Triju Zvaigžņu ordenis — Dzērbenes daiļamata meistarei

Cēsu rajona Dzērbenē, kur viena pati savās senču mājās dzīvo Jete Užāne, piektdien, 1. decembrī, bija ieradies Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Ordeņa domes sekretāre Aija Blūmane, lai tautas daiļamata meistarei pasniegtu Triju Zvaigžņu ordeni.

Šim notikumam par godu tēva mājās “Lejniekos” bija sapulcējusies visa Užānu dzimta, tie, kas dzīvo Latvijā, — Jetes brāļi un brāļu bērni. Mīļie radi, arī draugi un skolas bērni ir sirsnīgs atbalsts sirmgalvei, kam no bērnības ir paralizētas kājas.

Klāt bija arī rajona un pagasta pašvaldības vadība, kas apsveicot uzsvēra J.Užānes pašaizliedzību, dvēseles dāsnumu, viņas gaišo dzīves uztveri.

Pasniedzot ordeni, Valsts prezidents šādi formulēja meistares nopelnus — par milzīgo garīgo iekšējo pārliecību un spēku.

Tas visā pilnībā atvērās arī turpmākajā sarunā.

— Ir parasts sakāmvārds — cerība mirst pēdējā, bet es to pārveidoju pēc tam, kad skaidri sapratu, ka tādas cerības man nav: pusaudzes gados man bija jāizšķiras, pieņemt šo dzīvi, kāda tā bija, vei nē. Un, ja tu esi pieņēmis šo dzīvi tādu, kāda tā ir, tad dzīvo ar smaidu. Neklājas sūkstīties, — teica Jete Užāne. Es daudz esmu domājusi par to, kā cilvēks atšķiras no citas dzīvas radības. Ar galvu? Nē, galva ir arī tārpiņam. Ar kājām? To lopiņiem ir daudz vairāk. Tikai ar rokām! Ar tām mēs esam cilvēki. Esmu lepna, ka man priekš citu rokām ir ko darīt. Es neesmu bara cilvēks, esmu pūce. Jo esmu viena kā pūce un nebaidos ne no zagļiem, ne spokiem. Bet vārnas lasās baros.

Dzīvojot diendienā invalīdes ratiņos, viņa prot apkopt puķes un pieņemt viesus. “Un katrs, kas atbrauc pie manis, tiek likts pie kāda darba, lai justos kā mājās,” viņa smaida.

Tā mūžā, kas tiek vadīts ne tikai pie cimdiem, zeķēm un džemperiem, izveidojusies arī sava īpatna dzīves filozofija.

Sarunā Guntis Ulmanis vēlējās noskaidrot, kas viņasprāt ir šodien tas labākais un kas ir slikts. Sarunas biedre viņam atbildēja: “Ir ļoti daudz kā laba, jo radio katru dienu dzirdu un lasu avīzēs, ka atver galerijas, izstādes, darbojas teātri, iznāk jaunas grāmatas, — viss notiek un attīstās. Slikti, ka lauksaimniecība neattīstās tā, kā gaidīts.”

Jete Užāne piedalījusies vairākās daiļamata meistaru izstādēs, vēl tagad viņa katru gadu izveido sev jaunu ekspozīciju — cimdus, kas rādāmi ciemiņiem un kas parasti aiziet tālāk tautās. Un tikai vienu cimdu pāri viņa ir saņēmusi kā dāvinājumu pretī — no aklas krievu meitenītes, kas centusies apliecināt savu gribu un varēšanu, mācoties pārvarēt likteņa triecienus no latviešu māmiņas Užānes kundzes.

Arī šoreiz atbraucēji saņēma dāvanas — cimdus ar Ziemassvētku motīvu. Pasniedzot tos gan Guntim Ulmanim un viņa kundzei, gan citiem apsveicējiem, tika skandēta piemērota tautasdziesmiņa — no Jetes Užānes bagātīgā tautas dainu krājuma.

Ar lielās “cimdu mātes” darbu jūs varat drīzumā iepazīties Rīgā. 8. decembrī Lietišķi dekoratīvās mākslas muzejā būs viņas darināto cimdu izstāde. Šoreiz tajā būs redzams 71 cimdu pāris, tieši tik daudz, cik pašai adītājai gadskārtu. Tur būšot ļoti daudz jauna, tajā skaitā arī nu jau vecās valdības pārstāvju portreti — Gailis, Bērziņš, tikai jāmākot tos saskatīt Užānes rakstos.

Valsts prezidents taujāja par palīdzību. Jete Užāne izteica tikai vienu vēlēšanos — kaut pensija būtu nedaudz lielāka, lai varētu pati iztikt un nebūtu tik daudz atkarīga no citu atbalsta. Jetes brālis gan piebilda, ka ir viena problēma — nevar dabūt lauku cilvēkam piemērotākus invalīdu ratiņus. Tie, ko atsūta no ārzemēm, bieži vien ir domāti braukšanai tikai pa asfaltu. Jete Užāne pasniedza atbraucējiem arī savus “ordeņus” — mazus suvenīrcimdiņus — un pateicās par tālo braucienu uz tik attālu nostūri un sirsnīgajiem vārdiem. G.Ulmanis uz to atbildēja: “Ar lielajiem kungiem es satiekos pēc protokola, bet ar visiem citiem — tas mans prezidenta pienākums.” Šķiroties Jete Užāne parādīja prezidentam daudzus gadus glabātu vietējā mākslinieka Grasa gleznas attēlu, kur attainota Dzērbene pirms 200 gadiem. Lai redzētu, kāda šī krāšņā Vidzemes puse ir tagad, Valsts prezidents Guntis Ulmanis atpakaļceļā iepazinās ar Dzērbenes pagasta ļaužu dzīvi. Iegāja veikalos, maiznīcā, kafejnīcā, pensionāru ražoto preču kioskā. Garāka ciemošanās iznāca skolā, kur direktore Gunta Tuča nebūt nebija pārsteigta par negaidīto apmeklējumu. Tika izrādītas telpas, mācību līdzekļi, skolas bibliotēka, sporta zāle, notika pārrunas par materiālo stāvokli un pedagogu kadriem, sarunas ar audzēkņiem par to, kā skolā darbojas parlaments. Bērni priecājās, ka skolas sporta sienasavīzes “Būs” jaunāko numuru izdevās nodrukāt līdz prezidenta prombraukšanai un uzdāvināt viņam. Valsts prezidents vēlreiz pārliecinājās, ka lauku skolas nav nabadzīgas. Drīzāk otrādi — tās ir bagātas ar sirsnīgiem un aizrautīgiem skolotājiem, ar radošiem meklējumiem, ar darbotiesprieka pilniem un gudriem bērniem. Bērniem, kas skolas solā nopietni domā par to, kā tālāk veidosies viņu dzīve, kur katrs no viņiem varētu strādāt, bet cits — domā arī par to, kā savā ciematā attīstīt biznesu un nodrošināt ar darbavietām tos, kas šodien nolaiduši rokas.

Valsts prezidenta

preses dienests, A.B.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"