par to, ka jūras robežas jautājums tiks risināts divos etapos:

1) teritoriālās jūras robeža — tiek noteikta pēc vienādo attālumu metodes 12 jūras jūdžu garumā no sauszemes robežas galējā punkta;

2) ekonomiskās zonas robeža —

Sākotnējā Lietuvas pozīcija: noteikta pa paralēli no teritoriālās jūras robežas beigu punkta;

Latvijas pozīcija: noteikta pēc vienādo attālumu metodes.

Sarunu gaitā notika abpusēja piekāpšanās, tādējādi samazinot strīdus zonu.

(Lietuvas poz.: ekonomiskās zonas robeža turpinās līdz Zviedrijas ekonomiskās zonas robežai ne zemāk par paralēli 56×00’00"

Latvijas poz.: ekonomiskās zonas robeža tiek noteikta kā taisna līnija, kas krustojas ar Zviedrijas ekonomiskās zonas robežu punktā ar platumu 55×57’02")

Eksperti konstatēja, ka tālāka piekāpšanās ekspertu līmenī nav iespējama, tika rekomendēts premjerministriem pieņemt politisku lēmumu šajā jautājumā (iespēja: aritmētisks viduspunkts starp abu pušu piedāvātajiem variantiem — 55×58’3" ģeogrāfiskā platuma punktā uz Zviedrijas ekonomiskās zonas robežas).

Ministru prezidentiem tiekoties, šāda vienošanās arī tika panākta, un, balstoties uz to, Latvijas ĀM iesniedza Lietuvas ĀM līguma projektu.

Sākot ar 1995.gada aprīli, iezīmējās Lietuvas taktikas maiņa. Lietuvas puses rīcībā atradās informācija par naftas struktūru iespējamo atrašanās vietu Baltijas jūrā, līdz ar to bija nepieciešams formāls iegansts, lai iepriekšējo premjerministru vienošanos uzskatītu par spēkā neesošu. Saprotamas ir valstu ekonomiskās intereses, taču Lietuvas gadījumā tika uzsākta iepriekš minēto jautājumu politizācija. Sekoja pārmetumi Latvijai par sarunām ar AMOCO un OPAB par iespējamo naftas atradņu izpēti un apsaimniekošanu “strīdus zonā un Lietuvas kontinentālajā šelfā, tādējādi pārkāpjot Lietuvas suverenitātes tiesības”. Rezultātā Lietuva uzskatīja par iespējamu atteikties no visām iepriekšējās sarunās panāktajām vienošanām.

Atbildot uz Lietuvas pārmetumiem, Latvijas Ārlietu ministrija sniedza objektīvu informāciju par sarunu gaitu ar AMOCO, paskaidrojot, ka apspriežamais līgums ar šo kompāniju varētu stāties spēkā tikai pēc jūras robežas jautājumu atrisināšanas. (Latvijas Ārlietu ministrijas notas, tikšanās ar Lietuvas vēstnieku A.Žvirenu.)

1995.gada 20.maijā Maišogalē notika kārtējais Latvijas un Lietuvas valsts un valdības vadītāju mēģinājums politiski atrisināt jūras robežas jautājumu — rekomendējot akceptēt premjerministru pieņemto kompromisa variantu. Tas tika uzņemts visai negatīvi Lietuvas Ārlietu ministrijā un lielas daļas Lietuvas politiķu vidū. Rezultātā saasinājās iekšpolitiskā situācija Lietuvā. Tā tika maksimāli eskalēta no Lietuvas puses. Šāda reakcija saprotama, jo pēc Maišogales memorandā rekomendētā jūras robežas noteikšanas varianta līgumā ar AMOCO iekļautais licences areāls pilnībā atrastos Latvijas jurisdikcijā.

