Vārdi, kas mums vēl jāatklāj

Arvīds Sodums pieder pie to jauno mākslinieku paaudzes, kuri 20.gadsimta 40.gadu sākumā tikko sāka ienākt mākslas dzīvē. Zaudējot dzimteni, viņiem nenācās zaudēt ne iegūtu slavu, ne gadu desmitos radītus darbus. Visi pasaules ceļi bija vaļā, un nākotne atkarīga tikai no katra paša spējām un izveicības. Bet Latvijai un latviešu mākslai daudzu tā laika jauno mākslinieku vārdi un radošais sniegums uz gadu desmitiem palika svešs. Mūsdienās gan notiek trimdā tapušās mākslas atkalatgriešanās dzimtenē, taču tā joprojām ir fragmentāra un neregulāra.

Arvīds Sodums ir Austrālijā labi pazīstams grafiķis, ilustrators un zīmētājs, televīzijas dizainers, dekoratīvo mākslas audumu metu autors, aktīvs lietišķās mākslas izdevumu un izstāžu iekārtotājs. Kaut arī Latvijā viņa grafikas izstādēs sāka parādīties tikai 90.gadu vidū, viņa mītnes zemēs Anglijā, Dienvidāfrikā un Austrālijā radīto darbu kopums apliecina, ka Sodums savā būtībā ir latviešu mākslinieks, kura radošie impulsi sakņojas Latvijas kultūrā.

Arvīds Aleksandrs Sodums dzimis 1919.gada 13.septembrī Krievijā, kur daudzas latviešu ģimenes bēgļu gaitās aizdzina Pirmais pasaules karš. Bērnībā viņu saistīja zīmēšana, un pirmie darbi, apkārtējās vides atspoguļojumi, tapuši jau četru gadu vecumā. Kaut gan tajā vecumā visiem bērniem patīk zīmēt, vēlāk nopietna interese saglabājas tikai nedaudziem. Pats mākslinieks atzīstas: "Zīmēt esmu sācis agros gados. Kāpēc? To jau grūti uzzināt. Kad sāku skolas gaitas, man vienmēr laimējās, ka starp skolotājiem bija labi mudinātāji. Jau no pirmskolas klases Rīgas 14. pamatskolā. Tur mans pirmais skolotājs bija K.Kristbergs. Viņš bija kaligrāfs un mācīja veidot skaistus burtus kursīvā stilā. Kaligrāfija jeb, kā skolas laikā teica, glītrakstīšana, mani interesē no tām pirmajām dienām vēl līdz šodienai. Kristbergs ievēroja arī, ka man veicas un patīk zīmēšana, un to atbalstīja. 2.Rīgas valsts ģimnāzijā Āgenkalnā mans zīmēšanas skolotājs bija Jānis Ērglis, kas pēckara gados bija Rīgas Lietišķās mākslas skolas direktors. Šis skolotājs deva man vislielāko mudinājumu. Viņš mācīja pirmos soļus eļļas glezniecībā."

Jānis Ērglis zēnu iesaistīja mazpulku daiļamatniecības sekcijā, pamudināja pievērsties porcelāna apgleznošanai, pats apmācot strādāt šajā tehnikā. Latvijā porcelāna apgleznošanai bija spēcīgas tradīcijas. 20.gadsimta 20.gados Romans Suta, Aleksandra Beļcova un Sigismunds Vidbergs nodibināja darbnīcu Baltars , radot modernus un reizē latviskus dekoratīvo trauku apgleznojumus, kuri ar panākumiem tika izstādīti Parīzē un Ņujorkā. Savukārt 30.gados latviešu sabiedrībā bija iecienīti Sutas, Vidberga, Strunkes un Anša Cīruļa porcelāna apgleznojumi. Pēc tehnisko pamatu apgūšanas Arvīds Sodums sāka zīmēt metus un pārnest tos uz šķīvjiem, vāzēm un kafijas servīzēm. 1937.gadā pirmajā Latvijas daiļamatniecības skatē jaunais mākslinieks izstādīja apgleznotu vāzi. 1939.gadā Rīgas pilsētas mazpulku skatē viņa vāzi nopirka izglītības ministrs J.Auškaps, lauksaimniecības sasniegumu izstādē Jelgavā divus darbus iegādājās Lauksaimniecības kamera, bet 1940.gadā divi darbi nonāca Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa īpašumā.