1995.gada 8.jūnijā pēc Latvijas Ārlietu ministrijas iniciatīvas notika vēl viens sarunu raunds, kurā Lietuvas puse uzstājās pilnīgi destruktīvi, cenšoties panākt atkāpšanos no premjerministru panāktā risinājuma, gan arī no Maišogales memoranda rekomendācijām, tajā pašā laikā nepiedāvājot nekādus konstruktīvus risinājumus. Lietuvas tendence — atkāpties no tai neizdevīgiem risinājumiem, centieni novilcināt jūras robežas jautājuma atrisināšanu, spiediena izdarīšana uz Latviju līguma ar AMOCO sakarā, kas turpinājās līdz pat nākamajam sarunu raundam. Lietuvas puses komentārs — Lietuva sadarbojas ar trešo valstu kompānijām naftas ieguvē sauszemes teritorijā, atradņu apguve Baltijas jūrā tai pašlaik nav aktuāla, līdz ar to Lietuvas puses interesēs nav panākt ātru jūras robežas jautājuma atrisināšanu.

Ņemot vērā jautājuma nozīmīgumu, kā arī vēlmi panākt tā konstruktīvu risinājumu, pēc Latvijas Ārlietu ministrijas ieteikuma tika paaugstināts delegāciju vadības līmenis. 1995.gada 14.septembrī Rīgā notika pirmās sarunas ārlietu ministru vadībā. Lietuvas puse atkārtoti pauda nostāju, ka iepriekšējās sarunās panāktais varētu kalpot tikai kā fons. Tika parakstīts protokols, kurā uzsvērta pušu pārliecība, ka sarunām par jūras robežu jābalstās uz starptautisko tiesību normām, jūras tiesību konvencijām un praksi. Pateicoties Latvijas delegācijas aktivitātei, protokolā fiksēts, ka tiks runāts par vienotu teritoriālās jūras, kontinentālā šelfa un ekonomiskās zonas robežu (rezultātā mainās robežu noteicošo faktoru prioritāte — resursu faktors atkāpjas otrā plānā). Tāpat protokolā iekļauta norma par praktiskas dabas pagaidu vienošanos, kuras noslēgšanai ir noteikts kaut arī neskaidrs, tomēr laika ierobežojums. Cita starpā Lietuvas delegācijas vadītājs P.Gilis atzīmēja, ka izprotot Latvijas ekonomiskās intereses un tās centienus attīstīt sadarbību ar trešajām valstīm naftas resursu izpētē un apsaimniekošanā Baltijas jūrā, iekšpolitiskās situācijas dēļ Lietuvā pēdējā būs spiesta protestēt pret jebkādām šīs sadarbības izpausmēm.

Tā arī notika, jo 1995.gada 8.novembrī Lietuvas Ārlietu ministrija, protestējot pret Latvijas parakstīto līgumu ar AMOCO/OPAB paziņoja par vienpusēju jūras robežas noteikšanu. Pēc notā norādītajām koordinātēm var secināt, ka šādas robežas esamības gadījumā gandrīz viss licences areāls atrodas Lietuvas teritorijā.

Pēc abu valstu prezidentu un Ministru prezidentu vienošanās un Latvijas Ārlietu ministrijas lēmuma 1995.gada 9., 10.novembrī Lietuvā ieradās Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvji, kā arī enerģētikas valsts ministrs J.Ozoliņš, lai informētu Lietuvas ĀM pārstāvjus un Valsts prezidentu A.Brazausku par Latvijas — AMOCO/OPAB līgumu, ciktāl tas attiecināms uz Latvijas — Lietuvas attiecībām. Tikšanās galvenais mērķis un rezultāts — iekšpolitiskās spriedzes mazināšana Lietuvā.

1995.gada 14.novembrī tika iesniegta Latvijas Ārlietu ministrijas atbildes nota, atgādinot, ka Latvija savā darbībā vienmēr ir vadījusies pēc starptautisko tiesību normām un joprojām uzskata par saistošām visas vienošanās, kas panāktas ar Lietuvu jūras robežas jautājumā. Cita starpā notā bija uzsvērts, ka saskaņā ar starptautisko tiesību normām valsts robežas tiek noteiktas, pusēm vienojoties, līdz ar to vienpusēji paziņojumi nav otrai pusei saistoši. Izteikta gatavība atrisināt pastāvošās domstarpības sarunu ceļā.