Interese par mākslu kļuva noturīga, un 1940.gadā Arvīds Sodums nolēma iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Neskatoties uz nomācošo padomju varas klātbūtni, aizsākās nopietnas studijas zīmēšanā, gleznošanā, anatomijā un stilu mācībā. Pedagogu vidū bija tolaik vadošie mākslinieki Konrāds Ubāns, Leo Svemps, Jānis Cielavs, bet kursabiedri — tagad Latvijā pazīstamie gleznotāji Biruta Baumane, Ērika Gulbe un Jānis Brekte, kā arī vēlākie trimdinieki Juris Soikans un Aleksandrs Klopcanovs. Kara laikā mācības akadēmijā turpinājās dažādās vietās, pat privātos dzīvokļos.

1944.gadā studijas nācās pārtraukt, jo nenovēršama kļuva iesaukšana Latviešu leģionā. Rudenī Arvīds Sodums nonāca lauka lazaretē Valdemārpilī, bet 1945.gada 15.janvārī viņu kopā ar citiem slimniekiem un bēgļiem evakuēja uz Vāciju. Aprīlī sākās gūstekņa gaitas dažādās nometnēs Vācijā un Beļģijā. Cēdelghemas nometnē nodibinājās mākslinieku kopa, un, kaut arī bija grūtības ar materiāliem, tika sarīkota pat mākslas izstāde. Nokļūstot brīvībā — DP (pārvietoto personu) nometnē Grosenbrodē pie Ziemeļjūras, dzīve bija jāsāk no jauna, taču saikne ar mākslu turpinājās — tapa ilustrācijas Viļa Lesiņa grāmatai "Leģenda", kā arī nometnes hronista Jāņa Sudrabiņa (Vestfāļa) pasūtītie zīmējumi laikrakstam "Tēvzeme".

1947.gadā jaunais mākslinieks noslēdza līgumu par darbu Anglijā, kur tāpat turpinājās nometnes dzīve, vienīgi atšķirīgā kultūras vidē. Divi gadi obligāti bija jānostrādā norādītajā vietā — sēņu audzētavā, rokot grāvjus un ganot aitas. Toties nedēļas nogalēs varēja apmeklēt tuvāko pilsētiņu Hošemu vai slaveno piejūras kūrvietu Braitonu. Arvīds Sodums regulāri sūtīja zīmējumus avīzei "Tēvzeme" , kur tie ilustrēja rakstus par tautiešu dzīvi un darbu Anglijas laukos un ogļraktuvēs. Bieži mākslinieks zīmējis arī Anglijas arhitektūras pieminekļus. Zināms morāls atspaids trimdiniekiem bija Latviešu biedrība, kuras rīkotajā Ziemassvētku kartīšu un biedrības nozīmītes konkursā Sodums saņēma pirmo godalgu, un četras ginejas tad bija gandrīz vai nedēļas alga. Mākslinieks apguva aktuālo amerikāņu skrāpējuma tehniku — scratchboard , par kuru bija dzirdēts jau pirmskara Latvijā. Skrāpējuma tehnikā darināta Londonas latviešu dziesmu svētku pastkarte, kā arī ilustrācijas Aksela Muntes "Grāmatai par San Mikelu" (1949), kuru reālistiskais, gaismēnām bagātais zīmējuma stils vizuāli atgādina kokgrebumu. Dažādu latviešu apgādu uzdevumā tapušas ilustrācijas un vāku zīmējumi Jāņa Akuratera "Degošajai salai" (1950), E.Skujenieka "Gredzenam" (1950) un Jāņa Sudrabiņa "Asiņaina gaisma aust" (1951). Pēdējās grāmatas sižets saistās ar Otrā pasaules kara norisēm, ar nesenajām cīņām un bēgļu gaitām. Zīmējumos valda melni balto laukumu kontrasti un formas ekspresija, kuros var nolasīt pazīstamā grafiķa Sigismunda Vidberga spilgtā rokraksta svētīgo iespaidu. Daugavas Vanagu Fonda uzdevumā Sodums darinājis trīs goda diplomus — sūtnim K.Zariņam, ģenerāļiem R.Bangerskim un Auzānam, kur izmantas jaunībā iegūtās kaligrāfa iemaņas.

1949.gadā Arvīdu Sodumu ieinteresēja Londonas darbnīcas Fine Arts Porcelain darba piedāvājums. Kaut arī obligātajā darbavietā vēl nebija nostrādāti divi gadi, tomēr viss nokārtojās, un mākslinieks pēc ilgiem gadiem atkal varēja atgriezties pie radošāka darba. Darbnīca ražoja porcelāna figūriņas, vāzītes un suvenīrus, kuriem bija nepieciešams gatavot veidņus, tos atliet, glazurēt un apdedzināt. Brīvajā laikā Arvīds Sodums apmeklēja bagātīgos Londonas muzejus un jaunākās izstādes, sākās aizraušanās ar mākslas grāmatām, kuru krājums tagad sasniedzis jau vairākus tūkstošus.

1952.gada vidū Sodums saņēma vēstuli no studiju biedriem — keramiķes Elmas Vesmanes un gleznotāja Aleksandra Klopcanova, Augusta Annusa audzēkņa. Vēstule nāca no tālās Dienvidāfrikas, no Keiptaunas. " Atbildot es jokodamies ieteicos, ka, ja viņiem vajadzētu mālu mīcītāja, es būtu ar mieru to darīt. Es turpināju savu dzīvi Londonā. Vēstule piemirsās. Pāris mēnešus pirms Ziemassvētkiem pienāca vēstule no Keiptaunas ar darba piedāvājumu un kuģa biļeti. Sapakoju savu niecīgo iedzīvi pāris lielās ceļasomās un teicu ardievas Anglijas miglai un Eiropai. Kad atstājām Sauthemptonas ostu, diena bija tinusies pelēkā miglā. Līņāja smalks lietus. Kuģis lēnām slīdēja jūrā, un Anglijas krasts pazuda miglā." Pēc divu nedēļu ilgā jūras ceļojuma Arvīds Sodums ieradās Āfrikā, ziemeļniekam svešā un eksotiskā kontinentā, un viņu sagaidīja saulē mirdzošā Keiptauna un ar baltu mākoņu galdautu apklājies Galda kalns ( Table Mauntain ).

Turpmākie pieci dzīves gadi līdz 1957.gadam saistījās ar keramiķa darbu Kalahari studijā. " Plaukti pilni visādu veidu traukiem un trauciņiem, vāzēm, šķīvjiem, mazām skulptūrām. Darba telpā pukšķēja motors, kas spieda mālus caur filtriem. Stūrī liela keramikas krāsns, kurā karsējās iepriekšējās dienas darbi. Otrā stūrī liela prese, ar kuru ģipša formās spieda bļodiņas un podiņus. Darbā palīdzēja divi melni puiši. Otrā istabā Elma Vesmane glazurēja un krāsoja gatavos priekšmetus. Darbus pārdeva gan Keiptaunā, gan Johannesburgā. Lielāko daļu sūtīja uz toreizējo Beļģijas Kongo, bet, kad tur sākās nemieri, šis tirgus atkrita un studijas darbs samazinājās." Kaut Kalahari studijā strādāja latviešu mākslinieki, tomēr tās produkcija bija domāta Āfrikas iedzīvotājiem, un darbu dekorējumi tika ieturēti vietējo tradīciju stilā. 1953.gadā pieci Aleksandra Klopcanova un Elmas Vesmanes podniecības darbi bija izstādīti Vispasaules keramikas izstādē Vašingtonā. Divdesmit sešu valstu ekspozīciju vidū Dienvidāfrikas eksponāti latviešu izpildījumā guva amerikāņu preses un televīzijas ievērību, par ko ziņoja arī Keiptaunas avīzes.