Lietuvas vēstnieks Latvijā R.Karazijs šī gada 20.novembrī tika iepazīstināts ar tām Latvijas — AMOCO/OPAB līguma daļām, kuras būtu attiecināmas uz Latvijas — Lietuvas attiecībām un kurām varētu būt nozīme, nosakot abu valstu ekonomiskās zonas robežu.

Apkopojot iepriekš minēto, iespējams izdarīt secinājumus, kuros atspoguļota Latvijas Ārlietu ministrijas līdzšinējā rīcība, kā arī tās izstrādātā pozīcija jūras robežas jautājuma risināšanai nākotnē.

Secinājumi:

1. Latvija laika periodā no 1993.gada vidus izrādījusi labu gribu un vēlmi atrisināt jūras robežas jautājumu sarunu ceļā.

2. Sarunu gaitā Latvija izrādījusi pretimnākšanu, elastīgumu un gatavību uz kompromisiem par labu Lietuvai.

Jāuzsver Latvijas gatavība atkāpties no vienādo attālumu metodes izmantošanas ekonomiskās zonas robežas noteikšanā, lai neradītu precedentu Lietuvas sarunām ar Krieviju. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka vienādo attālumu metode atbilst starptautisko tiesību normām un vispārējai valstu praksei. Komentējot Lietuvas taisnīguma izpratni, ņemot vērā tās nelielo jūras teritoriju,— starptautisko tiesību princips paredz, ka nav pieļaujama vienas puses neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa kompensācija uz otras puses rēķina.

3. Latvija savā darbībā balstījusies uz labu kaimiņattiecību principiem un regulāru informācijas apmaiņu.

4. Latvija uzskata par saistošām vienošanās, kas panāktas sarunās ar Lietuvu jūras robežas jautājumā.

Izbrīnu rada Lietuvas vienkāršotā procedūra attiecībā uz valsts augsta ranga amatpersonu parakstītu dokumentu atzīšanu par spēkā neesošiem.

5. Attiecībā uz Latvijas — AMOCO/OPAB līguma noslēgšanu — nav pārkāptas ne starptautisko tiesību normas, ne Lietuvas suverenitāte. Līgumā ir apliecinājums tam, ka vismaz daļa licences areāla ir Latvijas — Lietuvas diskusiju objekts un licences subjekts būs tikai pēc robežas noteikšanas Latvijas jurisdikcijā esošā teritorija.

6. Lietuvas reakciju Latvijas — AMOCO/OPAB līguma parakstīšanas sakarā izsaukusi tās ekonomisko interešu politizācija, kā arī iekšpolitiskā situācija valstī. Ar to saistīta arī atteikšanās no iepriekš panāktā jūras robežas jautājuma risināšanā.

7. Latvijas puse centusies mazināt Lietuvas iekšpolitisko spriedzi, atkārtoti informējot tās Ārlietu ministriju, valsts un valdību vadītājus par Latvijas — AMOCO/OPAB līgumu, īpaši uzsverot un pat iesniedzot kopijas tām līguma daļām, kurām ir kāda saistība ar Latvijas — Lietuvas attiecībām un kuras varētu ietekmēt Latvijas — Lietuvas ekonomiskās zonas robežas noteikšanu.

8. Latvijas puse ir gatava turpināt risināt jūras robežas jautājumu sarunu ceļā, balstot savu pozīciju uz starptautisko tiesību normām un valstu praksi. Vienlaicīgi tiks veikta Lietuvas vienpusēji noteiktās jūras robežas analīze, lai noteiktu tās atbilstību starptautisko tiesību normām.

Jāatzīmē, ka tieši no šī aspekta Lietuvas pozīcija ir nekorekta un balstīta uz mērķi iekļaut savā teritorijā jeb vismaz strīdus zonā visu Latvijas — AMOCO/OPAB līgumā paredzēto lincenču areālu.

9. Lietuva neoficiāli izteikusi gatavību turpināt sarunas tikai pēc tam, kad darbību būs uzsākusi Latvijas jaunā valdība, izsakot cerību uz Latvijas pozīcijas maiņu.

1995.gada 27.novembrī Ārlietu ministrs V.Birkavs