Kaut arī trauku apgleznošana bija Arvīda Soduma sena aizraušanās, viņš pievērsās atkal citai mākslas nozarei, sākot strādāt sludinājumu un reklāmas aģentūrā par komerciālo zīmētāju, iegūstot profesionālu pieredzi, kā notiek process no teksta salikuma, salauzuma lapaspusēs, ilustrāciju zīmēšanas līdz gatavam galarezultātam avīzē vai žurnālā. Pirmais uzdevums bija pavārgrāmata, kuras tekstiem kā paskaidrojumu mākslinieks darināja lineārus zīmējumus mazliet humoristiskā garā. Angļu grāmatu apgādam Longman, Green&Co Sodums zīmēja ilustrācijas vietējo tautu skolas grāmatām. Materiālu vākšana aizveda uz Bečuanalandi, tagadējo Botsvānu. Iedzimto ciema dzīves fotogrāfijas un darbs bibliotēkās sniedza ziņas arī grāmatām "Āfrikas vēsture" un "Britu nāciju sadraudzības vēsture". Tā kā Āfrikas vēsture tolaik bija īpaši mainīga, autoriem nereti nācās grāmatas pārrakstīt. Kamēr Sadraudzības valstu vēsturi izdeva, tikmēr Rodēzijas federācija vairs nepastāvēja - tās vietā bija radusies Zimbabve un Zambija, bet 1961.gadā arī pati Dienvidāfrika no tās izstājās. Arvīda Soduma vēstures grāmatu zīmējumi ir reālistiski un stāstoši, tie ataino Āfrikas ainavas un skatus gan iedzimto dzīvi, gan to, kā angļi apguva kolonijas.

1958.gadā mākslinieks pārcēlās uz Johannesburgu un sāka strādāt litogrāfijas spiestuvē par mākslas daļas vadītāju. Komerciālā firma nodarbojās ar lietišķo grafiku — darināja etiķetes, iesaiņojamo papīru, plakātus, iepakojumus un drukāja žurnālus. Klišejām izmantoja cinka plates, un zīmējumu uz tām pārveda ar fotogrāfijas palīdzību. Māksliniekam patika veidot iesaiņojumu precēm, jo nācās radīt ne tikai pašu zīmējumu, bet arī paciņas konstrukcijas maketu. 1950.gados lietišķajā grafikā bija iecienīts lakoniski trāpīgs zīmējuma stilu, kurā Arvīda Soduma sniegums likumsakarīgi iekļāvās. Vienīgi atšķirībā no Eiropas aktuāli un būtiski bija āfrikāņu motīvi. 1959.gadā viņu uzņēma Dienvidāfrikas Rūpniecības mākslinieku asociācijā. " Deviņi gadi Āfrikā bija interesanti. Toreiz dzīve tur vēl bija mierīga. Ārpus lielajām pilsētām afrikāņi dzīvoja savu ierasto dzīves veidu. Tērpās savu cilšu krāsainajos tērpos. Sevišķi krāsaini tie bija ndebeles ciltij netālu no Pretorijas. Viņi arī savas mītnes dekorēja ar īpatnējiem ornamentiem. To darbu darīja sievietes. Taču tā sauktā civilizācija spiedās dziļāk afrikāņu dzīvē un krāsainos, varētu teikt, nacionālos tērpus nomainīja nodrazātās eiropiešu drēbes." Āfrikas posmā mākslinieks radīja eļļas gleznas un spalvas zīmējumus, atainojot kontinenta eksotisko savdabību. Dīvainās galvassegas, rotas un tērpi, no kuriem ne mazums ideju smēlusies mūsdienu "augstā mode", savdabīgie mūzikas instrumenti, fantastiskie baobabi ir fons Āfrikas cilvēkiem. Mākslinieks ar reālistisku tiešamību un pietāti rāda mums sieviešu portretus, ļaudis darbā un sadzīvē. Ndebeles, zulu, bušmeņu un citu cilšu sieviešu tipāži ar izteiksmīgiem sejas vaibstiem un oriģinālām galvas un kakla rotām jebkuram eiropietim var likties kā etnogrāfiska eksotika, taču Sodums mums palīdz neaizmirst, ka tā ir sena, savdabīga un saglabājama āfrikāņu tautu kultūra. Atlika brīvs laiks arī tautiešu pasākumiem — 1952.gadā Čikāgas latviešu biedrības konkursā mets krūšu nozīmei ieguva pirmo godalgu. Ar zīmējuma ekspresivitāti izceļas divkrāsainā linogriezuma tehnikā darinātā vāka kompozīcija Jāņa Sudrabiņa kara atmiņu grāmatai "Nīcības viesuļos".

Kaut arī Dienvidāfrikā veiksmīgi veidojās profesionālā karjera, mākslinieks nemitīgi izjuta latviešu sabiedrības trūkumu. 1961.gadā viņš nolēma doties tālāk pasaulē, un šoreiz ceļš veda uz Austrāliju. Pertā vien dzīvoja seši viņa ģimnāzijas laiku klasesbiedri. Pirmoreiz mūžā Sodums lidoja ar lidmašīnu, un reiss uz Austrāliju tolaik vēl notika ar pārsēšanos un nakšņošanu Maurīcijā un Kokosu salās Indijas okeānā. Pirmā pieturas vieta Austrālijā bija Perta, bet ceļamērķis — Melburna. Sākumā ar darba meklējumiem neveicās, līdz kāds tautietis ieteica, ka ABC (Australian Broadcasting Commission) televīzijā esot brīva grafiķa – dizainera vieta. Līdz tam mākslinieks pirmo un vienīgo reizi mūžā televīziju bija redzējis tikai Anglijā, kad lietainā laikā kāds fermeris visžēlīgi ļāva ienākt virtuvē, kamēr pats istabā skatījās slavenās airēšanas sacīkstes starp Oksfordas un Kembridžas universitāšu komandām. Arī Austrālijā tolaik televīzija bija kaut kas pavisam jauns un neparasts. Arvīds Sodums parādīja studijā savus zīmējumus, un viņu tūlīt pieņēma darbā. Televīzijā viņš nostrādāja 23 gadus līdz pat aiziešanai pensijā, piedzīvojot šā komunikācijas veida straujo tehnisko izaugsmi. Pēc sešiem Melburnā pavadītiem mēnešiem mākslinieks pārgāja uz ABC Pertas studiju, kur ar laiku kļuva par grafikas nodaļas vadītāju. Atkal nācās apgūt pilnīgi jaunu darba lauku, taču profesionālim pat svešā un neierastā jomā drīz vien vairs nav problēmu. Ekrānam atbilstošajā 25x30 cm lielajā kompozīcijā nācās apvienot informatīvo tekstu un zīmējumus. Televīzijas pirmsākumos valdīja tikai melnā un baltā krāsa, kā arī pelēkie starptoņi, un šāds izteiksmes veids grafiķa radošajām interesēm bija sevišķi tuvs.

1962.gadā sakarā ar Sadraudzības valstu spēlēm televīzijas pārraidēm tika radītas melnbaltas emblēmas, kas simbolizēja dažādus sporta veidus — peldēšanu, svarcelšanu, airēšanu u.c., kā arī sporta simboliku — lāpu, kausu. Televīzijas ekrāns prasīja gan vizuāli vieglu salasāmību un lakonisku izteiksmību, gan māksliniecisku oriģinalitāti. ABC televīzija izdeva speciālus materiālus, lai papildinātu skolu programmu raidījumus, un, piemēram, Arvīds Sodums ilustrējis programmu, kas stāsta par dažādu tautu dzīvi no Zviedrijas līdz Amazones džungļiem. Televīzijas vajadzībām tika radītas arī krāsainas ilustrācijas Bībeles stāstiem par Jēzu Kristu un Lieldienu jēru. Vērienīgākais darbs saistījās ar multiplikācijas filmas veidošanu 1969.gadā, ko pasūtīja kāda Austrālijas tēraudrūpniecības firma. Filmas uzdevums bija vienkārši un ar humoru parādīt dzelzs un tērauda ražošanas attīstības vēsturi, lai tas bērniem būtu labi saprotami. Filmas reklāmas bukletā lasām: " Arvīds Sodums, latvietis ar plašu pieredzi grafikas dizainā, radīja raksturīgākos tēlus un skatus, vienkāršojot tērauda radīšanas procesu. Ar viņa spalvu tika radīts filmas raksturs." Kino centra pārstāvis savukārt secināja, ka Sodums ir "vīrs, kas ar panākumiem apvienojis mākslu un viedokli par tradicionālo un jauno". Filmā veiksmīgi atklāta cilvēcei tik nozīmīgā materiāla dzelzs un tērauda attīstība, sākot no senās Ēģiptes līdz 20.gadsimta vidum, bet tipāži zīmēti izteiksmīgi lineārā stilā ar veiksmīgu humora piedevu.

Dzīvojot Austrālijā, Arvīds Sodums aktīvi iesaistījās latviešu pasākumos, plakātu un nozīmīšu konkursos, izstādīja savus darbus Pertā, Melburnā, Sidnejā, Adelaidā un arī Kanādā. Meistars strādā dažādos mākslas veidos. Reālistikās eļļas gleznas atspoguļo sieviešu tēlus un Āfrikas atmiņas. Koka un linoleja griezumi, skrāpējumi un papes spiedumi ir izmēros samērā nelieli, dažkārt zīmējumā stilistiski ekspresīvi, taču, piemēram, papes spiedumos paradās 1960.gadiem tipiskā formas vienkāršošana un dekorativitāte. " Pirmkārt, esmu grafiķis — zīmētājs. Vairums manu darbu ir tušas zīmējumi, bet strādāju arī spieduma tehnikās — linogriezumā, kokgriezumā . Visai reti esmu darinājis asējumus. Mani pirmie ierosinājumi pievērsties grafikai radās, redzot S.Vidberga, prof.R.Zariņa, O.Bērdsleja darbus."

Arvīda Soduma daiļradei būtiska arī latviskā tematika, kas daudzveidīgi izmantota vitrāžu un dekoratīvo audumu metos. Lielākoties tas ir tautu meitas tēls, latviskuma simbols, kas savu izteiksmību ieguva 20.gadsimta 20. un 30.gados Anša Cīruļa daiļradē. Arvīda Soduma nozīmīgais devums dekoratīvajā tekstilmākslā izpaužas divējādi — metos un oriģinālaudumos. Pirmsākums bija 1972.gadā radītā sienas sega Triloģija , kuru pēc mākslinieka meta izšuva daiļamatniece Lidija Beklešova. "Vērpēja" (1973), "Laima un Māra" (1975) "Trīs jaunas māsas" (1977) un "Papardes zieds" (1994) ir līdzsvarotas vienfigūras kompozīcijas ar ģeometrizēti vienkāršotām formām, kuras ataino latvju sievieti kā malēju, audēju un dainu sacerētāju.

Vairākus darbus Arvīds Sodums audis pats, un varbūt zināmu stimulu devusi 70.gados dzimtenē plaukstošā tekstilmāksla, ievērības cienīgs fenomens latviešu kultūrā. Rūdolfs Heimrāts un viņa audzēkņi lauza ierastos priekšstatus, ka aušana ir tikai sieviešu darbs.

Mākslinieks ne mazums pūļu veltījis lietišķās mākslas izstāžu iekārtošanai, kurās apvienotie daiļamatnieku audumi, keramika, ādas plastika, koka un metāla darbi prasa lielu pieredzi no ekspozīcijas veidotāja. Gadu gaitā izveidojusies sadarbība ar daiļamatniekiem Lidiju un Sergeju Beklešoviem, kuri Arvīdu Sodumu uzaicināja zīmēt vāku periodiskajam rakstu un attēlu krājumam "Latviešu lietiskā māksla", kā arī veidot Globālās latviešu lietišķās mākslas izstādes vadoņa — grāmatas "Senais mantojums" (1983) grafisko apdari. Arvīds Sodums par savu daiļradi saka: "M ani darbi — zīmējumi vai gleznojumi ir reāli. Skatītājam nav jāmēģina uzminēt vai iztulkot, ko esmu mēģinājis parādīt. Dažreiz tēmas ir ņemtas no folkloras, bet arī tad darbs ir skaidrs un saprotams."

Dace Lamberga — "Latvijas Vēstnesim"

Gan ekspresija, gan latviskā raksta tradīcija apvienota sienas segā "Pēdējā laiva" (1980), kas sasaucas ar latviešu tautas trimdas gaitu sākumu. Ieceres pamatā liktas Veronikas Strēlertes dzejas rindas:

Tur tā palika, cerību zeme, //Mūsu slavas un ticības riets, // Tu, kas trimdai celies un aujies, // Svešiem viļņiem un ūdeņiem ļaujies, // Uguns zīmi atmiņā liec!

Afrikāņu sejas un tērpi gleznās un skulptūrās